Par Valmieras vasaras teātra festivālu (2023).
Festivāla pārskrējiens
"Man, protams, žēl, ka jaunā paaudze atmet labas tradīcijas, bet kādu gan piemēru mēs, vecākie, varam rādīt, ja neesam iemācījušies piedot." Tas ir citāts no 1926. gada zviedru mēmās filmas "Meitene frakā", kuras izskaņā kapos starp krustiem sēž ciema smalkākā sirmā kundze, dāmu biedrības vadītāja (viņu tēlo filmas režisore Kārina Svānstrēma) un vecais, cienījamais skolotājs, apspriežot pēdējo Vēdšēpingas pilsētiņas skandālu, kas izcēlies no tā, ka jauna sieviete ieradusies uz balli vīriešu frakā.
Šīgada Valmieras vasaras teātra festivālā, kura "fokusā" bija bērni un jaunieši, bet kuru apmeklēja arī ļoti daudzi pieaugušie, šķiet, iztika bez skaļiem skandāliem – ja nu vienīgi kāds nepacietīgāks jaunais skatītājs tika ar brēcienu iznests no zāles –, tomēr, sēžot Bastiona pakājē pie strauji plūstošās Gaujas, atcerējos šo citātu. Man piedošana gan šķiet kā tāda mazliet fatāli iekrāsota darbība, kura attiecas uz kaut ko jau notikušu, un daudz simpātiskāks liekas festivāla aprakstā izceltais vārds "pieņemšana" – šī apņemšanās praktizēt pieņemšanu tagadnē, lai nekas nav augstsirdīgi jāpiedod vai jānožēlo. Tā, iespējams, arī ir vienīgā vērtība, kurai iepriekšējās paaudzes patiešām var mēģināt rādīt piemēru, un tā ir arī abpusēja mācīšanās. Pat ja saģērbsimies īsbiksēs un uzvilksim mazas mugursomiņas, mēs, lielie, nevaram nodemonstrēt vai attēlot, kā ir būt par tagadnes bērnu vai jaunieti – scenārijā ierakstītais modernais slengs būs paspējis novecot jau iestudēšanas laikā –, bet mēs varam atcerēties un atklāti runāt par to, kā paši jutāmies bērnībā, kā jūtamies tagad vai ko novērojam savās attiecībās ar bērniem vai pasauli kopumā. Tomēr svarīgākais, ko mēs ar šo bērnu drēbēs saģērbto, mazliet neveikli runājošo pieaugušo uz skatuves mēģinām komunicēt, – bērna viedoklis arī skaitās, mēs gribam ar jums sarunāties, sadzirdam un novērtējam jūsu balsis, atzīstam jūsu piedzīvojumus un pārdzīvojumus, mēs pieredzam kopā gan lielo, gan mazo lietas un veidojam kopīgu izpratni par šo pasauli. Tāpēc, domājot par bērnu vai ģimeņu festivāla izrāžu kvalitāti, man primāri izceļama šķiet tieši šī daudzveidīgi interpretētā spēja ieklausīties – ne tikai bērnos, bet arī vispārīgi – otrā cilvēkā, pasaulē, priekšmeta vai dabas skaņā, arī intuitīvajā, pārdabiskajā.
Atgriežoties ar ģimeni no Valmieras vasaras teātra festivāla, varu beidzot teikt, ka šovasar bija arī dažas saulainas dienas un esam absorbējuši vitamīnus rudenim. Kopējais noskaņojums ir pateicības, labvēlības un cerības piepildīts. Līdz šim Valmieras festivāla bērnu programmu biju apmeklējusi kopā ar maziem bērniem, kuriem, kā atceros, sākotnēji nemaz īsti nepatika teātris, jo "tur bļauj un ir bail", bet šogad bijām Valmierā jau ar pieredzējušiem izrāžu skatītājiem – pusaudzi un gandrīz skolēnu, un šeit centīšos atspoguļot mūsu kopējos iespaidus. Man šķiet, ka viens no patīkamākajiem aspektiem būšanā par vecāku ir šī iespēja ievest un pavadīt otru cilvēku pasaulē, kuru jau mazliet pazīsti, – vērot, kā bērns to ierauga, un arī pats pamanīt tajā ko jaunu – kā grāmatā, kuru lasi otro reizi un, jūtoties jau mazliet drošāk tās visumā, sāc saskatīt jaunas detaļas. Arī tas, kā es pieredzu šīs izrādes, ir lielā mērā saistīts ar to, kā tās atspoguļojas viņos (un tās bieži ir pretējas reakcijas katram bērnam), kāds noskaņojums bija jūtams apkārtējā publikā un ko mēs no festivāla esam pārveduši sev līdzi kā iespaidus un vielu pārdomām.
