"Nekas mūs neapturēs"
 
Kino
18.06.2020

Par zilumu pašu sētā jeb ieskats LGBT reprezentācijā pasaules un Latvijas kino

Komentē
1
Saglabā

Ideja par šo rakstu man radās, runājot ar draugiem, kuri neticēja, ka Latvijas kinematogrāfā vispār eksistē "zilums" vai tā izpausmes. Lai arī mūsu skatīšanās pieredzes nav tik krasi atšķirīgas, sapratu, ka vaina ir atšķirīgās perspektīvās. Dažiem visu savu skatītāja mūžu acs jau ir uztrenēta, lai piefiksētu, kā tiek attēlotas dažādas minoritāšu grupas, taču vairums ekrāna stereotipus uzskata par prastu humoru – šis ir mēģinājums paskaidrot, kāpēc viss nav tik vienkārši.

Jūnijs Rietumu pasaulē tiek atzīmēts kā Praida mēnesis – šī tradīcija izveidojusies, pieminot 1969. gada jūnija beigās/jūlija sākumā ASV notikušos Stounvolas nemierus, kas, pēc daudzu domām, bija izšķirošais punkts reģiona LGBT tiesību kustības izveidē, kura sāka redzamo cīņu pret grupas diskrimināciju un tās tiesību atzīšanu izvirzīja "globālajā arēnā". Cīņa par vienlīdzīgām tiesībām turpinās joprojām, tādēļ šis ir ļoti piemērots laiks, lai aktualizētu kopienas vēsturi, pašreizējo realitāti un vietu sabiedrības apziņā.

Bieži ikdienas diskusijās par homoseksualitāti un tās reprezentāciju dažādos medijos sastopos ar viedokli, ka šīs tēmas Latvijas kultūrtelpā ir "ievazātas" vien pavisam nesen un margināli, tādēļ vidējam (lai ko arī tas nozīmētu) valsts iedzīvotājam šīs tēmas ir svešas un neizprotamas. Šajā kontekstā ir interesanti pievērst uzmanību tam, kā homoseksualitāti apskata vietējais kino. Tas norāda ne tikai uz filmas veidotāju attieksmi, bet arī uz filmas veidošanas laikā valdošajiem sociālajiem stereotipiem un priekšstatiem, kas veido pamatu "valodai", kurā saprotas filmas autors un tās skatītājs. Sociologs Frederiks Elkins savā esejā par populāro kino min, ka "ikviena filma [..] apzinātā vai neapzinātā veidā pauž sabiedrības normas. Filmas notikumi norisinās zināmos apstākļos, tai ir varoņi un stāsts, un tas rada implikāciju, ka viena veida uzvedība un sajūtas ir piedienīgas, savukārt citas – nē; ka daži mērķi ir godājami, savukārt citi – nē; ka dažu veidu vīrieši un sievietes ir varonīgi, savukārt citi – ļauni; [..] ka daži attiecību modeļi ir patīkami, savukārt citi – riebīgi" [1]. Lai arī daļa mākslas teorētiķu uzskata – mākslas darbs ir vērtējams kā atsevišķa vienība, kas vairāk ir saistīta ar personīgo pašizteiksmi, nevis ievietojama sociālajā kontekstā, šī pieeja pēdējo desmitgažu laikā ir vairākkārtīgi ļoti pamatoti kritizēta kā pārlieku ideālistiska. Sociālais konteksts filmu (un citu mediju) analīzē īpaši svarīgs ir dzimtes studiju un "zilo" teorijas perspektīvā, no kuras uz atsevišķiem Latvijas kino fenomeniem raudzīšos arī es, tādēļ tālāk tekstā vēlos ieskicēt dažus šo teoriju terminus un konceptus, īsi apskatīt LGBT kopienas varoņu un tēmu attēlojumu pasaules kinematogrāfā, "zilo" vēsturi Latvijā un to, kā šīs komponentes mums ļauj skatīties uz vietējo kino, iespējams, atklājot ko jaunu par LGBT kopienas pārstāvju eksistenci šajā teritorijā.

