Kādu vasaras vakaru es ciemojos pie draugiem viņu pilsētas dzīvoklī. Mūsu bija apmēram desmit, vecumā no 20 līdz 50, un mēs mierīgi runājāmies pie vīna glāzes, kamēr aiz loga, pa kuru bija redzamas tumšzaļas liepas, kārtējo reizi sāka gāzt lietus.
– Atkal līst.
– Lai jau labāk līst. Citādi maijā un jūnijā tas sausums lika justies pavisam apokaliptiski.
– Jā, īpaši, zinot, ka citur Eiropā ir plus četrdesmit pieci.
– Es lasīju, ka drīz apstāsies Golfa straume.
– Tā apstāšoties tikai gadsimta vidū.
– To neviens droši nezina, vai apstāsies.
– Mums tad būs auksts vai karsts?
– Auksts.
– Vissliktāk būs Anglijā.
– Aukstumu jau varētu vēl paciest, bet neizaugs pārtika.
– Varbūt mums nekas nemainīsies, bet pie mums brauks visi, kuru zemēs būs pārāk auksti vai karsti.
– Bet mēs neesam viesmīlīgi!
– Es arī to lasīju un domāju, ka varbūt nevajadzēja trīs reizes dzemdēt.
– Tavu bērnu ietekme uz ekoloģiju ir pavisam niecīga, ja salīdzina ar visu pārējo.
– Jā, bet man nevajadzēja viņus laist pasaulē, kurā drīz vairs nebūs iespējams dzīvot. Ceru, ka vismaz viņiem nebūs bērnu.
– Es gan esmu pretējā pusē. Padomā: cilvēki nekad nav bijuši droši par nākotni. Vienmēr ir bijis vai vismaz draudējis karš, katastrofas. Tas, ka mums bija daži desmiti relatīvi mierīgāku gadu, ir rets gadījums. Taču dzīvība vienmēr ir turpinājusies. Un tagad, kad zinu, ka man visticamāk nebūs bērnu, man liekas briesmīgi, ka tieši es pārtraukšu šo turpināšanos.
– Agrāk cilvēki neprata izsargāties. Tagad radīt bērnu ir apzināts lēmums.
– Man, piemēram, ginekoloģe pateica: ja gribu bērnu, man būtu vēlams to iznēsāt tuvākā gada laikā. Vai man vajadzētu laist bērnu pasaulē mūsu ģimenei nepiemērotā situācijā tikai tāpēc, ka vēlāk varbūt to nevarēšu?
– Jā, man ir endometrioze, un ārste vienmēr iesaka dzemdēt, lai man kļūtu labāk. Bet tas taču ir neētiski pret dzemdēto cilvēku! Bērns nav nekāds ārstniecības līdzeklis!
– Mana meita nesen teica, ka viņai nebūšot bērnu, jo, kad piedzimst bērns, tev daudz kas kļūst labāk – bet toties tad ir slikti bērnam! Es viņas vecumā nebiju tik gudra. Tagad gan esmu vīlusies mātbūšanā.
– Tā ir: ja nožēlosi, ka nedzemdēji, tas būs skumji tev. Bet, ja nožēlosi, ka laidi bērnu pasaulē, tas var būt traģiski viņam.
– Es savus bērnus ļoti gribēju. Nezinu, varbūt mamma man to kaut kā iedvesa, bet es nevarēju iedomāties, ka man nebūtu bērnu. Taču toreiz es nezināju, ka neirodažādiem cilvēkiem ir ļoti grūti audzināt bērnus. Es vispār nezināju, ka ir tādi neirodažādi cilvēki un ka es arī tāda esmu. Nu, man likās, okei, es esmu sapņaina, mana mamma ir nervoza, bet nekas traks.
– Mēs par to tieši nesen strīdējāmies. Atceries: tu teici, ka arī citi cilvēki nekārto māju regulāri, tikai kampaņveidīgi, tāpat kā mēs.
– Vai tad tā nav?
– Nē, tā dara tikai mūsu neirodažādie draugi.
– Es arī kārtoju kampaņveidīgi. Pag, bet es esmu jūsu neirodažādais draugs?
– Jā.
– Es domāju, ka man un maniem bērniem ir uzmanības deficīta sindroms. Un arī manai mammai bija, viņa varēja atslēgties un neko nedzirdēt. Taču viņa kaut kā ar gribasspēku bija iemācījusies visu darīt savlaicīgi. Agri cēlās un katru dienu darbojās pēc rutīnas. Un man tas radīja drošības sajūtu. Taču es pati nespēju ievērot stingru režīmu ar saviem bērniem. Es gan arī biežāk biju prom. Viņi nebija novārtā, bet viņiem pietrūka uzmanības.
