Kad 2006. gadā pirmoreiz ilgāku laiku dzīvoju Latvijā, es izveidoju prezentāciju par nemieriem, kas (jau) tolaik, 2005. gadā, bija pārņēmuši Franciju. Septiņpadsmit gadus vēlāk atkal esam turpat. 2023. gada grautiņi ir attīstījušies līdzīgi tam, ko vērojām arī 2005. gadā, – abi aizsākās pēc tam, kad jaunieši no nabadzīgām apkaimēm gāja bojā, mēģinot izbēgt no policijas. 2005. gadā nejaušu strāvas triecienu saņēma Zjeds Benna un Bouna Traore, kuri cerēja paslēpties elektrotīkla apakšstacijā. 2023. gadā Nahelu Merzuku sašāva mugurā, kad viņš mēģināja mašīnā aizbēgt no policijas, kas uzskatīja, ka viņš apdraud sabiedrību.
Diskusijās par šiem notikumiem lielākoties tiek izcelta nepatikšanās ar likumsargiem nonākušo upuru izcelsme, kā arī protestētāju it kā neeiropeiskā tautība, tā secinot, ka nemieru cēlonis ir imigrācija. Īsāk sakot, Francija esot bijusi pārāk pielaidīga attieksmē pret iebraucējiem, kuru, savukārt, esot pārāk daudz un kuru kultūra esot pārāk atšķirīga utt. Taču šādam "argumentam" ir būtiski trūkumi. Pirmkārt, tas izmanto greizu socioloģiju un vēsturi, proti, balstās vājā izpratnē par Francijas un citu valstu sociāli ekonomiskajām grūtībām pēc 1945. gada. Otrkārt, šis arguments tiek balstīts aptuvenos faktos un vienkāršojumos. Treškārt, šo argumentu izmanto kā ieganstu etniskā un rasu naida kurināšanai.
Turpmāk rakstā centīšos apšaubīt šo greizo interpretāciju un paplašināt redzes lauku. Galu galā ir pamats domāt, ka Francijā pieaug un saasinās vardarbība, kuras cēlonis vienlaikus meklējams kā valsts pārvaldē, tā arī sabiedrībā un kuru veicina citas problēmas, piemēram, Francijas postkoloniālais mantojums. Vainot vardarbības uzplūdos tikai rasi, tautību vai imigrāciju ir kļūda, kuras dēļ varam izdarīt aplamus secinājumus. Tomēr tas nevar kalpot par attaisnojumu protestētāju nepiedodamajai rīcībai.
#1 Grautiņu dalībnieki Francijā nav tikai un pat ne pārsvarā migranti vai "imigrantu izcelsmes" (lai ko tas nozīmētu) jaunieši. Parādība ir izplatīta visā sabiedrībā.
Video un attēli, kuros redzamas degošas automašīnas, jauniešu un policistu sadursmes un izlaupīti veikali, neiederas vēstījumā par Franciju kā valsti, kurā valda romantika, kultūra un labas manieres. Kaut kas te ir nepareizi. Tā kā mūsu izpratnē ir cieši nostiprinājies stereotips par francūžu savoir vivre, tiek pieņemts, ka sabiedriskie nemieri Francijai un "īstenajiem" francūžiem ir uzspiesti no malas. To cēlonim jābūt ārējam, ievazātam ar imigrāciju – vismaz tāds ir vēstījums Francijā un ārpus tās.
Patiesībā lielais vairākums protestētāju ir Francijas pilsoņi (90% saskaņā ar Iekšlietu ministrijas datiem). Tad kāpēc jāvaino imigrācija? Varētu apgalvot, ka nemiernieki nav franču izcelsmes. Daži galēji labējie politiķi pat ir runājuši par vizuālo jeb sejas tautību (nationalité faciale). Labi, pieņemsim, taču ko tādā gadījumā nozīmē būt etniskam francūzim?
Būt francūzim – tas var būt jebkas, izņemot etnisko piederību, un to noteikti nevar noteikt pēc kāda sejas pantiem. Kā vairums (ja ne visu) tautību, arī franči ir sajaukums. Pat neatskatoties tālajos ģermāņu cilšu (franku) laikos, kas 7. gadsimtā devuši valstij tās nosaukumu, var droši apgalvot, ka Franciju veido dažādas etniskās, lingvistiskās un tautību grupas (piemēram, elzasieši, baski, bretoņi, katalāņi, korsikāņi, oksitāņi, provansieši). Turklāt daudzi ilggadīgie pilsoņi ir ārzemju izcelsmes: krievi, poļi un rumāņi, kas bēga no komunistu jūga; itāļi, kuri starpkaru laikā cerēja izkļūt no nabadzības; no diktatūras bēgošie portugāļi un spāņi utt.
