Foto: Juris Justs, Riga Street Photography
 
Proza
07.07.2021

Galerija

Komentē
1
Saglabā

Sapņos es reizēm vedu pastaigā bērnus. Viņi nav līdzīgi nedz man, nedz viņai – viņi nav līdzīgi nevienam, ko pazīstu šeit. Bērni ir divi, viņi turas man pie rokām, un mēs ejam pār kāpām. Reizēm tā ir ziema, citreiz – vēls rudens. Kāpas šajos gadalaikos ir nemīlīgas, un jūra tad izskatās ļaunu vēstījumu pilna. Bet manos sapņos jūras nav – es ar bērniem pārbrienu pāri pēdējai kāpai un priekšā atklājas bezgalīgs smilšains tukšums ar kaiju kliedzienu skrāpētām debesīm un sadriskātu horizontu. No tā visa vējo kaut kāds nesaprotams, pārdabisks miers. Un tā mēs tur stāvam.

Un tā mēs tur stāvam.

Tas bija kādā piektajā vai ceturtajā klasē. Drīzāk ceturtajā – ja reiz es to atceros, tad tas notika laikā, kad vēl puslīdz regulāri apmeklēju skolu. Virs sporta zāles tur bija tāda kā galerija (es nudien nezinu, kā to pareizi latviski sauc) metrus četrus virs zemes, tā stiepās pa visu zāles perimetru, un čaļi bija iecienījuši no tās mest basketbola bumbu grozā. Kāds, kurš lejā spēlēja, pameta bumbu uz augšu, kāds cits to augšā ķēra un tad meta no galerijas grozā. Kādu dienu to mēģināja izdarīt puisis, vārdā Roberts. Šķiet, viņš mācījās klasi augstāk vai zemāk, jo es pirms tam viņu vispār nebiju pamanījis. Sportisks tas puisis nebija – tāds padrukns un lēnīgs, tomēr bumbu noķēra un entuziasma pilns pārliecās pār galerijas margām, lai iemestu to grozā. Bet kaut kas aizgāja greizi un bumbas vietā lejā lidoja viņš pats. Es atceros skaņu – tā bija ļoti savāda skaņa. It kā kāds no visa spēka būtu triecis svaigi uzceptu pankūku pret sienu. Roberts, krītot ar galvu lejā, bija pamanījies izstiept uz priekšu rokas. Vēlāk tumsnēja skolotāja mums teiks, ka viņu izglāba tas apstāklis, ka viņš, atšķirībā no daudziem citiem mūsu skolā, negāja nekādos sporta pulciņos, sambo grupiņās un nebija pieradināts krītot "sagrupēties". Es gan domāju, ka viņu izglāba tas, ka viņa tēvs bija kaut kāds galvenais mūsu pilsēteles slimnīcā un ātrie atbrauca pāris minūšu laikā. No Roberta rokas tobrīd caur pārplēsto ādu rēgojās laukā izlīdis kauls. Tas neizklausīsies īsti normāli, bet kaut kas mani tajā skatā apbūra. Ne tā, ka es atkal gribētu ko tādu redzēt, nē, bet tobrīd es, gandrīz neelpojot, blenzu uz tām šausmām un nespēju novērsties. Ko es vispār darīju skolas sporta zālē?

Pāris desmitgades vēlāk es tieši tāpat blenzu uz kaulu, kurš rēgojās jau no manis paša rokas. Pilnīgi skaidrā, bet totāli pārguris es kādas piektdienas vakarā pēc darba biju pamanījies izgāzties caur duškabīnes stikla durvīm. Joprojām nesaprotu, kā tas notika. Lūk, es stāvu dušā, šķiet, pat dungoju kaut ko, un, re, es jau stāvu ārpus duškabīnes – apkārt viss ir stiklos, no mana elkoņa šļācas asinis, es paceļu roku un spogulī redzu, ka no tās rēgojas kauls. "Vecīt," es tobrīd klusi sev čukstēju, "tu tikai paskaties uz šo. Tas taču vispār nav normāli, vecīt!"

