Ideālā vētra: neveiksmīga apstākļu kombinācija, kurā nelabvēlīgas tendences pastiprina cita citu, radot īpaši sliktu un grūti risināmu situāciju.
Starptautiskā situācija 2024. gadā izskatās drūma. Kara stagnācija Ukrainā, vēlēšanas ASV, ES un citās valstīs, klimata politikas trūkums. Briest vētras, un nelabvēlīgos apstākļos to radītie draudi var cits citu pastiprināt. Tuvākie mēneši būs izšķiroši ģeostratēģiskajā, politiskajā un vides jomā. Šī situācija skaidri parāda, ka draudi steidzami jārisina. Vēl jo vairāk – tā vēlreiz apliecina Eiropas un starptautiskās sabiedrības solidaritātes nepieciešamību: ir jāturpina atbalstīt Ukrainu, jānoraida populisms un Kremļa manipulācijas, jārisina sociālekonomiskā nevienlīdzība, kā arī jāstiprina klimata politika. Vēl svarīgāk – starptautiskajām problēmām jāpieiet kā tīklam, ko veido savstarpēji saistīti draudi un ietekmes spēki.
Pirmā vētra: Krievijas "uzvara"
Karš Ukrainā bijis emociju karuselis: pirmo dienu pesimisms, kam sekoja pārsteidzoša Krievijas neveiklība, Krievijas panākumi 2022. gada vasarā, Ukrainas straujā ofensīva 2022. gada rudenī, strupceļš 2022.–2023. gada ziemā, Vāgnera izjukušais apvērsums un Ukrainas neveiksmīgās operācijas 2023. gada vasarā, tagad – tranšeju karš. Par spīti Ukrainas varonībai, tās pretošanos apdraud MAGA republikāņi un citas Krievijas interesēm pakļautas, ietekmīgas personas. ASV politiku smacē Trampa populisms, tuvredzīgs partejiskums (republikāņi tur Ukrainu kā ķīlnieci, lai piespiestu demokrātus piekāpties tādos iekšpolitikas jautājumos kā imigrācija) un stratēģiskās perspektīvas trūkums (kas dod iespēju pretiniekam izrauties no nāvējoša strupceļa). ASV politika var liecināt par nopietnāku izolacionisma nostāju, kas atgādina laiku pēc Pirmā pasaules kara un ir skarbs atgādinājums, ka nepieciešamība regulēt starptautiskās attiecības nav iestrādāta ASV ģenētiskajā kodā.
Ja ASV pārtrauktu atbalstīt Ukrainu, tas radītu katastrofālas sekas. Eiropā uzliesmotu haoss, bet Kremlis un tā pakalpiņi jebkuru ASV un ES atkāpšanos slavētu kā Krievijas uzvaru pār "dekadentiskajiem, liberālajiem Rietumiem". Tas radītu milzīgas ciešanas Ukrainā, bet Krievijas propaganda (īpaši Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā) šo situāciju izmantotu kā paraugu autoritārisma, cinisma un imperiālisma triumfam pār demokrātiskajām vērtībām un cilvēcisko godprātību.
Otrā vētra: NATO un ES sabrukums
Šādos apstākļos jebkura lokāla, naidīga opozīcija NATO un ES saasina ģeostratēģisko nestabilitāti un kalpo Kremļa mērķiem. Šajā ziņā Tramps, kā arī citi labējie un kreisie populisti darbojas kā "noderīgie idioti". Viņi palielina iespēju nekontrolēti uzplaukt Krievijas imperiālismam. Pretēji tam, ko varētu apgalvot populisti, pašreizējā situācija prasa nevis mazāku, bet tieši lielāku sadarbību, izmantojot pieejamās institūcijas, lai arī cik nepilnīgas tās būtu. Tas nenozīmē, ka NATO vai ES nevar kritizēt. Tās ir jākritizē un jāpakļauj lielākai demokrātiskai kontrolei.