Kārlis Vērdiņš priekšvārdā nodaļai "Zilo teorija" grāmatā "Mūsdienu literatūras teorijas" raksta: "Rietumu literatūras un kultūras teorijā pazīstamā zilo teorija (queer theory) ir radusies no feminisma studijām, kā arī no geju un lesbiešu tiesību aizstāvju politiskās darbības. Galveno uzmanību tā pievērš subjekta homoseksuālās identitātes apzināšanās un attēlošanas procesam un šīs identitātes attiecībām ar varu un sabiedrību." [2]

Lai arī homoseksualitāte un homoerotika dažādās kapacitātēs, kontekstos un attieksmēs sastopama teju visā kino pastāvēšanas vēsturē (ievērības cienīgi šķiet pieminēt Veimāras republikas laikā tapušo "Atšķirīgs no citiem" ("Anders als die Anderen", 1919), kas piedāvā tam laikam ļoti līdzjūtīgu skatījumu uz LGBT kopienu un iestājas pret bēdīgi slaveno 175. paragrāfu. [3] Viens no filmas līdzautoriem ir Seksualitātes zinātnes institūta dibinātājs Magnuss Hiršfelds, kurš 1926. un 1929. gadā uzstājās arī Latvijā [4]), kino teorijā pastiprināts analītisks skats uz tematu lielā mērā sācies, pateicoties britu kino teorētiķes Loras Mulvejas 1975. gada esejai "Vizuālais baudījums un naratīvais kino", kurā definēts nu jau tik bieži pieminētais "vīrišķais (galvenokārt balta, heteroseksuāla, Normāla) skatiens" jeb pieņēmums, ka liela daļa pamatstraumes naratīvā kino automātiski pielāgo savu "skatienu" patriarhālajiem ideāliem un ir primāri paredzēta vīrieša baudījumam, attiecīgi vīrieša perspektīva tiek normalizēta un padarīta par "pareizo" (pārstāstu ļoti vienkāršoti). Šī pieeja ļauj ne tikai interpretēt, ko attiecīgā kultūra un tās veidotāji uzskata par vērtīgu un vēlamu, bet arī ieraudzīt novirzes no "standarta" un analizēt tās – šādai pētniecībai pakļaujas ne tikai atsevišķi filmas tēli, bet arī veseli naratīvi (viena no manām mīļākajām "YouTube" atrodamajām videoesejām ir veltīta "zilumam" astoņdesmito un deviņdesmito gadu asa sižeta filmās).

Lai arī pēc Otrā pasaules kara homoseksualitāte un LGBT identitātes parādās vairāku valstu kinematogrāfā (tiešā un atklātā veidā – ASV eksperimentālo filmu veidotāju starpā (pieminami Endijs Vorhols, Kenets Engers), kā arī Eiropas autorkino (Rainers Verners Fasbinders, arī Pjērs Paolo Pazolīni)), īpašu ievērību publikas un teorētiķu starpā šī tēma ieguva pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad tika izdota amerikāņu LGBT aktīvista un filmu vēsturnieka Vito Russo grāmata "Celuloīda skapis" ("The Celluloid Closet: Homosexuality in the Movies", 1981) un starptautiskā līmenī aktuāla kļuva AIDS krīze, kā arī deviņdesmitajos, kad iznāca viens no nozīmīgākajiem zilo teorijas, dzimtes studiju un feminisma teorijas tekstiem – amerikāņu poststrukturālisma filosofes Džūditas Batleres "Dzimtes nemiers" ("Gender Trouble", 1990), kurā dzimte un seksualitāte tiek izgaismotas kā primāri performatīvas kategorijas (atkal traktēju vienkāršoti).