Visbeidzot jāpiemin, ka Francija ir kādreizējā koloniālā impērija, kuras teritorijas stiepās pāri Amerikai, Āfrikai, Magribai un Āzijai. Koloniju pamatiedzīvotāji Francijas pilsonību saņēma tikai 1946. gadā – vairākus gadsimtus pēc kolonizācijas sākuma –, taču viņu politiskās tiesības pašu zemēs tika būtiski ierobežotas, proti, viņi bija otrās šķiras pilsoņi, tomēr vismaz pilsoņi. Koloniju iedzīvotāji, īpaši afrikāņi un magribieši, cīnījās abos pasaules karos. Vēlāk – no četrdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem – ļaudis no kolonijām masveidā tika nodarbināti Francijas atjaunošanā un tieši viņi palīdzēja nodrošināt "trīsdesmit spožos gadus" (Les Trente Glorieuses). Šie cilvēki, kuri nereti nāca no teritorijām, kuras līdz pēckara dekolonializācijai piederēja Francijai, bija francūži. Viņi bija akūti vajadzīgi, lai aizpildītu tās darbavietas, kurās trūka darbinieku vai no kurām metropoles iedzīvotāji vairījās, jo īpaši celtniecības nozarē. Daudzi iebraucēji, kuri nebija francūži, vēlāk ieguva pilsonību.
Migrantu izcelsmes iedzīvotāji deva vērtīgu pienesumu nacionālajai identitātei – atliek tikai uzmest aci mākslai, politikai vai sportam, lai par to pārliecinātos. Varam ņemt par piemēru tādas slavenības kā Zinedins Zidāns (alžīriešu izcelsmes), Kilians Mbapē (alžīriešu un kamerūniešu izcelsmes), Seržs Geinsbūrs (krievu, ukraiņu un turku izcelsmes) un daudzus citus. Arī abi mani vecāki ir dzimuši Alžīrijā Francijas pilsoņiem. Viņi emigrēja uz Franciju sešdesmitajos gados, Alžīrijai iegūstot neatkarību pēc postoša kara, kas ilga no 1954. līdz 1962. gadam. Dažuprāt, arī es esmu migrantu izcelsmes, jo Pieds-Noirs ("melnpēdaiņi") – eiropiešu ieceļotāji franču Magribā – netika uzskatīti par pilnasinīgiem francūžiem. Daudzi no viņiem nāca ne tikai no Francijas metropoles, bet arī no Itālijas, Portugāles, Maltas u.c. valstīm. Nav noliedzams, ka eksistē visaptveroša franču identitāte, taču jāņem vērā tās daudzveidība un variācijas.
Taču varētu arī piekrist minētajam, vienlaikus turpinot apgalvot, ka grautiņi ir vaļaspriekam līdzīga nodarbe, ar kuru aizraujas "imigrantu izcelsmes" franči. Taču vai tā ir? Paraugoties uz nesenāko pilsoņu protestu vēsturi Francijā (kategorija, kas ir plašāka par nemieriem), redzam, ka tajos iesaistās ne tikai "ārzemju izcelsmes" personas. Pensiju reforma 2023. gadā visā sabiedrībā izsauca regulāras un intensīvas demonstrācijas, kas sākās 19. janvārī. Dažas no tām pat pietuvojās grautiņiem, proti, tika iznīcināti un aplaupīti īpašumi, cieta cilvēki. Vēl viens piemērs ir "dzelteno vestu" protesti 2018.–2019. gadā: plaša kustība, kas pārauga spēcīgās demonstrācijās un sadursmēs ar likumsargiem. Vai tur piedalījās tikai migranti? It nemaz. Vai tie nav piemēri tai pašai tendencei saasināti reaģēt uz valsts iestāžu rīcību? Ir.
Tas, ko vēlos pateikt: Francija ir nosacīti nemierīga valsts, īpaši, ja to salīdzina ar citām attīstītajām valstīm, piemēram, Ziemeļvalstīm, Kanādu vai Japānu. Es neapgalvoju, ka šajās valstīs nebūtu notikuši nemieri vai asi protesti – labi piemēri ir Zviedrija un ASV. Tāpat es neapgalvoju, ka dzīve Francijā būtu pielīdzināma dzīvei Afganistānā, Sīrijā vai pat ASV, kur regulāri notiek masu apšaudes. Es tikai vēlos norādīt, ka Francijā ir sabiedriskas vardarbības vēsture, kuras analīzei nepietiks ar vienu rakstu. Šo vardarbību ir daļēji virzījusi vēsture, politika, pilsoņu savstarpējā neuzticība un neuzticība valsts pārvaldei, un šie faktori ir bijuši nozīmīgāki nekā nemieru dalībnieku identitāte.
#2 Les Cités rada ieilgušas problēmas, kuras simbolizē un palielina sociāli ekonomisko nevienlīdzību.
Francijā ir vērojama sociāli ekonomiska nevienlīdzība, marginalizācija un sociālā segmentācija, par kuras simboliem kļuvuši rajoni, kuros sākas un notiek skaļākie vardarbības gadījumi. Kā norādīju iepriekš, 2023. gada notikumi zināmā mērā līdzinās 2005. gada grautiņiem. Nekārtības varētu skaidrot ar joprojām pastāvošiem faktoriem.
