Sociālajos medijos vērojot asās diskusijas par seksuālo izglītību skolās, nevarējām nepamanīt – kaut arī galvenais fokuss ir dzimumidentitāte un faktori, kas var (vai nevar) to ietekmēt, vismazāk šajā sarunā skan to cilvēku balsis, kam ar to ir vistiešākā pieredze, – transpersonu un nebināru cilvēku. Tāpēc aicinājām četrus kopienas pārstāvjus savos vārdos pastāstīt par sevis apzināšanos, sabiedrības attieksmi, medicīnas sistēmu un valodu, kādā par to visu runāt. Sarunas atmosfēra izvērtās negaidīti brīva, sirsnīga un nepiespiesta – kā dziedinoša atbilde troksnim ārpusē un atgādinājums, ka tikai satikšanās un labvēlīga iedziļināšanās var novest pie saprašanās.
Sarunu vadīja publiciste Lolita Tomsone, tajā piedalījās Maksis Apinis, kurš strādā nevalstiskajā sektorā, Karu Treij, kurš nesen beidzis vidusskolu un pašlaik studē antropoloģiju, māksliniece Ksenija Tarasova un performanču mākslinieks Mailo Štern.
Redakcija
Lolita: Esmu šeit ne tāpēc, ka ļoti daudz zinu par trans kustību vai jautājuma problemātiku pasaulē. Neesmu iesaistījusies nevienā no psihologu batālijām, kas šobrīd valstī notiek. Esmu cilvēks, kas nāk no neziņas un zinātkāres pozīcijas.
Es nodzīvoju četrus gadus Jeruzalemē. Mana draudzene bija sociālā darbiniece LGBT open house Jeruzalemē, nevis Telavivā, kur notiek praidi ar 30 000 dalībnieku. Jeruzalemē katrā praidā kādu sadur, vienmēr ir diezgan dramatiskas situācijas. Turklāt tajos praidos dalībnieki vienmēr ir super apģērbti, līdzīgi kā Latvijā. Es gāju uz lekcijām, dragšoviem un kādā brīdī saskāros ar problēmu, ka ivritā ir divi "tu" – vīriešu un sieviešu dzimtē. Ne tikai "viņš", "viņa", bet arī "tu" jebkurā locījumā. Visās situācijās jutu nenormālāko stresu. Man bija divi draugi dažādos pārejas posmos, un bija super svarīgi, lai, kamēr tiek vākta nauda un notiek operācijas, tiktu lietoti pareizie vietniekvārdi. Es mēģināju konstruēt teikumus tā, lai pateiktu pareizi. Tad vienā brīdī teicu: "Klau, es mācos valodu. Jūsu valoda ir tik, atvainojiet, dženderēta, ka jums pat "tu" ir dažādās dzimtēs. Es jaucos ne tāpēc, ka jauktu dzimumus, bet tāpēc, ka jaucos valodā." Un tad viņi smējās, ka brīžos, kad visi sabraukušie pāriet uz angļu valodu, viss paliek tik vienkārši.
Lai cik progresīva būtu Izraēla, kur, piemēram, ir dzīvesbiedru likums, lielākā daļa manu draugu emigrēja, jo ģimenes nebija pieņemošas. Tā bija mana pirmā saskare ar trans, jo pirms tam es dzīvoju postpadomju Latvijā, kurā mēs neko par to nezinājām. Man ir liels prieks ar visiem iepazīties.
Ksenija: Mani sauc Ksenija, esmu māksliniece. Mans vietniekvārds ir viņa.
Karu: Mani sauc Karu. Mani vietniekvārdi latviski būtu viņš, jo mums vēl nav ieviesta nekatrā dzimte. Kad tas apdeits iznāks, tad arī nomainīsies vietniekvārdi. Es esmu topošais antropologs. Laikam.
Maksis: Es esmu Maksis, viņš. Es strādāju nevalstiskajā sektorā vides aizsardzības jomā.
Mailo: Esmu Mailo un izmantoju "viņš", angliski "viņi" – nebinārais karodziņš. Esmu izdedzis mākslinieks. (Smejas.) Un no kāda 2017. gada arī aktīvists dažādās jomās. Nodarbojos arī ar drag, mans alter ego ir Emanuels, kurš ir baigi foršais čalis.
Lolita: Atšķirībā no tā, kāds tu esi ikdienā?
Mailo: Jā, viņš ir drosmīgāks par mani. Viņš nav izdedzis.
Lolita: Vismaz kāds. Kā jūs varētu formulēt – kādas ir atšķirības starp transpersonu un nebināru personu? Vai sabiedrība saprot, kas tas ir?
Mailo: Man šķiet, ka sabiedrība par nebināriem cilvēkiem vēl vispār neko nezina. Vispirms ir LGB jautājumi, tad T jautājumi un tad varbūt arī kaut kas nebinārs. Es teiktu, ka nebinārie cilvēki nedaudz atšķiras. Cilvēki ar trans identitāti pāreju veic krasāk un konkrētāk – no viena dzimuma uz otru. Nebinārais cilvēks, vismaz tā es to jūtu, grib neitrāli – ne vienu, ne otru. Ne kā sieviete, ne kā vīrietis. Es gribu neitralizēties līdz pēdējam. Piemēram, es gribētu krūšu operāciju. Tā kā latviešu valodā nav īsto vietniekvārdu, man neitrālais ir "viņš". Otra alternatīva ir "viņa", bet to dzirdēt man ir diezgan neērti.
Karu: Es piekrītu par "viņa". Vismaz latviešu valodā "viņš" šķiet kā valodas bāze, jo sabiedrībā vīrietis ir visa bāze. Savā ziņā, lai sasniegtu neitralitāti, ir jāsasniedz tā bāze, kas ir vīrišķa. Vietniekvārds "viņa" līdz ar to ieliek ļoti šaurā kategorijā. Vīriešu dzimte ir daudz iekļaujošāka.
Ksenija: Interesanti, jo es tam nepiekristu. Man šķiet, ka abi ir ierobežojoši. Es esmu tādā savas pārejas punktā, kurā jūtos komfortabli savā ķermenī, un svešinieki mani uztver kā sievieti pat par spīti manai balsij. Man netraucē, ja kāds mani jokojot nosauc par "viņš". Esmu jau tādā stadijā, kurā man tik ļoti nerūp vietniekvārdi. Ir trans cilvēki, kuriem ir svarīgāka sociālā pāreja, un tādi, kuriem fiziskā pāreja. Tās ir kategorijas, kas mazliet saiet kopā, bet dažas lietas ir pavisam atšķirīgas.
Maksis: Es neesmu eksperts nebinārajos jautājumos, bet, kad runāju ar cilvēkiem un mēģināju saprast, kas es esmu, man radās iespaids, ka ir kaut kāds spektrs, kurā katrs var atrast savu vietu. Viens ir identitāte, protams, kurai pa virsu vēl nāk seksuālā orientācija un vēl vairāk visu sajauc – tas vispār ir atsevišķs temats.
Lolita: Kā mēs kā sabiedrība jaucam dzimuma identitāti un seksualitāti?
Ksenija: Man patīk vīrieši, bet vīriešiem ir internalizēta homofobija – viņi domā: ja viņiem patīk trans sievietes, tad viņi nav pavisam heteroseksuāli. Bet patiesībā heteroseksuāliem vīriešiem patīk trans sievietes. Tā ir bioloģija – viņi redz sievieti, viņiem patīk sieviete. Ir stigma, internalizēta homofobija un transfobija, jo cilvēki uzskata, ka trans sieviete nav pavisam sieviete. Es varu atvērt grainderi, tur būs daudz seksa piedāvājumu, bet vīrieši nekad netiksies ar mani publiski, jo viņiem būs bail, ka viņu draugi padomās, ka viņi nav hetero. Cilvēki aizmirst, ka ir heteroseksuāli trans cilvēki.
