Foto: Sandra Jascherica
 
Mūzika
07.08.2020

Pabūt vienam kopā. Festivāla "Komēta" dienasgrāmata

Komentē
0
Saglabā

Ceļš uz festivāla pirmo dienu sākas ar iekāpšanu 3. autobusā – pēc aptuveni pusstundas ilga brauciena sāk šķist, ka kārtējais krekšķis vai klusās šķavas elkonī mani katapultēs ārā no transporta, taču pavisam drīz lielākā daļa cilvēku izkāpj pie Bolderājas "Glamurkas" un mēs turpinām ceļu pretī jau pazīstamajam tiltam. Pirms ieiešanas festivālā ar biedreni apsēžamies uz betona maliņas blakus Buļļupei un izdzeram "Narvesen" iegādātās mazās vīna pudelītes; fonā no telefona skan "Placebo". Pēc šī gada šķiet neticami, ka patiešām dodamies uz īstu festivālu, – tas ir jānosvin. Pie ieejas saņemu savu aproci, tradicionālo cigarešu "mēģeni" un dzeltenu grāmatiņu, kurā pēdējās lapas ir atveltītas rakstīšanai, ko arī apņemos darīt.

Pēc mantu nolikšanas dodamies apgaitā pa perimetru un vienojamies, ka šī noteikti nav īstā vieta, kur apmaldīties reibumā, taču nešķiet, ka kādam ar to ir problēmas – lai arī ir piektdienas vakars, nekur īsti nemanu spirta kūrviesus vai pirmos kritušos. Patiesību sakot, apkārt ir pilns ar bērniem un apmeklētāju rokās galvenokārt ir ūdens pudeles. Nodomāju, ka šeit noteikti ir sapulcējušies visādi "tējiņu frīki", un nepaiet ilgs laiks, līdz ieraugu pirmo viesi ar mates trauku. Laba kompānija.

Pēc draudzenes ieteikuma aizejam uz "Les Attitudes Spectrales". Sēžot ar muguru pret mūra sienu, domāju, kā mūziķi jūtas, spēlējot tik izkaisītai publikai, – daži klausītāji ir uz cietokšņa mūra, kur grupa viņus noteikti neredz, citi guļ zālē pie skatuves, bērni ir devušies paši savā ekspedīcijā. Gaisā virmo kopīgs nogurums un atslābums. Tas neizbrīna, ja ņem vērā to, ka brauciens 3. autobusā ir tikai pēdējā pērle šīgada notikumu virtenē. Pamazām guļošie kļūst par sēdošajiem un sēdošie ceļas kājās, ir sācies festivāla pirmais vakars. Ieraugu draugu, skrienu viņam pretī, un mēs satiekamies skūpstā.

Foto: Kristina Syrica

Pēc tam dodamies uz "Rīta zvaigznes" skatuvi, kur gaidāma "Pachamama Beats" uzstāšanās. No sākuma uzkāpjam pakalniņā un no augšas skatāmies uz konstrukciju, kas mazliet atgādina bišu stropu, tad nokāpjam pasēdēt nogāzē, bet pēc tam pilnīgi pašsaprotami ar basām pēdām baudām basus uz deju grīdas. Lēnām iestājas krēsla, un mēs visi dejojam apkārt pasaulei. Šeit nav nepieciešams ne stroboskops, ne dūmu mašīna – par tās radītajiem mākoņiem visvairāk priecājas bērni pirmajās rindās. Cilvēki dejo ar atvērtām acīm, un daudzi skatās debesīs. Pēc uzstāšanās izejam apli caur jau satumsušo festivāla teritoriju, kur dažādi cilvēki izmanto izdevību pustumsā aprunāties, paskūpstīties vai vienkārši pasēdēt vienatnē. Izlemjam necensties paspēt uz pēdējo autobusu, paliekam vēl un vērojam igauņu "OOPUS" uzstāšanos. Ap pusnakti dodamies ārā no festivāla teritorijas. Cerībā ātri izsaukt taksi esmu jau pasūtījis ēdiena piegādi uz mājām Centrā, bet tad secinām, ka tuvākais taksometrs ir 40 minūšu attālumā. Bez īpašas cerības izstiepju īkšķi, un apstājas pirmā no festivāla ārā braucošā mašīna – Ēriks un Beatrise ir izbaudījuši pirmo dienu un laimīgi stāsta par to, cik ļoti viņi gribētu aizbraukt uz Portugāli. Iesakām viņiem pašlaik nesteigties ar biļešu pirkšanu un, ja ir iespējams, uz turieni doties ziemas mēnešos. Nolemjam otro nakti palikt festivāla teritorijā.