– Re nu. Es vispār domāju, ka tā ir trauma, nevis bioloģija.
– Es atkal tiecos domāt, ka mūsdienās ir pilnīgi neadekvāti pārvērtēta pagātnes traumu nozīme.
– Cilvēkam ir grūti pieaugt vienam pašam bez pieaugušā uzmanības, un, ja tur vēl gadās traumas, tad viss kļūst vēl grūtāk. Tāpēc jau vajag terapeitu – pieaugšana prasa citu pieaugušo līdzās.
– 99,9% uz Zemes dzīvojušo un pašlaik dzīvojošo cilvēku ir saņēmuši nesalīdzināmi mazāk vecāku uzmanības nekā 20.–21. gadsimta turīgie urbānie eiropieši un ziemeļamerikāņi, kuriem vienīgajiem ir iespēja gadu desmitiem maksāt terapeitiem, lai tie viņiem rada heteronormatīvu dzīves uztveri un kūda nīst un vainot savus vecākus.
– Vismaz mana dzīve ir jūtami uzlabojusies, kopš terapijā atrisināju attiecības ar vecākiem.
– Nezinu, es gan dažu pēdējo gadu laikā aizvien mazāk ticu "problēmu izrunāšanai". Visas terapijas man ir ļāvušas kaut kā racionalizēt to, ko es daru, varbūt pat reflektēt to, kas mani trigerē, bet izgulēties, neraudāt, nepsihot, savaldīties un strādāt man šobrīd ļauj dažas mazas, baltas tabletītes, lai slava to izgudrotājiem.
– Bet viņas taču nevar lietot mūžīgi! Rodas atkarība!
– Ir traucējumi, pie kuriem jālieto visu dzīvi.
– Es savējās pēc divu gadu lietošanas atmetu "Satori" nometnē. Tur bija droša emocionālā telpa.
– Man izrakstīja antidepresantus, kad pasūdzējos par menopauzi.
– Es tā baidos no menopauzes.
– Vistrakāk, ja menopauze sakrīt ar bērnu pusaudža gadiem.
– Es tagad pat uz ielas iesaistos konfliktos, ar kliegšanu. Vakar man brauca virsū auto, jo es ar riteni gribēju šķērsot brauktuvi pa gājēju pāreju, bet laikam neuzbraucu pirms tam uz ietves, sanāca, ka braucu uz pārejas no ceļa malas. Pāreja ir pirms stāvlaukuma, un tur jebkurā gadījumā būtu jābremzē, bet viņš man brauca virsū! Pēc tam viens uz otru kliedzām kādas piecas minūtes. Viņš mani sauca par zosi, bet es viņam draudēju ar cietumu un nofotografēju viņa numuru.
– Interesanti, kur tu to liksi.
– Pašvaldības policijai ir diezgan ērta lietotne, kur var iesūtīt foto ar pārkāpuma aprakstu.
– Viņš jau bija stāvvietā, kad fočēju.
– Labi, ka sakliedzi! Es arī grasos vienkārši sākt publiski kliegt uz cilvēkiem, citādi tiek uzkrāta milzu spriedze.
– Diemžēl viņš pats uz mani kliedza tā, ka manu kliegšanu īsti nedzirdēja.
– Ķēms.
– Viņš vai nu nepamanīja mani un nobijās, vai arī ienīst riteņbraucējus un speciāli brauca virsū.
– Varbūt viņam vajag antidepresantus.
– Man ir jālieto ne tikai antidepresanti, bet arī antipsihotiķi. Un vēl stimulants, kad gribu koncentrēties darbam. Brīvdienās stimulantu var nedzert. No viņa nevar aizmigt, ja vēlāk par kādiem četriem iedzer.
– Mans psihiatrs apgalvo, ka stimulants viņam palīdz nekavēt pieņemšanu.
– Nekavēt ir tik lieliski! Redzējāt: X bija ielikusi feisbukā, ka sekss jau labs, bet pamēģiniet ievērot termiņus.
– Jā, un Y naivi ierakstīja, ka iesniedzis darbus pāris dienas ātrāk.
Sekoja dzirkstoši smiekli, bet tad jau es devos prom, jo lietus bija beidzies un man vajadzēja ar vilcienu braukt mājās, pie bērna.
4