Lolita: Nav tā, ka transpersonas par varītēm gribētu tos hetero cilvēkus ievilkt intīmās attiecībās.
Ksenija: Tas ir stulbi. Kurš grib ievilkt? Ja vīrietim kaut kas patīk, viņu neviens neievelk. Tā ir tāda izvarošanas kultūra, ka sieviete vienmēr ir vainīga, jo ievelk vīrieti.
Lolita: Mazo nabadziņu. Ja jūs ejat uz randiņiem, kurā brīdī jums nākas atklāt savu identitāti? Vai cilvēki zina to jau no paša sākuma?
Ksenija: Es gāju uz randiņiem pagājušajā rudenī, un tas bija diezgan traumatiski. Es nevienam pirms tikšanās neteicu, [ka esmu transsieviete]. Pirmajā randiņā viņš pateica, ka nezināja, ka esmu trans un mums diez vai kaut kas sanāks. Otrais džeks, gruzīnu režisors no Krievijas, piedāvāja man aiziet uz "The Cure" koncertu. Tā ka kaut kas tur bija, bet viņš pārrāva kontaktu ar mani. Trešajā randiņā mēs satikāmies publiski, bet, kad viņš atveda mani pie sevis, kļuva vardarbīgs. Pēc tam es ne ar vienu netikos. Ir jāuzmanās.
Lolita: Nav drošas sajūtas.
Ksenija: Nav.
Karu: Esmu ielicis savus vietniekvārdus tinderī un cenšos pēc iespējas ātrāk pateikt cilvēkiem, lai uzreiz atšķirotu, ar kuru ir vērts tikties un kurš man prasīs, kāds ir mans "īstais vārds". Es jūtos droši, jo man nav tik svarīga fiziskā pāreja. Citiem cilvēkiem es izskatos pēc sievietes, mani uztver kā sievieti. Es zinu, ka neesmu sieviete, bet man arī ir diezgan vienalga, kā citi mani uztver. Mana privilēģija ir tā, ka mana pāreja nav redzama, tādēļ es izvairos no vardarbības. Es varētu izlikties par sievieti, mierīgi.
Lolita: Krustiņš noteikti arī cilvēkus mulsina.
Karu: Vispār es uzaugu kā katolis, tā ir piemiņa no ģimenes.
Lolita: Es domāju, ka jūs laužat visus iespējamos stereotipus.
Maksis: Man nesen beidzās astoņus gadus ilgas attiecības. Tas bija saistīts ar to, ka es līdz galam sapratu savu identitāti. Tāpēc neesmu atsācis randiņus. Šobrīd vēl neizskatos tā, kā es gribētu, bet cerams, ka hormonu terapija ātrāk iedarbosies un es sasniegšu savus mērķus. Ja es tiešsaistē sāktu ar kādu sarakstīties, droši vien atklātos, lai nekavētu laiku. Bet domāju, ka publiski norādīt, ka agrāk biju kas cits, nav vajadzīgs.
Mailo: [Randiņi] man šobrīd nav aktuāli, bet, ja būtu aktuāli, tā noteikti būtu pirmā informācija. Es teiktu: "Čau, mans vietniekvārds ir "viņš"." Es sāktu ar to.
Lolita: Kā jūs jūtaties Latvijas sabiedrībā šobrīd, kad notiek diskusijas par to, vai skolās vispār var stāstīt par to, ka pastāv trans vai nebināri cilvēki? Es sev pazīstamam trans pusaudzim jautāju, kā šobrīd ir skolās. Iepriekšējā skolā esot bijusi skolotāja, kas neievēroja ne vietniekvārdus, ne vārdu, kaut arī visi pārējie bērni un skolotāji to darījuši. Ir viena skolotāja, kurai tas vienmēr būs principiāli. Šobrīd tā vairs neesot. Klasē esot vairāki nebināri cilvēki un transpersonas. Tā kā mēs runājam par jauniešiem, te nav runa ne par hormoniem, ne operācijām, jo, cik saprotu, Latvijā tas nemaz nav pieejams.
Ksenija: Tikai pubertātes blokatori.
Lolita: Iespējams, ka skolā arī kas mainās, skolotāji vismaz respektē. Kāda ir jūsu pieredze, ja kāds vēl atceras skolu?
Karu: Es tikko pabeidzu. Gāja visādi. Man paveicās ar to, ka gāju Franču licejā, kurā ir diezgan liberāla atmosfēra. Pārsvarā skolotāji mani sauca par Karu, kā es vēlējos, – tieši valodas skolotāji. Gadījās arī, ka man tika atbildēts: "Nē, es nedrīkstu tevi saukt nekā citādi," – vai: "Nē, man ir jāpavaicā direktora vietniecei." Tika arī sekots noteikumiem. Es domāju, ka man ļoti paveicās tieši ar mūsu skolu. Es nevaru runāt par citām skolām, bet licejā, pat ar visu brīvo atmosfēru, tik un tā ir mobinga gadījumi starp skolēniem. Tiek publicētas lietas internetā, tiek apsmieti cilvēki – tas notiek visur.
Lolita: Bet klasesbiedri jūs sauca par Karu?
Karu: Tā ir arī vecuma lieta. Vidusskolā visi mani sauca par Karu un vīriešu dzimtē. Pamatskolā ne tik ļoti.
Lolita: Kurā klasē jūs izlēmāt pateikt apkārtējiem (skolotājiem, klasesbiedriem): "šis ir mans vārds, un šis ir mans vietniekvārds"?
Karu: Visa tā atklāsme nāca ap sesto vai septīto klasi. Tajā laikā arī pateicu draugiem. Nevienam skolotajam neteicu līdz vidusskolai, jo man bija bail un šķita, ka tas nav atļauts. Es pateicu draugiem, un pēc laiciņa jau zināja visa klase. Tad arī cilvēki paši izlēma, kā mani sauks.
Lolita: Kā jūs izvēlējāties vārdu?
Karu: Mani agrāk sauca Maksis, bet, kad man bija 16, es spēlēju videospēles, kurās mans vārds bija Kāruma Sieriņš. Es strīdējos ar svešinieci internetā, jo viņa sāka teikt, ka lesbietes ir pretīgas vai kaut ko tādu. Es strīdējos pretī, un tad viņa kopējā čatā ierakstīja: "Guys, Karu is being mean to me." Protams, viņa nezina, kas ir "Kāruma" sieriņš, bet es to ieraudzīju un domāju: "Ak dievs, jā, es esmu Karu." Tā arī es to dabūju.
Lolita: Kas to zina, varbūt kādreiz to ieliks kalendārā. Vai jūs ejat uz LGBT kopienas pasākumiem? Vai jūtaties iekļauti? Vai ir sajūta, ka ir lielāks uzsvars uz LGB?
Ksenija: Man šķiet, pat T burtā ir uzsvars uz LGB. Visi ir queer. Tu esi heteroseksuāla transpersona, sieviete, kurai patīk vīrieši, bet queer cilvēki grib izvairīties no hetero vīriešiem. Tas ir vieglāks risinājums. Es nevaru parunāt par savām problēmām ar queer cilvēkiem. Man ir draudzene, kas dzīvo Berlīnē un ir tāda pati kā es. Viņa arī Berlīnē nejūtas piederīga kopienai, jo tur viss ir queer. Bet, teiksim, Grieķijā heteroseksuālas transsievietes ir pavisam atstatus no pārējās LGBT kopienas. Man ir labi draugi, kuri ir kopienā, bet es nejūtos, ka tā būtu mana vieta. Es negribu uzsvērt, ka esmu trans. Es gribu integrēties un lai cilvēki mani, pirmkārt, redzētu kā mākslinieci.
Lolita: Vai princips "can you pass" joprojām ir aktuāla lieta? Vai ir svarīgi, ka tevi nenolasa?
