Pēc pāris nedēļām apritēs gads, kopš valstī Covid-19 dēļ tika izsludināta ārkārtējā situācija. Krīze ir globāla, tomēr arvien biežāk jādomā par tās lokālajām izpausmēm. 2020. gadā valstis atšķīrās pēc attieksmes pret pulcēšanās ierobežojumiem un maskām. Mums gāja diezgan labi, daži pat cerēja uz latviešu kā tautas īpašo imunitāti pret vīrusu. 2021. gada sākumā aktuālā atšķirība ir vakcinācijas stratēģijas un apjomi, un mums vairs neiet tik labi.
Cita starpā problēmas ar vakcināciju izcēla gaismā valdību kļūdas un neizdarību. Eiropas Savienības līmenī kārtējo reizi nācās pārliecināties, ka Brisele vieglāk tiek galā ar cēlu politisku mērķu izvirzīšanu nekā ar to efektīvu izpildi. Neko daudz Eiropas Komisijai pārmest nevaram, jo nekas neliecina, ka Latvijas valdība, atstāta savā nodabā, ar uzdevumu būtu tikusi galā labāk. Šo pārliecību nostiprināja 6. janvāra LTV raidījums "Šodienas jautājums". Līdz tam mana domu gaita bija apmēram šāda – ir sarežģīta situācija, visur ir problēmas, mūsu valdība tiek galā, cik nu tas ir iespējams, citi nav labāki –, bet pēcāk, klausoties, kā ministri viens pēc otra jaucas un taisnojas, radās stipras aizdomas, ka viņi vienkārši ir apjukuši un īsti nesaprot, ko grib darīt.
Un tad nāca vakcinējamo personu prioritāro grupu saraksts, kurā nākamās aiz mediķiem tika nosauktas amatpersonas, kas svarīgas valsts drošībai un valsts darbības nepārtrauktībai. Cilvēki, vecāki par 70, bija mazāk prioritāri.
Cik zinu, publiski nav izskanējis skaidrojums, kā šis lēmums tika pieņemts. Atbilstoši arī motivāciju varu tikai minēt un diagnozi droši uzstādīt nevaru. Tomēr simptomi norāda uz muļķību.
Pirmkārt, vismaz starptautiskajos medijos brīdinājuma signāli par to, ka vakcīnu sadale ir sociāli, politiski un ētiski riskanta problēma, masveidā parādījās vienlaicīgi ar ziņu par veiksmīgu vakcīnu izstrādi. Kopējais secinājums, par ko visi ir vienisprātis, – vispirms jāvakcinē medicīnas darbinieki, bet – ko darīt tālāk – nav īsti skaidrs. Tas nozīmē, ka šis saraksts bija īpaši rūpīgi jāpārdomā. Patiesībā laika pietika arī publiskai diskusijai, kas noteikti uzrādītu sabiedrības izpratni par prioritātēm.
Otrkārt, arguments, ka vispirms jāgādā par valsts funkcionēšanai nepieciešamo cilvēku drošību un tikai pēc tam par "parastajiem" cilvēkiem, ir sen zināms un nav absurds. Tomēr tikpat sen ir zināms, kā šo argumentu mēdz izmantot varas pārstāvji, lai pamatotu visādas privilēģijas. Nāk prātā britu astoņdesmito gadu seriāls "Jā, ministra kungs", kurā vienā no sērijām pašvaldības vadītājs taisnojas, kāpēc viņš nebūvē civilās aizsardzības patversmes, bet pašvaldības pagrabā ir patversme, kurā viņam ir rezervēta vieta: "Mani pierunāja, es ļoti negribīgi piekritu, ka manas dzīvības nosargāšana ir nepieciešama, lai aizsargātu Temzmāršas nodokļu maksātāju intereses."
