Skaidrs, ka, izvēloties kultūras cilvēkus, raku sev finansiālu bedri. Protams, programmētājiem ir vairāk naudas, ko tērēt sešpadsmit eiro kokteiļos. Politiķi varētu atstāt lielāku dzeramnaudu māsīcas sešiem dēliem, kuriem steidzami vajadzēja ienākumus. Ārsti maksātu milzīgas summas par asinsriti bloķējošiem deviņdesmit eiro steikiem. Bet vienīgi rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem šis varētu būt patvērums – autentiska vieta sociumam, nevis veids, kā pārliecināties par darba pūļu vērtību. Un man bija svarīgi kļūt par šo patvērumu.
Izpētīt vecpilsētas bārus bija itin vienkārši. Tur nevajadzēja paziņas, lai izliktos par tūristu vai klaidoni mīlestības medībās. Ar muguru atspiedies pret leti un malkojot dzērienu pēc dzēriena, varēju slepeni fotografēt dainera stila ādas dīvānus un galdus ar hromētām apmalēm. Citviet noskatīju ķīniešu ražotas videospēļu arkādes un sienu ar atzinības rakstiem par tīrāko bāru un vislielāko kristāla glāžu izvēli. Redzēju simtgadīgas masīvkoka mucas un klubkrēslus daudzstāvu māju putekļainajā pagalmā. Turklāt, pavadījis nakti milzīgos pagraba klubos, kur vienīgās dekorācijas bija alkohola firmu logo un citi apmeklētāji, dažkārt pat mājās neatgriezos viens. Taču jau gadiem metu līkumu bāriem, pie kuriem stundām ilgi sala smēķējoši mākslinieki, kas vienmēr izskatījās kā nākam no kādas pagrīdes modes skates. Vēlāk, kad cigarešu dūmi vairs neizraisīja klepu, es beidzot pienācu viņiem tuvāk, taču man joprojām nepietika drosmes, lai pievienotos iekštelpās. Noklausītās runas par koncertiem un izstādēm beidzot deva iespēju izpētīt kultūras patiesās aizkulises un to interjeru. Tā ar laiku man kļuva skaidrāks, kāpēc vakarus viņi pavada šeit. Vēl jo vairāk – ticēju, ka es spētu to visu padarīt vēl iespaidīgāku.
Lai kādu pagrīdes vietu es izvēlētos, prasītās summas bija neadekvātas. Man nācās pārdot pāris žurnālus, kuros Dikenss publicēja "Olivera Tvista" pirmās nodaļas, kā arī Dostojevska "Nozieguma un soda" pirmo tulkojumu latviski brūnajos vākos, lai pamestajai daudzstāvenei vispār sagrabinātu pirmo iemaksu. Pēdējā desmitgadē biju notriecis par daudz – divdesmit piecu gadu vecumā likās, ka gribu nodarboties ar motosportu, bet divdesmit septīto gadu aizvadīju pilotu akadēmijā, līdz iestrēgu pirmajos eksāmenos. Trīsdesmit gados ņurkoju, trīsdesmit divos – atkal braucu ar motociklu. Kad man bija trīsdesmit pieci, dabūju galdniecības pamatprasmju sertifikātu un samaksāju trīs tūkstošus par milzīgu sarkankoka baļķi, no kā izveidoju šķību naktsskapīti. Un pirmo reizi kopš sākumskolas āķis atkal bija lūpā – es beidzot radīju mākslu. Tas bija mans ceļš atpakaļ.
Lai gan iespaidīgi, daudzstāvenes augšējie stāvi un to izdemolētās logu rūtis man neinteresēja. Man vajadzēja vien to puspagrabu ar iepelējušo terasi, kam līdzi nāca bezpajumtnieku alus pudeles – pirmās dekorācijas. Itin viegli varēju pasūtīt jaunas mēbeles no Somijas, taču dienu pēc dienas aizvadīju sludinājumu portālos un šķaudīju krāmu tirgos, piemeklējot krēslus ar nolauztām atzveltnēm un spuldžu televizorus, kurus piecdesmit metrus līdz mašīnai varēju aiznest vien ar divpadsmit piegājieniem. Līzingā iegādājos mafiozo birojā iederīgus ādas dīvānus un bungādiņas tricinošu galda futbola komplektu. Sienas izgaismoja violeti neona uzraksti, un es sagatavoju gan mikroviļņu krāsni ēdiena uzsildīšanai, gan komunālo printeri godprātīgai kursa darbu drukai. Svina bāzes krāsas padarīja mani bālu, un mani nagi kļuva melni no konstantajiem elektrības triecieniem, uzstādot tumbas. Es nenoalgoju māsīcas dēlus, bet Mākslas akadēmijas ziņojumu dēlim piespraudu lapiņu par bārmeņa vakanci, solot kādam jaunam censonim maksāt četrus eiro stundā. Ja pat viņu prāta tālākajā stūrī iezagtos doma, ka šeit kaut kas nav tīrs, šī vide kļuva tik īsta – tik autentiska, ka viņiem vairs nevarēja būt argumentu manis nepieņemšanai.