"Vairs nevienu"
Sākšu ar dalīšanos iespaidos no otra gala – no pēdējās izrādes, kuru noskatījāmies, palicis atmiņā, ka tad, ja nevari atrast veidu un pieeju, kā uzrunāt jaunieti, kurš, iespējams, nonācis bezpalīdzīgā situācijā, ir jāmēģina komunicēt tā, kā runā viņš pats – ja viņš rakstījis zīmīti, var atbildēt ar zīmīti. Bet ja tas ir tikai mājiens? Varbūt jāpamāj pretī, ka ir saredzēts. Izrāde "Vairs nevienu" veltīta vissmagākajai – jauniešu pašnāvību tēmai, un veidotāju komanda to pasniedz ar sabalansētu nopietnības un ikdienišķas sarunas devu, neaizmirstot kopīgi pasmieties un paskatīties no malas uz savu neizdošanos un nespēju tikt galā – tā uzsverot, ka šādas izjūtas nav retums vai izņēmums. Izrādi, kuru veidojis režisors Dmitrijs Petrenko un psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs (kurš ir ne vien izrādes dramaturgs, bet arī viens no dalībniekiem uz skatuves, par kuru kļuvis Valmieras Valsts ģimnāzijas vestibils), lielā mērā raksturo cilvēcisks vājums. Un tāds piemīt ne tikai pusaudžiem, kuri vēl tikai mācās tikt galā ar dzīves grūtībām, bet arī skolotājām, kuras ne vienmēr spēj palīdzēt un veltīt uzmanību katram skolēnam; ne tikai ģimenēm, kam mēdz pietrūkt vārdu, spēka un parauga, lai palīdzētu nostāties uz savām kājām topošajam pieaugušajam; un burvju līdzekļa nav arī speciālistiem – psihoterapeitiem, skolas psihologiem un psihiatriem. Izrādes veidotāji ļoti godīgi un skaidri noliek mūs fakta priekšā, ka krīzes pārvarēšana ir process, kas veicams visiem kopā un sadarbojoties, bet sarunas iesākšana noteikti ir svarīgs pirmais solis.
Šādu soli un žestu – savlaicīgi vēršot uzmanību un piedāvājot uzticamu, atklātu sarunu, kas parāda jaunākajiem skatītājiem, kas īsti notiek psihoterapijas kabinetā, – pilda arī šī izrāde. Tā cenšas gaisināt aizspriedumus, kas gadu desmitiem pavadījuši psihoneiroloģiskas saslimšanas un it sevišķi suicīda gadījumus, kuri vēsturē ilgstoši uztverti kā grēcīgi, noklusējami un kaunpilni, tādā veidā grūtībās nonākušajam liekot justies vēl vairāk izolētam. Kā jau kārtīgā skolas izrādē-lekcijā, mums tiek izdalīti sausi un šķietami naivi izdales materiāli – diagrammas ar tizlām bitītēm un mārītēm, mums liek pildīt tizlus vingrinājumus ar slēpošanu un dibena kustināšanu, atkārtot dažādas skolotāju, vecāku un skolasbiedru izteiktas klišejas. Jā, tas ir neveikli un īsti nepalīdz, tomēr šis ir veids, kā iesākt sarunu. Viena no svarīgākajām atziņām – neviens nevar iedot 100% pareizo padomu smagā situācijā, bet, turpinot runāt, tu dod pārliecību, ka pie tevis var vērsties – ka tu esi tā cilvēka pusē, kuram šobrīd ir grūti, un esi gatavs klausīties. Izrādes gaitā skatītāji var testēt, kā ir būt vienā vai otrā lomā – ar kādiem vārdiem pie suicidāla pusaudža vērstos tu un kādus vārdus gribētu sadzirdēt viņa vietā.
Kā jauna/topošā pusaudža vecāks es izjūtu lielu pateicību par šo treniņnometni un doto iespēju sākt sarunu ar bērnu par šo tēmu. Es apbrīnoju, cik sakarīgs un iejūtīgs komunikācijā ar pusaudzi ir Nils Sakss, kurš savā ziņā ir šīs izrādes zvaigzne. Izrāde veidota, aktieriem izspēlējot neveiksmīgus situāciju risinājumus – skolotāja rīkojas neiejūtīgi, psiholoģe grib ātri iedot tikai formālas tehniskās instrukcijas, bet tad viņi izkāpj no šīs lomas, pasaka, kas viņi ir īstenībā un kā vajadzētu darīt pa īstam. Sakss gan lielākoties palika sakarīgās saprāta balss lomā arī aplamajos scenārijos. Caur visu labo, ko šī izrāde sniedz, nevaru nepamanīt drusku nicīgo attieksmi pret mātēm un skolotājām –dzimtē balstīto opozīciju, kur drūmo zēnu nesaprot histēriskā skolotāja vai māte, bet tikai nosvērtais psihoterapeits. Ideālā pasaulē, kad māte netiek galā ar dzīves kvalitātes nodrošināšanu bērnam, varētu palīdzēt tētis vai vēl kāds cits, un ideālajā Latvijā skolās strādātu ne tikai skolotājas, bet arī skolotāji, taču neideālajā pasaulē arī katrai atbalsta personai reizēm ir vajadzīgs apkārtējo atbalsts, lai pietuvotos mūsu kopīgajam mērķim – "vairs nevienu pašnāvībā zaudētu jaunieti Latvijā".