Sestdien pamostos ar aukstumpumpu – tā nav bijis gadiem. Kamēr Randa ir devusies parūpēties par saviem kaķiem, aizbraucu līdz Čiekurkalnam pabarot Hemingveju. Es viņu gribētu paņemt līdzi, taču festivālā esmu redzējis tikai cilvēkus ar suņiem, turklāt kaķa meklēšana drupās varētu nebūt, kā mēdz sacīt, labs vaibs. Atpakaļ noeju pa Tērbatas ielu – lai arī ir skaisti, pēc iespējas ātrāk gribas atgriezties savā "The Beach" 3. autobusa maršruta galā. Satieku Randu, un pēc 40 minūšu aizturētas elpas esam klāt pie Daugavgrīvas cietokšņa, tiesa, bez telts. Norunājam, ka paliksim tik ilgi, cik mūsu ķermeņi būs tam gatavi. Atkal dodamies uz "Rīta zvaigzni", šoreiz lai paklausītos "Rudra Beat". Skaisti, ka dejo visi, taču katrs savā frekvencē – gan kaut kādā nenormālā kultūru un stilu fusion tērptie jaunieši uz deju grīdas un zālē, gan tie, kuri skatuves pakājē vienkārši guļ un kustina kāju īkšķus. Pēc koncerta dodamies augšā uz vaļņa un atkal noskatāmies uz cilvēku kustību – ir sajūta, ka skatos uz parastu dienu parkā kādā idilliskā nākotnes pilsētā. No vienas puses, ir žēl, ka šo gaisotni nevar piedzīvot vairāk cilvēku, no otras – ļoti priecājos, ka nevienā mirklī nejūtos ierauts burzmā. Privileģēts stāvoklis – piedzīvot mieru šeit un ar šiem cilvēkiem. Mūsu spriedelējumus pārtrauc no "Saules sienas" skanoša melodija, un mēs paklausīgi sekojam. Pie skatuves novietojam maisus tieši skudru saieta vidū, un pēc brīža piedzīvoju vienu no savādākajiem koncertiem savā dzīvē – "Konbrio" kopā ar intensīvu sauli un savu starpskaņdarbu "stand-up" smērē ne sliktāk par dažu labu tējiņu.

Pēc tam nolemjam, ka klausīsimies nākamos, "The Bad Tones", no augšas. Ceļā uz turieni mūs apdzen divi zēni – lielākais mazajam rādīšot lūku, kurā ir paslēpts "līķis". Ieelpoju un atceros, ka šis nav nekāds "Stand by Me", – grūti pateikt, kurā mirklī kļuvu tik nervozs. Kaut kad taču arī mēs skraidījām pa dažādām vietām, kur mums pavisam noteikti nevajadzētu būt, un meklējām savas aktīvās iztēles augļus. Tālāk sastopam trīs apsargus, kuri smejoties vēro, kā bariņš jauniešu no otra krasta mēģina ar plosta un virves palīdzību ieņemt šo cietoksni. Ar plostu, Karl! Nosēžamies zālītē pie "Saules sienas" un baudām koncertu, par spīti tam, ka neredzam skatuvi. "Toņi" tomēr spēlē tik labi, ka gribam redzēt, kā tas notiek, tādēļ atkal ejam lejā. Nepārbaudām, vai kādā no lūkām patiesi nav līķa, taču vienojamies, ka apvaicāsimies zēniem, ja sastapsim viņus atkal. Lejā satiekam Alisi un uz brīdi ieejam tipiskā festivāla ritmā – vienam vajag uz tualeti, otram uz telti, trešajam ēst. Piestājam, lai apēstu cīsiņus mīklā, un satiekam Mārtiņu, kurš neuzņemas atbildību par aukstumpumpu – viņš saka, ka tā notiek, kad bučojas caurvējā! Nu labi, turpmāk bučošos tikai pie aizvērta loga. Ar savu laulāto partneri, cerams!

