Šogad saņēmu vairākus aicinājumus kopīgi svinēt nejāņīgus Jāņus. Acīmredzot cilvēkiem, kas ir manā draugu lokā, to bija svarīgi norādīt. Sak, mēs zinām, ka šīs brīvdienas ir paredzētas cita veida izklaidēm, bet kautrīgi piedāvājam satikšanos un sarunas. Nebūs jāklausās Porganta neķītrās ziņģes, nebūs jākaunas, ka esi vienīgais, kam vēl nav iegādāts sava novada tautastērps, un pat gaļa nebūs jāēd, jo ieplānots sojšliks un labākais bezalkoholiskais alus (Tērvetes, starp citu, ja tas kādu interesē).
Gribēju šo rakstu sākt ar ņirgāšanos par Jāņiem. Un patiesi – viņi paši uzprasās, jo kā gan lai nopietni uztver svētkus, kuru epicentrs ir tirdzniecības centros skanošās ziņģes, piemēram, šī:
Ak, Jāni, precē mani, tu sen jau patīc man,
Un Tevi citai meitai es neatdošu gan!
Ak, Jāni, precē mani, es tevi mīlēšu,
Un štrunts ar citiem puišiem, kad man esi tu.
Pie aktiera par sievu es mūžam neiešu,
Jo vienmēr kādu citu viņš filmās bučotu!
Un negribu, lai dakter's par manu vīru tiek,
Viņš rokas pat pie krūtīm bez cimdiem nepieliek!
Un Jančuks vienā mierā reiz blakus saldi krāks,
Vai piekusis, vai pillā, bet vienmēr mājās nāks.
Viņš būs par visiem labāks, jo piederēs tik man,
Un tāpēc, Jānīt, mani, ak, lūdzu, precē gan!
Tev riebjas Jāņi tādēļ, ka tev nekad nav bijuši ĪSTI JĀŅI, kāds man teiks. Bet kas ir īsti Jāņi? Pašdarinātā vaiņagā no trejdeviņām zālītēm lēkt pār ugunskuru lina tērpā apjoztai ar Lielvārdes jostu "Iļģu" mūzikas pavadījumā? Es zinu cilvēkus, kam tas rada prieku, tomēr man – cilvēkam ar ļoti rudimentārām zināšanām par "latvisko kultūru" un teju neesošu interesi par "tradicionālajām vērtībām" – šāda svinēšana šķiet tikpat grēcīga kā melošana katoļu mācītājam, sakot, ka ticu Jēzum, lai tiktu pie laulībām smukā baznīcā.
Ja linu tērps, tautasdziesmu dziedāšana un vārtīšanās rīta rasā, lai pieburtu sev skaistumu un, kas zina, arī vīru, nav priekš manis, kas man paliek? Kā lai atrod savu Jāņu identitāti, ja neder ne tradicionālā, ne tā, kuru pārdod tirdzniecības centri? Un vispār – vai es tādā veidā neapzogu savus bērnus? Vismaz par Ziemassvētkiem, Lieldienām, un Meteņiem viņus apgaismo skola. Ko darīt ar Jāņiem?
Manai paaudzei ir tendence smīkņāt par Jāņiem, kādus svin, atļaušos teikt, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Ar ķiploku grauzdiņiem no "Rimi", rasolu, kečupu (vai pat alu!) no plastmasas pudeles, šašlikiem un dziesmām no Latvijas radio 2.
Jāņi vairāk nekā jebkuri citi svētki man liek domāt par pilsētas un lauku pretnostatījumu. Vai drīzāk inteliģences un pāķu pretnostatījumu. Inteliģenti svinēt – tas nozīmē ar iedziļināšanos un autentiski. Pāķiski – ar ķiploku grauzdiņiem, šašliku un dziesmām par Jāni un viņa vāverītēm. Es nepiederu nevienai no šīm kategorijām, kas laikam nozīmē to, ka esmu daļa no jaunas Jāņu svinētāju kategorijas – snobiem.
