Putina izaicinājums liberālai demokrātijai

Pašreizējā situācijā prioritāte ir palīdzēt Ukrainai atgūt pēc iespējas lielāku daļu savas teritorijas, kā arī iedragāt Krievijas armiju pietiekami, lai apkarotu Krievijas imperiālistiskās ieceres. Karš gan neaprobežojas tikai ar Ukrainas kaujas lauku, bet plosās arī mediju sfērā, kur tā upuris ir bēdīgi slavenie "Rietumi", lai ko šis termins arī apzīmētu. Putina nolūks ir nogurdināt un demobilizēt ES valstu pilsoņus un valdības, radot pietiekami daudz trokšņa, dezinformācijas un morālas neskaidrības, lai grautu atbalstu Ukrainai un satricinātu ES modeli.

Lai sasniegtu savas ieceres, Kremlis veicina trīs dažādus paguruma veidus. Pirmkārt, stratēģisku pagurumu, instrumentalizējot, piemēram, enerģijas, pārtikas un citu preču piegādi, kā arī inflāciju. Otrkārt, morālu pagurumu, radot apjukumu par to, kas ir pareizi un nepareizi, labi un slikti. Treškārt, politisku pagurumu, palielinot ES pilsoņu neapmierinātību ar savām politiskajām institūcijām un režīmiem, izmantojot dezinformāciju, atbalstu populistiskām partijām un labējā spārna ekstrēmismam, kā arī atsevišķu politiķu korupciju. Eksistenciāls apdraudējums Eiropas Savienībai ir nonākt pie lūzuma punkta, kurā pilsoņi šo pagurumu kombinācijas dēļ varētu atteikties no Kremļa nīstā liberāli demokrātiskā modeļa. Pastāv arī ievērojams risks, ka Eiropas valstis cīņā pret Kremļa draudiem varētu pašas pietuvoties autoritāram pārvaldes stilam.

Demokrātiska paguruma veidi

Pirmais paguruma veids ir saistīts ar garlaicību un ekonomisko karu. Jo ilgāk vilksies karš un jo ilgāk turpināsies inflācija, jo lielāka būs iespēja, ka Rietumu sabiedrība nogurs no Ukrainas atbalstīšanas. Gāzes un labības eksporta instrumentalizācija ir apzināts mēģinājums paātrināt šo tendenci. Kremlis baro stratēģisku pagurumu, lai motivētu ES līderus izdarīt spiedienu uz Ukrainu miera sarunās ar Krieviju.

Otrs paguruma veids var rasties, kad tiek izplatīts morāls apjukums ES pilsoņu vidū, piemēram, pielīdzinot Krievijas un Ukrainas armiju darbības [1]. Stratēģija ir izplatīt morālu relatīvismu, piedāvājot maldinošas līdzības, piemēram, starp dokumentētajiem Krievijas armijas masveida cilvēktiesību un kara likumu pārkāpumiem un tiem, kas tiek piedēvēti Ukrainas armijai, bet kuru skaits ir daudz mazāks. Šādi rīkojoties, agresora un upura pozīcijas tiek sajauktas un valstij, kura sevi aizstāv no agresijas, tiek liegts morālais pārākums.

Morālā ekvivalence ir sen pazīstama stratēģija, ko bija īpaši iecienījusi Padomju Savienība. Tā sastāv no dažādu savstarpēji nesaistītu vai tikai attāli saistītu darbību, uzvedības, situāciju novienādošanas. Mērķis ir panākt, ka cilvēki atliek savu morālo spriedumu. Šo stratēģiju izmanto, lai sagrozītu pretinieku pozīcijas un atbildību konfliktā. Mehānisms balstās uz viltus salīdzinājumiem: "Kāpēc jūs kritizējat Krievijas "speciālo operāciju"? Atceraties Irāku un Afganistānu?"; "Kāpēc jūs kritizējat Kremļa represijas pret brīvo presi? Atceraties Džulianu Asanžu?". Šādi paņēmieni balstās uz loģikas kļūdām tu quoque [2] (jūs nevarat kritizēt to, ko es daru, jo paši agrāk darījāt kaut ko aptuveni līdzīgu) ar red herring [3] jeb maldināšanas pieskaņu (tiek izvirzīti apgalvojumi, piemēri un jautājumi, kas nav saistīti ar aplūkojamo tēmu). 

Trešais paguruma veids izriet no citas viltus ekvivalences, proti, politiskas ekvivalences starp neliberālo un nedemokrātisko Krievijas modeli un liberāli demokrātisko modeli, kas dominē ES. Krievijas varas iestādes uztur, publicē, deformē un pārspīlē neliberālas tendences, kas vērojamas ES, piemēram, Eiropas valstu pretošanos informācijas karam, stratēģiskiem draudiem, destabilizācijai (kā piemēru var nosaukt migrantu krīzi pie Baltkrievijas robežas [4]) utt. Taktika ir pieķerties pie jebkuras ES rīcības, kas, šķiet, pārkāpj cilvēktiesības, un lielīties: "Redziet, jūs nemaz neesat labāki par mums, jūs tikai runājat par liberāliem demokrātijas principiem." Mērķis ir parādīt, ka "Rietumi" ir politiski divkosīgi.