Foto: Sandra Jascherica

Pie "Higgs Boson" satiekam Randu, kura mūs gaida jau krietnu mirkli, un Alise pastāsta par pirmo reizi, kad gājusi nokārtoties krūmos. Mēs smejamies ilgi, taču neatceros joku. Varbūt prieks rodas no tā, ka vienkārši varam pārspriest ko šādu un visi no tā gūt prieku.

Vakara nobeigumā dodamies uz "Monvol", kas ir fantastiski, taču man vairs nav spēka dejot. Noklausāmies vakara pēdējo uzstāšanos un turpinām klaiņošanu pa teritoriju, kuras ceļus nu apgaismo simtiem kapu sveču. Nokļūstam pie "slepenās telts", kur ap ieplakā degošu zaru ir sasēdušies kādas cilts biedri, un no skatuves plūst kas tāds, ko varētu raksturot tikai ar terminu "miega mūzika". Randa man stāsta, ka krietni lētāk taksi būs saukt mazliet tālāk no festivāla, tādēļ pārejam tiltu un patiešām – 600 metri, taču 10 EUR lētāk. Mūžu dzīvo!

Trešās dienas sākumā es jau ar prātu esmu tās beigās. Es gribētu palikt šeit, šajās dīvainajās drupās, kur kaut kādi labdari sacēluši skatuves un citi labdari uzstājas uz tām. Secinu, ka "Komētas" skaistākā iezīme ir apstākļi, kas ļauj pabūt vienam, lai arī kādā pakāpē tas katram būtu nepieciešams. Nav žoga, nav ierobežojumu, nav "must-see" un FOMO trauksmes, kaut kur ir Šrēdingera līķis. Viss ir organizēts ar maigiem pieskārieniem.

Foto: Aivars Ivbulis

Piesēžam pie "Saules sienas" un klausāmies Nastavševa dubulto uzstāšanos – skaņošanos un pašu koncertu. Pēc tā dodamies uz "Higgs Boson", kur kāds puika izcīna savu cīņu pret gandrīz divreiz lielāku plīša lācīti. Sasveicinos ar Oļegu, viņš saka, ka izskatos pēc labsirdīga lauvas. Laikam tā arī jūtos. Pēc mirkļa satiekam Sabīni un Aleksi – šodienas galvenais plāns ir uzķert pēc iespējas vairāk saules, tādēļ atkal dodamies uz valni, iesēžamies zālē, paķiķinām par šīgada monstrozajām ērcēm un citām no visām pusēm uzglūnošajām briesmām. Prasu, kas Sabīnei vakar paticis vislabāk. "Neatceros, tas bija kaut kas etno-tehno-elektro," man atbild, un es laikam saprotu. Viņi iesaka aizbraukt uz "Savvaļu" un paņemt līdzi gumijas zābakus. Nezināju, ka man to vajag, taču tagad ir sajūta, ka vajag. Kopā dodamies uz otro "Monvol" uzstāšanos – uzkāpjam pakalniņā, atrodam tur baltas ādas pufus un atkal saplūstam ar sauli. Kādā mirklī šķiet, ka redzu cauri Aleksa mugurai, kā pie dīdžeju pults dejo bērni, un iedomājos, cik gan interesanti būtu iestāties kādā eko-kultā.

Biedri piekrīt palikt arī uz manis ieplānoto ININ NINI sazemēšanās rituālu. Uz skatuves tiek sanesti visus četrus elementus simbolizējoši augi un lielas burkas, kurās ir uzvārīta šo augu tēja. "Kādudien ceru, ka šiem augiem pievienosies arī mušmirīte, dieviņš, kura gars ir arī šajās tējiņās," saka šamane. "Drink the Kool Aid" vai ne, pēc ceremonijas aizeju pēc krūzītes. Tā arī neuzzināju, kas tā par tēju, domāju, ka vībotne – sazemējumam. Atpakaļ dodamies zelta stundā – skatos ārā pa mašīnas logu un domāju par to, ka pēc nogales jūtos iekšēji un ārēji gludāks. Mājās mani sagaida uzziedējis istabas augs, un tas šķiet ļoti skaisti.

Žulijens Nuhums Kulibali

Ir gadījies pamosties no slikti samontēta sapņa.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!