Ksenija: Tas ir aktuāli, jā, un ne tikai drošības ziņā. Es gribu, lai cilvēki mani uztvertu kā sievieti instinktīvi, nevis tāpēc, ka viņi respektē manu identitāti. Es saprotu, ka esmu gara, bet sievietes ir dažādas. Daudzas sievietes, kas izskatās kā es, ir modeles, tāpēc tas, ka izceļos, cilvēku prātos uzreiz nenozīmē, ka esmu trans.
Lolita: Tad jums jāaizbrauc uz Holandi, kur ir tās supergarās sievietes – viņas būs par galvas tiesu garākas.
Ksenija: Kad gāju ar [savu suni] Mišu pie vetārstiem, mani automātiski sauca par saimnieci, nemaz nezinot manu vārdu, bet ģimenes ārste, kas zina manu medicīnas vēsturi, joprojām izmanto vīriešu vietniekvārdus. Viņai galvā [ir nostiprinājies], ka esmu trans un viss. Dažreiz gribas teikt, ka cilvēki vienkārši ir stulbi.
Maksis: Es sapratu, ka man jābrauc dzīvot uz Itāliju. Arī garuma dēļ. Tur vidējais vīriešu garums ir apmēram tāds [kā man]. (Smejas.)
Lolita: Vai jūs kādreiz esat domājuši, ka Latvijā viss ir pārāk sarežģīti un jābrauc uz ārzemēm?
Karu: Ir bijusi tāda doma. Starp jauniešiem ir ļoti populāri teikt – es izdarīšu šo un to, pabeigšu vidusskolu, braukšu prom un nekad neatgriezīšos. Es saprotu šo domāšanu un vēlēšanos pārcelties uz kādu pieņemošāku vietu, bet skaidrs, ka nekur nav ideāli. Ir vietas, kur ir sliktāk un kur labāk, bet nekur nav tās sapņu vietas, kuru mēs gribam sasniegt. Otrkārt, ja visas transpersonas aizbēgs no Latvijas, tad Latvija paliks konservatīvajiem un nebūs nekādas iespējas pārmaiņām. Tas ir grūti. Protams, neviena pienākums nav mainīt Latviju, bet kādam no mums ir jāpaliek frontes līnijās šeit.
Lolita: Karu, jūs esat gatavs frontes līnijām?
Karu: Jā, es mīlu Latviju, esmu patriots. Kā jau saka: "Mātei Latvijai visi bērni ir mīļi." Es domāju, ka mēs kopā varam izveidot Latviju par māju visiem.
Lolita: Kāda ir jūsu pieredze, meklējot atbalstu Pusaudžu resursu centrā?
Karu: Vispār man Pusaudžu resursu centrs patika. Žēl, ka vairs neesmu pusaudzis un nevaru šos resursus izmantot. Kad es tur gāju, mana pieredze bija tiešām laba, uzlabojās mana mentālā veselība un es neko nemaksāju. Mani aizsūtīja pie Nila [Konstantinova], jo viņš veidoja grupu transpersonām, tieši pirms kovida. Tā beidzās, jo visiem bija jāpaliek mājās. Cik sapratu, ja tajā laikā apmeklēji Pusaudžu resursu centru un pieminēji, ka esi transpersona, tevi kādā brīdī nosūtīja pie Nila.
Lolita: Nils Konstantinovs vadīja to palīdzības grupu?
Karu: Jā. Ideja par grupu bija ļoti laba, es biju pārsteigts, ka tā varēja notikt. Grupā mēs ļoti maz runājām par transpersonu lietām. Pārsvarā tā bija visparastākā grupas terapija. Protams, dzimums [tika pieminēts], jo tā ir daļa no mūsu problēmām. Es nejutu fokusēšanos uz transpersonu [jautājumiem], viņi vienkārši salika transpersonas vienā grupā, bet bija ļoti jauki. Es arī tajā laikā nekad nebūtu iedomājies, ka Nils varētu iziet ar tādiem komentāriem. Kad tas notika, es biju ļoti pārsteigts, jo man bija radies iespaids, ka viņš ir labs runātājs, viņam rūp. Viens no mums viņam uztaisīja rokassprādzi, un viņš to uzvilka uz interviju ar kādu žurnālu. Likās, ka visi esam kopiena, esam saliedēti un ir cilvēks, kas tiešām grib mums palīdzēt.
Lolita: Iespējams, ka arī gribēja palīdzēt.
Mailo: Es vēl par aizbraukšanu. Man šķiet, ka visai sabiedrībai vajadzētu mazliet izbraukt uz ārzemēm un paskatīties, kā dzīvo cilvēki citur. Utopiska doma, bet man liekas, ka tie, kas ir mazliet padzīvojuši ārzemēs un atgriežas, ir tie atvērtie cilvēki, kam ne LGB, ne T nav brīnums. Man dzīvē veicas, jo es satieku cilvēkus, kas ir atvērti un kuriem nav jautājumu. Tad man liekas, ka nevis mums, bet sabiedrībai vajag izbraukt un ārpus tūrisma maršrutiem paskatīties, kā dzīvo cilvēki. Visvairāk besī tas, ka mums visu laiku saka: "Sabiedrība nav gatava." Nu, i nafig! Kam viņai jābūt gatavai? Kam viņa nevar nogatavoties? Nu, kas ir? Apnīk klausīties, ka sabiedrība nav kaut kam gatava!
Lolita: Mailo, kuras ir tās valstis, kur jūs mums kā sabiedrībai ieteiktu izbraukt?
Mailo: Aizbrauciet uz to pašu Nīderlandi – maza valsts, ātri var izbraukāt. (Smejas.) Bet īstenībā kaut uz Igauniju. Es arī saprotu, ka tas skan ļoti utopiski, jo mani interesē visādi queer jautājumi un tamlīdzīgi, bet tur ir dažādas lietas – feminisms, ekoloģija. Mani varbūt neinteresē kaut kāda vīna darītava. Citā diskusijā man teiktu, lai es aizbraucu uz vīna darītavu. Tāpēc es saprotu, ka tas ir utopiski, bet nu, hei, tomēr ir cerība.
Maksis: Par negatavību. Patiesībā es ikdienā vispār nesaskaros ar transfobiju. Jomā, kur es strādāju, ir ne tikai vietējā organizācija, bet arī starptautiskā, un visi ir super atbalstoši. Protams, cilvēki dažkārt misdžendero [red: izmanto nepareizo vietniekvārdu] tāpēc, ka ir pieraduši un viņu smadzenes vēl mani automātiski uztver citādi.
Vienīgā vieta, kur saskāros ar transfobisku attieksmi, bija terapijā pie psihoterapeites. Pirmā lieta, ko es viņai teicu, bija, ka esmu pārejas procesā un gribu parunāties ar kādu. Tas ir mans galvenais jautājums, bet, protams, arī bērnības traumas un tā tālāk. Viņa to jautājumu visu laiku nogrūda malā. Es paceļu, un viņa atkal nostumj: "Pienāks laiks, un tad jā, bet tagad…" Viņa droši vien domāja, ka cēlonis ir trauma un beigās tas jautājums atkritīs. Protams, pienāca laiks, es veicu sociālo pāreju, uzsāku hormonterapiju un lūdzu viņai sevi uzrunāt pareizi. Viņa atbildēja: "Es to vēl nevaru darīt."
Lolita: Kas ir sociālā pāreja?
Maksis: Kad es visiem saku, ka esmu Maksis, būs pārmaiņas un, lūdzu, uzrunājiet mani tā.
Lolita: Vai sociālā pāreja notiek pirms hormonu terapijas?
Maksis: Es to sāku apmēram vienlaicīgi. Var būt dažādi.
Ksenija: Man tā notika divus gadus pirms hormonu terapijas.