Problēma ir tāda, ka pašlaik Eiropas Savienībā pastāv liels kārdinājums ierobežot dažas tiesības un brīvības, piemēram, vārda, preses vai pārvietošanās brīvību, un izstrādāt alternatīvus naratīvus, kas robežojas ar propagandu, neglaimojošā veidā attēlot Krieviju un tās iedzīvotājus. Šiem kārdinājumiem ir jāpretojas. Pirmkārt, tāpēc, ka tie pēc būtības ir nepareizi, un, otrkārt, tāpēc, ka tie kalpo Kremļa naratīvam, kurā tiek likvidētas atšķirības starp valstīm, kurās dominē tiesiskums un personu brīvības (dažkārt nepilnīgi, bet tomēr), un autoritāriem režīmiem, kuros dominē patvaļa, tiesību pārkāpumi un bailes. Šo stratēģiju var dzirdēt, piemēram, izteikumā: "ES kritizē Krieviju par tās mediju politiku, bet paskatieties, kas noticis ar "RT" un "Sputnik". Tie ir aizliegti!" [5] Atkal redzamas tās pašas manipulācijas.

Kremlis piedāvā sev izdevīgu, nāvējošu kārdinājumu Eiropai: atteikties no saistībām attiecībā uz toleranci, indivīda tiesībām, tiesiskumu un demokrātiju par labu stingrākam modelim, kurā pilsoņi vairāk pakļauti kontrolei, bet dažas balsis (kurām mēs nepiekrītam vai kuras ienīstam) tiek apklusinātas utt. Tās ir nopietnas briesmas, ko veicina labējie un kreisie populisti, piemēram, Rassemblement National Francijā, Liga Itālijā, Viktors Orbāns Ungārijā un daudzi citi, bieži ar Kremļa aktīvu atbalstu.

Kas notiek ar liberālo demokrātiju?

Valdību un iedzīvotāju reakcija uz šiem izaicinājumiem noteiks ES nākotni. Tas ir tādēļ, ka Eiropas projekts ir cieši saistīts ar specifisku un Kremļa autoritārajai kleptokrātijai nepieņemamu politisko modeli, kura pamatā ir divas spēcīgas idejas: politiskais liberālisms un demokrātija. Kāpēc Kremlis cenšas destabilizēt liberālo demokrātiju? Kādēļ mums, eiropiešiem, tas ir svarīgi?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir būtiski izprast mūsu politisko mantojumu. Liberālā demokrātija pirmām kārtām ir liberāla, t. i., dziļi sakņojas individuālajā brīvībā. Sākot ar Anglijas Habeas Corpus (1166. g.) [6], Tiesību bilu (1689. g.), ASV Neatkarības deklarāciju (1776. g.) [7], Eiropas apgaismības laikmetu un Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju (1789. g.), liberālā demokrātija ir izaugusi no bezkompromisa individuālo tiesību aizsardzības: sieviešu un vīriešu tiesībām būt brīviem no bailēm un patvaļīgas varas; viņu tiesībām paust savu viedokli, atbalstīt jebkuru reliģiju, morāli, ja vien viņi neapdraud nevienu citu; viņu tiesībām publicēt visu, ko viņi vēlas, izņemot gadījumus, kad tas aizskar godu vai ceļ neslavu; viņu tiesībām netikt ieslodzītiem cietumā par to, ka viņi ir izrādījušies nepatīkami pie varas esošajiem cilvēkiem. Šajā sistēmā formālās tiesības, tiesas un likumi ir svarīgi. Tie nav tukši vārdi.

Šīs tiesības un brīvības ir pilsoņu integritātes garantija. Tās ir barjeras pret citu cilvēku iejaukšanos un valsts represijām. Šādi ir attīstījusies liberālo demokrātiju vēsture, iedvesmojoties no domātājiem, kas popularizēja liberālo ideālu, – Džons Loks, Džons Stjuarts Mills, Denī Didro, Voltērs, Imanuels Kants, ASV dibinātāji un daudzi citi. ES un Apvienotajai Karalistei šis mantojums ir kopīgs ar daudzām citām valstīm, bet ne ar Krieviju, kas šo liberālo mantojumu nicina, jo tas bremzē oligarhiskas un autokrātiskas tendences. Tas rada juridiskus šķēršļus pret ļaunprātīgu rīcību, ar kuru atsevišķi cilvēki vēlētos vardarbīgi uzspiest savus uzskatus un intereses. Tas rada publisko atbildību.

