Kāpēc runāt par mīlestību nav stulbi?

(Why you should ask "why" about love?)

Ja jārunā par mīlestību, pirmā lieta, kas man iešaujas prātā, ir publiskās tualetes – visi tās izmantojam, taču nelabprāt par to runājam. Visiem nepieciešama telpa, kuras stūros paslēpies kauns no tā, ka mūs redzēs ar nolaistām biksēm. Šāda metafora, protams, ir mazliet riebīga, taču nevar noliegt, ka publiskajā telpā daudz pieklājīgāk ir runāt par tautas ataudzi, viendzimuma attiecību ietekmi uz jaunajiem prātiem vai pat par ģimeni kā "sabiedrības šūniņu", nevis par kaut kādu spēku, kuru neviens lāga nespēj noformulēt un izskaidrot un kuru ir grūti ierāmēt zinātniskā, politiskā vai kādā citā "pieklājīgā" pieejā. Un galu galā – kāpēc par to vispār būtu jārunā?

Kamēr mūsu sabiedriskās dzīves vēsture sastāv no sasniegumiem, lokācijām un, visbeidzot, laika ritējuma, mūsu personīgās dzīves arheoloģija, visticamāk, ir saistīta ar mīlestību. Man ir spēcīgas aizdomas, ka iekšēji mēs savu hronoloģiju saistām ar nemitīgu mīlestības karu, tā uzvarām un zaudējumiem, taču paniski baidāmies to padarīt par publiska diskursa objektu – sabiedrībā mēs to saprotam kā afektīvu stāvokli, par kuru ir piedienīgi runāt tikai ar visuzticamākajiem draugiem un mākslā. Runāt par mīlestību, tāpat kā par nāvi, ir kļuvis vulgāri – abu ietekme un atstātās sekas nav seksīgas utilitārisma uzvaras laikmetā un mēs bieži mēģinām atbrīvoties no pietātes pret šo dzīves laika joslu. "Look young", "act independent", "stay fuckable" ir visai "pārdodami" jēdzieni; "be loving" tāds nav.

Runāt par mīlestību nepastarpināti ir grūti, it īpaši tad, ja domājam, ka sarunām jārezultējas ar atbildi. Kas ir mīlestība? "Mazulīt, nesāpini mani?" Tezaurs.lv saka sekojošo: "Intīmas, dziļas un noturīgas pozitīvas jūtas, kas vērstas, piemēram, uz kādu cilvēku, cilvēku grupu vai arī uz kādu indivīdam nozīmīgu parādību un kas rosina viņu pilnveidot sevi, darboties šī cilvēka, cilvēku grupas, parādības labā; arī dziļa sirsnība, draudzība, interese." Tātad, principā – dzīvotgriba.

Mīlestību var salīdzināt ar visu, tā tikpat labi ir flīžu līme, kā arī mākoņi. Man šķiet, ka mīlestība varētu būt spēks, kas satur kopā atomus un molekulas, domāju, ka tā satur kopā arī mūs. Bet kāda jēga runāt par mīlestību, ja tā ir viss? Varbūt tādēļ, ka tā skar mūs visus. Es bieži vien esmu ļoti vientuļš, un jūs, visticamāk, arī. Vientuļi savā vēlmē saņemt mīlestību un vientuļi savā vēlmē tikt saprastiem savas mīlestības neveiklajās un dažkārt pat akūti slimīgajās izpausmēs.

Es pirmoreiz iemīlējos 14 gadu vecumā, pusaudzības hormonālā viesuļa acī. Ar lietotāju "Porcelain" iepazinos Harija Potera fanu foruma daiļdarbu sadaļā. Kad pirmoreiz satikāmies, piedzīvoju ko līdzīgu serotonīna izraisītai panikas lēkmei – viņš bija garš, stalts lauku puisis ar tērauda zilām acīm, traktorista tiesībām un labu iedegumu; stāvokli labāku nepadarīja tas, ka porcelāna ķermenim bija krietni lielāka līdzība ar tvaika lokomotīvi, nevis ar vecmāmiņas servīzi.

Pāris gadus biju absolūti apsēsts ar visu, kas bija viņš un nekad nevarētu būt es – par manas dzīves centru kļuva mēģinājums iemiesot savu mīlas objektu. Man bija jāzina visas viņa mīļākās dziesmas un filmas, un grāmatas; es pārņēmu viņa mīļākos izteicienus un otrajos rītos parūpējos, lai mans lauku princis būtu "aizmirsis" kārtējo kreklu, kas papildināja manu garderobi.