Maksis: Jā, bet es devu [terapeitei] laiku, vairākus mēnešus, jo tomēr vecākas paaudzes cilvēks. Bet katru reizi, kad mani nepareizi uzrunā, jūtos nepatīkami, tas mani izsit no sliedēm. Mēs runājām par kaut ko pilnīgi citu, bet viņa mani nosauca nepareizi un man viss iekšēji sažņaudzās. Tad es teicu, ka esmu pazaudējis uzticību viņai, negribu neko stāstīt un šis ir jāpārtrauc. Viņa teica: "Es tevi redzu kā sievieti, kas grib kļūt par vīrieti," – un esot agresīvi prasīt viņai mani tā uzrunāt, jo viņai esot vajadzīgs laiks, lai kādreiz sāktu mani tā saukt. Viņa pilnībā neizprata dzimuma disforiju, kas mani šokēja, jo es visu laiku stāstīju, ko manī tā izraisa, cik nepatīkami tas ir. Es vairākkārt skaidroju, bet viņa to vispār nesaklausīja. Tas likās kā milzīgs robs zināšanās, izpratnē. Tur noteikti ir nepieciešama nopietna izglītošanās.
Lolita: Vai ir kāds forums, platforma, kur cilvēki apmainās ar informāciju – kurš ārsts, terapeits, ginekologs, endokrinologs šajā tēmā, tā teikt, cērt zivi jeb saprot mazliet vairāk? Vai tieši otrādi – par negatīvu pieredzi? Kad Dans Avangards gāja cauri savam dzimuma maiņas procesam, viņš taisīja jūtuba video – kā tas ir, kā viņš jūtas, kādas [procedūras] Latvijā ir pieejamas, cik sarežģīti tas patiesībā ir sākumā. Es domāju: ak dievs, vismaz kādam, kurš mēģina atrast kādu informāciju latviski, tas palīdzēs. Dans izdarīja pamatīgu darbu. Pirmkārt, būdams ļoti atklāts. Otrkārt, izstāstot, kā lietas Latvijā vispār var notikt. Vai jūs viens otram varējāt dot padomus?
Mailo: Ir vairākas grupas "Telegramā", vacapā. Ir vesels aktīvistu veidots gūgles dokuments, ko var ņemt un pa soļiem skatīties – kādas procedūras, kādi ārsti. Tur ir arī saraksts ar ārstiem, kuriem īkšķīši uz augšu, ārstiem, kuriem uz leju. Čatā nav dienas, kad kāds kaut ko nepajautā par ārstiem, un uzreiz ir atbildes. Nu jau informācija ir ļoti pieejama.
Lolita: Tātad Latvijā ir ārsti, kas ir ja ne atbalstoši, tad vismaz zinoši? Kāda ir jūsu pieredze?
Ksenija: Ārsti spēlē savu lomu, bet es nevarētu teikt, ka viņi ir baigi saprotoši. Man bija Tērauds un Liene Sila. Liene Sila man šausmīgi nepatīk, es negribu atkal uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Man pēdējā laikā ir problēmas ar trauksmi, es gribētu no psihiatra dabūt "Xanax", bet negribu atkal mēģināt. Man vēl bija dakteris Krūmiņš, bet viņš tur vairs nestrādā. Viņš bija foršs, daudz runāja, bet neuzrunāja pareizā dzimtē. Tajā brīdī es to vēl sapratu. Viņi nav saprotoši, bet ir pretimnākoši. Galvenais, ka viņi palīdz izpildīt visas lietas, lai dabūtu dokumentus un hormonus.
Mailo: Jā, bet viņi tomēr izpilda to funkciju, dod to papīru. Man nav pieredzes, es nezinu, kam ir jāiziet cauri. Čatā bieži vien ir satraukums par dzirdētām atsauksmēm, bet caur kaut kādiem ērkšķiem viņi vismaz tiek pie diagnozes un tālākiem soļiem.
Maksis: Ir endokrinologi, kas ir atsaucīgi, izprotoši.
Ksenija: Jā, Una Gailiša ir mana endokrinoloģe, viņa ir forša.
Lolita: Hormoni kādam ir visu laiku jāizraksta, ja?
Ksenija: Jā. Gribētos, lai izrakstītu uzreiz veselam gadam, bet jāiet vismaz divas reizes gadā.
Maksis: Bet tas ir saprotami, jo jāpārbauda [hormonu] līmeņi, vajag uzraudzīt.
Lolita: Tātad Latvijā tas ir iespējams, bet nav vienkārši.
Maksis: Es nezinu, kā kuram. Man tas tiešām bija vienkārši. Es aizgāju pie tuvākās psihiatres, jo neko nezināju par melno sarakstu. Es tur gāju, jo attiecībās bija grūtāks periods un iekšējs apjukums saistībā ar dzimumidentitāti. Izstāstīju to visu, un viņa pati teica: "Es tev varu jau šajā pašā brīdī iedot to diagnozi. Bet, ja vēl droši nezini, tad varbūt nesteidzies." Tāpēc es tikai nākamajā reizē teicu, ka gribu.
Lolita: Vai nav tā, ka nebinārām personām ir jāiet pie ārsta un, lai dabūtu hormonus, jāmelo, ka grib būt trans? Vai ārsti, arī endokrinologi, dod hormonus, ja saki, ka esi nebināra persona un gribētu hormonus uz laiku?
Mailo: Man liekas, mums vēl nav šādu gadījumu. Vismaz es nezinu. Es vēl netieku līdz domām par hormoniem. Man ir bail par balsi. Man patīk mana balss. Ja es gribētu pamainīt kaut ko citu ķermenī, tā nebūtu balss.
Maksis: Man liekas, ka mūsu čatā ir nebināri cilvēki, kuri tiešām piespēlēja, baidoties, ka viņiem neko nedos. Nebinārs vispār ir kaut kas grūti izprotams, tāpēc cilvēki saka to, ka vēlas pretējā dzimuma hormonus, jo tas ir vienkāršāk.
Lolita: Kur visi šie cilvēki bija agrāk? Lasot komentārus (nerunājot par tiem absolūti naidīgajiem), rodas sajūta – klau, kādreiz šādu cilvēku bija ļoti maz. Tagad ir sajūta, ka jauniešu vidū viņu ir daudz, daudz vairāk.
Karu: Es nedomāju, ka visa LGBT pēkšņi parādījās vienā dienā deviņdesmitajos. Transpersonas ir eksistējušas vienmēr un visur. Nav tā, ka mēs iegrimām aptumsumā no Senās Grieķijas līdz pat šai baltai dienai, kad visi ir heteroseksuāli un ar tādu dzimumu, kādā piedzima. Savā ziņā tagad ir atļauts būt tādam, kāds esi. Pat mans coming out bija ļoti vienkāršs – tā bija īsziņa un nekas vairāk. Tā vairs nav mocīšanās. Tagad, saprotot, ka esi daļa no LGBT, nav jāizliekas vai jāpieņem, ka dzīve ir norakstīta. Tā var eksistēt kopā ar pārējo identitāti. Drošības sajūta ir tā, kas vairo identitātes atklāšanu.
Ksenija: Jā, es arī cilvēkiem, kas domā, ka [LGBT] parādījās tikai nesen, iesaku pavadīt laiku ar Magnusu Hiršfeldu, kurš Veimārā pētīja visu šo lietu. Viņam bija vesels institūts. Nacisti to likvidēja.
Lolita: Nuja, viņš atbilda visiem stereotipiem – ebrejs, ārsts, kas nodarbojas ar tobrīd ļoti nesaprotamām seksuālās identitātes problēmām.
Ksenija: Ļoti ironiski, ka Krievijā arī bija tāds [psihiatrs, psihoterapeits] Dmitrijs Isajevs, liels šīs lietas advokāts. Viņš nomira neilgi pēc kara sākuma, un šogad Krievijā pavisam aizliedza dzimuma pāreju. Cilvēkiem ir mazliet jāsaprot, kurā pusē viņi ir. Es ļoti cerēju, ka šis karš nodalīs labo no ļaunā. Dzimuma pāreja ir labajā pusē, demokrātiskas sabiedrības pusē. Ja tu noliedz dzimuma pārejas procesu, tad brauc uz Krieviju. Tas ir tas, ko es iesaku.
