Fragments no Žaka Luija Davida gleznas "Napoleons šķērso Alpus".
 
Aktualitātes
16.06.2022

Krievijas pievilcība franču politikā

Komentē
3
Saglabā

Francija pašlaik atrodas parlamenta vēlēšanu vidū (19. jūnijā gaidāma otrā kārta). Spēcīgs pretendents uz vairākumu apakšpalātā jeb Nacionālajā asamblejā ir "Jaunā vides un sociālā tautas savienība" [1] – vairāku partiju koalīcija, kas grupējusies ap galēji kreiso spēku "Nepakļāvīgā Francija" [2] un izvirzījusies vadībā vēlēšanu pirmajā kārtā 12. jūnijā. Šo partiju līderi allaž bijuši (ļoti) iecietīgi pret Putinu un tādām viņa darbībām kā Krimas aneksija. Ja šī partiju apvienība gūs virsroku, tas var iedragāt NATO un ES rīcībspēju, kā arī atbalstu Ukrainai. Risku pastiprina fakts, ka citas partijas, piemēram, Lepēnas "Nacionālā apvienība" vai Zemmūra "Atkarošana" ir īpaši uzņēmīgas pret Kremļa propagandu.

Tas ilustrē ilgstošo Kremļa ietekmi Francijas elitē. Piemēram, 2017. gada prezidenta vēlēšanās trīs no galvenajiem kandidātiem – Žans Liks Melanšons (galēji kreisais), Marina Lepēna (galēji labējā) un Fransuā Fijons (konservatīvais) – atbalstīja Austrumeiropas robežu pārskatīšanu sarunās ar Krieviju, apgalvojot, ka robežas veidojušās Krievijai uzspiestā diktāta rezultātā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tāpat daudzi franču sabiedriskie darbinieki saņēma naudu, amatus un apbalvojumus no Kremļa.

Šo saikņu iemesls nav tikai saprotama interese par bagāto Krievijas mantojumu un ekonomiskajām iespējām. Tās atspoguļo tumšus Francijas politiskās kultūras aspektus, kas vērotājam no ārpuses nav acīmredzami. Krievijas pievilcību veicina 1) nepārejoša aizraušanās ar komunismu, 2) plaši izplatīts antiamerikānisms, 3) pārliecība, ka Francija ir īpaša nācija un 4) aizraušanās ar mesiāniskām, autoritārām personībām.

1. Nostalģija pēc komunisma

Franciju un Krieviju vienojusi ne tikai revolucionārā pagātne, bet arī zināma ideoloģiskā tuvība. Pēc Otrā pasaules kara Francijas Komunistiskā partija (FKP), kas bija nostiprinājusi reputāciju kā sīva nacisma pretiniece [3], un tās līdziniece Itālijā ierindojās starp spēcīgākajām komunistiskajām partijām Rietumeiropā [4]. Līdz 70. gadu beigām FKP regulāri ieguva vairāk nekā 20% balsu. Partijas popularitāte tālu pārsniedza tās vēlētāju bāzi, jo daudziem cilvēkiem par to bija pozitīvs priekšstats.

FKP turpināja gremdēties staļiniskā nostalģijā vēl septiņdesmitajos gados un atturējās kritizēt PSRS. Piemēram, lai gan Francijā par Gulaga sistēmu bija zināms kopš 30. gadiem, daudzi komunisti un tiem pietuvinātie intelektuāļi (les compagnons de route) Gulagu nosodīja tikai 70. gados. Piemēram, Albēram Kamī, kurš 1958. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, uzbruka par 1951. gadā publicēto grāmatu "Dumpīgais cilvēks", kura kritizēja komunistisko eksperimentu. Visskarbākos uzbrukumus veltīja Žans Pols Sartrs un "Les Temps Nouveaux", kas veidoja moderno domātāju uzskatus vēl astoņdesmitajos gados. Komunisti noraidīja 1974. gadā franču valodā izdoto "Gulaga arhipelāgu", apšaubot Solžeņicina godīgumu un apgalvojot, ka grāmata attēlo sen pagājušus, maznozīmīgus notikumus.

