Šobrīd ir grūti paredzēt ekonomiskās sekas, ko uz abām valstīm atstās Kremļa [1] karš Ukrainā. Turklāt izteikt ekonomiskus pareģojumus ir sarežģīti pēc būtības, un biežāk, nekā cerēts, tie izrādās nepareizi. Taču dažus secinājumus varam veikt.
Pirmkārt, kara tiešie upuri ir ukraiņi, taču nākamie būs ierindas krievi, ekonomiskajai un politiskajai elitei paliekot relatīvi neskartai. Daudzi Krievijas pilsoņi zaudēs iekrājumus, darbu, izjutīs starptautisko sankciju sekas. Tieši viņi ir tie, kas mirst Ukrainas karalaukā blakus ukraiņu karavīriem un civiliedzīvotājiem karā, kurā lielākā daļa, visticamāk, nemaz negribēja karot.
Otrkārt, Krievijas reputācija strauji grūst. Ja Putins paliks pie varas, kļūs tikai sliktāk. Kara sekas izplatās kā meža ugunsgrēks un draud aprīt daudzus Eiropas līderus, kuri guvuši labumu no Kremļa dāsnās rokas un apbrīnojuši Putina nežēlīgo valdīšanas stilu [2].
Treškārt, ja atļaujamies skatīties pāri kara šausmām, šī Latvijai un Eiropas Savienībai ir reta iespēja kļūt enerģētiski neatkarīgām. Ceļš uz atjaunotu ģeostratēģisku neatkarību nozīmē vairs nebūt atkarīgiem no krievu naftas un gāzes un investēt atjaunojamā enerģijā (saules, vēja, ūdens, biomasas, biogāzes). Iebrukums ir sāpīgs atgādinājums par to, cik viegli ievainojama ir Eiropas enerģija, un tam vajadzētu mudināt strauju virzīšanos prom no fosilajiem kurināmajiem un nomnieku valstīm, kas dzīvo no oglekļa enerģijas.
Brūkošā uzticība
Veiksmīgas indivīdu, biznesu un valstu attiecības balstās uzticībā. Cilvēkiem ir vajadzīga iepriekšparedzamība un stabilitāte, it īpaši ilgtermiņa ieguldījumos. Viņi grib būt droši, ka partneru vārdiem ir svars, grib zināt, ka partneri nesāks uzvesties bezsakarīgi, draudēt un rīkoties pretēji viņu interesēm, teiksim, vadājot apkārt kodolieročus vai liekot viņiem uzmanīties. Krievijas autoritātes ārzemju investorus piesaistīja ar solījumu par stabilitāti, nereti izspēlējot autoritārisma un nepotisma kārtis, bet tagad šī fasāde drūp.
Uzticība jau ir ievērojami iedragāta. Sākot ar Lavrova maldinošajiem apgalvojumiem, ka Krievija Ukrainā neiebruks ("Ja tas būs atkarīgs no Krievijas, tad kara nebūs. Mēs karu nevēlamies." [3]), un beidzot ar to, ka Putins uzvedas kā "traks suns" teritoriālu un ģeostratēģisku labumu vārdā (piemēram, izsludinot kodolspēkos "īpašo režīmu" [4], lai arī ko tas nozīmētu). Kremļa uzvedība aizbiedētu jebkuru saprātīgu investoru – tā ir maldinoša, brutāla, neparedzama, apsēsta ar vairāk vai mazāk pamatotām pārestībām –, it īpaši tad, ja ir skaidrs, ka šāda uzvedība noved pie ekonomiskām sankcijām, publiskiem iebildumiem un kara citās valstīs. Neviens investors nevēlas, lai viņa kapitālu ietekmētu vietējie politiķi vai to uzvedības starptautiskās sekas.
"Čomu" kapitālisms ar taustekļiem Eiropā
Krievijas ekonomika nav īpaši iespaidīga. IKP – gan kopējais, gan uz iedzīvotāju – ir visai pieticīgs [5]. Valsti plosa ievērojama socioekonomiskā un reģionālā nevienlīdzība [6]. Jau 2017. gadā ekonomisti Filips Novokmets, Tomass Piketī un Gabriels Zakmans [7] noskaidroja, ka "turīgākā 1% ienākumi veido 20–25% no kopējiem valsts iedzīvotāju ienākumiem, kas ir vismaz tikpat daudz kā Amerikas Savienotajās Valstīs"; kopš 1990. gada nevienlīdzība Krievijā pieaugusi jūtami vairāk nekā Ķīnā vai citās bijušajās komunistiskajās republikās. Viņi arī atklāja, cik milzīgs ir ofšorā glabāto līdzekļu apmērs, kurš lielākoties pieder visbagātākajiem (salīdzinot ar valstī uzglabātajiem līdzekļiem). No ārpasaules acīm šo situāciju daļēji slēpj Potjomkina sādžas [8] Maskavas, Sanktpēterburgas, Soču un citu lielo pilsētu izskatā.