Šīs struktūras joprojām ir labākā pieejamā aizsardzība pret destabilizāciju un agresiju. To nozīme ir vēl acīmredzamāka, ja ņem vērā pieaugošo nestabilitāti Tuvajos Austrumos, Āzijā, Vāgnera grupējuma iejaukšanos Mali, Sudānā, Centrālāfrikas Republikā, Lībijā utt. Lai gan Krievijas ietekmi nevajadzētu pārspīlēt, ir grūti nepamanīt, ka šī valsts vai nu gūst labumu no tur notiekošā, vai pat to uzkurina. Starp Krieviju, Irānu, Ķīnu, Ziemeļkoreju un konkrētām kustībām (piemēram, hutiešiem, "Hezbollah") pastāv de facto koalīcija, kuras mērķis ir mest izaicinājumu tam, kas tiek pasniegts kā kolektīvie Rietumi (kollektivnij Zapad). Lai gan ir absurdi šo apzīmējumu attiecināt uz lielu valstu kopumu (Kanāda, ASV, Ziemeļvalstis un Baltijas valstis, Vācija, Japāna, Francija u.c.), daudziem tas šķiet pievilcīgs.
Naids pret "Rietumiem" daudzviet strukturē priekšstatu par starptautiskajām attiecībām. "Rietumi" tiek uztverti kā atbildīgie par lielāko daļu nelaimju, ar ko saskaras sabiedrība, un tas savukārt ļauj vietējai elitei izvairīties no atbildības un Krievijas propagandai plaukt. Tas nenozīmē, ka atsevišķas valstis, jo īpaši tādas bijušās koloniālās lielvalstis kā Francija, Spānija vai Apvienotā Karaliste, nevar saukt pie atbildības par politisko nestabilitāti vai ekonomisko ekspluatāciju konkrētos reģionos. Tomēr pavisam kas cits ir padarīt "Rietumus" (lai ko tas arī nozīmētu) kolektīvi atbildīgus par lielāko daļu nelaimju Āfrikā vai Āzijā.
Šādā kontekstā jebkura NATO un ES šķelšanās tiktu interpretēta un, kas ir vēl svarīgāk, slavēta kā "Rietumu kolektīvo spēku" vājināšanās, īpaši, ja propaganda to pasniegtu kā rezultātu Krievijas "uzvarai" Ukrainā. Viss naratīvs, visticamāk, tiks būvēts tā, ka Krievija viena pati un par spīti visam veiksmīgi lauž Rietumu pasaules kārtību. Autoritāras valstis un visdažādākās ekstrēmistu kustības (piemēram, islāmisti) jutīsies vēl vairāk iedrošinātas jaukties "Rietumu" interesēs. Pasaule kļūs nedrošāka. Tomēr jebkādi demokrātisko valstu pretpasākumi jāveic, ievērojot cilvēktiesību un brīvības pamatprincipus. Mērķis ir būt ārēji nelokāmiem, bet iekšēji iecietīgiem un cieņpilniem, un tas rada trešo vētru.
Trešā vētra: triumfējošais populisms
Demokrātiskās valstīs neapmierinātība un bailes pieaug ģeostratēģiskās nestabilitātes, kā arī iekšējo faktoru (piemēram, pieaugošās nevienlīdzības) dēļ. Dažādas kustības barojas no šīm negatīvajām ietekmēm, un pastāv risks, ka populistiskās partijas var gūt pārliecinošas uzvaras dažādos balsojumos. Tuska nākšanai pie varas Polijā nevajadzētu likt mums aizmirst par nesenajām populisma uzvarām – Brexit, Itāliju, Ungāriju, Slovākiju, Nacionālās apvienības uzplaukumu Francijā, AfD uzplaukumu Vācijā utt. Šīs partijas, bieži maskējot savas radikālās idejas aiz demokrātiskām izkārtnēm, apdraud tiesiskumu (piemēram, Ungārijā), personas brīvību. Tās izdara milzīgu spiedienu uz ES. Trampa, kurš tiek izmeklēts par vairākiem likumpārkāpumiem un noziegumiem, sākot ar uzņēmējdarbības dokumentu viltošanu un beidzot ar palīdzību sacelšanās organizēšanā, prezidentūra šobrīd būtu daudz kaitīgāka nekā laikā no 2016. līdz 2020. gadam.