Viens no tiem – nespēja veidot veiksmīgu pilsētas politiku un sociālo iekļautību, ko simbolizē noplukušās les cités jeb banlieues (priekšpilsētas) – tās ir perifēras zonas, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos līdz astoņdesmitajos gados pieredzēja strauju urbanizāciju. Šajos rajonos ir izbūvēti daudzstāvu dzīvokļu namu kompleksi – līdzīgi kā Purvciemā vai Zolitūdē –, kas atrodas tālu no pilsētu centriem. Notikusī urbanizācija sākotnēji uzlaboja graustu rajonus tādās vietās kā, piemēram, Nantēra. Tika izbūvēti milzīgi mājokļu kompleksi strādniekiem ekonomiskā uzplaukuma laikā, kas sākās pēc 1945. gada un beidzās septiņdesmito gadu vidū. Tie bija pieklājīgi mājokļi ar ūdeni, kanalizāciju un elektrību. Tuvumā tika ierīkoti veikali. Tāpat priekšpilsētās izmitināja aizjūru strādniekus – vispirms tos, kas ieradās no kolonijām, bet pēc tam – arī no citām neatkarīgām valstīm. Viņu darbs bija atjaunot Franciju.
70. un 80. gados ekonomikas krīzes un stagnācijas, kā arī nomaļās lokācijas dēļ šīs vietas sāka apdzīvot mazaizsargātas imigrantu un citu personu grupas. Kopš tā laika valsts šos rajonus ir lielākoties pametusi novārtā. De facto izolācija netika risināta vajadzīgajā veidā, un mazaizsargātās sabiedrības grupas palika iesprostotas rajonos, kuri pakāpeniski degradējās, izplatoties diskriminācijai uz tautības, reliģijas un dzīvesvietas pamata. Vairākos pētījumos secināts, ka jaunam cilvēkam ir grūtāk iegūt darbu, ja ir zināms, ka viņš/viņa nāk no šiem rajoniem. Tas neattaisno grautiņus, postījumus un nodarīto kaitējumu. Likumam būtu jāvalda gan les banlieues, gan citviet. Taču realitāte ir sarežģīta, un to vajadzētu paturēt prātā, domājot par grautiņu cēloņiem.
#3 Francijas valsts iestādes jau izsenis ir neadekvāti reaģējušas uz kritiku, tā veidojot apburto loku sociālai vardarbībai.
Nav dūmu bez uguns. Viens ir nemieru dalībnieki, bet… Jāņem vērā arī valsts institūciju reakcija. Papildus Francijas valdības tālredzības trūkumam kopš 70. gadiem un izplatītiem aizspriedumiem Francijā jau vēsturiski ir konstatējama regulāra institucionāla vardarbība un diskriminācija. Vispirms – koloniālā brutalitāte. Francija savās kolonijās veda divus plašus karus: Indoķīnas karu (1946–1954), kurā gāja bojā 400 000 līdz 800 000 cilvēku, un Alžīrijas neatkarības karu (1954–1962), kurā mira 250 000 līdz 1 500 000 cilvēku. Francijas metropolē valdības represijas pret atbrīvošanās kustību atbalstītājiem bieži vien bija vardarbīgas, reizēm pat kriminālas, kā, piemēram, 1961. gadā Parīzes slaktiņā, kurā tika nogalināti 40 līdz 200 alžīrieši, vairāki simti tika ievainoti un vēl vairāk nekā simts pazuda.
Pat neskatoties uz koloniālo pagātni, par kuru jāuzņemas atbildība, Francijas likumsargājošās iestādes nereti tiek kritizētas par nespēju ievērot cietumnieku cilvēktiesības, kā arī par policijas vardarbību un rasistisku attieksmi. Nahela Merzuka nāve, kas aizsāka nemierus, ir tiešas sekas tam, ka tika mīkstināti likumi, kas regulē policijas šaujamieroču lietošanu. Tas nepadara par nebijušu to milzu darbu, ko veic tūkstošiem vīriešu un sieviešu, kuri pašaizliedzīgi un ar pienākuma apziņu dienē likumsargājošajās iestādēs. Tomēr tas norāda uz institucionālām un sistēmiskām problēmām, kā arī uz atsevišķu cilvēku neatbilstošu rīcību, kas jāuztver nopietni.
Minētie iemesli līdzās daudziem citiem apliecina, ka mirkļa karstumā vērts pakāpties soli atpakaļ un, analizējot Francijā notiekošos grautiņus, atteikties no argumentiem, kas balstīti rasē un tautībā. Francija ir skaista un aizraujoša valsts. Taču tā ir arī nemieru plosīta zeme, kuras vēsture met garu ēnu. Viens no rādītājiem, kas liecina par plaisām sociālajā struktūrā, ir iedzīvotāju savstarpējā neuzticība un neuzticība valsts institūcijām, kas Francijā ir augstāka nekā citās industrializētajās valstīs. Paturot to prātā, ir pārsteidzīgi un truli novelt atbildību par grautiņiem uz rasi un tautību. Tā nepalīdz izprast notiekošo. Turklāt tas tikai saasina problēmu, jo stiprina pārpratumus un aizspriedumus, kas var izraisīt vardarbības uzplūdus nākotnē.
0