Jā, pārdodot savu izcilo Rotko pakaļdarinājumu, es varētu atļauties kādam samaksāt par iekārtošanu, bet man bija svarīgi, lai manis radītā telpa kļūtu māksliniekam par mūzu. Lai mana četrus tūkstošus vērtā žakete ar baltiem krāsas traipiem kļūtu par rakstnieka stāsta varoni. Lai mana balss kļūtu par ritmu, uz kā bāzētas neskaitāmas dziesmas. Turklāt atklāšanas pasākumam, samaksājot ar savu septiņdesmito gadu Les Paul ģitāru, nolīgu grupu, kas izklausījās pazīstama, pat ja nekad nebija dzirdēta, jo sastāvēja no parūkās un bārdās tērptiem grupas "Tranzīts" biedriem, tāpēc viņiem neatlika nekas cits kā ierasties.
Mans pamatkapitāls – mani vecāki bija mākslinieki. Tēvs dzīvokļa studijā metināja skulptūras, māte gleznoja tik daudz, ka dzīvoklī jutos droši, tikai apreibis no terpentīna. Jau bērnudārzā abi gribēja, lai sekoju viņu pēdās, kļūstot par būtni, kuru no mazotnes neierobežo ar mākslu nesaistīti procesi. Es tiku sūtīts uz pulciņiem, kur audzinātāji nosarka, izdzirdējuši manu radītāju vārdus, un tad lišķībā pievērsa man pastiprinātu uzmanību. Jau pirmajās nodarbībās no manis sagaidīja prasmi uzgleznot sakarīgu dabas ainu vai no plastilīna izveidot suni, kuram pēc kāju garuma vai purna varētu noteikt šķirni. Bet tas man nepadevās. Tad par spīti no plastilīna uzreiz tiku pielikts pie māla, kuru mani neveiklie, strupie pirksti nespēja ieveidot pat bumbās. Viņi sniedza man smagas raupja papīra loksnes, kuras griežot bērnam piemērotā izmērā iegriezu sev rokā. Un no viņu akrila krāsu komplektiem es ātri vien vēmu varavīksnes. Viss šķita uzspiests, nekas man nepadevās! Tā pat nebūtu liela skāde, ja vien vecākiem neliktos tik svarīgi izlielīt sava bērna neesošās dotības. Tomēr pakāpeniski viņi sāka vērot savu konceptuālo bērna projektu ar riebumu. Viņi deva iespēju izpausties, bet man nebija, ko izpaust – es labprātāk spēlējos ar rotaļlietām vai lauzīju prātu pie saskaitīšanas tabulām. Otrajā klasē viņi vēl pēdējo reizi centās iemācīt, no kuras puses gleznā spīd gaisma, bet es spītējos, jo gribēju tikai lasīt grāmatas, un vecākiem pavisam nolaidās rokas. Tas mātes mākslā iezīmēja groteskas periodu, kad gleznu priekšplānā nereti parādījās bērni, kam apkārt bija tumsa, ieskauta asins krāsas akcentos. Turpretī tēva skulptūras kļuva praktiskākas, viņš veidoja milzīgus galdus, kas dažkārt atgādināja būrus, kuros viņš pats ielīda un stundām ilgi sēdēja. Un, lai kā es censtos pievērst sev uzmanību, lai cik lapas apķēzītu, zīmējot viņu sejas, deguns vienmēr bija par zemu, acis – par tālu viena no otras, krāsas pārlieku sajaukušās.