"Skolotājas" jeb savdabīga mācību stunda svaigā gaisā
Režisora Edgara Kaufelda leļļu izrādē viņas parādās visā savā krāšņumā – vecās, labās, arhetipiskās, mīlētās un nīstās skolotājas. Festivāla īpašās varones, ar kurām, šķiet, katrs centās nofotografēties un ielikt savā storijā. Fantastiski vienkārša un iedarbīga komēdija ar divām, pieļauju, fantastiski grūti vadāmām milzīgām lellēm – sporta skolotāju Artu Vidēju un vācu valodas skolotāju Inesi Strazdiņu (Artūrs Putniņš, Matīss Millers – nezinu, kurā lellē bija kurš). Klasiski "vecie krokodili", kurus gadu desmitiem kritizējuši simtiem skolēnu un kuri uzaudzējuši tik biezu ādu, ka no šīs kritikas ne silts ne auksts. Varētu padomāt – kāds nejauks eidžisms, bet ne jau par to ir stāsts. Stāsts ir citā līmenī – par nemainīšanos un nesaprašanos, šķietami nepārvaramu plaisu, kuru ar vieglu humoru un mazlietiņ cilvēcīga vājuma (jau atkal), izrādās, var tomēr kaut uz brīdi pārvarēt. Neskatoties uz senilo vecumu, stīvajām mugurām un grabošajiem kauliem, trīsmetrīgās skolotājas izdzenāja mūs pa ģimnāzijas pagalmu, pamācīja spēlēt basīti, paklausījās maģīti, izdalīja sakopētas lapiņas Comic Sans fontā, pafleksoja ar savām angļu valodas zināšanām un citām skolas dzīves klišejām, palaikam nostalģiski tvīkstot pēc savas mīļākās dziesmas "Dar’ man, tēvis, pastaliņas", iedeva vienu labu padomu – joks ir labs tad, ja visi smejas, bet neviens nav apvainots.
Man šķiet, ka šī bija vienīgā festivāla izrāde, kura nebija par garu un kurā neviens nesāka dīkt "kad tā beigsies", jo visi tajā piedalījās – pat ja šī iesaiste darbojās pēc skolā iedresētās komandas paklausīt. Nu, labi… ne visi. Mans dēls Simons, kurš vēl tikai sāks iet pirmajā klasē, bija sašutis, jo ir taču brīvlaiks un viņam nav vēl jāiet skolā, un viņš negrib darīt to, ko "svešas tantes" liek. Viņš gan arī līdz šim dzīvē nav saticis nevienu īstu vecā kaluma skolotāju, tāpēc varbūt nezina, cik jautri ir no droša attāluma smieties par kādu, kurš ilgstoši bijis varas pozīcijā. Simons par mums pārējiem izdarīja secinājumu: "Tās lelles ir taisītas tev, lai tu justos īsa kā bērns." Un tā ir taisnība. Par skolotājām un paši par sevi visgardāk, iespējams, smējās atnākušie vecāki, pieaugušie, publikā esošās skolotājas, bet bērni tikai smējās līdzi. Bērniem patīk redzēt, ka pieaugušie smejas, un smieties kopā ar viņiem, ne tikai par viņiem. Un tieši caur smiekliem izrādes laikā iestājās šī festivāla mērķos ierakstītā pieņemšana, kuras skolēnu un skolotāju attiecībās Valmieras ģimnāzijas pagalmā pietrūcis jau kopš Jāņa Cimzes vadītā semināra laikiem. Un beigās mēs visi no sirds un pat bez ironijas dziedājām "Dar’ man, tēvis" un Simons pirmajā rindā – skaļāk par visiem! Viņš pat saglabāja dziesmas vārdu lapiņu, kam virsū bija maza, zaļa vardīte, sakot – "man liekas, ka viņa skatās man dvēselē".