Kino kritiķu un tā veidotāju (jāpiezīmē Gass Van Sants, Dereks Džārmens, Gregs Araki, Dženija Livingstona, Tods Heinss un daudzi citi) interese par šo tematu, teorētiķu teksti, kinofestivālu institūcijas atbalsts (piem.,"Teddy Award" Berlinālē – balva, kas kopš 1987. gada tiek pasniegta filmām, kas skar LGBT tematiku) un sabiedriskā aktualitāte šajā laikā izceļ "zilumu" kino tiktāl, ka 1992. gadā kinokritiķe Bī Rūbija Riča (B. Ruby Rich) min, ka šajā laikā var runāt par skaidri iezīmējušos kino kustību jeb "jauno zilo kino" (new queer cinema). Šim "vilnim" pieder vairāki mākslinieciskie panākumi, redzamākais sasniegums ir "zilā" ieplūšana pamatstraumes kino – 2005. gadā Anga Lī "Kuprainais Kalns" ("Brokeback Mountain") ieguva Zelta lauvu Venēcijas kinofestivālā, kā arī astoņas nominācijas "Oskariem", no kurām trijās – uzvaru, un neskaitāmus citus apbalvojumus. Lieki teikt, ka šāds notikumu pavērsiens satricināja kino jomu visā pasaulē – joprojām ar neticību atceros filmas plakātu kinoteātrī "Coca-Cola Plaza". 2010. gadā savu "zilo palmas zaru" ieviesa arī visu festivālu festivāls – Kannas, savukārt 2013. gadā festivāla galveno balvu ieguva Abelatifa Kešiša "Zils ir vissiltākā krāsa" (kuru gan var vērtēt neviennozīmīgi, kā savā 2013. gada recenzijā ieskicē arī kinokritiķe un režisore Alise Zariņa). Tālākais jau ir gana nesena pagātne – starp "Mēnesgaismu", "Sauc mani savā vārdā" un citām visā pasaulē atzītām filmām esam nonākuši vietā, kur teju katram "Netflix" jauniešu seriālam ir kāda sižeta līnija par tēlu, kas atklāj savu seksuālo vai dzimtes identitāti, un daudziem rodas sajūta, ka "nu gan tie varavīkšņotie lien pa visām šķirbām" (brīvi citēts no kāda portāla komentāru sadaļas).

"Zils ir vissiltākā krāsa"

Kā un vai šī tendence atspoguļojas arī Latvijas kino, un kā "zilums" ir parādījies vietējā kinematogrāfā? Iesākumam piedāvāju īsu ieskatu LGBT kopienas vēsturē Latvijā – galvenais mērķis šādai atkāpei ir ieskicēt to, kā varētu būt veidojušās negatīvās konotācijas homoseksuāļa tēlam vai homoseksuālam aktam uz ekrāna.

Lai arī tas, ar ko klētsaugšās un meitas istabās sava dzimuma ietvaros nodarbojās saimniekdēli un saimniekmeitas, cik man zināms, joprojām vēl ir spekulāciju objekts, plašākā publikas apziņā Latvijā homoseksualitātes jēdziens ienāca caur kriminālu prizmu, kā tas ir noticis daudzviet Eiropā. Norma, kas kriminalizēja vīriešu anālo dzimumaktu, Krievijas impērijā tika ieviesta 1832. gadā [5]. Uzreiz jāmin, ka jau tolaik homoseksualitāte nereti tika reducēta līdz konkrētām seksuālajām praksēm, turklāt sieviešu homoseksualitāte (un seksualitāte kopumā) principā "izdzēsta" no publikas uzmanības loka – "tradīcija", kas diemžēl ir visai labi pārmantota arī mūsdienās.

Par to, vai pagājušajā gadsimtā Latvijas teritorijā bija sastopami īsti "zilie" ar miesu un asinīm, domājams, jautājumiem nevajadzētu būt – par dažādiem skandāliem aktīvi vēstīja tālaika periodiskie izdevumi, ir saglabājies gana daudz ziņu par "Melnās neļķes" klubu un arī unikālas liecības (Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata, kuras fragmenti Inetas Lipšas redakcijā publicēti arī 2018. gada februāra "Rīgas Laikā"). Vēl vairāk – 1943. gadā Rīgā pat notikusi "drag" balle, kurā piedalījušies vismaz 60 vīrieši, lielākā daļa no viņiem tika notiesāti ar brīvības atņemšanu uz pusotru gadu, taču divi vācu virsnieki – sodīti ar nāvessodu [6].

Staļina nāvei sekojošajā Hruščova atkušņa laikā PSRS mākslinieciskajā telpā pamazām parādījās vairāk no dzīves, kas kontrastēja "PSRS seksa (un pašizpausmes) nav" mītam, taču LGBT identitātes joprojām palika tabu statusā. Latviski lasošajiem pirmā "pienācīgā" satikšanās ar "zilo" identitātēm varētu būt notikusi, pārlapojot 1981. gadā iznākušo latviešu seksologa Jāņa Zālīša grāmatu "Mīlestības vārdā", kas, protams, iezīmē gejus kā noziedzīgus, degradētus, uz pedofiliju tendētus tēvaiņus, kuru "nelaime", visticamāk, nākusi no "sliktas sēklas" – bērna vecāki ieņemšanas un grūtniecības laikā, visticamāk, "smēķējuši, lietojuši alkoholu vai narkotikas" [7]. Lesbietes, savukārt, tiek uzskatītas par marginālu un gana mazsvarīgu "fenomenu".

