Jau kādu laiku mums redakcijā stāv vairāki raksti un veidojas sērija, kuras publicēšanu esam atlikuši, mēģinot saprast, kā to pozicionēt. No vienas puses, tēma ir diezgan nodrāzta, plaši apcerēta daiļliteratūrā, popkultūrā un sociālajos medijos, bet no otras – padarīta par tabu un sabiedriskajā diskursā visbiežāk klātesoša tikai apkarošanas vai legalizācijas kontekstā. Tikmēr šīm galējībām pa vidu ir neskaitāmi individuāli stāsti par psihoaktīvo vielu izmēģināšanu, lietošanu, poētiskām un mistiskām atklāsmēm, iekšējās pasaules sakārtošanu un arī izjaukšanu, nespēju patstāvīgi izrauties no atkarības apburtā loka.
Publiskajā diskursā starp psihoaktīvu vielu lietošanu un atkarību bieži tiek likta vienādības zīme, neiedziļinoties visai svarīgās niansēs un tajā, ka ne visas no šīm vielām izraisa atkarību. Un arī par atkarībām netiek runāts pēc būtības – kā fundamentāla iztrūkuma kompensēšanu, tā vietā kaitīgā ietekme tiek novelta uz ārējo ļaunumu, proti, pašu vielu, nevis tās lietošanas paradumu un iemesliem, kuri lietotāju noveduši pie šādas izvēles. Ārēji ierobežojumi un sodi, šķiet, joprojām ir vienīgais veids, kā mūsu sabiedrībā tiek nodrošināta kārtība, un mēs pat nākotnes perspektīvā nemeklējam alternatīvus risinājumus. Un kas ir šī kārtība? Tā ir "ārēja kārtība", kur katra neizdošanās ir izņēmums, ekscess un individuāla atbildība, kamēr aiz fasādes nepieskatīta plaukst haotiskā īstenība. Vēl stingrāki sodi, kas kādam intuitīvi varētu šķist kā efektīvāks veids dažādu paradumu izskaušanai, rada tikai lielāku stigmu un vēl lielāku sociālo izolāciju lietotājam, kurš jau tāpat juties sociāli izolēts, nav spējis sakārtot savu dzīvi un "glābies" pie vielām.
Ar negatīvi iekrāsoto vārdu "narkomāns" pie mums tiek apzīmēts gan pusaudzis, kurš pievārtē izpīpējis divus dūmus, gan cilvēks, kurš nepārvaramas atkarības dēļ kļuvis sev un sabiedrībai bīstams. Tikmēr paši saskandinām alus kausus, juzdami morālu pārākumu un pat tādu kā lepnumu par savām aknām, kārtējo reizi esot augšgalā topam par lielāko alkohola patēriņu uz cilvēku. Šķērsojot Latvijas robežu pie Ainažiem un iebraucot Igaunijā, mūs sagaida reklāma "Sveicināti Lotes zemē!", bet, dodoties atpakaļ uz Latviju – milzīga, spilgta veikala izkārtne "SUPER ALKO". Mēs daudz nedomājam par to, ka arī alkohols ne brīdi nav pārstājis būt spēcīga, atkarību raisoša psihoaktīva viela, kuru ikdienas valodā nedēvē par narkotiku tikai tādēļ, ka tā ir legāla. Īpaši neiedziļinoties, liekam vienādības zīmi starp "legāls" un "morāls", un mūsu acīs puse Eiropas tūlīt būs kļuvusi par "narkomānu valstīm". Mēs uz tām skatāmies līdzīgi, kā uz tām skatās Krievija.