PSRS bija spēcīga ietekme uz franču sabiedrību, kas tālu pārsniedza aizraušanos ar komunistiskajām idejām. PSRS saistīja ar uzvaru pār nacismu, ignorējot citu valstu okupāciju, Sarkanās armijas vardarbību (piemēram, masu izvarošanas), režīma totalitāro raksturu un tā tālāk. Protams, liela daļa Francijas iedzīvotāju iebilda pret komunismu, taču tas aizvien ir saglabājis romantisku, revolucionāru auru, ko Kremlis mūsdienās nekavējas izmantot caur "Ukrainas nacistu" tēlu, Lielā Tēvijas kara svinībām un padomju simboliku.

2. Dziļi iesakņojies antiamerikānisms

Šāda izdabāšana PSRS (tagad Krievijai) izriet no franču neuzticēšanās NATO, un šo neuzticību  papildina krietna deva antiamerikānisma un spēcīgas nacionālās savdabības izjūtas. Arī ārpus galēji kreisajiem vairākas politiskās kopienas (piemēram, gollisti vai galēji labējie) ir iestājušās pret "amerikānismu", pielīdzinot to politiskam, ekonomiskam un kultūras imperiālismam. ASV tiek pārmesti centieni ar propagandu vai spēku visai pasaulei uzspiest 1) brutāli kapitālistisku, uz tirgu balstītu ekonomisko modeli, 2) liberālu, individuālistisku politisko režīmu un 3) bezgaumīgu masu kultūru.

Nenoliedzami, šie pārmetumi pārlieku vienkāršo ekonomisko, politisko un kultūras daudzveidību ASV iekšienē. Tomēr kopš Otrā pasaules kara beigām antiamerikānisms ir licis daudziem gan Francijā, gan citviet pasaulē uztvert PSRS un vēlāk Krieviju kā nepieciešamu pretsvaru amerikāņu imperiālismam un tā "militārajam pagarinājumam" NATO. Turklāt šāda pozīcija veicina manihejisku skatījumu uz starptautisko politiku, saskaņā ar kuru valstis, kas ir pret ASV, sākot no Irānas, Venecuēlas un beidzot ar Ķīnu, tiek uzskatītas par drosmīgām pretiniecēm ASV imperiālismam.

Krievija veikli izmanto šo noskaņojumu. Tā kā tās pretiniece ir ASV, kas tiek pielīdzināta impērijai, jebkura koalīcija vai stratēģiskā partnerība ar Krieviju automātiski kļūst antiimperiālistiska. Taču, tāpat kā padomju laikā, šī stratēģija paredz neatzīt pašas Krievijas imperiālistiskās tendences. Turklāt netiek ņemts vērā, ka Krievijas imperiālismam tā antiliberālā rakstura dēļ daudz mazāk rūp cilvēktiesības un kleptokrātijas dēļ tajā valda vēl brutālāks kapitālisms nekā ASV vai "Rietumos". Bet, kā vēsta franču sakāmvārds, l'ennemi de mon ennemi est mon ami (mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs), un daudzi Francijā ir tuvu tam, lai uzskatītu ASV par ienaidnieku vai vismaz draudu Francijas nacionālajai savdabībai.

3. Nacionālās unikalitātes sajūta

Plaši izplatītais antiamerikānisms daļēji izriet no kolektīvas pārliecības, ka Francija ir īpaša. Lielākā daļa franču nedzīvo ilūzijās un apzinās, ka viņu valsts vairs nav lielvara vai impērija kā 18. un 19. gadsimtā, taču apziņa, ka Francijai ir politisks svars, kas padara to līdzvērtīgu ASV, Krievijai, Ķīnai vai Apvienotajai Karalistei, joprojām ir spēcīga. Vairākos gadījumos tā likusi valstij ieņemt no NATO un ASV neatkarīgu nostāju un īstenot samierniecisku politiku pret totalitāriem režīmiem, piemēram, Ķīnu un PSRS/Krieviju, īpaši aukstā kara laikā.