"Manas domas grib ar mani parunāt"
Katrs no mums no izrādēm paņēma ko savu, un katram ģimenes loceklim ir savs TOP 3. Simonam, piemēram, īpaši tuva likās samērā klasiskā igauņu režisores Kersti Heinlo veidotā izrāde "Manas domas grib ar mani parunāt", kas bija skatāma Valmieras teātra Apaļajā zālē. Tajā Aigara Apiņa tēlotais zēns skatuves priekšpusē, kur bija satupuši daudzi mazi bērni, izmisīgi meklēja draugu (burtiski mēģinot to ievilināt slazdā ar konfektēm), bet ne no skatītāju vidus – viņš to meklēja savā izrādes stāstā un visumā. Viņam aiz muguras – uz skatuves, caur puscaurspīdīgu audumu – bija viegli saskatāmas viņa iekšējās pasaules aprises, kur pamazām sāka manifestēties viņā mītošās dvīņumāsas: princese Līksme (Diāna Krista Stafecka) un princese Skumja (Una Eglīte). Vispirms viņas deva dažādas zīmes uz priekšapziņas virsmas, līdz pamazām izlauzās laukā, savienojot iekšējo un ārējo pasauli, un zēns pilnībā iegrima savā iekšējo izjūtu kontemplācijā.
Ievēroju, ka vairākas festivāla izrādes pievēršas psiholoģijas un psihoanalīzes tēmai (šīs izrādes varoņa trauma ir vecmammas zaudējums un vecāku šķiršanās), reizēm, manuprāt, pārāk burtiski uzņemoties terapeita lomu. Arī šajā izrādē ir daudz labi domātu vārdu, vērtīgu atziņu, taču brīžiem šo garo, blīvo paskaidrojumu par dzīves jēgu un tās meklējumiem jau bija par daudz, un nepacietīgi sāka kļūt pat lielākie 5–11 vecuma grupas skatītāji, nemaz nerunājot par priekšā satupušajiem mazākajiem zaķēniem, kas garām acīm pieklājīgi turpināja klausīties aktieru sakāmo. Tajā pašā laikā skatuves vizuālais (izrādes mākslinieks Kristjans Suitss, asistente Ilze Vītoliņa) un skaniskais (komponists Ardo Rans Varress) noformējums bija tik suģestējošs, ka viņi kā apburti būtu gatavi tur sēdēt mūžīgi.
Sapņaini izgaismoto skatuvi (gaismu mākslinieks Rene Līvamegi) aizņēma mākoņu un volānu polsterējums – puse bija balta ar sārtiem rožu ziediem (tajā dzīvoja princese Līksme), puse – melna ar īstiem, kailiem kokiem, kuru zaros karājās kristāla asaru zvārgulīši, no kuriem Simons nespēja atraut acis. Šī duālā pasaule šķita atgādinām Leona Paegles pasaku "Nakts un diena", kur visi priecājas, cik skaista ir nakts ar zvaigžņu mēteli, un pēc tam – cik skaista ir diena ar zelta villaini; vai kā vēlāk konstatēja Māris Subačs: "Reiz nakts sarunājās ar dienu. "Mēs abas kopā esam dzīve," teica nakts." Šajā festivāla izrādē pieņemšana izpaudās kā skaļš aicinājums pieņemt abas šīs dzīves puses un saprast, ka gan skumjas, gan līksme pieder pie cilvēka iekšējās pasaules klimata. Starp abām pastāvošo spriedzi iemiesoja pelēks mākonītis skatuves vidusdaļā, kurš palaikam zibeņoja un zem kura slēpās mazais zēns, mēģinot tikt skaidrībā ar jūtām. Šis varētu būt bijis arī lielisks vizuālā teātra piemērs, kuru vērojot melnbaltajā visumā katrs var ielikt pats savas izjūtas.
Es zinu, ka šajā vecuma grupā bērns patiešām mēdz daudz domāt par savu iekšējo pasauli – par to, vai viņa domas vada kāds iekšējs cilvēciņš, par to, kur īsti atrodas viņa "es" un cik daudz viņš spēj ietekmēt pasauli ar savām domām. It sevišķi vakaros bērnu domas klejo tāltālu pa šiem apziņas un zemapziņas koridoriem, ļaujot pasaulei iegūt dziļi izjustas, krāšņas un noslēpumainas aprises, no kā, rītos pieceļoties, rodas visādas viedas un jancīgas atziņas, kuras paužot skaļi bērni liek aizdomāties arī pieaugušajiem. Arī izrādes varonis palaikam nāk klajā ar tādām pērlēm kā "nervi ir dieviņa dots džemperis" vai gluži melniem jokiem – "kā dzemdē cilvēkēdāji? pārējie apēd cilvēku apkārt bēbītim". Izrādes dialogi un arī tēli brīžiem šķita zaudējam stilistisku vienotību un pamatotību, savukārt zēna attiecības ar īsto meiteni, kura ir sarežģīts, spurains personāžs, pieļauju, daudziem būtu bijis interesanti vērot arī ilgāk – varbūt jau kā nākamo sēriju? Izrāde noteikti sniedz vērtīgu atziņu – ja vēlamies otram atkal uzticēties, ir jāpieņem savas dusmas, bēdas, jāatrod prieks… Vienlaikus man šķiet, ka bērni spēj izdarīt secinājumus par to, kas notiek uz skatuves, arī ar mazāku priekšā teikšanu un mums jāspēj viņiem vairāk uzticēties.