Es apzinos, ka šīs slejas dēļ uzreiz tikšu ielikta narkotiku legalizācijas aizstāvju plauktiņā un no manis tiks sagaidīta atbilde uz jautājumu – vai tiešām uzskatu, ka valstī, kurā jau pastāv samilzušas alkohola atkarības problēmas, vajadzētu vairāk brīvi iegādājamu apreibinošu vielu? Tomēr es vēlos pievērst uzmanību citam fenomenam, kas pie mums ir vēl izplatītāks par dažādām reibinošām vielām: "Visi zina, bet neviens nerunā." Šis divkosīgais princips pastāv visos līmeņos – sākot no skolas, kur jau pirmajās klasēs bērni iemācās atbildēt uz jautājumiem "pareizi", nevis izteikt savas domas, un beidzot ar vardarbību ģimenēs, kaimiņos, kolektīvos, vardarbību, kuru ērtāk atstāt iesaldētu un nerisinātu. Kaut gan tieši runājot mēs varam gūt izpratni, novērtēt, kā konkrētā problēma vai parādība skar mani, kā es varu rīkoties, lai palīdzētu sev vai otram, un tad pieņemt kopīgus, informētus lēmumus. Klusēšana par personisko pieredzi un uzskatiem man šķiet… vienkārši fundamentāli nepareiza jebkurā jautājumā.
Negribu runāt par narkotikām un citām sarežģītām vai neviennozīmīgi vērtētām tēmām caur puķēm vai dziļdomīgi paklusēt, lai izliktos, ka zinu atbildes, vai tāpēc, ka par šo jautājumu runāt ir nestilīgi, jo citi tiešām zina, kā tas ir. Turklāt ir vēl kāda līdzība, kas ļoti precīzi iezīmējas narkotiku jautājumā, bet, iespējams, ir attiecināma arī uz citām tēmām – tas ir "vārtejas" jēdziens. Tā sauktās "vieglās" (kas arī nav korekts nošķīrums) narkotikas, kuras daudzviet tiek jau diezgan brīvi izmantotas gan ārstēšanai, gan izklaidei, tiek dēvētas par "vārtejas narkotikām", kas kādai sabiedrības daļai neizbēgami var pavērt vārtus uz degradējošāku vielu lietošanu. Tāpēc šī riska vārdā tiek pieņemts lēmums vārtus turēt pavisam aizvērtus – pat visnevainīgāko pieredzi apaudzējot ar kaitīgā, indīgā, aizliegtā augļa mītu un radot pamatīgu disonansi cilvēka spējā uzticēties savai pieredzei un patstāvīgi izdarīt secinājumus vai pieņemt lēmumus.
Gandrīz katram no mums ir sava vai tuvā lokā bijusi pieredze ar vielu lietošanu, ko oficiālais diskurss traktē kā noziedzīgu un kaitniecisku. Bet, ja tava pieredze ar stigmatizēto vielu ir bijusi pilnīgi nenozīmīga un nevainīga – teiksim, tu Prāgā esi izpīpējis marihuānas dūmu, kas tev nav radījis vairāk reibuma kā saulrieta vērošana tveicīgā vasaras vakarā, vai arī tu vienkārši esi kļuvis kūtrs un aizmidzis – tu no personiskās pieredzes izdari secinājumu, ka agresīvā apkarošana un šo vielu kaitnieciskums ir pārspīlēts. Narkotiku aizliegums un smagie sodi par to lietošanu liek daudziem iztēloties kaut ko daudz trakāku un destruktīvāku par vissmagāko piedzeršanos – jo kāpēc tad lai viens būtu atļauts un otrs aizliegts? –, savukārt personīgā vielu lietošanas pieredze, kas izrādījusies daudz miermīlīgāka vai gandrīz nekāda – vedina uz atskārsmi, ka, iespējams, arī citi aizliegumi ir pārspīlēti un sadomāti. Tomēr tā īsti nav. Aizliegšana, ignorēšana un noklusēšana traucē pievērsties daudz būtiskākam jautājumam – par robežšķirtni, kad bēgšana no realitātes pārtop nespējā izkļūt no nerealitātes, spēju to atpazīt un meklēt risinājumu problēmai. Tāpēc, lai cik neērti un nestilīgi nebūtu par to runāt, es gribētu vismaz sākt.
0