Par filmu "Mafia Mamma" (režisore Ketrina Hārdvika, 2023).
Filmas "Mafia Mamma" galvenā varone ir sieviete ap 40. Viņas karjeras virziens ir nenosakāms, bērns pieaudzis un pametis mājas, savukārt attiecības (tāpat kā sejas āda) sasniegušas lapkriti. Filma ir pilna ar pārspīlējumiem, kas novesti līdz absurdam, tomēr nepiekritīšu laikrakstā "The New York Times" publicētajai Dženetas Katsulis recenzijai, kur viņa filigrāni raksta: "Filma ir tik šausminoši slikta, ka liek uzdot jautājumus par katra, kurš tajā bija profesionāli iesaistīts un ļāva tai tapt, godaprātu." Filmas režisore ir Ketrina Hārdvika, kuru daudzi iepazina kā pirmās "Krēslas" ("Twilight") filmas režisori.
Protams, pirms filmas apmeklējuma man nav bijis ne laika, ne enerģijas izlasīt recenzijas. Mēs pēc darba pa galvu, pa kaklu īrējam "Bolt" mašīnu, izķeram bērnus no pulciņiem un kauninām viņus par to, ka brauciena laikā jau atkal sēž telefonos. Es tikmēr nevaru noticēt, ka tīņi ir piekrituši ar mums abām apmeklēt vienu filmu – parasti strīdamies par to, vai jāskatās šausmu filma vai multfilma, un kuru gan vispār interesē tas, ko vēlos es. Iespējams, lielu lomu nospēlē tas, ka "Apollo kino" mums ir paredzēts sēdēt ērtajos dīvānos skūpstu rindā. Man nevajag skūpstu rindu, bet tas, ka mani blakussēdētāji negrūsta viens otru un nekašķējas, jau būtu labi.
Iespējams, filma man uzreiz iepatīkas tādēļ, ka tās galvenā varone Kristina (Tonija Kolete) ir daudz lielāka lūzere nekā es. Viņa ir īsta lupata – dēls dodas studēt uz universitāti, bet viņa šim pieaugušajam lempim līdzi sagatavojusi riekstiņus, lai pa ceļam ir "veselīgas" uzkodas. Darba kolēģi viņu neciena un uzstāj uz to, ka labākā reklāma jebkurai precei ir bikini tērpta sieviete uz ūdensmoča. Vīrs Kristinu krāpj, jo viņa nav līdz galam novērtējusi vīra "muzikālās ambīcijas". Seksa viņiem nav bijis trīs gadus. Viņš, protams, nekur nestrādā.
Kad Kristinai rodas iespēja doties uz vectētiņa bērēm Itālijā, viņa vīriņam atstāj sagatavotu pārtiku nedēļai. Lai nenomirst badā.
It kā smieklīgi, bet pavisam nesen biju Vīnē uz sarunu par sievietēm politikā. Zināt, kas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko sastopas ministres un deputātes? Kas parūpēsies par vīru un bērniem tad, kad viņas ir komandējumos? Šajos gadījumos jāiesaista visa ģimene, omes un aukles, lai nabadziņi nenomirst badā kopā ar saviem bērniem. Un pat tad visdrīzāk šīs laulības izjūk, jo vīrieši jūtas sievietes ambīciju apdraudēti. Viņiem nepatīk sievietes, kam ir vara.
Protams, Kristina šaubās, vai braukt uz Itāliju, kas turklāt ir viņas sapņu zeme. Varbūt tomēr jācenšas glābt laulību? Tomēr palīdz viņas draudzene, kas boksa nodarbības laikā viņai izkliedz ceļojuma mantru: "Ēd, lūdzies, drāzies!" Un tad nu Kristina dodas ceļā ar mērķi ēst saldējumu un drāzties. Šos sapņus viņa piepilda... vairāk vai mazāk. Cita starpā Itālijā viņa uzzina, ka vectētiņš bijis mafijas boss, kurš nolēmis, ka ģimenes biznesu vislabāk varētu pārņemt neviens cits kā itāliski nerunājoša amerikāņu mājsaimniece.
Filmas sižets mētājas starp skaistiem Itālijas dabas skatiem, ēdiena tuvplāniem un vardarbības ainām. Manas meitas visvairāk sajūsmina brīdis, kad Kristina ar augstpapēžu kurpi sašķaida vīrieša dzimumorgānus un izdur viņam aci. Pa vidu visam ir Monika Beluči, kuras personībā nozīmīgākā iezīme ir seksīga titāna kāja.
Filma, protams, ir pilna ar feministiskām klišejām. Tomēr iespējams, lai mēs tuvinātos vismaz kaut kādai izpratnei par dzimumu līdztiesību un apjausmai par to, cik absurdi sadalīti pienākumi ģimenē, mums vajadzīgas arī šādas klišejiskas, plakanas filmas. Varbūt ideja par sievieti varas pozīcijā šķiet tikpat absurda kā doma, ka amerikāņu mājsaimniece varētu būt itāļu mafijas boss. Vismaz tā izskatījās, kad klausījos Dombura sarunu ar prezidenta amata kandidāti Elīnu Pinto, kuru viņš vairākkārt pārtrauca un kopumā, manuprāt, izturējās nicinoši. Visa saruna nedaudz atgādināja kadrus no filmas, kur Kristina mēģina saviem mārketinga firmas bosiem pierādīt, ka sievietes arī drīkst būt reklāmas mērķauditorija, bet viņi kaut kā pamanās to visu nedzirdēt.
Varbūt šī filma tapusi tādēļ, ka mēs līdz galam neticam, ka sieviešu līdztiesība sasniedzama tuvākajos 10, 20 vai 50 gados. Tāpēc mums tiek piedāvāta pasaka, kurā skaidri pateikts – vienīgais veids, kā sieviete var nokļūt varas pozīcijā, ir, pārņemot kriminālu biznesu, vīna aparātā maļot konkurentus un šķaidot vīriešu ķermeņa daļas ar savu kurpi.
Pēc filmas ieejam tualetēs, uz kuru durvīm ir citi tikpat reālistiski varoņsieviešu tēli – Hermione no "Harija Potera", Natālija Kuka no "Čārlija eņģeļiem" un Elena Riplija no "Svešā". Atliek vien cerēt, ka mums visām, lai īstenotu ambīcijas, paredzēts ceļš kaut kur pa vidu starp sievieti, kas "dara visu visiem", un mafijas bosu.
1