Mums pat ir sava filma! Kamēr pārējie skatās "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā", mēs varam skatīties Alises Zariņas "Blakus". Mums ir sojšliks un craft alus no kādas lokālas brūvētavas, kuras saimnieku mēs pazīstam vai vismaz pietēlojam, ka pazīstam.
Bet kā mēs līdz tam nonācām? Kā kļuvām par dzīves rūgtuma pilniem Grinčiem?
Iespējams, pie vainas tie Jāņi, kad maniem draugiem jau bija otrā pusīte, bet es biju vientuļa. Viņi Jāņus pavadīja, mīcoties sienā, bet es – to skumji vērojot. Vai arī tā reize, kad Jāņos devāmies laivu braucienā un mani sakoda odi, pret kuriem man ir spēcīga alerģija. Tā reize, kad svinēju Jāņus savā Purvciema dzīvoklī, jo nākamajā rītā man bija rīta maiņa "McDonald’s" (Jāņos tomēr dubultā likme), un ar paziņām skatījāmies TV. Tā dīvainā reize, kad nonācu Rīgas domes organizētajās svinībās krastmalā – man pat patika un padejoju, lai gan tagad tas šķiet kaut kā pārāk mainstream.
Jāņi zināmā mērā ir daļa no pieaugšanas, daudziem šajā dienā varētu būt notikusi pirmā erotiskā pieredze. Vecākiem savas lietas, jauniešiem – savējās. Viena mana draudzene stāstīja, ka Jāņos pirmo reizi kopā ar draugiem uzzinājusi, kas ir pornogrāfija. Kamēr vecāki ballējās, bērni slēgāja TV un tur nu tas bija – erotiskais filmu kanāls.
Pieļauju, problēma ir apstāklī, ka mēs svētkiem vai brīvdienām uzliekam pārāk lielas gaidas. Tāpat kā Jaunais gads, arī Jāņi ir svētki, kas rada trauksmi. Visi prasa: "Ko tu darīsi?" – un neērti teikt, ka plānoju pavadīt šīs dienas tieši tāpat kā jebkuras citas vasaras brīvdienas. Tam ir jābūt kaut kam īpašam, un, šo īpašo pieredzi meklējot, nereti gadās nonākt laivu braucienā, lai gan tev nepavisam nepatīk mitrums un gulēšana teltī, tevi sakož odi un ir jāsalst pie milzīga ugunskura, kas dedzina to ķermeņa daļu, kas pret to pavērsta, bet no aukstuma un lietus nepavisam nepasargā muguru. Kāds teiks, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepareizs apģērbs, uz ko man patiesi gribas atbildēt tikai un vienīgi ar fuck you.
Vai zinājāt, ka Jāņi ir vieni no bīstamākajiem svētkiem? Un es te nerunāju par braukšanu dzērumā. Protams, bija tādi laiki, kad braukt Jāņos dzērumā bija pilnīgi norm un jauni vīrieši lepni ziņoja: "Es dzēris braucu vēl labāk nekā skaidrā," – un tad mēs visi sasēdāmies mašīnā un braucām peldēties. Jo peldēties dzērumā ir tikpat laba ideja, kā braukt dzērumā pie stūres. Jāņos cilvēki visbiežāk nositas, braucot ar mašīnām, noslīkst un gūst ķermeņa apdegumus. Cilvēki nosmok, ēdot šašliku. O, laiki, o, tikumi! ("Mediķi atklāj patieso gaļas upuru skaitu Jāņos.")
Jāņi ir teju centrālais vasaras notikums, tāpēc mēs tos atceramies īpaši labi. Standarta ballīti, kurā tu pārāk ātri piedzeries vai ir garlaicīgi un neviena saruna nevedas, tu pēc gada pat īsti neatcerēsies. Bet Jāņus tu visdrīzāk nevarēsi aizmirst pat tad, ja tie būs bijuši parasti.
Tādēļ, kas zina, varbūt pēc dažiem aliem šogad es uzpīšu vainagu, nomazgāšos rīta rasā un pat saņemšos kādai Līgo dziesmai. Ironiski, protams.
4