Ir vēl viens jocīgs sapnis, kurš paretam mēdz atkārtoties, – lidostā pie bagāžas lentes es gaidu savu somu un piepeši termināla dziļumos kāds sāk šaudīties –  BAM, BAM!! Cilvēki skrien, kaut ko kliedz, mauro lidostas skaļruņi, bet es turpinu stāvēt un gaidīt savu dumjo somu. Jo es taču nevaru to tā vienkārši atstāt – kāda jēga man skriet prom bez tās? Tikmēr šāvienu trokšņi tuvojas, ap mani vairs neviena cita nav, un piepeši es redzu, ka bagāžas lente apstājas.

Robertu operatīvi sašuva, un pēc pāris mēnešiem viņš jau atkal atgriezās skolā. Kāda gaišādaina skolotāja mums stāstīja, ka viņš ceļā uz slimnīcu esot zaudējis "17 litrus asiņu" – es joprojām reizēm domāju par to, kas, pie velna, mūs tajā skolā vispār mācīja. Robertam, saprotams, bija atbrīvojums no sporta stundām līdz gada beigām, bet basketbola spēļu laikā viņš tāpat mīlēja burzīties pa sasodīto galeriju un kliedziens: "Ķer bumbu, Robčik!" – kļuva par tādu kā saukli. Vēlāk mēs visi nedaudz pieaugām, skolas basketbola komandas līderi pēc visiem žanra likumiem sāka lietot heroīnu, un diskotēku laikā pie blakus esošās dzelzceļa stacijas ļoti organizēti notika masveida kautiņi. Es tajos nepiedalījos, jo biju maziņš, tieviņš un lasīju Bulgakovu. Nekas daudz pa šiem teju 30 gadiem nav mainījies. Vienīgi Bulgakovu es vairs nelasu.

Varētu domāt, ka es sāku savu stāstījumu ar sapni par bērniem, lai tālāk to kaut kā attīstītu, bet tā nav. Es vienkārši vakarnakt atkal to sapni redzēju, un man gribējās par to pastāstīt. Ir teiciens, ka slikti sapņi nepiepildās, ja tos izstāsta. Šis nebija slikts sapnis, un es drīzāk gribētu, lai nepiepildās visi pārējie, bet šādos teicienos nevar nesaskatīt kaut kādu sirmu, viltīgu gudrību. Cilvēks, kas izstāsta kādam savu slikto sapni, psiholoģiski tiek atbrīvots. Tas ir kā atstāt to somu lidostā, nedirnēt pie bagāžas lentes, bet vienkārši aiziet, pirms sākusies šaušana. Jo viss, kas tajā somā atrodas, – viss, bez kā tik grūti iztēloties savu šā brīža esību – patiesībā ir kaut kādi štrunti no "Select" kataloga. Uzpariktes, kas paredzētas tikai tam, lai stutētu citas tikpat bezjēdzīgas aplamības. Tāpat kā attiecības ar cilvēkiem, kuras uzturi tikai tāpēc, lai nevajadzētu citiem skaidrot, kāpēc esi tās pārtraucis. Kā zāles, kuras dzer, lai nomāktu citu zāļu nevēlamās blakusparādības. Kā telefona bateriju taupīšanas programmas, kas pašas aprij bateriju. Tam visam patiesībā nav pilnīgi nekāda sakara ar tevi pašu. Tai somai, šiem sapņiem, sporta zāles galerijai – tas varētu attiekties arī uz pilnīgi jebkuru citu. Izņemot to kaulu, kas rēgojas ārā no pārplēstās ādas.

Ko, pie velna, es darīju skolas sporta zālē?

Manai vecākajai māsai kādreiz uz kājas bija drausmīga rēta. Mēs bijām vēl pavisam maziņi, plūcāmies kā jukuši, un kādu reizi viņa nesās man pakaļ caur dzīvokli, mēģinot mani piebeigt. Es ieskrēju istabā un paguvu aizcirst durvis. Durvīm bija stikls, un māsa tajā ielidoja ar kāju. Es ieraudzīju visu to asiņu jūru, kaulus un aizmuku. Par laimi, mēs mājās nebijām vieni, un kāds izsauca ātros – kāju paguva sašūt, bet daudz netrūka, lai viņa to būtu zaudējusi. Vēlāk, kad viņa jau bija dumpinieciska pusaudze, māte kaut kā atrada iespēju un aizveda viņu uz, ja nemaldos, Cīrihi, kur plastiskais ķirurgs to rētu gandrīz pilnībā likvidēja. Un māsa atkal varēja staigāt svārkos. Vispār mēs ar māsu par to laikam nemaz neesam runājuši. Un es gandrīz pilnībā esmu ļāvis sev to aizmirst. Tomēr atceros – vectēvs mani todien atrada paslēpušos skapī un nodeva man māsas sacīto – kad viņu visu vienās asinīs krāmēja ātrās palīdzības mašīnā, viņa bija vectēvam likusi man pateikt, lai es nebaidos.