Atkal – jo labāk klājas populismam, jo priecīgāks ir Kremlis. Populisms vājina Maskavas stratēģiskos pretiniekus, rada problēmas un apjukumu, ko Kremlis var izmantot savā labā. Tas var kalpot, lai demonstrētu demokrātisko režīmu fundamentālo nespēju. Nesaskaņu sēšana joprojām ir iecienītākais instruments ekonomiskajam un politiskajam pundurim, kas savu imperiālistisko ambīciju apliecināšanai izmanto hibrīdkara instrumentus: migrāciju, troļļu fermas, koalīciju ar autoritāriem režīmiem (Baltkrieviju, Irānu, Ziemeļkoreju, Sīriju), atbalstu galēji labējiem un kreisiem populistiem, dezinformāciju utt. Ikviena balss, kas atdota par populistu partijām vietējās un Eiropas vēlēšanās, palīdz Krievijai vājināt ES, ASV un citas demokrātijas (piemēram, Taivānu). Starptautiskās attiecības kļūst nedrošākas, un galu galā mazāk prognozējama pasaule būs sliktāka visiem, arī Krievijas iedzīvotājiem.
Šīs pirmās trīs vētras – Krievijas "uzvara" Ukrainā, NATO un ES panīkums, kā arī populisma nostiprināšanās – ir politiskas un tā vai citādi saistītas ar graujošo spēku, ko pārstāv Krievija un tās pakalpiņi. Šī situācija pati par sevi ir pietiekami nopietna, lai attaisnotu būtisku iejaukšanos. Tomēr pēdējās divas vētras šīs tendences vēl vairāk saasina, apdraudot arī nākamās paaudzes.
Ceturtā vētra: sociālekonomiskās nevienlīdzības pieaugums
Populisms nerodas no zila gaisa. Cilvēki nesāk izaicināt "elites" un liberālo kārtību tāpēc, ka viņiem būtu garlaicīgi. Tas, kāpēc populistiskās idejas kļūst arvien populārākas, skaidrojams ar vairākiem faktoriem. Viens no tiem ir iedzīvotāju sarūkošā uzticība tādām institūcijām kā valdības, parlamenti, tiesas, policija, universitātes, plašsaziņas līdzekļi utt. Turklāt sociālekonomiskās nevienlīdzības palielināšanās kopā ar iedzīvotāju ienākumu stagnāciju (vai samazināšanos) attiecībā pret inflāciju un sabiedrības turīgāko grupu acīmredzami ekstravaganto dzīvesveidu veicina uzskatu, ka sabiedriskās institūcijas nestrādā visu iedzīvotāju labā. Citiem vārdiem sakot, tas grauj demokrātisko ideālu par "tautas varu, ko īsteno tauta un kas darbojas tautas labā", kā arī piederības sajūtu plašai vidusšķirai, kas ir bijusi demokrātisko valstu sociālās kohēzijas pamatā.
Daudzi pētījumi, piemēram, franču ekonomista Tomasa Piketī (Thomas Piketty) vadībā veiktie, liecina – kopš 20. gadsimta 70. gadiem ienākumu un labklājības nevienlīdzība gandrīz visās industrializētajās valstīs ir pieaugusi. Šī tendence neaprobežojas tikai ar materiālo nevienlīdzību. Arvien vairāk iedzīvotāju jūtas atstumti no politisko lēmumu pieņemšanas procesa, no varas centriem, un tas veicina pret eliti noskaņotu attieksmi, kas izraisa aizvainojumā balstītu politiku, kurā plaukst populisms. Šī neapmierinātība ir augsne, kurā zeļ Kremļa un tam līdzīgo (piemēram, islāmistu kustības) manipulācijas un propaganda. No tā tieši izriet, ka ikvienam, kam rūp stabilitāte un ģeostratēģiskā drošība, ir jāpiedalās nevienlīdzības un neaizsargātības novēršanā, piemēram, izmantojot spēcīgas labklājības programmas.
