Par Latvijas Televīzijas un "fon Films" veidoto seriālu "Paliec negatīvs!" (režija – Una Rozenbauma un Māris Lagzdiņš, scenārijs – Ieva Bite).
"Paliec negatīvs!" raisa interesi vairāku iemeslu dēļ – pagājušā gada nogalē desmit dienās tapušais seriāls piesaista uzmanību ne tikai ar atklātajām atsaucēm uz Vesa Andersona filmām, bet arī veidotāju ambīciju radīt jauniešiem paredzētu stāstu, kurā nozīmīgu lomu spēlē dažādība, proti, seriāla varoņi pārstāv dažādus stilus, seksuālās orientācijas un ādas krāsas.
"Mēs gribējām nevis stāstīt par iekļaujošu sabiedrību, bet parādīt tādu sabiedrību, kurā dažādas seksuālās orientācijas un pārliecības pārstāvji un citi spēj sadzīvot kopā un papildināt cits citu," intervijā saka viena no seriāla veidotājām, režisore Una Rozenbauma. Ņemot vērā šī samērā nevainīgā uzstādījuma polarizējošo dabu Latvijas sabiedrībā [1], mani galvenokārt interesēja, vai šī iecere ir spējusi pacelties pāri pašmērķīgumam un "haipa" vārdā neupurē mākslas darba kvalitātes.
Jauna pusaudžu auditorijai paredzēta seriāla parādīšanās ir apsveicama ne tikai kā investīcija Latvijas televīzijas ilgstspējībā, bet arī vēsturiskās fikcijas, detektīvseriālu un "ziepeņu" gūzmā nepelnīti novārtā atstātā žanrā, kurā netrūkst iespēju kvalitatīvai stāstniecībai visdažādākajās variācijās: no fantastiskas metaforas (par klasiku kļuvusī "Bafija pret vampīriem") līdz gana "melnam" reālismam (hrestomātiskais Bristoles pusaudžu dzīves atainojums seriālā "Skins").
Uzreiz jāpiebilst, ka seriālam "Paliec negatīvs!" ir izdevies izvairīties no sava priekšgājēja, LTV platformā veidotā seriāla "16+", pieļautajām kļūdām. Jaunā seriāla priekšplānā atrodas pusaudžu dzīve, tai raksturīgie nedrošības un atklāšanas mirkļi, nemēģinot "piešaut piparus" ar krimināldrāmas elementiem vai kārtējo pa pusei didaktisko apreibināšanās epizodi. Trauslais robežstāvoklis nerāda it kā pieaugušo dzīvi bez tai piemītošajām privilēģijām un brīvībām: "Paliec negatīvs!" jaunieši Krimuldas muižas interjeros ir attēloti pat mazliet romantizēti un bērnišķīgi, kas, iespējams, piestāv izvēlētajai stilizācijas pakāpei.
Seriāla "Paliec negatīvs!" stāsts norisinās mūsdienās – pārpratuma dēļ uz mācību nometni ierodas zēnu pūtēju orķestris un meiteņu volejbola komanda, kuriem muižā noritošā kapitālā remonta dēļ jāsarūmējas astoņās istabiņās. Neērto situāciju saasina ziņa par to, ka orķestrantu autobusa šoferis ir slims ar Covid-19, tādēļ jaunieši spiesti pašizolēties savu istabas biedru kompānijā. Jāsaka, globālās pandēmijas fons šeit izmantots tikai kā formāls sižeta veidošanas rīks, kas parocīgi ļauj varoņus ieslēgt kamerdrāmas apstākļos un izspēlēt pāris ne pārāk asprātīgus jokus par slimības (ne)eksistenci vai dezinfekcijas līdzekļu lietojumu. Jautājums par to, kādēļ šāda nometne vispār tiek rīkota, paliek neatbildēts – ar tādu pašu vieglumu, kādā Vova, viens no seriāla galvenajiem varoņiem, pārpasaulīgai mūzikai skanot, iepazīstoties noskūpsta savas kaimiņienes un sirdsdāmas Martas roku.
Seriāls lielos vilcienos risinās trijās sižeta līnijās – stāsta "lokomotīve" ir jūtu pumpuri starp jau minēto Vovu, Martu un viņas labāko draudzeni DžiDžī, kura pret Martu slepus lolo vairāk nekā platoniskas emocijas, taču paralēli mēs sekojam volejbola komandas trenera mazgadīgo meitu – Esteres un Emīlijas – gaitām, kas kā divi "Pac-Man" dzeltenos lietusmētelīšos vai saskaņotos treniņtērpos ar VHS kameru seko amizantajā situācijā nokļuvušajiem un uzņem dokumentālo filmu "Izglābtie". Meitenēm laika netrūkst, jo viņu tēvs, kurš, šķiet, ar meitām komunicē tikai norādījumos iet gulēt, ir aizņemts, piepildot pusaudžu seriālam piederīgo "dabūšanās" līniju (ap šo aspektu ir pat pilnībā veidots viens no seriāla autoru iedvesmas avotiem, burvīgais "Netflix" producētais "Sex Education") ar pūtēju orķestra vadītāju. Šī līnija, starp citu, mūsdienu standartu kontekstā ir veidota pat mazliet šarmanti nevainīga – skatītājam mīlas sakars atklājās progresijā "vīna pudele – kafijas taisīšana sarkanā zīda halātā, kas ir pāris izmēru par mazu, – ūdens pudele nākamā rīta sapulcē".