Atslēgas vārdi ir "mani pierunāja". Visādi var būt, bet es patiesībā šaubos, vai ministri tik ļoti baidās par savu dzīvību, ka gatavi riskēt ar politisko karjeru, aizlienot priekšā pensionāriem. Parasti tas notiek citādi – uzrodas kāds padomdevējs, kāds ar spožu ideju, sak: "Tas būtu tikai loģiski, ka ministri tiktu vakcinēti pirmie! Ja kāds no ministriem saslimst, tad visa valsts darbība ir apdraudēta. Vai tad valsts var pastāvēt bez ministriem?! Tas ir pašas tautas labā, ka jūs pirmie tiekat pie vakcīnas!" Un tad vēl piemēri ar Džonsonu un Baidenu, kuri publiski vakcinējās, lai demonstrētu vakcīnas drošumu. Tas nekas, ka laiks, vieta un apstākļi ir citi. Argumenti krājas. Un tad vēl ir pārējās svarīgās amatpersonas, pie reizes tos tak arī var vakcinēt, turklāt tā var izveidot zināmu buferzonu, ja nu kāds izdomā pārmest, ka ministri rūpējas tikai par sevi.
Šī domu gaita ir gana saprotama, bet šajā mirklī ministru prātos vajadzētu ieslēgties trim drošības sistēmām – pirmkārt, morālajām bremzēm, otrkārt, misijas apziņai, treškārt, politiskajiem instinktiem.
Vērtību jēga ir tā, ka tās ierobežo kalkulāciju, – pat ja ir labi argumenti tam, ka tu esi nozīmīgāks par vienu vai otru pensionāru (un tā nav tikai retoriska figūra, bet reāli cilvēki), būtu vismaz rūpīgi jāpārdomā, kurām vērtībām es ar savu rīcību izsaku atbalstu un vai es varu ar šo izvēli viegli sadzīvot.
Ikdienas politikā un pārvaldē pastāv kaut kāds samērs starp diviem poliem – misiju un visādām sīkām interesēm. Vienmēr gribas cerēt, ka krīzes situācijā šis samērs mainīsies par labu misijai un valsts vadīšanā iesaistītie cilvēki spēs atlikt malā dažādas darbību un bezdarbību rotaļas, lai fokusētos uz to, kas ir jāizdara – jāizved sabiedrība no krīzes. Epopeja ar amatpersonu sarakstiem ir tikai viena no liecībām par to, ka vecie ieradumi nav atmesti. Turklāt dažādi signāli liecina, ka misijas apziņas augstākais punkts jau ir garām, sākusies vainošanas un imunitāšu krāšanas spēle – nākamgad vēlēšanas!
Protams, vispārsteidzošākais, ka politiķiem nenostrādāja viņu instinkti. Vai tiešām neviens nepajautāja – kā sabiedrība varētu reaģēt uz lēmumu pēkšņi ielikt prioritāro grupu sarakstā amatpersonas? Man ir aizdomas, ka mums ir darīšana ar tipisku grupdomas gadījumu. Grupdoma jeb groupthink ir jēdziens, ko 70. gados padarīja populāru psihologs Ērvings Džaniss. Termins ietver atsauci uz Džordža Orvela romānu "1984", kurā totalitārajai sabiedrībai ir raksturīga "dubultdoma", kas ir īpaši ieaudzināts pašapmāna veids. Grupdoma savukārt ir parādība, kad gudri cilvēki, kopā sanākuši, pieņem muļķīgus lēmumus. Grupdoma notiek īpašas apstākļos – nepieciešams, lai vismaz daļa no grupas būtu cilvēki ar autoritāti, viņiem vajag būt pārliecinātiem par sevi un savu spriestspēju, grupai vajag būt saliedētai, un tās locekļiem parasti ir svarīgi saglabāt grupas vienotību. Īpaši grupdomu veicina grupas izolācija no tiem, kuri tai nepieder vai domā citādi, kā arī augsta stresa situācijas, kad ātri jāpieņem atbildīgi lēmumi. Grupdomas gadījumos iebildumi un šaubas par lēmumu pareizību diskusijas laikā vai nu tiek aizrunāti, vai netiek skaļi izteikti. Rezultātā cilvēki kopā nonāk pie secinājumiem, kādus nekad neizdarītu, ja katrs domātu patstāvīgi. "Tas bija ministru kabineta kopējais lēmums."
Mulsinošs ir ne tik daudz pats lēmums par prioritārajām grupām, cik tas, ka neviena no šīm bremzēm nenostrādāja.
4