Lolita: Interesanti, ka Padomju Savienībā notika dzimuma maiņas operācijas. Mēs zinām, ka sekss Padomju Savienībā neeksistēja, kur nu vēl LGBT. Tas viss notika pagrīdē un ļoti slepeni. Rita Ruduša varētu mums pastāstīt, cik grūti patiesībā bija intervēt cilvēkus, kas padomju laikā bija geji, lesbietes vai transpersonas.
Maksis: Mans gadījums labi parāda, kāpēc tā nav modes lieta un kāpēc [transpersonu] parādās vairāk. Man šobrīd ir 35 gadi, un pilnīga apzināšanās, ka tas ir neatgriezeniski, notika tikai pašā gada sākumā. Es šajā [procesā] esmu jauns, lai gan visu dzīvi ir bijusi sajūta, ka es gribētu būt čalis, ir visas pazīmes. Mana orientācija agrāk bija netradicionāla, tagad ir tradicionāla. (Smejas.) Es sapratu, kāpēc tas notika tikai tagad. Es biju darba pasākumā, kur sākās jauns projekts. No finansētāja, Eiropas Komisijas, ir prasība, ka pasākumu reģistrācijas lapās ir jābūt ne tikai "vīrietis" un "sieviete", bet arī "nebinārs". Man tajā brīdī iedegās lampiņa, un sapratu, ka es laikam esmu tas "nebinārais". Pēc tam sapratu – nē, es esmu vienkārši vīrietis. Apzināšanās atnāca, jo es dzirdēju, ka autoritāte – Eiropas Komisija – saka: tas ir okei. Tad man zemapziņa teica, ka ir droši pacelt šo lietu augšā un beidzot sākt risināt.
Lolita: Kā reaģēja jūsu ģimenes, kad atklājāt, ka esat transpersona vai nebinārs cilvēks?
Mailo: Es ilgi saņēmos, lai ierakstītu ģimenes čatiņā, ka mani turpmāk vajag uzrunāt kā Mailo. Es pat laikam neierakstīju "viņš", jo likās, ka tas būs par daudz. Māsa centās, pārējie vai nu izvairījās vispār nosaukt [vārdu], vai arī lietoja veco vārdu. Vēl nesen krustmāte mani uzrunāja vecajā vārda un deminutīvā. Tā ir baigā cīņa. Brālis mani apsveica vecā vārda dienā. Man šī informācija ir "all over the Facebook", mana ģimene tur ir. Es māsai skaidroju, ka man tas ir sāpīgi, lūdzu, mēģiniet. Viņa stāsta, ka visi cenšas, viņiem vienkārši grūti. Es domāju: ā, jums grūti, bet man? Es aizvakar satiku māsu un māsas četrgadīgo dēlu, abi teica "Mailo". To bija jauki dzirdēt. Bet mēs ar to ņemamies kādu pusotru gadu.
Lolita: Angliski to sauc "dead name", kā to saukt latviski?
Mailo: Vecvārds.
Lolita: Vecvārds izklausās ļoti labi. Liekas, ka tu saki "jupis tevi rāvis" un "velns par stenderi". "Dead name" jeb saukšana "mirušā vārdā" ir ļoti radikāla ar domu – iepriekšējā persona ir mirusi un otra ir piedzimusi vai augšāmcēlusies. Kaut kāda loģika tur ir.
Karu: Man vēl legāli nav nomainīts vārds, tāpēc es saku "pases vārds". Tas man palīdz ar līgumiem un tamlīdzīgi. Viens ir vārds, ko teikt mūsu valdībai, otrs ir tas, ko tu saki man. Ir kaut kas foršs tajā apzīmējumā "mirušais vārds". Tā ir ļoti pabeigta nozīme.
Lolita: Bet vai jūs esat domājuši mainīt pasi un dokumentus? Es satiku Danu Avangardu, kad viņš neilgi pirms vēlēšanām bija saņēmis ID ar pareizo vārdu, dzimumu un varēja balsot. Bija tāds prieks, ka tas beidzot ir noticis!
Ksenija: Es jau esmu aizmirsusi savu dead name. Ja domāju par savas pārejas atskaiti, tad es pat nedomāju par sociālās pārejas vai hormonu terapijas sākumu, bet tieši par dokumentu nomaiņu.
Maksis: Man arī pēc pusotra mēneša viss būs izdarīts.
Mailo: Es kādu pusotru gadu cenšos saņemties. Man datorā stāv pieteikums, un es to nevaru pabeigt, jo man ir problēma. Mans ideālais vārds, uzvārds būtu Mailo Mēness. Manā ģimenē šis uzvārds ir – tas ir fantastisks, nelokāms, un viss ir skaidrs. Un tad es lasu to sasodīto Valsts valodas likumu – nē, man ir jākarina galā burts – jābūt Mailo Mēnesei. Tie noteikumi tika izdoti 2004. gadā, un tos sen jau vajadzētu pārskatīt. Bet, par laimi, ir iespēja pasē pierakstīt ģimenes uzvārdu. Es sanāktu Mailo Mēnese, un kaut kur pasē – Mēness. Nevaru saņemties iesniegumam, jo bail iztērēt 142 eiro, ja man pateiks "nē". Man ir jāņem un jāskaidro, bet es nezinu, vai tie cilvēki, kas tur sēž, ir pietiekami zinoši un sapratīs, kas ir “nebinārs” un kāpēc tas traucē iekļauties sabiedrībā.
Maksis: Cik zinu, to visu arī nevar darīt vienā dienā – vārds, uzvārds, dzimuma identitāte – tur ir tāds "pienāciet atkal" motīvs.
Ksenija: Vispirms dzimuma identitāte, kurai pieskaņo dead name.
Lolita: Tas nozīmē, ka viņi vispirms izkropļo to dead name?
Maksis: Jā, tu būtu Lolits Tomsons.
Lolita: Un pēc tam es varu atstāt savu uzvārdu un nomainīt vārdu?
Maksis: Jā, tad tu teiktu, ka nevari iekļauties sabiedrībā ar tādu vārdu – Lolits.
Mailo: Tas ir absurds – Elīzs, Ievs, Jānisa.
Lolita: Un kā viņi pie tā ir nonākuši? Varbūt tieši tāpēc, ka bija nosacīti maz precedentu.
Mailo: Man prieks, ka sarunā nonācām pie šādām detaļām, kuras cilvēki nezina un kas daudzus ietekmē.
Lolita: Vēl lieta, kas daudzus ietekmē, ir seriāli un to varoņi. Piemēram "Transparent" vai Eliota Peidža un viņa varoņa transformācija seriālā "The Umbrella Academy". Arī Latvijas kino ir tēls "Mātes pienā" un vēl viens filmā "Bedre" pēc Janas Egles stāsta motīviem. Vai jums ir kādi tēli, kas ir trans vai nebināri, kas jūs ir ietekmējuši vai kur jūs esat redzējuši kādu līdzīgu stāstu?
Ksenija: Džūlza no "Euphoria". Es nezinu daudz par gen-z, bet, man šķiet, tieši tāpēc, ka ir tādi cilvēki kā Hantere Šafere, viņi ir saprotošāki.
Lolita: Un tā nav galvenā filmas tēma.
Ksenija: Jā, viņa vienkārši ir viena no seriāla varonēm, kurai ir savas problēmas, kas nav saistītas ar viņas trans identitāti.