Kad pirmais bāra koncerts bija galā, puse no kādiem trīsdesmit apmeklētājiem izlēma palikt. Viņi violetā pustumsā sarunājās par politiku vai skūpstījās un, par spīti manai viskija kolekcijai, cits pēc cita pildīja glāzes ar Chardonnay vai lētāko gaišo alu. Stāvot aiz bāra letes, noskatījos, kā daudzi nāk pakaļ ķiploku grauzdiņiem, kurus bārmenis bēra no milzīgā spaiņa, taču atturējos no uzmanības pievēršanas. Negribēju būt tas vecais vīrietis, kurš ielien aplī un blenž visiem virsū, līdz tiek uzrunāts pirmais. Nē, es skatījos no attāluma un jau sāku spriest, ka mans vilciens tomēr aizgājis, līdz pie mana pleca pieturējās alu sadzēries pusaudzis. Pēc vēl pāris dzērieniem atklājos kā bāra īpašnieks, un viņš tomēr nosolījās nākt atkal. Un nāca arī. Kultūras cilvēkiem arvien vajadzēja vietu, kur ierasties ik vakaru, nebīstoties, ka viņu ar krāsu apķēzītās drēbes nodarīs skādi jau apķēzītajām mēbelēm. Viņi varēja te palikt līdz divpadsmitiem, kad tika izdzīti – precīzi tā, lai aizietu ar nepabeigtības sajūtu, ko piepildīt varēja vien apmeklējums nākamajā dienā. Viņu pudeles krāju un liku redzamā vietā aiz letes, no kā daži secināja, ka šeit nemitīgi notiek pasākumi, uz kuriem viņi vienkārši nav aicināti. Pie sienas izkāru nenotikušā galda futbola turnīra uzvarētāju vārdus un sociālajos tīklos liku bildes no sevis sakrāto darbu izstādēm, kur biju vienīgais apmeklētājs. Tad itin drīz viņi paši sāka piedāvāt uzstāties. Jā, es tik tiešām biju radījis vietu, kur biju tuvu īstai mākslai, kur īsta māksla gribēja nākt un plaukt. Tā vismaz šķita.
Lai gan vecāki kļuva vēsi, es tāpat mēģināju viņiem izdabāt. Sākumskolā joprojām centos skribelēt naturālistiskus ozolus un mājas ar tūkstošiem ķieģeļu, bet manu krāsaino zīmuļu komplekts nestāvēja klāt klasesbiedru precīzajiem guašas otu triepieniem. Viņi veidoja ainas, neskatoties uz skolotāja piemēriem uz tāfeles, jo pietika tikai ar prāta rotaļu, lai radītu jaunas vides, kurās pūķi lido pāri metropolēm un automašīnas triecas cauri pludmalēm. Līdz ar sesto klasi šie apdāvinātie sāka staigāt mēteļos, kas sniedzās līdz potītēm, un ar marķieriem nokrāsoja nagus, ar pildspalvām aptetovēja rokas. Klases kačoku smiekli viņiem kļuva par degvielu jaunām kolāžām un četrrindēm par anarhiju. Viņiem neinteresēja labas atzīmes, jo māksliniekiem tāpat spīdēja vien graudi. Un, protams, vecāku sapulcēs mani nepamierinātie vecāki ar skaudību noskatījās uz viņu neapmierinātajiem vecākiem. Turklāt, par spīti grūtībām, šie mākslinieki nekad cits citu neapcēla, nekad nepacēla balsi, nekad pat nesmējās. Viņi vienkārši kalpoja radošajam procesam – viss notika dabīgi. Tomēr, kad es savā glīti izgludinātajā kreklā vēl reizi centos šim it kā atstumto bariņam piebiedroties, es pats māksliniekiem kļuvu par audeklu.
Redzot man cauri, viņi saplēsa manus darbus un sāka mani apķēzīt – stīvais krekls ideāli derēja pentagrammu un kazu seju zīmēšanai. Viņi beidzot smējās, kad spieda man dzert akvareļu ūdeni un ar PVA līmi ieveidoja matus mūžīgā ezītī. Galu galā viņi apgleznoja manu seju ar marķieri, ko nomazgāt nevarēju divas nedēļas. Pārnākot mājās un noskatoties uz manu žēlo paskatu, vecāki atplauka, tēvs no laimes teju raudāja. Viņiem šķita, ka beidzot esmu atradis veidu, kā sevi izpaust, un manas dzīves pirmie divpadsmit gadi ir vien bērna spītība, mēs beidzot kļūsim par to radošo ģimeni, ko apspriedīs dzeltenajā presē, un būs piepildījušās viņu cerības – tādēļ, atklājuši patiesību, vecāki mani neaizstāvēja. Viņi negāja kauties ar klasesbiedru vecākiem, pat nepiezvanīja skolotājai. Tā arī klasesbiedri turpināja mani apcelt, līdz vidusskolā pēc paša iesnieguma direktoram, atsaucoties uz sliktajām vizuālās mākslas atzīmēm, pārgāju uz ekonomikas klasi. Ar šo pēdējo pretmākslas dumpi es viņus salauzu pavisam – vecāki man vairs nekad nepieskārās, savukārt ar savām rokām līdz naktsskapīša izveidošanai es vairs nepieskāros mākslai.
