Izskan ironiskas piezīmes, ka par kovidu vairs nerunā, kopš sācies karš Ukrainā. Pēc cik mēnešiem to pašu varēs teikt par karu?
Tie, kuri seko Ukrainā notiekošajam, iespējams, būs pamanījuši šķietamu pretrunu. No vienas puses, regulāri izskan tēze, ka "izšķirošas" karā būs tuvākās nedēļas, jo Kremlim no iekšpolitikas viedokļa esot svarīgi gūt vērā ņemamus panākumus līdz 9. maijam. No otras puses, izskan arī viedokļi, ka šis karš ieilgs – britu premjers, aizvadītajā nedēļā viesojoties Indijā, pat pieļāva, ka tas varētu turpināties līdz 2023. gada nogalei.
Protams, iemesls tik atšķirīgiem vērtējumiem var būt diezgan vienkāršs – kas tiek saprasts ar karu? T.s. aktīvā kara darbība, kāda, piemēram, notiek Donbasa reģionā, ir viena situācija, t.s. pozīciju karš – cita. Neatrisināts bruņots konflikts nav nekas jauns: tas var būt relatīvi pieklusis kā Piedņestrā vai Krievijas okupētajā Gruzijas teritorijā un tas var būt karstāks – ar regulārām apšaudēm un upuriem –, kā tas, piemēram, ir pilsoņu karā Lībijā. Galu galā arī pašā Ukrainā (valsts austrumu reģionos) karš ne uz mirkli nav beidzies kopš 2014. gada, un tad jau sākas amorāla žonglēšana ar upuru skaitu – cik tādiem jābūt, teiksim, mēneša laikā, lai notiekošo uzskatītu par karu?
Starp argumentiem par labu viedoklim, ka ilgstoši tā turpināties nevar, visbiežāk tiek pieminēta Krievijas resursu ierobežotība. Te nevajadzētu sevi maldināt. Ja runa ir par cilvēkresursiem, tad Putina režīms var izsludināt vispārējo mobilizāciju, un, šķiet, nav jāpierāda, ka šādi uz karu nosūtīto sagatavotības līmenis un liktenis režīmu neinteresē. Tāpat nevajadzētu lolot ilūzijas par finansiālajiem resursiem, kā argumentu minot Rietumu sankcijas un citās valstīs iesaldētos Krievijas aktīvus. Viens no Krievijas Centrālās bankas bijušajiem vadītājiem, kara un Putina režīma pretinieks Sergejs Aleksašenko rēķina, ka naudas Kremlim pilnīgi droši pietiek 8–9 mēnešiem. Tas nenozīmē, ka sankcijām nav jēgas, bet, manuprāt, šī jēga Ukrainai simpatizējošo vidē tiek saprasta mazliet neprecīzi. Proti, sankciju nozīme vairāk ir Krievijas ekonomikas strukturālā graušanā, kas, šķiet, notiek un notiks pietiekoši veiksmīgi. Tomēr pat šāds veiksmīgums nenozīmē kara drīzas beigas.
Teksta iesākumā uzdotais jautājums par to, vai, piemēram, augustā Rietumu valstu pilsoņu uzmanības prioritāšu sarakstā karš Ukrainā nebūs pabīdījies uz leju, nav žultains vai pārmetošs. Dzīvas būtnes – un cilvēks 21. gadsimtā jo vairāk – nespēj koncentrēt empātiju un pat uzmanību uz kādu tēmu ilgāk par dažiem mēnešiem. (Ļoti žēl, bet Baltkrievija šajā ziņā ir klasisks piemērs…) Tomēr vēlreiz: kā nu ir, tā ir – pragmatiskāk ir savlaicīgi saprast, ko nozīmē kara ieilgšana Ukrainā.
Ir daži ļoti vienkārši aspekti (lai gan izskatās, ka tāpat kādam Eiropā nepielec). Ja karš "iesaldējas", proti, Putinam nav resursu vērienīgām operācijām, tad viņam nekas netraucē turēt arī no frontes attālākus Ukrainas reģionus pastāvīgā stresā un regulāri graut ekonomikas atjaunošanas pūliņus ar – formulēsim neprofesionāli vispārīgi – raķešu palīdzību. Negrasos atgriezties pie strīdiem par to, vai NATO "jāslēdz" Ukrainas gaisa telpa, bet adekvātas pretraķešu aizsardzības sistēmas šāda ilgstoša kara gadījumā ir tik neapstrīdami nepieciešamas, ka vienkārši riebjas muti dzisināt. Tālāk – finansiāls atbalsts. Atzīšos, ka mani nedaudz tracina runas par to, kā Ukrainas sagrautās ekonomikas atjaunošanai tikšot lietoti ārzemēs iesaldētie Krievijas aktīvi. Pirmkārt, tā tas vienkārši nenotiek – būs gadiem ilgas tiesvedības, turklāt nevis vienā struktūrā, bet katrā no "iesaldēšanu" veikušajām valstīm atbilstoši to nacionālajai likumdošanai. To atzīst arī eksperti Ukrainā, kuri savukārt uzsver, ka, pirms vispār tiekam līdz atjaunošanai, ir jāfinansē Ukrainas budžeta ikmēneša deficīts apmēram 5–6 miljardu ASV dolāru apmērā. Tātad, ja karš ieilgst un Rietumi to sagremo (jo, piemēram, beidzot ir apjēguši Krievijas radītos riskus), tad vispirms tuvākā 1–2 mēnešu laikā ir jāsagādā pārdesmit miljardu dolāru, lai Ukraina kara apstākļos elementāri spētu maksāt pensijas, algas mediķiem, skolotājiem un spēka struktūrām. Kvēli solījumi par atbalstu pēc kara var pagaidīt. Latvijas kontekstā mums ir jārēķinās ar apmēram 30–35 tūkstošiem bēgļu, kuri šeit būs šogad un arī nākamgad. Sākotnējās runas par apmēram 10 tūkstošiem drīz vien saskārās ar realitāti – aprīļa vidū skaits sasniedza jau 22 tūkstošus. Ir zināms, ka apmēram 800 tūkstoši Ukrainas cilvēku brīvprātīgi vai piespiedu kārtā nonākuši Krievijā, no kurienes daudzi cenšas tikt prom – sākotnēji uz Igauniju, bet skaidrs, ka ne jau visi dosies uz Poliju vai Rietumeiropu, daļa paliks Baltijā, tātad arī Latvijā.
