Recenzija par Denī Kotē filmu "Tāda vasara", kas 18. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.
"Jūs šeit neesat, lai ārstētos. Jūs neesat slimas," filmu iesāk seksa terapijas retrīta izveidotāja. Vai tas ir solījums, ka filma būs par to, kā mēneša laikā šīs sievietes un viens vīrietis nododas orģijām? Vai varbūt stāsts par brīnumiem un dziedināšanu? Vai arī "intelektuāls onānisms", kā atzinis kāds no filmas recenzentiem?
Denī Kotē (Denis Côté) filma "Tāda vasara" ienirst notikumos, kas nepilna mēneša laikā norisinās retrītā nimfomānēm ("jo 23 dienas ir par maz, bet 30 – par daudz"). Mēs iepazīstam retrīta idejas autori Matildi, vadītāju Olīviju, sociālo darbinieku Semu un trīs retrīta dalībnieces – nopietno Leoniju, impulsīvo Eiženiju un bīstamo Geišu.
Vai ar antidepresantiem, gadiem ilgu terapiju un retrītu pietiek, lai dziedētu traumas, kas radušās no bērnībā un jaunībā piedzīvotas vardarbības? Vai arī patiesībā ar šīm sievietēm viss ir kārtībā un viņām vienkārši patīk nodarboties ar seksu?
Popkultūrā, izklaidē retrīts ir vieta, kurā notiek radikālas pārmaiņas. Ir neskaitāmas Holivudas filmas par retrītiem narkotiku atkarīgajiem, slavenībām, kas uz tiem dodas, lai risinātu seksa atkarību, un visbeidzot arī mūsu pašu "No ērkšķiem uz…" – retrīts sola pārmaiņas dažu nedēļu vai mēneša laikā.
"Tāda vasara" tieši pretēji – nedod solījumu, ka cilvēku var salabot ar vienu retrītu, bet aicina pārdomāt, cik lielā mērā problēmas patiešām ir problēmas.
Filmu varētu nosaukt par radikāli netiesājošu drāmu par seksualitāti, un brīžiem rodas sajūta, ka tā ir dokumentāla, nevis mākslas filma. Tā ir lēna, bet vismaz man tas nevienā brīdī nekļuva mokoši. Kā šīs sievietes nokļuva retrītā? Ko viņas vēlas sasniegt? Kāds ir retrīta mērķis? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildēt sižets nesteidzas.
Pīters Debrūžs (Peter Debruge) žurnālā "Variety" sūdzas, ka filma ir "tik hipercieņpilna, ka tas jau kļūst garlaicīgi" un režisors centies neekspluatēt seksualitāti un neveidot filmu pārāk seksuāli rosinošu. Jāatzīst, ka nepiekrītu – man šī filma šķita seksuāli ļoti rosinoša. Jā, tā cieņpilni un sieviešcentrēti skatās uz sievietes baudu. Var piekrist, ka tas nav attēlojums, pie kura esam pieraduši filmās par sievietēm un seksu.
Bet varbūt problēma nav ar šo filmu, bet ar visām pārējām? No vienas puses, šie sieviešu tēli redz sevi caur vīrieša skatpunktu (t.s. "male gaze") un meklē veidus, kā sevi optimāli prezentēt vīriešiem seksuāli patīkamā veidā. Viņas nespēj sevi redzēt citādi, ārpus sevis kā seksa objekta. No otras puses, filma pati neieņem vīrieša skatpunktu, tā ir centrēta uz sievietes seksualitāti, alkām un veidiem, kā sieviete gūst baudījumu.
Iesaku filmā pievērst uzmanību vīrieša lomai un attēlojumam. Ne visiem vīriešiem ir redzama seja, daudzi no viņiem paliek vien mainīgi tēli. Viņu domas, motivācija, vēlmes – filmas sižets tam nepieskaras. Sieviešu seksuālās vēlmes un to īstenošana attēlota plaši, kamēr vīrieši paliek neredzami. Šī ir filma, kurā gandrīz nav vīrieša perspektīvas.
Vēlos arī izcelt operatora darbu – ar ļoti tuviem kadriem un līganu kameras kustību tiek radīta klātbūtnes sajūta, mēs esam istabā, elpojam pakausī filmas tēliem un izjūtam seksuālo enerģiju, kas ir filmas pamatnoskaņa. Seksuāli piesātināts kļūst viss.
Katram no sieviešu tēliem ir savas problēmas privātajā dzīvē, arī retrīta vadītājai, un izskatās, ka neviena no tām tā arī netiek atrisināta. Filmas beigās sociālais darbinieks Sems sarunā ar retrīta vadītāju Olīviju atklāj – retrīts nevienu gadu nebeidzas ar risinājumu, arī šoreiz.
Tomēr man šķiet, ka ir cerība. Filmas nobeigumā sievietes, šķiet, uz mirkli izraujas no savas nimfomānes lomas, sadodas rokās un, ķiķinot kā skolnieces, ielec ezerā ar visām drēbēm. Un pazūd.
2