Bāra apmeklētāji nelikās ne zinis, ka šeit kaut kas nebūtu, kā vajag. Patiesībā jau viss bija īsts – ja pat manus nodomus varētu saukt par mānīgiem, šī bija perfekta, pseidoautentiska vide. Es turpināju rīkot koncertus, dažiem maksāju par izstādēm vai performancēm, dažas, kas izgāzās, pat ierosināju pats un pēc tam saucu tās par neveiksmīgiem eksperimentiem. Turklāt mākslinieki tiešām aizvadīja šeit arvien vairāk laika – šī kļuva par viņu trešo vietu starp darbu un mājām. Pāris vakarus, kad, viņiem nemanot, pacēlu cenas vai izdevu mazāk naudas, pat biju plusos. Un, jā, es varētu izveidot galeriju vai kļūt par mecenātu, bet vienīgi bārā mēs varējām būt vienlīdzīgi. Tā iepazinu tuvāk dažus indivīdus, kas, uzzinājuši par manu karjeru, deva man iesauku "biznesmenis".
Tad tas notika – centieni radīt mākslu manā puspagrabā. Un uzreiz tapa skaidrs, ka kaut kas nebija, kā nākas. Radīšanas dienās alkohols tika pārdots nepiedienīgos apjomos, telpas šķita drūmākas, mēs, iespējams, pat iegrimām dziļāk zemē. Mākslinieki aizņēma galdus, lai gleznotu utopijas, citi, austiņās sēžot uz ādas dīvāna, rakstīja esejas par motocikliem un tad, cerot uz atzinību, atrādīja man darbus, jo patiesi biju kļuvis par daļu no viņiem. Tai pašā laikā, lai gan slavēju darbus, es nojautu, ka viņi var labāk – bārā kaut kas vienkārši atturēja. Nākamajos mēģinājumos mākslinieki izskatījās vēl nožēlojamāk, it kā šejienes aura viņus nospiestu, visas radošās spējas padarot plakanas un bezformīgas. Ar laiku man nācās mudināt, lai viņi pabeigtu iesāktos darbus – pat ja viņi nevainoja mani, man neatlika nekas cits kā aizdomāties par šo fiktīvo vidi. Ik vakaru bārā palika arvien klusāks, un koncerti sākās arvien laicīgāk. Mani ienākumi nemazinājās, bet arīdzan nepalielinājās – apmeklētāju bija tikpat daudz, taču par viņu galveno nodarbi kļuva pudeļu birku kasīšana. Pat mans nolīgtais censonis ļāva galdiem kļūt tik lipīgiem, ka gribēju apmeklētājiem taisnoties par neizdevušos laku. Mākslas radīšana bārā ātri pārtrūka, bet tad uzzināju, ka pastāvīgajiem apmeklētājiem tā pārtrūka arī ārpus tā. Es rūpīgi pētīju ziņas, lai pārliecinātos, vai nav noticis kas šausminošs un vai kāds nav izplatījis par mani jaunas baumas, kuru dēļ ar mani nāk slikta aura, bet ne. Man vēl bija cerība, ka varbūt kaut kas atgadījies viņu visu privātajā dzīvē, taču pa draugam noskaidroju, ka arī tur nekas nav mainījies. Vienīgais jaunums bija mana ieslīdēšana viņu pasaulē. Vai drīzāk viņu ieslīdēšana manējā.
Šeit bija viss, kas kultūras bāram pienākas. Juceklīgs interjers, kas veicina reiboni, un aktivitātes vakariem, kad aptrūkstas runājamā. Te burtiski bija pagrīdes pasākumi un dažkārt pat svarīgi cilvēki, kas nevarēja izlemt, vai Kultūras ministrija dara labu vai sliktu. Un tad te biju es. Manam viltus autentiskumam cauri spraucās mānīgie nodomi beidzot tikt pieņemtam mākslas pasaulē, kuri visu novilka sev līdzi un sabojāja. Kā, skatoties uz gleznas pakaļdarinājumu, viss bija vietā, bet vienlaikus kaut kā trūka. Viņi bija sauszemes vientuļniekvēži, kuriem gliemežvāka vietā par mājām ierādīta vien manis radīta plastmasas pudele. Cenšoties aizpildīt senu tukšumu, es viņiem atņēmu to, kas man nepienācās. Viņi kļuva līdzīgi tam, kurš vienkārši uz mirkli gribēja izlikties. Un varbūt arī es neesmu labāks par saviem skolasbiedriem vai vecākiem – bet es zinu, ka tāpat esmu par viņiem atbildīgs. Es sevis sabojātos pieņēmu – es kļuvu par viņu patvērumu.
0