Ārvalstu uzņēmumi Krievijā ir daudz investējuši dažādos sektoros, it sevišķi fosilajā enerģijā. Liekas loģiski, ka viņi to darījuši valsts lielo naftas un dabasgāzes rezervju dēļ. Taču šīs investīcijas sekmēja, pat iedrošināja, Krievijas kapitālisma kleptokrātiskās struktūras virsotnē esošā nepotisma sistēma. Tā atalgojusi ne vienu vien Eiropas politisko un ekonomisko līderi Austrijā, Itālijā, Somijā, Francijā, Vācijā un citur [9]. Kleptokrātiskās struktūras izcelsme meklējama laikā pēc PSRS sabrukšanas, kad kolektīvo kapitālu piesavinājās daži cilvēki, topošie oligarhi, kam Putins pievilka grožus, lai labumu gūtu viņš un viņa tuvākais loks, sevišķi enerģijas sektorā [10].
Krievijas kleptokrātija bija laba augsne nepotisma sistēmai, kas izpletās viscaur Eiropai. Kremlis Eiropas politiķu piekāpību un atbalstu labprāt atalgoja ar krēsliem Krievijas uzņēmumu valdēs. Īpaši izceļami ir Fransuā Fijons [11] (bijušais Francijas premjerministrs, kas izstājās no "SberBank" un "Sibur" valdēm), Gerhards Šrēders [12] (bijušais Vācijas kanclers; joprojām ir "Rosneft" valdē), Mateo Renci (bijušais Itālijas premjerministrs, kurš bija "Delimobil" valdē, taču izstājās no tās nupat), Esko Aho (bijušais Somijas premjerministrs, kurš izstājās no "Sberbank" valdes) [13]. Ar dažādu institūciju palīdzību Kremlis ir atbalstījis visdažādākās labējās un kreisās populistu kustības Eiropā un citviet (piemēram, kādreizējo "Nacionālo fronti" Francijā). Lai arī Kremļa pirksta ietekme bija manāma jau sen, iebrukums atklāja to, cik garš tas ir. Piemēram, trīs nozīmīgākie Francijas prezidenta kandidāti (Marina Lepēna, Žans Liks Melanšons un Ēriks Zemūrs) pirms nākamajā mēnesī gaidāmajām vēlēšanām tagad izmisīgi cenšas no Vladimira Putina distancēties.
Eiropas Savienībai nāksies rūpīgi izvērtēt savu politiķu interešu konfliktus. Un šai pašanalīzei nevajadzētu apstāties pie Krievijas uzņēmumiem vien, tai būtu jāiekļauj arī korporatīvais lobijs un t.s. virpuļdurvju efekts [14] visdažādākajās industrijās (banku, finanšu, farmācijas un enerģijas).
(Zaļā) zelta maliņa
Šobrīd, sekojot ziņām, ir grūti rast iemeslu optimismam – galvenokārt par ukraiņiem, kurus ik stundu nosēj ar spridzekļiem un lodēm. Šīs šausmas nav vārdiem aprakstāmas. Tomēr Krievijas iebrukums piespiež ES noskaidrot dažādus jautājumus. Piemēram, kopēja Eiropas aizsardzības projekta (iekšpus un ārpus NATO) svarīgumu vai dažu ekonomisko un politisko elišu satraucoši tuvās attiecības ar Kremli.
Viens no acīmredzamākajiem secinājumiem ir tas, ka Eiropas Savienība un Latvija nedrīkst būt atkarīga no fosilās enerģijas – it sevišķi tās, kas nāk no Krievijas. Tas ir galvenais Kremļa rīks, ar ko kontrolēt iekšpolitiku, un tam ir nekavējoties jāpievēršas. Šādu situāciju nedrīkst pieļaut neviena valsts vai politiskā organizācija, kas ir kaut mazākajā mērā brīva. Vienkārši sakot, lielā daļā Eiropas joprojām dominē Krievija – Kremlim ir iespēja jaukties iekšpolitikā un varbūt pat uzspiest savus uzskatus (cerēsim, ka ne), izmantojot enerģijas cenas. To var labot, tikai paplašinot Eiropas enerģijas portfeli, nostiprinot kontinenta enerģijas tīklu un ieguldot zaļajās alternatīvās.