Šī varenības sajūta daļēji izskaidro to, kāpēc Makrons uzstājīgi vēlas sarunāties ar Putinu un kāpēc Putins viņu regulāri apmāna. Ticams, ka Kremļa elite apzinās un izmanto šo uzpūsto pašapziņu, lai liktu Francijas elitei uzskatīt, ka tās loma starptautiskajā arēnā ir lielāka nekā patiesībā. Turklāt šī pārspīlētā pašapziņa var novest pie nopietniem pārpratumiem, vērtējot franču ietekmi uz citām valstīm, tostarp Krieviju.

4. Aizraušanās ar mesiāniskiem, autoritāriem līderiem

Pēdējais apstāklis, kas palīdz izprast franču simpātijas (vai vismaz iecietību) pret Krieviju, ir būtiskā vieta, ko franču iztēlē ieņem mesiāniski, autoritāri līderi, līdzīgi tiem, kas sastopami PSRS un tagadējā Krievijā.

Atcerieties kaut vai Šarlu de Gollu, kurš varu ieguva 1958. gada maijā pēc militārā apvērsuma (ko gan pats neuzsāka) un pēc tam vadīja valsti samērā demokrātiskā veidā [5]. Vai arī Napoleonu, kurš, neskatoties uz viņa nemitīgajām militārajām kampaņām Eiropā, bieži tiek pasniegts kā pozitīva figūra. Sarakstam varētu pievienot vēl Saules karali Luiju XIV, kuram piedēvē teicienu ar apšaubāmo autorību: "Valsts – tas esmu es."

Ilgas pēc šādiem līderiem nav tikai franču īpatnība. Tomēr kaut kas mūsdienu Krievijā daudziem frančiem šķiet pievilcīgs, un tā ir Putina personība – nežēlīgs, brutāls, cinisks līderis. Alfa tēviņa tēls, kas izkāpis pa taisno no 20. gadsimta politikas. Viņa tumšā harisma rod atbalsi franču kolektīvajā psihē. Šķiet, ka viņam piemīt stāja, kuras pietrūkst lielākajai daļai valstu vadītāju, jo viņi ir īsti demokrāti. Daudzi franči ilgojas, lai viņus vadītu autoritāra figūra, kas atjaunos franču diženumu un pārlieku neklanīsies likuma, cilvēktiesību vai demokrātisko institūciju priekšā (piemēram, Ēriks Zemmūrs, Marina Lepēna, Žans Liks Melanšons).

Šie četri faktori palīdz saprast, kāpēc daudzi politiskie līderi un partijas joprojām tiecas Krievijas virzienā (papildus leģitīmām kultūras un ekonomiskām interesēm). Kā redzams, šīs noslieces lielā mērā saistītas ar nacionālo šovinismu, bet ne tikai. Tās parāda, ka daļai politiskās elites un elektorāta ir grūti atteikties no novecojušas izpratnes par politiku, kurā vara ir personificēta un iemiesota harismātiskās personībās, kas uzspiež savus uzskatus paklausīgiem sekotājiem. Diemžēl Putins joprojām daudzu acīs ir līdera paraugs, kam līdzināties.



[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Nouvelle_Union_Populaire_écologique_et_sociale

[2] https://en.wikipedia.org/wiki/La_France_Insoumise 

[3] Vairākas desmitgades FKP neoficiāli dēvēja par "75 000 nošauto partiju", atsaucoties uz vācu okupantu nošauto komunistu skaitu. Lai gan tas ir milzu pārspīlējums (kopējais okupācijas laikā nošauto cilvēku kopskaits bija ap 4000), komunistu īpatsvars starp tiem pēc 1940. gada bija ievērojams.

[4] FKP jau pirms Otrā pasaules kara bija ietekmīgs politisks spēks un pakļauts Maskavai. 

[5] De Golls izveidoja Piekto republiku, politisko režīmu, ko raksturo izteiktāka izpildvaras personifikācija un ievērojamā loma, kas piešķirta Republikas prezidentam.

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!