28. martā Krišjānis Kariņš paziņoja, ka atkāpjas no ārlietu ministra posteņa.
Akvārija saturu var pārvērst zivju zupā – otrādi gan nevar. No tūbiņas izspiestu zobu pastu atpakaļ nedabūt. Ir diezgan daudz situāciju, kad atjaunot status quo vairs nav iespējams. Vai "Jaunā Vienotība" (JV) ir sasniegusi punktu, kurā no akvārija iemītniekiem kļuvuši par zivju zupu?
Vēlmi pārdomāt šo tēmu patiesībā nerosināja bijušā premjera demisija no ministra posteņa. Bija sakrājies pārāk daudz pārmetumu – pamatotu vai nepamatotu –, un grūti iedomāties, ka JV varēja izlikties to nesaprotam. No šī viedokļa raugoties, JV vadošo personāžu uzslavas Kariņam par to, ka viņš rīkojies kā "atbildīgs valstsvīrs", ir ignorējamas. Ko citu viņi teiktu? Interesantākas ir pēdējā laika ziņas par citām pārmaiņām JV spices galā. No Kariņa kā valdības vadītāja pārmantotais parlamentārais sekretārs Jānis Patmalnieks turpmāk vairs nebūs premjeres Evikas Siliņas parlamentārais sekretārs. JV būs jauna ģenerālsekretāre – Signe Jantone, kas gadiem vadījusi dažādus finanšu ministru birojus. Pati Siliņa publiski apgalvo, ka partijā "šobrīd notiek paaudžu maiņa".
Tas, ka partijas laiku pa laikam maina savas, tēlaini izsakoties, sejas ir normāla prakse demokrātijās. Tas var noritēt haotiski un iekšēji asiņaini kā, piemēram, britu Konservatīvajos – četru gadu laikā partijā mainījušies trīs līderi, tātad arī trīs premjeri. Un var notikt lēzenāk un jēdzīgākā stilā. Būtisks jautājums ir – vai šāds restarts konkrētās partijas situāciju patiešām uzlabo?
No vienas puses var teikt, ka JV vēlētājiem partija tik ļoti asociējas ar Krišjāni Kariņu, ka nospiedums saglabāsies ilgi. No otras puses – politikā "ilgi" ir diezgan relatīvs jēdziens. Bija laiks, kad mierīgie iedzīvotāji labākajās boļševiku tradīcijās varēja teikt: "Sakām partija, domājam – Solvita Āboltiņa." Bija, izbija. Nākamās Saeimas vēlēšanas būs 2026. gadā. Ja JV nosacīti jaunās "sejas" sevi labi parādīs un nesastrādās pārāk lielas muļķības, atmiņas par "Kariņa lidojumiem" un pandēmijas laikā pieņemtajiem lēmumiem pabalēs. Savukārt, ja JV slikti startēs Eiropas parlamenta vēlēšanās pēc dažiem mēnešiem, partijai tas būs pat izdevīgi – varēs demonstratīvi kaisīt pelnus uz galvas, solot "izvērtēt kļūdas", kurām, kā jūs saprotat, ir konkrēts vārds un uzvārds. To, protams, skaļi nenosauks, bet mājiens par grēkāzi būs skaidrs. "Šķiram jaunu lappusi" un līdzīgi politiskā PR paņēmieni. Var nostrādāt.
Manuprāt, JV pozīcijas apdraud citi faktori. Partija ir zaudējusi "mazākā ļaunuma" statusu. Piemēram, savulaik bija viedoklis – gan politiskajās aprindās, gan varbūt sabiedrībā kopumā –, ka ārlietu ministra posteni nacionāļiem dot nevar. Lai lieki nekaitinātu Krieviju. Diez vai jaunajā ģeopolitiskajā situācijā šis arguments vēl ir spēkā. Ilgstoši pastāvējis arī priekšstats, ka zaļajiem zemniekiem labāk nedot teikšanu iekšlietu un tieslietu jomās. Aivara Lemberga faktors, ziniet. Domāju, ka jau drīz arī šo argumentu vēlētāji vairs "nepirks". Ne tāpēc, ka Lembergs būtu zaudējis popularitāti daļā Latvijas sabiedrības, bet tāpēc, ka bijušā Ventspils mēra atklāsmes par NATO, ASV un Krieviju braši pārņēmuši gados jaunāki un vairāk izsalkuši spēlētāji pašmāju politikā. Citiem vārdiem sakot, JV vairs nevar balstīties uz to elektorāta daļu, kas uzskata – JV ir [te lasītājs domās ieraksta dažādus nesaudzīgus apzīmējumus], bet citi ir vēl sliktāki.