Šajā jautājumā lēmumiem jābūt sevišķi stratēģiskiem, t.i., orientētiem uz ilgtermiņu un atjaunojamību. Jaunākais IPCC (Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes) ziņojums īpaši uzsver klimata pārmaiņu draudus [15]. Politiķiem Latvijā jāuzsāk sarunas valstiskā līmenī un jāpiedalās spēcīgas Eiropas zaļās enerģijas politikas izveidē. Šīm sarunām jāiziet ārpus politiskajām partijām un jāiekļauj pēc iespējas vairāk sabiedrības, bezpeļņas organizāciju un aktīvistu grupu. Tajās būtu jāiesaistās gan industrijai, gan jaunajiem uzņēmējiem un jaunuzņēmumu pasaulei. Laika nav daudz – gan klimata pārmaiņu, gan ģeostratēģijas ziņā.
[1] Saku "Kremlis", nevis "Krievija", jo nav skaidrs, vai tauta karu atbalsta. Opozīcija ir apklusināta. Neatkarīgie mediji ir teju izzuduši. Politiskie pretinieki atrodas cietumā. Politiskā konkurence apzināti sasvērta par labu "Vienotajai Krievijai".
[2] Francijas laikraksts "Libération" kvalificēja Krievijas režīmu kā "kleptofašismu": https://www.liberation.fr/idees-et-debats/tribunes/le-kleptofascisme-a-lassaut-de-leurope-20220226_HHZEDW7SMNGPFFY4J2ZWF6DFN4/
[3] Autora norādītais avots: https://apnews.com/article/russia-ukraine-joe-biden-united-states-europe-moscow-8593998c182f17caafeb57fe93f7578c
Citāta tulkojums ņemts no: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/lavrovs-krievija-nevelas-karu-bet-aizstaves-savas-intereses.a441074/
[4] Autora norādītais avots: https://www.bbc.com/news/world-europe-60547473
Tulkojums ņemts no: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/lavrovs-krievija-nevelas-karu-bet-aizstaves-savas-intereses.a441074/
[5] Pēc Pasaules Bankas datiem, 2020. gadā Krievijas IKP bija aptuveni 1,5 triljoni ASV dolāru – desmitreiz mazāk nekā Ķīnai, vairāk nekā divas reizes mazāk nekā Vācijai. IKP uz iedzīvotāju 2020. gadā bija 10 126 $ (9114 €), noliekot Krieviju 84. vietā pasaulē, kamēr Latvijas IKP uz iedzīvotāju bija par 75% lielāks – 17 726 $ (15 962 €).
[6] https://munkschool.utoronto.ca/gepl/files/2021/03/GEPL_Russia_2021-7.pdf
[7] https://www.nber.org/papers/w23712 Īsāka versija šeit: https://voxeu.org/article/inequality-and-property-russia-1905-2016
[8] https://en.wikipedia.org/wiki/Potemkin_village
[9] https://warsawinstitute.org/follow-petro-roubles-european-officials-go-russian-business/
[10] https://theconversation.com/how-vladimir-putin-uses-natural-gas-to-exert-russian-influence-and-punish-his-enemies-162413
[11] https://www.dw.com/en/is-francois-fillon-of-france-putins-preferred-presidential-candidate/a-36579170 Fijons atkāpās tikai tad, kad sajuta spiedienu no Francijas konservatīvajiem, kuri satraucas par pavasarī gaidāmajām valdības un prezidenta vēlēšanām. https://www.reuters.com/world/europe/former-french-pm-fillon-resigns-board-russian-firms-over-ukraine-2022-02-25/
[12] https://www.dw.com/en/putin-ties-put-germanys-ex-chancellor-schröder-under-pressure/a-60974776
[13] https://www.nytimes.com/2022/02/24/business/russia-ukraine-corporate-boards.html
[14] https://en.wikipedia.org/wiki/Revolving_door_(politics)
[15] https://www.theguardian.com/environment/2022/feb/28/ipcc-issues-bleakest-warning-yet-impacts-climate-breakdown
0