"Figūras"
Kaut arī es uzskatu, ka skatītājiem vajadzētu uzmanīgāk attiekties pret norādēm par vēlamo apmeklētāju vecumu, lai veiksmīgāk pieredzētu izrādi, mēs tomēr visi kolektīvi aizgājām uz Lienas Šmukstes "Figūrām", kas bija marķēta ar vecuma cenzu "2–5 gadi", un svētdienas rītā piedzīvojām labākos festivāla brīžus gaumīgā, muzikālā izrādē par pasauli veidojošajām pamatformām, par abstrakciju un iztēli, par loģisko un tēlaino domāšanu, kur tikām pamudināti uz iepazīšanos un saprašanos.
Manā pieredzē ar visjaunākajai auditorijai paredzētajiem darbiem mūsu režisori tiek galā slavējami – jo patiešām ņem vērā viņu uztveres īpatnības. Jaunākā auditorija, iespējams, arī visskaļāk pauž, ja kaut kas sāk iet garām. Bet, lai arī mēs augam, maināmies un attīstās arī mūsu spēja koncentrēties, pieņemt citādo, saņemties un pēc vajadzības paklusēt, es tomēr uzskatu, ka nemaz tik milzīga lēciena pa vidu starp mazuli un lielu cilvēku nav. Mēs visi ilgojamies pēc tā, lai tiktu ņemti vērā kā sarunas biedri. Iespējams, nav lielākas baudas kā tā, ka otrs domā par to, kā tu domā, rēķinās ar tavu uztveri, līdzpārdzīvojumu, asociācijām. Galu galā mēs visi – ne tikai izrādes veidotāji – alkstam uzmanības.
Ir patīkami, kad aktieris no skatuves apsveicinās, piespēlē skatītājam, izveido ar viņu dabisku, sirsnīgu kontaktu, kā Sandija Dovgāne un Artis Jančevskis to uzcītīgi dara "Figūrās". Un tad, kad skatītāja uzmanība un uzticība ir notverta, izrādās, pat no trim vienkāršām pamatformām var izveidot aizraujošu stāstu. "Figūru" iestudētāji apzinās, ka ikkatra uz skatuves parādītā detaļa, katrs troksnītis, katrs izmantotais materiāls (askētiska, bet trāpīga izrādes scenogrāfija – Berta Vilipsone), pieskaņotais muzikālais materiāls (lipīgas un pacilājošas Mikus Frišfelda komponētās dziesmas kvalitatīvā izpildījumā) un stāsta elements ir svarīgs. Skatītāju vidū ir daudzi, kas patiešām pirmo reizi skatīsies teātri vai pirmo reizi uz to paskatīsies sava mazā bērna acīm, tāpēc viņu ziņā ir padarīt šo brīdi īpašu. Cieņa pret savu partneri uz skatuves (pat ja tā neveidojas uzreiz un otra pieņemšanas process notiek caur nelielu klaunādi), cieņa pret skatītāju, pret dabu, pret dzīvo un nedzīvo vidi, kas organiski notiek uz skatuves, – izrāde cenšas dot tikai šīs labās lietas, nekļūstot banāla.
"Figūras" ir prasmīgi shematiski uzbūvētas – vienkāršā, tīrā spēles laukumā katra nākamā lieta ienāk tikai tad, kad iepriekšējā jau iedzīvojusies, un tās atrod saskaņu, nevis uzvar vai pārbliež cita citu. Pat ja dažādo figūru un personāžu satikšanās notiek caur nelielām sadursmēm, tās virzās uz harmoniskas pasaules veidošanu un iemieso otra pieņemšanas koncentrātu bez moralizējošas pamācīšanas, kā rezultātā arī mēs no izrādes iznākam drusku sakārtotāki un optimistiskāki… ar visu to, ka tikmēr gar Valmiermuižas parku nezināmā virzienā un nolūkā rībēdama brauc NATO bruņumašīnu kolonna.
"Visi skaitās" – skaitāma un skatāma mudžizrāde visai ģimenei
Satupuši koka dēļu tribīnēs kādā Beātes ielas pagalmā pretī lietoto apģērbu veikalam, skatāmies Kristīnes Brīniņas iestudēto izrādi "Visi skaitās", kas veidota pēc tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem. Domāju, ka visi, kuri šo grāmatu lasījuši, novērtēja attapīgo adaptāciju – krāsu un mazliet plakātiskās vizuālās stilistikas pārnesumu. Grāmatu veido sīki, mazliet divdimensionāli tipiņi, kam ieskicētas dažas īpašības. No sākuma viens, tad divi, tad ģimenes, tad klase, tad satiksme pilsētā – mēs redzam, kā shematiski uzbūvējas sabiedrība, kurā katrs ir svarīgs. Novērtēju, kā ik klāt nākošais elements – vai tas būtu viens jauns personāžs, vesels orķestris, vai līnijdeju pulciņš – arī izrādē parādīts kā vienots, pabeigts vienums.
