Kino
06.01.2021

Par spēles prieku

Komentē
2
Saglabā

Par Matīsa Kažas filmu "Kino un mēs" (2020).

Globālās pandēmijas skavas, kurās atrodamies jau teju gadu, ir nākušas ar apjausmu, ka, apstākļu spiesti, mēs varam visādi – gan spēlēt izrādi telefoniski ("Rolanda dziesma", "Kvadrifrons"), gan "Zoom" ("Taņas dzimšanas diena WEB", "Melnraksts" u. c), turklāt darīt to ar vērā ņemamiem panākumiem ("Irānas konference" – balva 2020. gada "Spēlmaņu naktī").

Pie šiem "hibrīdformas darbiem" pieskaitāma arī pēdējo gadu ražīgākā kinorežisora Matīsa Kažas jaunākais veikums, "filmizrāde" "Kino un mēs", kurā triju aktieru ansamblis – Egons Dombrovskis, Jānis Skutelis, Andris Keišs ­– dodas savdabīgā lauka pētījumā latviešu kinoklasikas birzī, analizējot un etīdēs izspēlējot ainas no trim Rīgas kinostudijas filmām (Voldemāra Pūces "Mērnieku laiki" (1968), Gunāra Cilinska "Ezera sonāte" (1976) un Aloiza Brenča "Dubultslazds" (1985)).

Filmu izvēle, kā intervijā atzīst režisors Matīss Kaža, ir veikta primāri atšķirīgās stilistikas dēļ, un izvēlētās ainas savā starpā neveido īpaši izceļamu saspēli, to secīgums drīzāk tēmē uz atrakciju, nevis kādu virsjēgu – tas šajā uzstādījumā arī nav svarīgākais. Tās ir dažādu žanru filmas, un, galvenais, Kažas darbā redzami dažādi aktierspēles stili, kas dod iespēju eksponēt arī aktieru dažādo pieeju tēlojumam – ērtības labad sauksim to par JRT reālpsiholoģisko, Dailes melodramatisko un improvizācijas teātra pantomīmisko.

"Kino un mēs" par "filmizrādi" nepadara teātra aktieru klātbūtne, bet gan forma – darbs uzņemts vienā kadrā, bez fiziskas montāžas, simulējot izrādes nepārtrauktību. Lai arī mazliet var iesmīkņāt par Kažas vēlmi būt Latvijas kinematogrāfa celmlauzim ("Kino un mēs" ir pirmā vienā kadrā realizētā pilnmetrāžas spēlfilma Latvijā; nākamgad gaidāms Matīsa jaunākais darbs "Kur vedīs ceļš", kas solās būt pirmais latviešu vesterns), šāds risinājums ir gan veiksmīgs, gan pamatots, jo bez tā nebūtu iespējams novērot filmas galvenos objektus – aktierspēli un kadra valodu.

"Filmizrāde" ir veidota pēc sekojošas shēmas – sākumā Skutelis caur autoriepu (Ilmārs Šlāpins recenzijā min asociāciju ar MGM lauvu) piesaka filmu, piedāvājot īsu, humoristisku sižeta atstāstu, tad aktieri dodas uz attiecīgajām "dekorācijām" (pēdiņas, jo dekorācijas ir patiešām minimālas un vairāk pilda komisku funkciju), noskatās pāris filmas fragmentus, kurus pēcāk dekonstruē un etīdes formā atkārto. Redzamais būtībā ir pilnīgi normāls jebkuru aktierspēles studiju un izrādes mēģinājumu process, bet to ir hipnotizējoši vērot vairāku iemeslu dēļ – atbruņojošs šķiet gan vieglais humors, ar kuru trio sazinās savā starpā, gan vēsā profesionalitāte, kādā aktieri "atkož" uz ekrāna redzamā psiholoģisko pamatu, turklāt tas notiek tik veikli, ka šķiet – mēs redzam maģiju.

"Tu esi tehnisks aktieris," Keišam dramatiski kliedz Dombrovskis, un viņa humoristiskais jautājums liek domāt par 18. gadsimta rakstnieka un filozofa Denī Didro esejā "Paradokss par aktieri" uzdoto jautājumu: no "kurienes" tad skatuves mākslinieks spēlē – no prāta vai sajūtām? Spekulācija, taču šķiet, ka aktieriem šis gegs šķiet tik ņirdzīgs, jo jautājums, protams, ir visai neatbildams; skatoties šo ālēšanos, paradokss tiek nodots smadzeņu barībai skatītājam, un tas ir pašpietiekams ieguvums.

"Kino un mēs" veiksmīgās ainas jau ir gana detalizēti iztirzātas citu recenzentu sniegumos (burvīgā aina ar dažādu modalitāšu Ķenčiem cietumā, piemēram), tādēļ vēlos vērst uzmanību uz, manuprāt, ne pārāk eleganto saistvielu – dažādiem stāstiem par Rīgas kinostudijas personībām un to īpatnībām. Lai arī formāli šis reveranss ir saprotams, galu galā, tā ir nacionālā kino vēsture, visu aplūkoto filmu "dzimšanas vieta" un aprakstītās situācijas ir amizantas, taču minētais neko īsti nepasaka – tam trūkst konteksta. "Slava Rīgas Kinostudijas gailim", protams, bet – nu un? Uz šiem atmiņu stāstiem var raudzīties kā uz izglītojošu materiālu, kas var veicināt interesi par pašmāju kino vēsturi, bet tas vairāk realizējas "savējo joka" līmenī un brīžiem novērš uzmanību no filmas spēcīgajām pusēm.

"Nabadzības režīmā" priekšplānā izceļas vēl kāda "Kino un mēs" kvalitāte – LKA Nacionālās filmu skolas paviljona askētiskajos apstākļos skatītājam ir krietni vieglāk ieraudzīt, kāds spēks slēpjas mizanscēnā un kustībā. Tas tiešā veidā apliecina jaudu, kas slēpjas Kažas sadarbībā ar savu "nozieguma partneri" – operatoru Aleksandru Grebņevu. Nemaz nerunājot par to, cik iespaidīgs sniegums ir ar rokas kameru uzņemt visu filmu vienā kadrā, turklāt tikai sešos piegājienos ("Kino un mēs" esot ceturtais dubls).

Katrā gadījumā filmas veidotāji savu mediju pārvalda gana labi, lai neviļus pietuvotos sava veida "tīram kino" – bez pārmērīgām dekorācijām, kostīmiem, grima un specefektiem, panākot spriedzi, atvieglojumu un dinamiku, paļaudamies galvenokārt uz kustību, kompozīciju un aktierspēli. Šie filmas slāņi, manuprāt, skatītājam būs interesantāki par daudzo atsauču medīšanu vai pat stāstiem par Rīgas kinostudiju, kas tā arī paliek anekdotiskā līmenī, īpaši daudz nevēstot ne par tās darbības specifiku un bagāto vēsturi, nedz arī sniedzot dziļāku ieskatu kādu personību dzīvē un profesionālajā darbībā.

Taču jāsaka, ka tas šajā gadījumā nav svarīgi – filma "strādā" un to panākt, kā šogad šķiet iederīgi teikt, ir visai liela māksla.

Tēmas

Žulijens Nuhums Kulibali

Ir gadījies pamosties no slikti samontēta sapņa.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!