Karu: Es izvairos no visām filmām un seriāliem, kas ir par LGBT, jo šie stāsti vienmēr ir tik traģiski. Man tas nepatīk! Vienmēr kāds vai nu nomirs, vai nogalinās pats sevi. Vienmēr ir nepieņemoša ģimene, vienmēr notiek viss sliktais, kad uzsāc pāreju vai vienkārši saproti, kas tu esi. Es izvairos no medijiem par LGBT, bet man ļoti patīk, ja, līdzīgi kā "Eiforijā", šie varoņi parādās un vienkārši tādi ir. To varbūt piemin divas trīs reizes, tas ir redzams un netiek noliegts, bet tas nav fokuss. Tas parāda dzīvi. Tas, ka esmu nebinārs, ir varbūt piektajā vietā manā identitātē. Tas ir svarīgi, bet nav tas, ar ko es gribētu visvairāk asociēties. Labākie piemēri ir animācijas seriāls "Human Resources", kas ir "Big Mouth" spinofs. Tur ir nebinārs varonis, bet tas nevienā brīdī netiek pateikts, nav nekādu karodziņu vai kā cita, vienkārši visi pārējie viņu sauc par "they". Mana pirmā reakcija bija uztraukums, ka tūlīt būs transfobija, kaut kas notiks, bet tā nebija. Tā ir viena no labākajām sajūtām, ko esmu izjutis – ka eksistē transpersona un viņa vienkārši ir.
Mailo: Pēdējā seriāla "Sex Education" sezonā visa jau ir par daudz. Tur ir tāda absolūti iekļaujošā skola, kurā viss ir pārharmonizēts. Bet jauki, ka esam sagaidījuši, ka aktieri, kas ir transpersonas, beidzot var spēlēt. "Sex Education" tādā ziņā ir baigā dažādība. Vēl arī seriāls "Orange Is the New Black", kur beidzot cis cilvēki nespēlē trans cilvēkus. Es pat nezinu, vai ir piemēri, kur trans cilvēki spēlē cis cilvēkus.
Lolita: "Bārbijā" ir viena aktrise.
Mailo: Ir komiķe Mei Martin (May Martin), kas arī ir nebināra un tieši uztaisīja augšiņu [red.: krūšu kosmētisko operāciju]. Skatos uz bildēm un domāju – jā. Vēl LP, dziedātāja, viņa ir tik plakana! Šaubos, ka tur nekas nav darīts.
Lolita: Kas vēl sabiedrībai būtu jāzina par trans un nebinaritāti?
Maksis: Ka tā nav iegriba. Tas ir definēts piedzimstot, un mēs kādā brīdī saprotam, ka tā sociālā loma, kurā mūs bīda, nav īsti ērta. Es skolas vecumā par to vispār neko nezināju, jo tas bija jau pirms laba laiciņa. Ja tajā laikā būtu bijusi informācija, es būtu sapratis daudz ātrāk. Viss manā dzīvē izvērstos daudz citādāk. Es noteikti negribu teikt, ka ar mani ir noticis kaut kas īpaši slikts, bet tas būtiski ietekmē cilvēku likteni, tāpēc sabiedrības un vienaudžu izglītošana ir ļoti svarīga.
Ksenija: Man gribētos, lai cilvēki vairāk runātu par to, ka eksistē interseksuāli cilvēki, ka dzimums vispār nav tik binārs. Ir endokrīnais dzimums, ir hromosomālais dzimums. Daudzi vispār nezina, kuras hromosomas viņiem ir, jo dažreiz cilvēkam var būt XY hromosomas, bet viņš izskatās kā sieviete. Dzimuma maiņa nav vienkārši izteiciens, cilvēks tiešām maina savu dzimumu, lietojot hormonus. Un, ja cilvēki grib sargāt bērnus, varbūt jāsargā arī interseksuālie bērni, jo viņiem taisa operācijas, lai normalizētu viņu ķermeņus. Man bērnībā taisīja operāciju, jo mans ķermenis attīstījās neatbilstoši vīrieša ķermenim. Varbūt, ja gribam sargāt bērnus, parunāsim par to? Man bērnībā šāva testosteronu, bet, ja tas būtu transbērns, visi uzreiz kliegtu.
Lolita: Jūsu dakteriem un vecākiem bija jāizvēlas, kuru dzimumu atbalstīt?
Ksenija: Nezinu, vai esmu intersex, tikai zinu, ka bija šādas procedūras. Intersex cilvēki ir tādi, kādi viņi ir. Tur nav nekas jāizvēlas. Tas ir maldinošs priekšstats. Cilvēki arī bioloģiski ir ļoti dažādi.
Karu: Tas, ko es varu pieminēt, – nav nekāda pareizā veida, kā izskatīties transpersonai. Katram ir savs stereotips. Es neizskatos pēc tipiskās transpersonas, kas piedzimis ar vagīnu. Stereotips ir tāds, ka man būtu jābūt biksēs un T-kreklā. Cilvēki man varētu pārmest, ka es uzvedos kā sieviete, tāpēc varbūt vienkārši tādai jābūt. Bet tas, kā es izskatos, nemaina manu identitāti un to, kas es esmu. Ja es būtu cis vīrietis, kas vilktu kleitas, cilvēki to uztvertu kā modi. Tas arī ir viss, kas tas ir, – mode. Tas nemaina ne manu, ne kāda cita dzimumu. Ja runājam par fizisko pāreju, katrs cilvēks ir citā stadijā – daži ir to pabeiguši, daži vidū, daži nav sākuši un daži nesāks. Gaidīt, ka transpersonas, saprotot, kas viņi ir, uzreiz ies cauri pārejai un darīs visu, lai kļūtu par otru dzimumu, ir ekspektācija, kura uzradusies nez no kurienes. Tas ir ļoti binārs pasaules dalījums: ja neesi viens, tad tev uzreiz jābūt tam pretējam.
Lolita: Man ir aizdomas, ka tomēr kāds, kas vēl nav sācis hormonu terapiju (pārejot uz sievieti) un ģērbjas tajā, ko mēs sabiedrībā saprotam ar "sieviešu drēbēm", pateicoties modes industrijai, tiek uztverts ar vairāk aizdomām nekā otrādi. Dāmas visādos uzvalkos un katliņos ir parādījušās filmās un modē jau sen. Arī unisekss pastāv ļoti sen.
Karu: Jā, bet unisekss ir vienkārši vīriešu apģērbs. Kleita netiek uztverta kā unisekss.
Ksenija: Nesen, skatoties pēdējās modes kolekcijas, redzēju kleitas vīriešiem, kurās viņi izskatījās ļoti vīrišķīgi.
Lolita: Svārkus arī velk jau kādu laiku.
Ksenija: Cilvēks var vilkt, ko grib.
Mailo: Tie materiāli, kas tur noplūda un bija domāti skolotājiem... Man liekas mazliet utopiska tā izglītošana. Es jau gadiem esmu šajā tēmā un beidzot daudz ko izprotu. Man par to ir viegli runāt. To pašu "Genderbread Man" laikam pirmo reizi redzēju 2016. gadā, tur bija paskaidrots, kas notiek smadzenēs, kas notiek dzimumorgānos, kur rodas seksuālā pievilcība, tas, ka vīrietim ne obligāti patīk sieviete. Ļoti vienkāršs, skaidrojošs materiāls – bioloģiski šitā, sajūtu šitā, sirsniņā tā. To vajadzētu iemest pastkastītēs visiem Latvijas iedzīvotājiem. Mēs šajā sarunā iegājām tādās detaļās! Skolotājam, kurš iepriekš par to nav interesējies... Nu, ļoti utopiski. Tas materiāls, ko paspēju noklausīties, bija diezgan sarežģīts. Tas nebija vienkāršiem vārdiem skaidrots. Es teiktu, ka tādam "Papardes ziedam" un līdzīgām organizācijām vajadzētu papildspēkus un vienkārši bliezt skolās cilvēkus, kas nebaidās par to runāt un var pateikt vārdus "sekss" un "dzimumloceklis".
Lolita: Tas vecāku un politiķu cepiens jau nebija par seksuālo izglītību. Tās ir aizdomas, ka tajā brīdī, kad bērni uzzinās, ka pastāv intersex cilvēki vai transpersonas... Kā tu saki: "Ja es būtu zinājis par šīm lietām ātrāk, varbūt man nebūtu bijis jāgaida līdz 35 gadiem, lai saprastu, kas es esmu." Liekas, ka tas pusaudžu vecums jau tāpat ir sarežģīts un ka tā savā ziņā būtu reklāma – redzi, var izvēlēties tā vai šitā, varbūt jūs esat gejs, varbūt transpersona. Es domāju, ka tās ir bailes.