Grāmatas un izrādes nosaukums, manuprāt, ir tāds kā ABC, ar ko būtu jāsāk pasaules iepazīšana un kas jāatgādina sev ikvienā konflikta situācijā gan lieliem, gan maziem – VISI SKAITĀS! Jā, arī skolotājas un arī bomži (kurus citā izrādē sauc par saulesbrāļiem), arī zvēri, mazi onkuļi un veci bērni un otrādi. Tie, kas brauc ar mašīnām, un tie, kas iet kājām, tie ar suņiem un naudu un tie bez suņiem un naudas, orķestri un solisti, un pat dvīņi – katrs ir unikāls un neaizstājams. Bērns un cilvēks, iespējams, nav pasaules centrs – centra pasaulei varbūt vispār nemaz nav.
Ir patīkami redzēt šādu oriģinālam uzticīgu un vienlaikus savu, lokālu interpretāciju, kas, manuprāt, ir svarīgs teātra uzdevums – atrast saķeri starp citā kultūrā, žanrā vai kontekstā pastāvošu fenomenu un vietējo, tagadnes kontekstu. Izrāde piešķir grāmatai jaunu lasījuma kārtu – tā, ka gribas to skriet un pārlasīt. Arī bērniem patīk ar svaigām acīm atgriezties pazīstamajā.
Izrādes kustīgā dzīves dramaturģija atgādināja "Homo Novus" festivālā uzvestās "Liecinieku tribīnes" – tajā ziņā, ka izrādes veidotāji ir patiešām atvērti tam, ka "nejaušais garāmgājējs", pilsētas vai dabas norises kļūs par iederīgu izrādes daļu. Šī pieņemošā attieksme – pieņemt otru, nevis parādīt, ka es zinu vai protu labāk, pieņemt, ka es esmu "viens no" un visi kopā "mēs skaitāmies", manuprāt, ir brīnišķīgs un laikmetam atbilstošs vēstījums.
Izrādes, kas notiek daudzstāvu namu pagalmu ielokos, šķiet, pamazām kļūst par tādu kā Valmieras teātra festivāla rokrakstu, un tas ir brīnišķīgi – arī tajā ziņā, ka iezemieši var izrādes vērot no saviem balkoniem bez maksas apmaiņā pret mazliet trokšņaino iejaukšanos viņu ikdienā ar mēģinājumiem. Ieklausoties un ieskatoties apkārtnē, pamazām mēs visi kļūstam par daļu no izrādes…
Man šķiet, ka izrādei izdodas lieliski nodot attiecību veidošanos starp dažādajiem pasaules tipiņiem – to, kā citi cilvēki un notikumi mūs ietekmē. Kā savā ielā, apkārtnē noskatītais vai noklausītais ienāk bērna un ikviena klātesošā uztverē. Kā āra skaņas, koncerti vai karnevāli kļūst par jaunu elementu bērnu spēlēs (atrast apkārtējā vidē mūzikas instrumentus izrādes veidotājiem palīdzējis skaņas burvestību mākslinieks Maksims Šenteļevs) un reizēm pat neapzināti veicina atdarināšanu, papildināšanu. Šķiet, tas ir aspekts, ko reizēm piemirst mūsu kultūras politikas plānotāji un valsts mēroga svētku rīkotāji – kāpēc kultūra vispār ir vajadzīga? Kāpēc tā vajadzīga ikvienam? Gan pilsētvidē, gan laukos, gan nejaušam garāmgājējam. Jo… visi taču skaitās.
"Briesmīgi priecīgas lietas"
Lai kā mums patiktu mākslinieka Andra Eglīša un viņa bērnu kopīgi veidotie, gaumīgie festivāla centra vides objekti – no dēlīšiem sabūvētie objekti un namiņi, pa kuriem var kāpelēt un jādelēt –, mūsu bērni nostalģiski piemin to festivālu, kurā namiņus un štābiņus no koka 50x50 cm kubveida elementiem drīkstēja būvēt viņi paši, izvēršot veselas pilsētas un civilizācijas Vecpuišu parkā. Viņi šķita mazliet vīlušies, ka nevarēs turpināt pirms gadiem iesākto "mainkraftu īstajā dzīvē" jeb, kā paši to iesauca – "Valmieras spēli", kur brīžiem gāja tā, ka likās: būs jāsauc policija.