Lai arī "retro estētika" nav nekāds jaunums ne pasaules kinematogrāfā (šo stilizāciju izmanto ne tikai pieminētais Andersons, bet arī visi seriāla veidotāju pieminētie "iedvesmas seriāli"), ne Latvijas kino (Oskara Rupenheita "Kriminālās ekselences fonds", "Piens Fest" īsfilmas), tas seriālā izspēlēts gana labi un gaumīgi – ir patīkami skatīties, kā jaunieši spēlē šahu ar smalki detalizētām figūrām un DžiDžī demonstrē stilu, kuru varētu apskaust pat "The Knife" perioda Karina Dreijere. Esmu novērojis, ka ārzemju pusaudžu seriālos šis stilizācijas slānis bieži vien rada nosacītību, kas ļauj pētīt un risināt nopietnas tēmas bez "reālās pasaules" atainošanai raksturīgā smaguma – diemžēl "Paliec negatīvs!" veidotāji nav izmantojuši šo iespēju, pārlieku koncentrējoties uz vizuālo formu, nevis saturu. Vāji izstrādāti ir gan raksturi, gan sižets, kas sešās divpadsmit minūšu sērijās piedāvā koncentrētu, ārzemju pusaudžu seriālos aprobētu klišeju kopu. Cik tas ir interesanti mūsdienu Latvijas tīņiem, kuri aktīvi patērē līdzīgu saturu šķietami neskaitāmās straumēšanas platformās, – nezinu.
Mazuma piegaršu atstāj arī apsolījums par "dažādās jauniešu sabiedrības" eksponēšanu, kaut arī seriāls sākas ar tumšādainu meiteni, kas uz istabas biedra "Hello, Africa!" atbild ar "Labdien!" (seriāla gaitā meitene parādās vēl vienu reizi – lai atbildētu uz dvīņu jautājumu par to, ar kādu dzīvnieku viņa sevi asociē; meitene samulst un jautā – kā tad tas ir bijis domāts!). Papildus "dažādībai" seriālā ir divi homoseksuāli tēli – jau pieminētā DžiDžī, kuras iemīlēšanās un neizbēgamā "iznākšana no skapja" veido lielu daļu galveno varoņu starpā eksistējošās spriedzes, kā arī Jēkaba Kārļa Rasnača attēlotais mazliet maniakālais orķestrants, kurš pēc iepazīšanās ar savām istabas biedrēm steidz dot ne tikai "meikapa" padomus, bet arī iesaka nākotnē apdomāt fillerus!
No vienas puses – protams, ir tikai apsveicami, ka Latvijas kultūrtelpā, īpaši jauniešiem paredzētā platformā, tiek aplūkota "dažādības" tēma, taču mazliet skumja ir virspusējība, ar kādu tas veikts. Galu galā, iemīlēšanās sava dzimuma pārstāvī formatīvajā vecumā ir ne tikai "laikmetīgs" un "stilīgs" temats, bet arī sociāli nozīmīgs un ar dramaturģisku potenciālu apveltīts stāsts. Formāli uzstādījums, protams, ir izpildīts, taču 2021. gadā, šķiet, nevienam nav noslēpums, ka arī Latvijā eksistē valsts valodā runājoši citu ādas krāsu pārstāvji un homoseksuāli cilvēki (un, iespējams, kaut kur eksistē pat abu apvienojums), – ar to, ka tie vienkārši parādās uz ekrāna, īsti nekas netiek sasniegts.
Kopumā "Paliec negatīvs!" ir patīkama mājsēdes skatāmviela – "feel good" cukurvate, kurā priecē gan nesamākslotu pusaudžu sejas, gan rets "būmerīgs" jociņš par to, ka bērni mūsdienās jau ēd tikai kaut kādus "kuskusus" un bezglutēna našķus. Spriežot pēc komentāriem zem sērijām "YouTube", mērķauditorijai produkts ir paticis – cerēsim, ka tas kalpos par signālu tam, ka esam gatavi veidot arī drosmīgāku un izzinošāku saturu.
[1] "ILGA Europe" veiktais pētījums "Latvijas iedzīvotāju viedoklis par etniskajām attiecībām Latvijā".
19