Mailo: Man liekas, ka mēs nenogurstoši kā kopiena visu laiku sakām, ka to nevar izvēlēties. Es neizvēlētos visus tos skatienus, komentārus un tā tālāk. Nu, kurš no brīvas gribas to izvēlētos? Angļu valodā ir termins "intrinsic feeling" – tas, ka tu jau iekšā zini, ka esi vīrietis. Tā ir sajūta, izvēle ir rīkoties. Sapratne ir nemaināma, mēs ar to piedzimstam, un kādā brīdī tā uzpeld, parādās. Paldies dievam, ka ir šī informācija, jo visi tie šausmīgie jautājumi galvā, viņiem beidzot ir atbilde. Nākamais ir rīcība, ja tāda ir. Tam visam priekšā ir tie drausmīgie uztraukumi – amputēs krūtis! Nu, kas jaunām meitenēm amputēs krūtis? Ārprāts, nu ne taču. Ir ārstu komisijas, konsīliji, ģimenes ārsti un, galu galā, vecāki. Hello, izglītojiet sevi! Droši vien jaunieši tiktokā jau visu zina.
Lolita: Jebkur, kur cilvēkiem ir pieejama informācija. Domāt, ka vienīgais informācijas avots ir skola un, ja skolā nestāstīs, neviens nekad neuzzinās – tās ir tādas sapņu valstības iedomas.
Mailo: Nu, tieši tā. Un tad tai skolai un vecākiem lai nāk tas "Papardes zieds" un stāsta, skaidro. Ir absurdi mēģināt neuzzināt.
Lolita: Kādus jautājumus jums nepatīk un riebjas saņemt, runājot par dzimuma identitāti?
Ksenija: Kādi ir jūsu vietniekvārdi? (Visi smejas.) Bet šāds jautājums, protams, tiek uzdots konkrētās vietās. Man liekas – jūs redzat sievieti, mani sauc Ksenija, kādi vēl man var būt vietniekvārdi?
Lolita: Jūs sakāt "mani sauc Ksenija", un jums vēl prasa vietniekvārdus?
Ksenija: Tā notiek reti, bet LGBT vietās tā mēdz darīt. Kad cilvēks ir politkorekts un zina, ka tu esi trans. Bet vispār es pēdējā laikā nesaņemu nekādus jautājumus.
Maksis: Tā kā es šajā ceļā esmu nesen, mani vēl nekaitina visādi jautājumi, bet droši vien, ka sāks. Tad es sūtīšu linku, lai palasa. Mēdz būt negaidīti personiski jautājumi no cilvēkiem, kuri nemaz nav tuvi draugi. Pirmkārt, jautā – ja tu ej uz baseinu, kā ar pārģērbšanos? Bet es vēl entuziastiski atbildu, izglītoju.
Karu: Kad satieku kādu jaunu cilvēku, iepazīstinu ar sevi kā Karu un nepasaku vietniekvārdus, jo man ir diezgan vienalga, kā svešinieki mani uzrunā, bieži sākas izprašņāšana. "Karu? Kāpēc tevi tā sauc? Vai tevi tā vecāki nosauca? Ā, nenosauca? Kā tevi vecāki nosauca? Kāds ir tavs īstais vārds? Kas tu esi?" Uzreiz ir saraksts ar jautājumiem, uz kuriem man jāatbild pilnīgi svešiem cilvēkiem, vienkārši, lai attaisnotu savu vārdu.
Lolita: Tas notiek arī ar pavisam bināriem cilvēkiem. Iespējams, ka tā ir postpadomju sabiedrība, kas pārbauda, lai mati ir pareizie, apģērbs, vārds. Man ir tuvi cilvēki, kas nelieto savu pilno vārdu, bet īso. Katru reizi atskan: "Tev pasē šitā ir rakstīts? Tevi vecāki šitā nosauca?" Tev pieaudzis cilvēks saka, ka viņu tā sauc! [..] Bija ļoti interesanti skatīties intervijas ar Izraēlas Eirovīzijas uzvarētāju Dana International (1998. gads) par viņas ceļu. Dažās intervijās viņai publiski prasīja, vai viņa ir taisījusi bottom surgery [red.: dzimumorgānu operāciju]. Viņa nekad uz to neatbildēja un teica: "Kāds ir mūsu intimitātes līmenis, kāpēc jums jāzina?" Cilvēkiem šķiet, ka tiešām kāds viņiem ir parādā visu informāciju par kaut kādām medicīniskām lietām.
Ksenija: Man pavasarī jautāja, vai esmu taisījusi top surgery. Man tas nepatika, jo cilvēks nesaprata, ka no hormoniem veidojas krūtis. Kāpēc man kā sievietei būtu jāgrib lielas krūtis? Man pietiek. Man traucē stereotips, ka transsievietes taisa sev lielas krūtis.
Mailo: Es laikam sapratu, kurš jautājums man visvairāk besī. Cilvēki, man klātesot vai nepagaidot, kad esmu pietiekami tālu… Nesen aizvedu mašīnu uz remontdarbnīcu, durvis jau gandrīz ciet, un džeks prasa meitenei: "Этa былa девушка или парень?" ["Tā bija meitene vai puisis?" – no krievu val.] Tas man velkas līdzi jau sen, sen. Man ilgi ir licies: nu priekš kam jūs saucat to manu dzimumu? Vai nav vienalga? Vai tualetēs: "Vai tu zini, kur tu esi ienācis?" Jā, pačurāt. Ne vienmēr man ir drosme. Es raustos iet uz tām tualetēm, arī uz baseinu nevaru saņemties iet. Cilvēki mani vērtēs, un es negribu iet uz baseinu. Ar bērniem ir citādi – viņiem vienkārši vajag zināt un viņi uzreiz aizmirst. Es saku: "Esmu meitene, bet tā nejūtos." Un viss. Tas satraukums par kaut kādu bērnu nesaprašanu – viņiem bieži ir viens vienkāršs jautājums. Uzzināja, ka esmu meitene, bet tā nejūtos, mani sauc Mailo, un viss.
Lolita: Bet kāpēc viss vienmēr nonāk līdz tualetes jautājumam? Arī tajā retorikā, kas agrāk tika veltīta gejiem un lesbietēm, vienmēr bija jautājums: bet kā tagad ar tualetēm? Tas taču bīstami! Es kā cilvēks parastais nevaru saprast: mēs taču nečurājam kopā trīs cilvēki vienā podā! Es runāju par civilizētu sabiedrību, kurā ir durvis. Iespējams, vīriešu tualetēs tas ir citādi, jo tur ir pisuāri, bet arī vīriešiem ir atsevišķi nodalījumi. No kurienes rodas tā apsēstība ar tualetēm?
Maksis: Runājot par homoseksuāliem cilvēkiem un transpersonām, diskusijas ļoti ātri nonivelējas līdz guļamistabai, tualetei un dzimumorgāniem. Bet tā ir tikai maza daļa no visa jautājuma, ir frustrējoši nerunāt par daudz plašākām un svarīgākām lietām. Ar tām tualetēm atkal ir binārā domāšana, sabiedrībai no tā nebūs viegli atradināties. Arī man agrāk, redzot uz ielas cilvēku, kura dzimumu es automātiski nevaru nolasīt, skatiens atgriezās vēlreiz. Tā ir kaut kāda neapzināta vēlme saprast.
Mailo: Bet tas ir normāli. Neforši ir, kad tas iznāk ārā no mutes. (Visi smejas.)
Lolita: Apskatīties drīkst, ja?