JV var mēģināt pārformulēt savu līdzsvara uzturētājas tēlu, piemēram, vedinot elektorātu domāt, ka piebremzē "Progresīvos". Problēma ir tā, ka sabiedrībai, ja neskaita mūžam aktīvo "tvitertautu", t.s. kultūrkaru jautājumi neliekas sevišķi interesanti un būtiski. Savukārt pozicionēties kā reformu nesējai pēc tik daudziem gadiem pie varas būtu vienkārši bezgaumīgi. Tādēļ, aukstasinīgi vērtējot, JV reālākās cerības saistās ar to, ka pie tās atgriezīsies vai piesliesies vēlētāji, kuri iepriekš balsojuši par "Apvienoto sarakstu" vai "Attīstībai/Par!" grupu. Kaut ko pielasot arī no "Konservatīvajiem".
Tomēr svarīgs jautājums ir premjeres piesauktā paaudžu maiņu partijā. Kas ir cilvēki, kuri nomaina "vecos bukus"? Te nepieciešama neliela atkāpe. Nepiekrītu viedoklim, ka JV galvenais balsts ir valsts pārvaldē strādājošie. Latvijā nav nekādas "dziļās valsts" Trampa piekritēju izpratnē. Neatceros politiski motivētu sabotāžu, piemēram, zaļzemnieku premjera Māra Kučinska valdības laikā. Valsts pārvalde un jo īpaši augstākā ierēdniecība strādā ar tādu varu, kāda konkrētajā brīdī ir. Tādēļ es neteiktu, ka "jaunā paaudze" JV tiktu rekrutēta tieši no ierēdniecības rindām. Tomēr zināma nosliekšanās par labu "profesionāļiem – tehnokrātiem" (jau pieminētā Jantone, jaunā parlamentāra sekretāre Dace Kļaviņa, finanšu ministra biroja vadītājs Rolands Bogdanovs) ir jūtama. Un te manā skatījumā ir problēma. Skaidrs, ka politiskā partijā visiem nav jābūt "spilgtām personībām". Kā tautā saka, kādam arī ikdienas darbs jādara. Tomēr bez "spilgtajām personībām" arī neiztikt. Ir nepieciešams, lai konkrētā partija vēlētājam asociētos ar vismaz dažām šādām personībām. Manuprāt, JV nu ir situācijā, kad partijas interesēs būtu līdzšinējās atpazīstamās sejas bīdīt izejas virzienā, bet jaunu "seju" arī īsti nav. Nešaubos, ka, tāpat kā citās partijās, arī JV ir ļaudis, kurus var bez ironijas saukt par "vienkārši normāliem cilvēkiem". Savukārt "seju" izveidei ar vienu diviem gadiem var nepietikt. Ekonomikas ministrs, zaļzemnieks Viktors Valainis pacietīgi un rūpīgi strādāja vismaz piecus gadus, lai izveidotu savu politisko tēlu.
Īsi sakot, "paaudžu nomaiņa" JV vairāk izskatās pēc dzīvokļa kosmētiskā remonta. Vienā istabā. Ne tāpēc, ka partijai būtu pilnīgi zudis pašsaglabāšanās instinkts (lai gan tas, cik ilgi JV piecieta Kariņa izdarības ar koalīcijas paplašināšanu 2023. gada vasarā, varēja radīt šādu iespaidu). Partijas vispār pārkaulojas un zaudē asumu – tipisks piemērs ir kristīgie demokrāti Itālijā vai gollisti Francijā. Viena no pārkaulošanās izpausmēm ir greizsirdība un aizdomīgums partijas iekšienē, ko nevar pārvarēt, pat saprotot, ka tas pašiem nāk par sliktu. Atļaušos apgalvot, ka pēc "Āboltiņas ēras" tālredzīgāki personāži lūkojās Cēsu novada vadītāja Jāņa Rozenberga virzienā, bet Rozenberga galvenais trūkums bija būšana Cēsīs, nevis "Vecrīgā". Turklāt viņš JV ekosistēmā nav bijis vienīgais potenciāli daudzsološais politiķis, ko savējie paklupinājuši. Tādēļ atkārtoju – nedomāju, ka Kariņa demisija un vēl kādas pārbīdes nozīmē JV restartu. Taču nedomāju arī, ka JV Kariņa dēļ aizies pa skuju taku, kā to priecīgi prognozē temperamentīgāki ļaudis, kuri politiku redz melnbaltā formātā. Manuprāt, JV vienkārši jāapzinās, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām partijai tik lielas ietekmes Latvijas politikā vairs nebūs. JV būs viena no partijām Latvijā. Ne mazāk, bet arī ne vairāk. Lūk, tad gan var prognozēt JV restartu, jo no partijas sāks atšķelties indivīdi, kuri pievienojušies JV pirmkārt un galvenokārt kā premjera partijai. Proti, nevis partijai, bet sociālajam liftam.
0