Par šādu brīvo vietu, kas iziet ārpus kontroles, ir arī Matīsa Budovska veidotā izrāde "Briesmīgi priecīgas lietas". Šeit to sauc par Laukumiņu, bet, pasakot "laukumiņš", pārējie saprot, ka tas ir tas laukumiņš, kurā drīkst visu, kur nedarbojas noteikumi un ierobežojumi, kas, protams, ir ļoti vilinoši, bet tur arī mēdz notikt "visādas briesmīgas lietas". Šī šķiet ļoti svarīga un vēl plaši pētāma tēma ne tikai bērniem un ģimenēm rādāmajās izrādēs – brīvības praktizēšana un mācīšanās, brīvības un visatļautības robežas izzināšana jeb tas, ko angliski apraksta kā "freedom from" un "freedom to".
Brīvības Laukumiņš ir vieta, kur skolotāji iet uzpīpēt, saulesbrāļi dzert, saimnieki nesavāc aiz suņiem un notiek arī viss pārējais sliktais – ar šūpolēm tiek mestas saulītes, bet starp bērniem praktizēta apcelšana, apsaukāšanās un bīstama pāridarīšana. No jokiem par saulesbrāļiem stāsts drīz vien pārnesas pie "saulītes" – šis triks ar šūpoļu apmešanu riņķī joprojām ir laukumiņos zināma parādība (vismaz leģendas noteikti ir dzīvas), lai cik ļoti ražotāji necenstos garantēt šūpoļu drošību. "Saulīti" var izpildīt tikai tad, kad tiešām neviens nepieskata, un izrādē tā simboliski raksturo to riskanto vecuma posmu, kad bērni iziet ārpus vecāku redzeslauka un sāk testēt pasauli, paši izzinot savas iztēles, atļaušanās un paškontroles robežas.
Neskatoties uz ļoti sarežģīto un jutīgo tēmu, "Briesmīgi priecīgo lietu" komanda uz skatuves noliktajā "pagalma miskastes" metaforā atrod daudzus noderīgus elementus, lai ilustrētu dažādus cilvēkiem piemītošus netikumus. Viņiem izdodas gan saglabāt intrigu, gan ieskicēt katra atsevišķā varoņa transformāciju dotajos apstākļos, gan mētāt neskaitāmus jokus, kas sasmīdina visa veida publiku. Kaku joki, šķiet, teātra festivālā ir uz palikšanu – šī tēma ir universāls sarunas atvērējs ne tikai jaunākajā vecuma grupā. Caur to aktieriem izdodas panākt jauno skatītāju uzticību – noticēt, ka stāsts tiešām būs par viņiem un to stāstīs cilvēki, kas viņus saprot. Ir arī daudzi citi veiksmīgi, ticamību raisoši elementi – piemēram, krokši vai sunītis "Sprite". Tad no miskastes izceļas tur dzīvojošā atriebēja – tūkstošveide Silvija Hektore – un sākas prasmīgs, asprātīgs objektu teātris, kas, iespējams, varētu piedzīvot arī nākamās sezonas.
Un arī par mobingu bērnu izrādēs būs jārunā vēl daudzās sezonās, ņemot vērā, ka statistiski to uz savas ādas piedzīvo vai kā liecinieki pieredz 90% bērnu. Man mazliet problemātiski liekas tas, ka – un tas parādās arī šajā izrādē – bulijošana nereti tiek attēlota kā kaut kāds ārpus mums pastāvošs, ārējs spēks, kurš "liek" mums darīt sliktas lietas. Un arī mācība tiek gūta tikai tad, kad pats izjūti sekas uz savas ādas. "Briesmīgi priecīgo lietu" izrādes varoņi sāk piebremzēt tikai tad, kad cits citam jau nodarījuši pāri un pašiem kaut kas par to draud. Tas mazliet atgādina mūsu kopumā policejisko sabiedrības uzraudzību, kur kontrole tiek panākta ar sodiem, nevis izpratnes veidošanos.
Arī mūsu bērni nejutās pārliecināti par dažiem izrādes elementiem – piemēram, tas, ka Andri raksturo apsēstība ar videospēlēm, esot krindžīgi, jo vairāk vai mazāk spēlē vai ar videospēļu kultūru esot pazīstami visi pamatskolēni. Es gan apzinos, ka ar šīm pazīmēm tiek simboliski ieskicētas atšķirīgās pusaudžu intereses un tipi. No otras puses, reālajā sabiedrībā šāda leiblošana un cilvēka identificēšana ar viņa hobiju vai kādu vienu pazīmi mēdz būt par iemeslu apcelšanai. Vēl varētu piebilst, ka vairākās izrādēs parādās diezgan stereotipisks dzimumlomu sadalījums – meitenes ir kārtīgās organizētājas un pamācītājas, grāmatu lasītājas, bet zēni – drīzāk neaptēsti, bez iztēles vai lempīgi. Tāpat mums visiem bija jautājums: kāpēc viņiem beigās vajadzēja bučoties, ja izrāde vispār bija par kaut ko pavisam citu – par saticību un saprašanos, ne?
