Kā es zogu

Es jums atklāšu noslēpumu. Kad rakstīju savu augusta sleju, ne viss tajā teiktais bija izskanējis īstā mutiskā sarunā. Daļu no izteikumiem ņēmu no komentāriem, kurus zem kāda mana nedaudziem lasītājiem domāta ieraksta (vai vairākiem) bija atstājušas interneta draudzenes. Dažas no viņām regulāri satieku arī reālajā dzīvē, un ir grūti nošķirt rakstisko komunikāciju no runātās. Vairākas neiebilda, ka esmu izmantojusi viņu teikumus, un domāja, ka citēto tikpat labi būtu varējušas pateikt pie vīna glāzes. Uz to, ka nebiju iepriekš lūgusi atļauju, viņas pievēra acis. Taču viena to uzskatīja par plaģiātu, bet pašu sleju – par zagta materiāla kompilāciju. Viņai bija svarīgi, ka radījusi unikālu rakstisku teikumu, un viņa nevēlējās to atdot man, lai publicēju ar savu vārdu, lai gan es sev nepiedēvēju tā autorību, bet gan atsaucos uz anonīmiem draugiem.

Nesen savā dārzā nogriezu kaimiņu ķirbi. Stāds bija izspraucies cauri žogam, un ķirbis mūsu pusē izaudzis liels, skaists un oranžs. To nesdama mājās, vairākas reizes atskatījos, vai kaimiņi neredz, bet vīrs par mani smējās un teica, ka viss, kas ir mūsu pusē, pieder mums. Daļu ķirbja uzcepu uz pannas, bet pārējo izvārīju zupā. Citā reizē es salasīju ābolus ielas malā pie kādas vasarnīcas un izcepu ābolkūku. Mums togad ābolu nebija; neizskatījās, ka āboli kādam būtu nepieciešami, un nebija arī, kam palūgt atļauju. Taču izmantoto citātu autorei es varēju pirms publicēšanas pajautāt, un man vajadzēja to darīt, un citos līdzīgos gadījumos biju to darījusi, bet šoreiz likās, ka varu tāpat. Acīmredzot uzskatīju vietu, no kurienes ņēmu viņas teikumus, par savu dārza pusi.

Pret tekstu zagšanu literatūrā un it īpaši dzejā izturas daudz atbalstošāk nekā zinātnē. Studentu darbus mūsdienās pārbauda īpašā antiplaģiātisma programmā, un akadēmisku rakstu autoriem jāatsaucas pat pašiem uz savām iepriekšējām publikācijām, kur nu vēl uz citiem. Nav smuki uzdot par savu cita tulkojumu vai bez atsauces iekopēt cita rakstītu ievadu par kādu personību. Taču nevienu nesoda par jebkāda cita teksta izmantošanu bez redzamas atsauces jaunradītos daiļdarbos, savukārt šo citātu vai slēpto atsauču atpazīšana tiek uzskatīta par labu izglītību. Jau T. S. Eliots pirms simts gadiem pateica, ka nobrieduši dzejnieki zog. Kur nu vēl konceptuālisti.

Runājot par konceptuālo mākslu, uzreiz jāmin ready-made, kā paraugu piesaucot Dišāna podu. Elvīra Bloma esejā "Atrasts nav zagts?" norāda, ka "atšķirībā no mākslas, literatūra kavējās izmantot redīmeidu, jo rakstniecība pārāk saistījās ar "romantisko rakstīšanas brīnumu", taču pēc atskārsmes, ka patiesībā jebkurš vārds ir redīmeids, kļuva pavisam bezkaunīga" [1]. Daļa šādu redīmeidu var būt atrasti anonīmos dokumentos, pamācībās un citos publiskā telpā praktiski lietotos tekstos, kuru autorība, ja bijusi, tad sen ir zudusi. Es pati šādus tekstus rakstīju un variēju, kad strādāju reklāmā. "Atrastie dzejoļi reti kad ir tikai atrasti, bet īsta atrastā dzeja ir bez tekstuālas jaunrades, proti, tā var būt griezta, deformēta, transformēta, inkorporēta kolāžā, bet tai nevar būt pievienots rakstisks autora komentārs vai papildinājums." [2] Visbiežāk grēkoju tieši ar šo, jo brīvi lieku redīmeidus kopā ar saviem izdomājumiem, tostarp bez redzama principa. Citiem redīmeidiem ir konkrēti, dzīvi autori, lai gan tie ne vienmēr pretendē uz šo godu vai pat neuzzina par to. Robeža starp redīmeidu, citātu un atsauci var būt nekonkrēta. Latvijas autortiesību likumā kā autortiesību objekti uzskaitīti "literārie darbi (grāmatas, brošūras, runas, datorprogrammas, lekcijas, aicinājumi, ziņojumi, sprediķi un citi līdzīga veida darbi)". Mani pārsteidza, ka tur nav atsevišķi minēti bloga ieraksti. Man ir gribējies literāros darbos citēt e-pastus ar īstajiem vārdiem, taču tas, kā nojaušu, nav ētiski. Taču vai autortiesības var attiecināt uz sarakstēm telefonā, kur rakstīta ziņa tikai aizstāj mutisko? Poēmā "Apziņa" es anonīmi citēju draugu un pat vīramātes īsziņas, un mani sajūsmina, ka 17. un 18. gs. literatūrā fiktīvas vēstules vai dienasgrāmatas ir tikušas publicētas kā īstas un otrādi.