Šis pēdējais punkts uzsver liberālās demokrātijas otro būtību. Tā ir arī demokrātiska. Politiskās leģitimitātes galīgais avots ir tauta, t. i., visi pilsoņi (demos: tauta; kratos: vara sengrieķu valodā). Savā Getisburgas uzrunā Abrahams Linkolns demokrātiju raksturoja ar vārdiem "tautas valdība, ko veidojusi tauta un kas veidota tautai". Bieži tiek apgalvots, ka demokrātiskie centieni ir utopiski vai, vēl sliktāk, liekulīgi, ka patiesībā ASV un citas rietumvalstis nemaz neatbilst tādai pasakai, bet varu patiesībā sagrābj tā sauktās elites. Arī šāds arguments tiek izmantots, lai radītu viltus ekvivalenci starp tādiem autoritāriem režīmiem kā Krievija un Baltkrievija un liberāli demokrātiskiem režīmiem.

Praksē demokrātiskais ideāls ir nepilnīgs un pārāk bieži populāri neatzīts. Tomēr tieši tas ir iemesls, lai mēģinātu tam vēl vairāk nekaitēt, lai būtu īpaši modri pret liberālās demokrātijas principu pārkāpumiem. Demokrātiskais ideāls ir spēcīgs iedvesmas avots Eiropas sabiedrībai. Tas kalpo kā vadlīnija, kā zelta standarts mūsu pārstāvju un iestāžu vērtēšanai. Ideāls, kura pamatā ir "tautas valdība, ko veidojusi tauta un kas veidota tautai", iedvesmo pilsoņus un interešu aizstāvības grupas pieprasīt lielāku atbildību no cilvēkiem, kam pieder vara. Šis ideāls ir tik spēcīgs, ka to pārstrādātā formā pielieto arī populistiskās kustības.

Visbeidzot šis liberāli demokrātiskais mantojums ir kaut kas tāds, kas mūs, eiropiešus, sasaista ar citām nācijām. Tas padara mūsu politiskos režīmus labākus par autoritārām alternatīvām. Taču tieši tas šajā karā ir likts uz spēles Ukrainā un ārpus tās. Liberālā demokrātija nozīmē arī stingrus standartus, kuri mums jāievēro. Rūpes un atbildība par sabiedrību, kurā cilvēki var brīvi paust savu viedokli un pieprasīt atbildību no iestādēm, prasa ievērot individuālo tiesību un brīvību pamatstandartus un rast līdzsvaru ar tautas varu. Mūsu kā pilsoņu vai politisko pārstāvju pienākums ir cienīt šos ierobežojumus – jo ilgāk karš ievilksies, jo lielāks būs kārdinājums uz autoritāriem draudiem atbildēt skarbā, brīvību graujošā veidā. Ja mēs ļausimies šiem kārdinājumiem, tad Kremļa apgalvojumi par morālo un politisko ekvivalenci tiks attaisnoti.

[1] Kā piemērs šeit minams "Amnesty International" ziņojums, kurā Ukrainas armija tiek kritizēta par uzturēšanos pilsētās līdzās civiliedzīvotājiem un viņu apdraudēšanu. Tas veicina maldinošo ideju, ka šajā karā neviena puse nav morāli labāka par otru. Saistībā ar šo tēmu iesaku izlasīt "Amnesty Ukraine" bijušās izpilddirektores Oksanas Pokaļčukas komentāru: https://www.washingtonpost.com/opinions/2022/08/13/amnesty-ukraine-civilians-at-risk-why-i-quit/

[2] https://en.wikipedia.org/wiki/Tu_quoque

[3] https://en.wikipedia.org/wiki/Red_herring

[4] https://en.wikipedia.org/wiki/2021–2022_Belarus–European_Union_border_crisis

[5] Šis ir pielīdzināms darījumam ar nelabo. Vai nu pilnībā ievērot preses brīvību un ļaut šiem medijiem izplatīt savu propagandu un melus, vai arī veikt ierobežojošus pasākumus, lai aizsargātu liberāli demokrātisko mantojumu, bet tādējādi apdraudēt daļu no tā.

[6] Vēlāk tika precīzāk formalizēts Lielajā brīvības hartā (1215). Tā pamatā ir ideja aizsargāt indivīdus no patvaļīga ieslodzījuma, brīvības ierobežošanas vai īpašuma konfiskācijas. Tiek veicināta ideja par taisnīgu tiesu.

[7] "Mēs uzskatām šīs patiesības par pašsaprotamām, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, ka Radītājs ir apveltījis viņus ar noteiktām neatņemamām tiesībām, ka starp tām ir dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes. Ka šo tiesību nodrošināšanai starp cilvēkiem ir nodibinātas valdības, kas savu varu iegūst no pārvaldāmo vienprātības. Kad vien kāda pārvaldības forma kļūst kaitīga šiem mērķiem, tautai ir tiesības to mainīt vai atcelt un izveidot jaunu valdību, liekot tās pamatus uz tādiem principiem un organizējot tās pilnvaras tādā formā, kas tai šķiet vispiemērotākā tās drošībai un laimei."