Ir grūti pateikt, vai Latvijas kinematogrāfā PSRS laikā uz ekrāna ir parādījušās "ziluma" izpausmes un vai šajā laikā Rīgas Kinostudijā kāds autors ir vēlējies uzņemt filmu, kas šo tematu skartu tieši. Viens no galvenajiem dokumentiem, kas ideoloģiskā līmenī kontrolēja filmu ražošanu Latvijas teritorijā, bija 1934. gadā Padomju Savienībā pieņemtie noteikumi izrāžu kontrolei, kas attiecās arī uz mūziku, estrādi, radio, kino un mākslinieciskajiem medijiem. Tur formulētie principi, proti – aizliegums demonstrēt darbus, kas satur aģitāciju un propagandu pret padomju varu un "proletariāta diktatūru", atklāt valsts noslēpumus, veicināt nacionālu un reliģisku fanātismu, misticismu, pornogrāfiju un antimākslinieciskumu [8], darbojās līdz pat 1991. gadam. Lai arī Latvijas kino autori ir slaveni ar savu spēju izteikt dažādus konceptus un domas tā, lai tās paslīdētu garām Filmu kontroles biroja un "radošās kolēģijas" cenzūras filtram, lielākā daļa tā laika filmu bijušas vai nu nolemtas "dzīvei uz plaukta", vai arī noraktas jau scenārija līmenī. Protams, arī šī laika kino sniegumu būtu iespējams uzraudzīt caur "queer coding" jeb "zilo prizmas" konceptu, bet tas ir darbs nākotnes kino pētniekiem.

Īsumā par to, kas tad īsti ir "queer coding" – tā dēvē veidu, kādā filmu autori "iezīmē" savos darbos LGBT kopienas pārstāvjus, konkrēti nepieminot viņu seksuālo orientāciju. Visbiežāk – caur savādi tuvām draudzībām vai labi pazīstamiem stereotipiem ("vīrišķīgā sieviete ar maigo labāko draudzeni", "pārlieku manierīgais un elegantais vīrietis, kurš katru vakaru pavada, spēlējot pokeru ar citiem kungiem aptumšotos bāros" utt.). Kino pētnieki šo fenomenu pastiprināti centušies izzināt saistībā ar Holivudas kino, kas tapis tā sauktā "Heiza kodeksa" laikā (1934–1968) – šis dokuments filmu studijām un to mākslinieciskajam personālam diktēja to, kas ir "morāli pieņemami" un kādai vajadzētu būt filmas attieksmei pret dažādiem tematiem, tostarp pret "seksuālām perversijām". Šī perioda filmās atklāta homoseksualitāte ir ļoti liels retums, un tiem personāžiem, kuri bija iekrāsoti "zilos" toņos, bija jākalpo kā pretmetam pareizajam – LGBT kopienas pārstāvji gandrīz vienmēr attēloti vai nu kā noziedznieki, vai kā maniakāli psihotiskas vai absolūti absurdas personības, kuras pelnījušas izsmieklu un nosodījumu. Šie tēli bieži vien uz ekrāna arī nomirst, piešķirot fabulai skaistu, didaktisku "odziņu". Šāds portretējums pamatstraumes kino diemžēl bieži sastopams arī šobaltdien (skatīt, piemēram, 2012. gada "bondiādes" filmu "Skyfall"). Sešdesmito gadu beigās sākās "Pornogrāfijas Zelta laikmets" (1969–1984), kas izcēla homoseksuālus sakarus sieviešu starpā arī plašākai publikai domātās filmās – tiesa, tas tika darīts "vīrieša skatienam" vai baudījumam – arīdzan tendence, kas ļoti spilgti novērojama pamatstraumes kino līdz pat šodienai.