Tā no mūsu abu puses bija nekritiska mīlestība – mēs tikpat kā nerunājām par to, ko tad šīs jūtas sevī ietver. Visticamāk, nemācējām, jo kur gan lai ko tādu iemācās? Man bija un ir svarīgi pateikt, ka mīlu ne tikai viņu, bet arī viņa pilno ģimeni ar māti, tēvu un vecmāmiņu, kura iededz sveci katru reizi, kad ēdam pie kopīga galda. Ka ar apbrīnu un skaudību vēroju visas lietas, kas sabiedrībā šķietami pienākas tikai tad, ja esi izskatīgs, atlētisks un jauns. Ka uz ielas viņš ir mans vairogs pret garāmgājēju inkvizitīvajiem skatieniem un es beidzot varu uzelpot. Ka es nespēju mīlēt, tajā neiepinot arī savas neirozes, bailes un fantāzijas. Ka sagaidu neiespējamo un viņš man jau ir apsolījis vairāk, nekā kāds vispār drīkst.

Ja es būtu bijis spējīgs sarunāties par šīm lietām, tās, iespējams, nebūtu palēnām izvirzījušās ikdienas priekšplānā un lēnām aizņēmušas vietu, kurā dzīvoja mīlestība. Piecus gadus vēlāk, mēnesi pirms izvākšanās no mūsu pirmās un pēdējās kopīgās dzīvesvietas, Porcelāns ar sarkanas krāsas baloniņu uz sienas uzpūta Vronska atbildi Annai Kareņinai: "You can't ask why about love!"; tikko bija iznākusi Holivudas ekranizācija. Tagad es apzinos, ka tieši tā arī bija galvenā problēma – mums nebija skaidras nojausmas par to, no kā sastāv mūsu kopīgais lauks, un līdz ar to mēs nemaz nevarējām mēģināt to glābt.

Tāpat es mēdzu iedomāties par sava tēva smago roku, kurā, kā es pašlaik saprotu, ir mājojusi sava izpratne par to, kā izpaužas rūpes par tuvāko. Domāju par kaimiņieni ar zilo aci. Domāju arī par aizvainojumu pret saviem draugiem un tūkstošiem satikšanos, kuras nav notikušas, jo neesam sapratuši, ka esam dažādas formas savienoti trauki, kuros skalojas tas pats šķidrums.

Tā, uz ko gan es aicinu? Stāvēt tirgus laukumā un deklamēt? Nē, protams, ka ne. Es aicinu piepildīt ar sarunām par mīlestību mūsu personīgās telpas, un, neizbēgami, tās sāks ietekmēt arī publisko.

Vai esat pamanījuši, ka populārajā (un ne tikai) kino skatītājam zināmu atgrūšanos rada stāsti, kuros nav vai nav gana padziļināti izskatīta mīlestības līnija? Ekrāna konstruētajā pasaulē mēs instinktīvi meklējam orientierus, kas redzamo var sasaistīt ar mūsu pieredzi – vai pamanījāt, cik viegli mums noticēt tam, ka Roza mīl Džeku? Un mēs tam ticam ne jau tādēļ, ka viņš viņu mazliet paturēja kuģa priekšgalā un bija jauns un glīts, un nabadzīgs; mēs ticam, jo neapzināti nojaušam, ka cilvēka būtība atklājas mīlestībā vai tās trūkumā. Stāstā mums viegli noticēt rīcībai, kas radusies mīlestības dēļ. Kādēļ ir tik grūti to pieņemt kā spēku, kas ir universālāks un spēcīgāks par sociālo stāvokli, etnisko piederību un citām politiskām kategorijām?

Runāt par mīlestību ir grūti, jā, jo īpaši publiski. Cilvēkiem piemīt tendence savu pasauli censties pakārtot skaidri definējamiem un izskaitāmiem mērķiem; tas ir labs vairogs pret acīmredzamo patiesību, ka neviens no mums nezina, kā dzīvot pareizi un kāpēc mēs patiesībā atrodam spēku pamest gultu no rīta un nenolēkt no tilta, skatoties upes straumē. Pašlaik šķiet, ka monopols uz šo sarunu publiskajā telpā pieder popdziesmām un žurnāliem, kas nodēvēti anonīmu sieviešu vārdos. Nezinu, kā jūs, taču es nedomāju, ka tā ir kompetenta pārvaldība.

Skaidrs, ka mīlestība nav nekāds brīnumains arguments, kas spēj automātiski radīt sapratni diametrāli pretēju cilvēku vidū, taču tā, līdztekus piedzimšanai un nāvei, ir vienīgais universālais saskares punkts, caur kuru varam sākt runāt par lietām, kas mums svarīgas, un darīt to veidā, kas  saprotams arī citiem. Pasaulē, kurā mūs šķietami definē mūsu atšķirības, šādam fenomenam varētu būt neticams spēks.

Jā, šīs sarunas var nenovest ne pie kā. Vismaz sākotnēji. Taču saruna par mīlestību patiesībā varētu nozīmēt bez aizsardzības runāt par to, ko vēlamies no pasaules, un par to, ko vēlamies tai dot. Mīlestība ir mūsu kopējais noslēpums – kad to atklājam, pasaule kļūst par vienotu lauku. Tad šajā laukā varam atrast zonas, kur mīlestības nav, un piepildīt tās.

Šis raksts nav pabeigts. Kā gan tas varētu būt, arī es esmu cilvēks. Bet jūs, lūdzu, turpiniet!