"Es arī te, kas man jādara"
Endīnes Bērziņas vecākajiem pusaudžiem paredzētajā izrādē viss ir tieši tik pārspīlēti, ka liekas ticami. Šajā "nepieskatītajā laukumiņā" notiek ne tikai spēles, bet tiek sperti arī pirmie dzīves soļi – kļūdas un problēmas notiek pa īstam un arī jādzīvo ir pa īstam. Mēs atrodamies skolas aktu zālē, kura saglabājusies šķietami iebalzamēta no aizlaikiem kā iepriekš pieminētās Kaufelda izrādes lelles – akurāti, vienādos vilnīšos sakrokotie skatuves aizkari apspraudīti ar aplikācijas papīra taurenīšiem, glītās rindās izkārtotie krēsli, stīvums muļķīgi smaidošajā publikā un sajūta… ka šajā kārtīgajā zālē nekad nekas nav bijis kārtībā. Ka šīs telpas vienmēr ir spriedzes un uztraukuma pielādētas (ko labi zina katrs šeit sēdošais pieaugušais) – un ikreiz, kad Elīna Rasa vai Rebeka pieiet pie loga, mēs nedomājam, ka viņa primāri gribētu elpot svaigu gaisu. Mēs jūtam šo galējo emocionālo nospriegojumu, kurā katrs piliens var izrādīties pēdējais, lai izlēktu pa logu vai izdarītu kaut ko vienlīdz radikālu.
Šajā zālē mēs pakāpeniski iepazīstam četrus pusaudžus – katru ar savu dramatisko stāstu par disfunkcionālu ģimeni, attiecībām, ekstrēmiem garīguma meklējumiem –, un viņi visi šeit tizli, nervozi satiekas mēģinājumā pirms pašizveidotās muzikālās apvienības "Jūraszvaigznes" koncerta. Lai koncerts notiktu, viņiem vajag emocionāli savākties, un ir ļoti precīzi parādīts, ka šajā vecuma grupā pats radošais process patiesībā nemaz lielas pūles neprasa, taču tam ļoti traucē tieši personīgās lietas un attiecību ķīviņi. "Jūraszvaigznēs" līdz ar to apvienojas ne tikai metāls, pops, roks, reps, bet arī trauksme, depresija, panika, neiroze, iespējamas atkarības, seksuālas vardarbības traumas, kompleksi, suicidālas domas u.c. Vienubrīd šķiet, ka šeit izšķirsies viss – ja "Jūraszvaigžņu" koncerts notiks, tad mums kā sabiedrībai vēl ir cerība, bet, ja ne – tad ne. Vai arī otrādi – mēs saprotam, ka mūzika vai kultūra ir, iespējams, vienīgais veids – "burvju rīkstīte" –, kas ļauj satikties, piedalīties un īstenoties pat tik krasi atšķirīgiem indivīdiem. Lai kaut uz brīdi sajustos spēcināti un maģiskā veidā sniegtu cits citam atbalstu.
Pareizo aktu zāles dekoru nomaina un šķeļ pusaudžu ienestie "sātaniskie" scenogrāfijas elementi – uzraksti un flammes (scenogrāfe Ieva Stalšene), un mēs attopamies klasiskā vidusskolas rokgrupas koncertā – tādā, kādu pazinām arī mēs deviņdesmitajos, – no vienas puses, kliedzoši provocējošā, bet no otras – romantiski sirdi plosošā. Un visi pāraugušie deviņdesmito bērni pēc inerces nesas dejot pie skatuves. Pusaudzis, kurš kopā ar mani atnācis uz izrādi, atzīst, ka tā viņam šķitusi patiesa, interesanta, tikai ne par šo laiku – tagadējie pusaudži tā nerunājot un problēmas arī esot citas. Es prasu – bet kā izrādes veidotāji par tām var zināt? Uzprasot mums – viņš saka. Es gan esmu ievērojusi, ka panki un jaunās paaudzes metālisti atkal ir atgriezušies un, iespējams, šis jau ir stāsts par viņiem (pat ja dažas detaļas, piemēram, seksuālās orientācijas piesaukšana lamājoties, man arī izklausās pēc deviņdesmitajiem), bet līdzīgi kā "Skolotājās" – šī varbūt ir viena no tām izrādēm, kurā pietiek ar to, ka bērni redz, kā caur izrādi izlīgumu ar vecajām traumām piedzīvo apkārtējie pieaugušie, lai noticētu, ka tas ir iespējams un ka pieņemšana, piedošana un saprašanās vispār iespējama ir.
1