Uzreiz jāmin, ka dotie koncepti galvenokārt attiecināmi uz aktierkino. Latvijā konkrēti LGBT kopienas jautājumiem ir veltītas divas dokumentālās filmas – Kaspara Gobas 2010. gada "Homo@lv", kura tapusi piecu gadu laikā un sniedz ieskatu Rīgas Praida ("Draudzības dienu") vēsturē no idejas pirmsākuma līdz paziņojumam par kopēju Baltijas Praida organizēšanu 2010. gadā, kā arī šogad iznākusī Aigas Baikovas un Ievas Sarmiņas filma "LGBT Tu neesi viens", kurā par savu pieredzi vēsta arī sabiedrībā pazīstami LGBT kopienas pārstāvji, īpašu uzsvaru liekot uz piedzīvoto mobingu. Homoseksualitātes (ne)esamības tēma apskatīta arī Ināras Kolmanes dokumentālajā filmā "Dubultā dzīve. Sekss un PSRS", kur epizodiski vēstīts par iepriekš minēto Kasparu Aleksandru Irbi.

"Homo@lv"

Pirmā latviešu filma (jāmin, ka diemžēl neesmu redzējis pilnīgi visu vietējo kino), kurā esmu sastapis atklātu homoseksualitātes attēlojumu, ir latviešu kino leģendas Jāņa Streiča "Carmen Horrendum" (1989). Filma vēsta par kara hospitāli un sievietēm, kuras tur nokļuvušas pēc aktīvā dienesta. Lai arī darbs ir neparasts ar savu naratīvo uzbūvi, estētiskajiem paņēmieniem un simbolu lietojumu (vairāk par to var lasīt kinozinātnieces Ingas Pērkones rakstā "Karš un sieviete Jāņa Streiča filmās"), viens no spilgtākajiem tēliem ir nesievišķīgā un plecīgā sanitāre – jo brašās kareives, protams, atbilst visiem tā laika skaistuma ideāliem. Viņa ir uzņēmusies rūpes par gados jaunu sievieti, kas zaudējusi atmiņu un acīmredzami cieš no garīga rakstura problēmām. Filmas gaitā atklājas, ka sanitāre ir iemācījusi sievietei zagt, turklāt viņu izvaro, un vienā no filmas spraigākajiem mirkļiem visas kareives morāli degradēto sanitāri "atspārda". Lai arī var strīdēties, ka metaforiskajā Streiča filmas visumā sanitāre sevī iemieso ne tikai homoseksualitāti, bet arī pastāvošās sistēmas negodīgo dabu, nevar noliegt, ka interesi rada mākslinieciskā izvēle ietērpt šo ļaunumu labākajās Heiza kodeksa un "Mīlestības vārdā" tradīcijās.

Savādā kārtā nākamais "zilais" mirklis manā skatītāja pieredzē arī sastopams Streiča filmā – 2000. gada "Vecās pagastmājas mistērijā". Šoreiz neviens tēls nav homoseksuāls, taču tiek izspēlēts visai šausminošs gegs ar diviem no filmas galvenajiem varoņiem, kuri, pārģērbušies sieviešu drēbēs (sauksim to par latviešu "horror drag"), vēlas piedzirdīt un nogalēt vīrieti, kuru viņi uzskata par kara noziedznieku. Samērā īsajā epizodē pārģērbšanās akts izmantots kā komisks elements – šādi filmas tēli, protams, tiek demaskulinizēti, turklāt iegūst īpaši grotesku pieskaņu. Pēc šīs "operācijas" beigām abi gan tiek attaisnoti – brigadierim izdodas savai sievai, kura par pārģērbšanos uzzinājusi, tomēr iegalvot, ka viņi nav "tie tur homoseksuālisti", un visi var mutēties un dzīvot laimīgi. Kas ir īpaši interesanti – sievai tiek skaidrota tikai pārģērbšanās, nevis slepkavības mēģinājums, kurš filmas tālākajā gaitā nemaz vairs netiek pieminēts, radot skaidru priekšstatu par to, kura rīcība filmas veidotāju acīs ir vairāk nosodāma.