Mailo: Jā! Visi pēta, jo, man liekas, tas ir instinkts – tev vajag noskaidrot. Tas ir normāli. Bet beidziet to noskaidrošanu veikt verbāli! Vai aizej mājās, izstāsti situāciju un aizmirsti. Bet, nē, nevar sagaidīt, kad paies garām, jau ir "девушка или парень". Atvainojiet, ka es tikai krieviski, bet tā tas parasti ir bijis. Vēl "пидарас".
Ksenija: Jā, tas bija daudz dzirdēts.
Maksis: Ļoti gribētos, lai vairāk ir tualešu, kurās nav dalījuma.
Mailo: Principā visās degvielas uzpildes stacijās.
Ksenija: Stokholmā tirdzniecības centrā bija daudz kabīņu un tikai viena kopīga telpa, kur mazgāt rokas.
Maksis: Man ir jāiet uz vīriešu tualetēm, un tas katru reizi rada stresu.
Ksenija: Kaut arī es plus mīnus passoju [red.: neesmu atšķirama no cis sievietes], man šausmīgi trīc sirds, sākas par to panikas lēkmes, kaut man nekādu problēmu īsti nav bijis.
Karu: "Homo Novus" bija divas tualetes, bet dalījums tāds – WC un WC ar pisuāriem. Pārsvarā apmeklētāji, redzot šo iedalījumu, dzimumu iedeva paši. Vīrieši pārsvarā gāja uz pisuāriem. Man pienāca klāt vairākas sievietes un teica: "Es nevaru iet, jo kādā brīdī var ienākt vīrietis. Es nejūtos droši." Es nezinu, ko darīt, jo ir vienkārši pateikts, kur ir pisuāri un kur nav. Tik un tā ir šīs gaidas.
Lolita: Otra galvenā tēma pat liberāli domājošu cilvēku lokā, runājot par transpersonām, ir sports. Pēkšņi katrai transpersonai jāatbild par visu pasaules sportu. Pēkšņi visiem baigi interesē sieviešu sports. (Smiekli.) Super!
Ksenija: Cik zinu, vienmēr runā par tiem gadījumiem, kad transsievietes uzvar, bet nekad par tiem daudzajiem citiem gadījumiem, kad transsievietes neuzvar.
Lolita: Jā, nu, tas nav tik interesanti.
Karu: Es tieši šī iemesla dēļ arī izvairos no sporta. Neesmu saistīts ar sportu, neesmu transsieviete, bet man tāpat zvanā vai īsziņā jautā, vai esmu redzējis šo un ko vajadzētu darīt. Kopš kura laika es esmu autoritāte Olimpiskajās spēlēs?
Lolita: Vai ir kādi cilvēki, par kuriem jūs jūtat, ka viņiem vajadzētu jūs atbalstīt, – feministes, liberālie politiķi u.c. –, bet redzat, ka vispār nav nekādas izpratnes.
Maksis: Jā, Rinkēviča izteikumi par šiem mācību materiāliem – ka tas esot par daudz un aizgājis par tālu. Varētu domāt: beidzot prezidents ir no LGBT kopienas un viņš gan… bet tad ir vilšanās, ka tiek novilkta kaut kāda līnija un viņš pieslienas populistiskajam vilnim, lai tikai nesakaitinātu kādu par daudz.
Mailo: Jā, man liekas bišķi par traku, ka atstādina VISC vadītāju: visu pārbaudām, atstādinām. Tas ir mūsu kopienai tik svarīgs materiāls, tik svarīgs jautājums! Beidzot kāds ir veltījis laiku, lai to izstrādātu, ierunātu, zīmējis ilustrācijas. Nē, bāžam atpakaļ dziļumā, skatāmies vēlreiz, runājam un diskutējam atkal, visi lielie eksperti. "Progresīvajiem" jābūt bišķi aktīvākiem. Viņi jau savā programmā solīja lietas risināt.
Lolita: Man liekas, ka puse no diskusijām ir pārņemtas no Amerikas, tas nekas, ka mums ir absolūti cita situācija. Piemēram, par TERF jeb feministēm, kas nav iekļaujošas pret transsievietēm – cik tas ir aktuāli Latvijā?
Mailo: Bija kaut kādā brīdī aktuāli saistībā ar māksliniecēm SkujaBraden, bet man ir padzisis no atmiņas, par ko tas bija.
Lolita: Diskusija par trans bērniem sākās pirms kādiem 10 gadiem, tagad tai ir politiskais atbalsts un tā tiek pārņemta. Tas par mazo meiteņu nogrieztajām krūtīm ir copy-paste. Tas nekas, ka pie mums tas vispār nav iedomājami vai aktuāli.
Mailo: Baigi žēl, ka nili saraksta šādus tekstus, ar tiem dalās un pārkopē simtiem reižu, un cilvēki momentā notic, ka mazām meitenēm griež nost krūtis. Tas jau ir kļuvis par faktu. Tā Nila rīcība ir šausmīgi iznīcinoša. Mēs vai tie, kas mūs atbalsta, piemēram, Mārtiņš Stabinģis, Romija Krēziņa, nākam bišķi novēloti un netiekam līdzi. Es nevaru paspēt un izlabot, ka nē, mazām meitenēm neviens nekādas krūtis neamputē. Ūdens ir izliets, tas ir aizgājis, un valstij, visiem ir skaidrs, ka mazām meitenēm ļauj griezt nost krūtis.
Lolita: Latvijā nav dzimuma ķirurģiskas korekcijas nepilngadīgām personām.
Maksis: Nav saprotams, kāpēc viņš apzināti izplata tik klajus melus. Katrā teikumā ir kāda nepatiesība vai meli.
Lolita: Beigsim uz pozitīvas nots. Kādas pozitīvās izmaiņas Latvijā pēdējo piecu gadu laikā ir notikušas attiecībā uz transpersonām un nebinārām personām?
Maksis: Mana sociālā pāreja ir svaiga – tā notika pirms pusgada. Man bija bail, likās arī drusku pazemojoši, ka man kaut kādiem paziņām profesionālajā dzīvē jāsaka tādas personiskas lietas. Es biju pārsteigts, ka viss bija okei. Citi pasaka: "Veiksmi!" Nekādi komentāri, nekas. Mēs pārejam, un tas jau ir aizmirsts jautājums.
Lolita: Bet jums nākas arī pateikt jauno vārdu. Tie, kas ir saukuši mirušajā vārdā, pieņem un sauc jaunajā?
Maksis: Jā, jā, jā.
Mailo: Kad iepostoju ierakstu, ka tagad mainos uz Mailo, tur bija apsveikumi, sirsniņas, vispār nekādu jautājumu. Ar cilvēkiem pēc tam satiekamies, viņi apskauj, apsveic. Tas ir kaut kas, par ko priecāties. Pirms divām nedēļām pirmo reizi biju pie psihiatra. Stāstu visu stāstāmo, protams, bailīgi un pašās beigās saku, ka vispār es domāju par tādām lietām kā top surgery [red.: krūšu operāciju] un nebinaritāte. Viņš to uzreiz nenoliedza, bet teica, ka par to vajadzētu parunāt ar terapeitu. Cilvēks bija iebraucis, viņam bija zināma tāda lieta. Mana pieredze, no kuras es mazliet baidījos, bija diezgan pozitīva.
Karu: Arī man ir bijusi ļoti laba pieredze. Aizejot uz jaunu darbavietu, pasaku, ka mani sauc Karu, nosaucu savu vietniekvārdu, tas uzreiz tiek izmantots. Tāpat arī universitātē mani pasniedzēji ir atbalstoši. Apzinos, ka dzīvoju burbulī, bet man šķiet, ka pirms 15 gadiem tas nebūtu īsti iespējams. Varbūt vienā dzīves sfērā, bet ne visās. Un arī jaunieši ir kļuvuši tik pieņemoši! Liela daļa no viņiem tāpat ir homofobi un transfobi, bet jauniešiem norma ir būt vismaz kaut cik pieņemošiem.
Ksenija: Man grūti teikt, kas ir mainījies. Es domāju, ja nebūtu to vētru tviterī, viss būtu forši.
0