Un es cenšos.

Reizēm vasarās es tagad saduros ar tiem, kas pārstāvēja manas pamatskolas "Basketbolista dienasgrāmatas" līdersarakstu. Tie, kuri tolaik nenomira, tagad dzīvo ārzemēs un vasarās mēdz atbraukt, lai triektu nost naudu visos tajos stulbajos Vecrīgas krogos. Cilvēki parasti mainās, mainās viņu vaibsti, žesti, mīmika un valoda, bet tas neattiecas uz šiem tipiem. Viņi ir kā iekonservēti. Un tad es eju viņiem klāt un uzspēlēti laipni sveicinos. Uzpēlēti iecietīgi skaidroju, kas esmu. Man būtu jābūt dusmīgam uz viņiem – reti kurš no tiem čaļiem mani savulaik nav pazemojis, bet es nespēju sevi uz to noskaņot. Atvadoties ikreiz nokliedzos: "Ķer bumbu, Robčik!" – un tad mēs smejamies: viņi – samāksloti un nervozi, es – no visas sirds.

Sapņi droši vien atspoguļo to redzētāja aktuālo politisko situāciju. Un otrādi – lai cik arī nesaprotami tas skanētu. Tu sapnī meties no tilta upē tāpēc, ka gribi aizbēgt. Tu aizbēdz, jo esi to redzējis sapnī. Bezmaz katru dienu, reizes trīs vai vairāk, es dzirdu – vai man liekas, ka dzirdu – attālu saucienu. Tas ir tik kluss, ka būtu neiespējami saprast, kas tiek saukts, ja vien es nezinātu, ka tas ir mans vārds. Es saprotu, ka tas ir tikai tāds apziņas brāķis, kļūda bioķīmisko reakciju ķēdītē, un nekādi sevi nenododu – pat galvu nepaceļu un riņķī neskatos. Bet patiesībā – un es to nekad nestāstītu nevienam ārstam, nekad zem tā neparakstītos – patiesībā es tādos mirkļos gaidu, ka pamodīšos. Kaut gan ir skaidrs, ka vienu dienu, šī sauciena noķerts, izdarīšu tieši pretējo.

Ķer bumbu, Robčik, esi labākais! Noplēs sev visu ādu, lai pasaule ieraudzītu tavus kaulus! Apprecies ar pārdevēju no piemājas bodes, iestādi koku un dibini biedrību. Esi antagonists, Robčik – čakarē naratīvu! Izsmej feministes, lamā bēgļus, pīpē astoņas timiāna paciņas dienā! Aizbrauc uz Cīrihi un uztaisi sev jaunu degunu! Uztaisi sev bērnus, Robčik, esi vecis!! Iemet trīspunktnieku no galerijas.

Uz skolu pēc ceturtās klases es vairs īsti negāju, jo man sākās nebeidzamu smadzeņu satricinājumu sērija. Kaut kur lasīju, ka astoņi vai vienpadsmit – īsti neatceros – skaitās point of no return un pēc tam cilvēks vienkārši oficiāli jau ir uzskatāms par debilu, un nekādas lobotomijas vai masāžas tur neko neglābs. Varbūt tā tiešām arī ir. Katrā ziņā es saprotu, ka esmu sarežģīts, un tiem, kas mani kaut nedaudz mīl, neklājas viegli. Jo man šķiet, ka pasaule ir nepareiza un arī viņi ir nepareizi, un, kad kliedzu uz viņiem, es neredzu, ka nepareizs esmu tikai es pats. Neredzu, ka patiesībā viņi ir daudz iecietīgāki pret mani, nekā situācijas prasa. Neredzu, ka visu laiku man tiek piedots avansā. Tad viņi neiztur un aiziet. Kādu dienu tomēr aiziet visi.

– Kur jūra? – man jautātu tie bērni.

– Jā. Nu, es nezinu patiesībā. Vajadzēja tepat būt. Iesim skatīties? – es teiktu.

Un tā mēs ietu.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!