Ja mēs saprotam, ka – lai cik labas domas un dažkārt arī darbus mēs veltītu Ukrainas cilvēkiem – šis karš ieilgst, tad man šķiet būtiski pieminēt kādu vidējā un ilgākā termiņā izšķiroši svarīgu sankciju daļu, par kuru dīvainā kārtā gandrīz nemaz nerunā.
23. martā britu Mikrobioloģijas biedrība (izdod piecus zinātniskos žurnālus) paziņoja, ka pārtrauc darbu ar tekstiem, kuru pamatā ir Krievijas budžeta finansēti pētījumi vai kuru autori ir saistīti ar struktūrām, kas atbalsta agresiju pret Ukrainu. Par sadarbības pārtraukšanu ar Krievijas (un Baltkrievijas) pētniekiem vai būtisku samazināšanu paziņojuši tādi vērienīgi un svarīgi projekti kā Eiropas Kodolpētījumu organizācija (CERN), Eiropas rentgenu staru lāzers XFEL, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (MIT), Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests (DAAD) un vēl un vēl.
Labi saprotu lasītājus, kuriem šie notikumi liekas otršķirīgi, salīdzinot ar nepieciešamību boikotēt Krievijas energoresursus vai bloķēt šīs valsts banku sektora starptautisko darbību. Tomēr, ja paturam prātā galamērķi – Krievijas slepkavošanas potenciāla mazināšanu, tad ilgākā termiņā šāda akadēmisko aprindu nostāja ir ļoti svarīga.
Mēģināšu paskaidrot šo domu ar nedaudz vienkāršotu piemēru. Ja Ukrainai līdzi jūtošie cilvēki ar gandarījumu uzzina par Krievijas bruņutehnikas kļūmēm, tad skaidrs, ka šajās neveiksmēs vainojama arī armijas budžeta izzagšana, tomēr jebkurš "dzelzis" ir rezultāts noteiktām tehnoloģijām, kuras savukārt veidojas uz zinātnisko pētījumu bāzes. Jauni kompozītmateriāli, kas vēlāk tiek izmantoti, teiksim, militārajā aviācijā, top nevis rūpnīcās, bet laboratorijās.
Aukstasinīgāki vērtētāji atzīst, ka Krievijas vājā vieta sankciju kontekstā būs ne tik daudz pārtikas preču trūkums vai cenu kāpums, bet gan elektronika, medicīnas tehnoloģijas, sarežģītas iekārtas. Mazliet ļauni izsakoties, naftas eksporta samazinājumu Krievija pārdzīvos, bet deficīts un laika gaitā nenovēršama atpalikšana medikamentu jomā – tas jau ir nopietnāk. Ar tehnoloģiski novecojušiem autiņiem Krievijas šovinisma apstulbinātie brauks bez lielām problēmām (kā Krievijā t.s. ierindas cilvēki saka – grūti gan pilnvērtīgi pārtulkot – mēs nekad labi nedzīvojām, tādēļ tāpat nav jēgas sākt, "mi i tak ņikogda horošo ne žiļi, nečego načinaķ"), savukārt bez līdz šim ārzemēs ražotajām mērķu un sakaru iekārtām viņu tanki būs slikti. Citiem vārdiem sakot, daudz svarīgāk par simboliskiem žestiem – neļaušanu piedalīties sporta vai kultūras aktivitātēs – ir liegt Krievijai pieeju jaunām zināšanām. Kara beigas Ukrainā tuvinās ne tik daudz Krievijas budžeta stāvoklis vai zaldātu skaits, bet plašā nozīmē tehnoloģiska rakstura sabrukums. Mēs labi redzam, cik grūti Rietumiem ir ietekmēt Krieviju, piemēram, atsakoties no energoresursiem – dažu mēnešu laikā izārstēt desmitgadēs radušos atkarību ir objektīvi gandrīz neiespējami. Savukārt nedot noziedzniekiem savus intelektuālos sasniegumus ir Rietumu spēkos jebkurā brīdī.
2