Interesanti, taču zīmīgi, ka abas nākamās "zilās" epizodes un tēli sastopami jau pavisam nesenā "popkorna kino". Andreja Ēķa magnus opum "Svingeri" (2016) ir vesela sižeta līnija, kas veltīta homoseksuālam pārim – tas varētu šķist ārprātīgi progresīvi, taču veids, kā tas tiek darīts, ir ļoti tālu no šāda apzīmējuma. Šajā sižeta līnijā skatītāju ieved pa balkoniem ložņājoša sieviete, kas izmisīgi mēģina sev atrast vīru (ģeniāli), taču ielien dzīvoklī, kur sastop satrauktu jaunu vīrieti, kurš tērpies matadora kostīmā. Viņš viņai piedāvā tēju, viņa viņam – dzimumsakarus, skatītāji smejas, bet tad ierodas Viņš – jaunā vīrieša partneris. Izrādās, ka jaunais vīrietis ir ieslodzīts nelaimīgās attiecībās ar krietni vecāku indivīdu, kurš ir manierīgs, maniakāls un ar matadoru fetišu. Nav grūti pamanīt, ka arī šeit tēli iemieso labāko stereotipu buķeti – gan vecāko, izvirtušo homoseksuāli, gan ideju par šādām attiecībām kā fundamentāli slimām un groteskām un, protams, koķetēriju ar ideju, ka jaunais gejs patiesībā vēlētos būt piedienīgs, heteroseksuāls vīrietis.

"Svingeri"

Nobeigsim ar divām filmām, kurās epizodiski tiek akcentēta divu sieviešu seksuāla pievilkme – Māra Martinsona "Jaungada taksometrs 2" (2019) un Andra Gaujas "Nekas mūs neapturēs" (2020). Pirmajā kaisle starp divām dāmām ir tīra vīrieša fantāzija un acīmredzami konstruēta vīriešu dzimuma skatītāju baudai bez nekādas iedziļināšanās vai konteksta – tieši tik sekli, tāpēc neredzu jēgu mēģināt to analizēt. Daudz interesantāk lesbiešu aina izspēlējas "kaisles drāmā" "Nekas mūs neapturēs" – te sievietes viena pret otru neizjūt nekādu kaisli līdz tam mirklim, kad viņas cenšas padarīt greizsirdīgu abu kopējo partneri, proti, vīrieti. Kad spriedze sit augstāko vilni, dāmas no ballītes dodas uz māju, kur erotiski izģērbj viena otru un maigojas, kamēr caur mājas logu uz viņām noskatās bars ar ballītes viesiem. Arī šeit viss ir skaidrs – sieviešu viendzimuma attiecības ir normālas un skatītājam saprotamas, ja to cēlonis un pamats ir vīrieša seksuālo vēlmju piepildījums (šajā filmā – nepiepildījums).

Te lasītājam var rasties jautājums – ko gan ar šo informāciju iesākt? Praida mēneša redzamākā daļa ir gājiens, taču krietni svarīgāka par to ir iespēja informatīvi izcelt LGBT kopienu, lai pārvērtētu savu attieksmi un iedziļinātos kopienas vēsturē un tās aktuālajās problēmās. Lai arī kino var uzskatīt tikai par nevainīgu izklaides veidu, tas ir medijs, kurš ļoti tiešā veidā ietekmē sabiedrisko domu un skatītāja apziņā nostiprina zināmu realitātes tēlu. Šajā rakstā ar nodomu nav pieminēti vietējās televīzijas ražojumi, kas būtu atsevišķa raksta vai pat monogrāfijas vērts temats, – varbūt citreiz.

Mans vēlējums lasītājam ir būt kritiskam pret to, ko viņš patērē, un apzināties, ka nekas neeksistē tāpat vien – dažkārt mūsu pasaules priekšstatus veidojošie tēli stāv uz sapuvušām kājām. Priecīgu Praidu!

 

 

[1] Elkin, Frederick. The Value Implication of Popular Films. Sociology and Social research, 1954. gada maija/jūnija numurs, 320. lpp.

[2] Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013. 377. lpp.

[3] 175. paragrāfs bija 1871. gadā Vācijas Kriminālkodeksam pievienots pants, kas kriminalizēja seksuālas attiecības divu vīriešu starpā. Likums, kuru atcēla vien 1994. gada martā, bija par iemeslu 140 000 vīriešu arestam šajā laikposmā, tostarp – nacistiskās Vācijas laikā.

[4] Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013. 378. lpp.

[5] Lipša, Ineta. LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados. Rīga: LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka", 2017. 5. lpp.

[6] Turpat. 55. lpp.

[7] Zālītis, Jānis. Mīlestības vārdā. Rīga: Zvaigzne, 1981. 80., 82. lpp.

[8] Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture. Inga Pērkone, Zane Balčus, Agnese Surkova, Beāte Vītola. Rīga: Mansards, 2011. 93. lpp.

Tēmas

Žulijens Nuhums Kulibali

Ir gadījies pamosties no slikti samontēta sapņa.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!