Mūsdienu prozā tās apjoma dēļ mazi zagti citāti ir proporcionāli nenozīmīgi, bet lielāki – vieglāk atmaskojami. Taču prozā ir citas problēmas. Cilvēki mēdz apvainoties, ka rakstīts esot ticis par viņiem, turklāt nepareizi! Vairākām kolēģēm dažādos laikos šai sakarā ir nācies saņemt pārmetumu un pat naida pilnas vēstules. Trakākos gadījumos aizvainojums par iespējamo goda un cieņas aizskārumu nonāk līdz tiesai. Taču daudz bargāk rakstniece vai māksliniece mēdz tiesāt sevi pati. Es patiešām izmantoju tuvus cilvēkus, viņu dzīvi un izteikumus dažādiem mākslinieciskiem, bet arī iespējami savtīgiem nolūkiem. Esmu izmantojusi radošiem mērķiem savu vecāku nāvi un bērnu dzīvi, kas man pašai šķiet daudz apšaubāmāk nekā pāris rakstisku komentāru uzdošana par mutiskiem. Tā nav, ka es nedomātu par ētiku mākslā, tomēr jaunradei man nepieciešama brīvība arī šajā ziņā. Pārliecība, ka drīkstu visu – vai vismaz daudz ko, kas nav atļauts zinātnē vai žurnālistikā.

Par to visu domājot, es pavisam noskumu. Taču, pārrunājot tēmu ar draugiem un kolēģiem, viedokļi svārstījās no skepses un nepatikas pret cilvēkiem, kas sēž uz saviem tekstiem kā uz zelta olām, un pret autortiesībām kā tādām, pirmajā vietā liekot apriti, līdz pat dziļai pārliecībai, ka aiz ikviena rakstīta teikuma stāv autors ar savu dzīves bagāžu, kas padara šo teikumu par rakstītāja intelektuālo īpašumu. Katru no šiem galējiem viedoļiem noteica konkrētā cilvēka personiskā pieredze. Lai gan autortiesību likumā minēts, ka tas neizsargā idejas, ir nepatīkami, ja no tava blogā publicētā stāsta bez tevis informēšanas rada īsfilmu vai nopludina pusanonīmu blogu, aizsūtot tā saturu ar īsto vārdu tavai darbavietai – pat tad, ja neesi rakstījis neko tai nelojālu. Vienlaikus diez vai autortiesības aizsargā komentārus dažādos portālos. Vairums manu sarunu biedru starp abām galējībām mani mierināja, ka tā jau māksla darbojas: vispirms tu uzņem no ārpuses tēlus, situācijas, izteikumus, pārradi un tad atdod pasaulei atpakaļ. Man personiski ir paveicies ar drošu tuvo cilvēku telpu. Neviens neko nepārmeta pat pēc romāna "Mājoklis" iznākšanas, lai gan esmu vairākkārt teikusi, ka neizdotu to ar savu vārdu vecāku dzīves laikā.

Zem tā paša žoga, caur kuru mūsu teritorijā bija ieaudzis kaimiņu ķirbis, dažas nedēļas vēlāk caurumu izraka kaimiņu suns. No rīta pamodusies, ieraudzīju, ka dārzā pastaigājas liels, melns radījums. Suns negāja prom, lai gan rādījām viņam paša izrakto caurumu, un ielīda atpakaļ tikai tad, kad piezvanījām saimniekam, kurš ienāca pa vārtiņiem un suni paskubināja. Taču par ķirbi mēs kaimiņam neko nepateicām.

[1] Bloma, Elvīra. Atrasts nav zagts? Strāva #8, 120.–121. lpp.

[2] Turpat, 122. lpp.