Starp iemesliem, kas pamato spēcīgas, labklājīgas valsts nepieciešamību, viens no galvenajiem ir nacionālā drošība. Padomju pieredzes dēļ daži varētu baidīties no pārāk lielas varas piešķiršanas valstij, un tas ir pamatoti. Taču labklājības valstis bieži vien tiek uztvertas kā tādas, kas vadās pēc Robina Huda loģikas un atņem smagi strādājošiem cilvēkiem viņu nopelnīto. Savukārt, ja paskatās vēsturē, šāds viedoklis nevarētu būt tālāk no patiesības. ASV, Apvienotā Karaliste, Francija u.c. labklājības valstis, pārņemot pašpalīdzības kasu piedāvātos protoapdrošināšanas pakalpojumus, kļuva par pēdējās instances apdrošinātājiem, kas garantē iedzīvotāju drošību pret tādiem riskiem kā nelaimes gadījumi darbā, slimība, vecums, bezdarbs – to atspoguļo "valsts apdrošināšana" (valsts pensijas, valsts veselības apdrošināšana un bezdarbnieku pabalsti). Turklāt valstis nodrošina tādus sabiedriskos pakalpojumus kā valsts aizsardzība un valsts izglītība. Nekontrolēta nevienlīdzība un sociālie riski grauj solidaritātes sajūtu, kas ir demokrātiskās iekārtas pamatā. Turpretī jebkura vērienīga vispārējas apdrošināšanas programma gan vietējā, gan Eiropas līmenī varētu mazināt populisma pievilcību, kā arī Kremļa propagandu.
Piektā vētra: pieaugošie klimata draudi
Visbeidzot četras iepriekšminētās vētras veidojas zīmīgā brīdī. Lai gan nepieciešamība pēc starptautiskas sadarbības oglekļa emisiju samazināšanā un pārejā no fosilās enerģijas ir neatliekama, starptautiskā nenoteiktība, Krievijas mēģinājumi destabilizēt demokrātiju, populisms un nevienlīdzības pieaugums apdraud valstis un novērš uzmanību no zaļās politikas. Arī šajā jomā Krievija ir traucējošs spēks. Nav novērojams, ka Kremlis uzskatītu klimata pārmaiņas par būtisku apdraudējumu (par spīti tam, ka Krievija aizvien biežāk saskaras ar ekstrēmām klimata parādībām, piemēram, meža ugunsgrēkiem). Arktiskā ledus un mūžīgā sasaluma kušanas dēļ kļūst pieejami milzīgi resursi (zelts, urāns, dabasgāze, ogles, nafta). Arktikas reģiona ekonomiskā potenciāla izmantošana pat tiek uzskatīta par ļoti svarīgu faktoru, lai Putins varētu palikt pie varas.
Novēloto ārējo izpausmju dēļ klimata pārmaiņas jau tagad nespēj pievērst pienācīgu sabiedrības uzmanību. Problēma ir tā, ka, jo vairāk pieaugs nestabilitāte, jo mazāk šī tēma parādīsies kā prioritāte, un tā būs traģēdija. Tā kā klimata pārmaiņu sekas akumulējas (t. i., zaudējumi uzkrājas un izpaudīsies tālā nākotnē), pašreizējās bezdarbības izmaksas segs nākamās paaudzes: vīrieši, sievietes un bērni, kuri nebūs atbildīgi par oglekļa emisijām pagātnē. Vēl nekas nav zaudēts. Sāk parādīties pozitīvas pazīmes, piemēram, tas, ka Parīzes nolīgumā nospraustie temperatūras mērķi tiek uztverti arvien nopietnāk, lai gan pašreizējie valstu pasākumi un apņemšanās joprojām ir nepietiekamas.
Nobeigumā vēlos teikt, ka šis raksts nav "drūms un liktenīgs" pareģojums. Mans mērķis ir uzsvērt, ka neparastais laiks, kurā mēs dzīvojam, prasa, lai valstu vadītāji un pilsoņi ķertos klāt šim milzīgajam uzdevumam. Vispirms vajadzētu pieņemt patiesi visaptverošu skatījumu uz starptautiskajām attiecībām un apzināties, ka daudzi jautājumi ir cieši saistīti. Globālās problēmas nevajadzētu analizēt kā absolūtus kompromisus (piemēram, valsts līdzekļu piešķiršana klimata pārmaiņām vai valsts aizsardzībai). Būtībā, tāpat kā jebkura krīze, arī šī rada steidzamu, bet būtisku iespēju pārdomāt un vēlreiz apliecināt Atlantijas un Eiropas projektus.
0