Tajā pamestajā atrakciju parkā, starp neaizvāktu karuseļu salauztajiem skeletiem, zem nojumes, kas sašķiebusies no vasaras lietus, slēpjas bariņš pusaudžu – trīs puiši, trīs meitenes. Abas kompānijas nupat tikai iepazinušās – pilnīgi nejauši un kaut kā pārlieku kinematogrāfiski satiekoties piejūras pilsēteles estrādē un secinot, ka ir vienīgie apmeklētāji, kas ieradušies uz atceltu koncertu. Vai varbūt koncerts paredzēts citā datumā un viņi visu ir sajaukuši, tam tāpat nav nozīmes. Meitenes atbraukušas no galvaspilsētas, puiši ir vietējie un drosmīgi piedāvā jaunkundzēm izklaidēties kopā. Meitenes ķiķinot piekrīt. Nekādu izklaižu gan piejūras pilsētiņā nav, tāpēc viņi vienkārši klaiņo pa ieliņām, dzerdami alu un pļāpādami blēņas, līdz spējas lietusgāzes iedzen viņus sen aizslēgtā, rūsējošā atrakciju parkā. Es varu atsaukt atmiņā viņu balsis, pat kādas frāžu atlūzas, samirkušo ādas jaku smaržu, bet, protams, sen vairs neatminos, ko domāju tad, sēdēdams zem nojumes un nedroši turot nupat iepazītas meitenes roku. Gan jau centos izdomāt to, kāda viņa ir. Iespējams, tā bija pirmā meitene, kuras roku atļāvos tā saņemt. Tam nebija kādu sevišķu iemeslu, nekādu spēju simpātiju, kas piepeši būtu salauzušas manu intraverto pasivitāti, vienkārši mani biedri jau bija sačalojušies ar abām pārējām meitenēm un būtu neglīti atstāt trešo jaunkundzi bez uzmanības. Pie tam bija izdzerts diezgan daudz alus. Mēs atvadījāmies tikai no rīta. Nakts, aizvadīta kāda piesmēķētajā dzīvoklī, nekādu sižetisku attīstību nebija nesusi. Meitenes tika pavadītas uz vilcienu, es, mājās atgriezies, kādu laiku pētīju spogulī savas acis – tās atgādināja izsistus skatlogus. Es atceros to, jo pierakstīju.
Tagad no rītiem vajag acu pilienus, dažas ripas, pāris mantras. Tagad no rītiem vajag ierasto eksistenciālās krīzes piecminūti, kad, jau saģērbies ārā iešanai, sēdi gaitenī, noliecis galvu, veicot klusas, ierastas pārrunas ar sevi. Tūlīt būs jādodas laukā, un simtiem iekaisušu acu pāru mēģinās uzplēst, noraut nost šo ietinamo papīru, bet to atļaut nekādi nedrīkst, tāpēc jāsaņemas, jāaizsit izdauzītie skatlogi ar finiera plāksnēm un pāri ar baloniņu krāsu jāuzpūš kas rupjš. Tad viņu skatieni slīdēs pāri ierasti, neapstājoties. Tas ir kā naktī uz ielas, ejot cauri apšaubāmu ļautiņu baram, – rupja nolamāšanās pie sevis visbiežāk laupa viņu tālāko interesi.
Kaut kas bija arī pēc tam, kaut kādi zvani, kam nepiegriezu vērību. Kaut gan, nav izslēgts, zvanīju es pats. Atceros nakti pludmalē – bars jau krietni pieaugušāku jauniešu, ugunskurs kāpās, sangrijas tvaiki. Atkal tā pati meitene, un atkal es, visticamāk, mēģinu izdomāt, kāda viņa ir īstenībā. Man neizdodas un piepeši arī negribas izdomāt nekādas īstenības. Jokaina, aplama saruna, viņas asaras. Es nepalieku, nemierinu, pieceļos un brienu pa smiltīm uz krasta pusi. Apsēžos aizsmēķējis, tad apguļos uz muguras tumsā. Ir pats rudens sākums, un debesis nosētas zvaigznēm tā, it kā kāds būtu tās histēriski caurumojis no ložmetēja. Man aizraujas elpa no šī skata, es nekustoties guļu un neko vairs nedzirdu. Vienaldzība – gaiša, nevis tumša un smaga kā piemircis lietusmētelis – piepilda krūtis.
Kas gan ir tavas asaras, meitenīt? Kas esi tu pati, un kas es pret šīm debesīm? Tu tikai paskaties... Paskaties uz to visu. Neprāts. Tu saproti, ka mums vispār nav nekādas nozīmes? Es klusi nočukstu pie sevis, cigarete nodegusi dedzina lūpas, zvaigznes sāk pulsēt smagi kā noskrietas sirdis, puk-puk-puk, tad gāžas man pāri.
Galvu pacelt kļūst aizvien grūtāk. Nav arī īstas vajadzības. Budžetam pieejamie produkti novietoti plauktiņos zemāk par acu līmeni. Nevajag gan arī neko no tiem. Būtu bezgala jauki ieiet veikalā un atrast ko tādu, kas līdzētu, bet tur lielākoties pārdod nocenotus bumbierus un minerālūdeni. Nav ne jausmas, kā un kam tas varētu līdzēt.
Tad – tā jau ir cita dzīve – es satieku viņu klubā, kurā esmu vairāk nekā nejauši ieklīdis pa taisno no vecpilsētas ielas nakts vidū. Es atpazīstu viņu, kad viņa pieskrien man klāt, velk dejot, bet neatceros vārdu un neuzdrīkstos pārjautāt. Viņa joprojām ir tāda pati pēc šiem padsmit gadiem. Tikpat par daudz gaišmataina, izsaucoša, nedaudz par daudz pārliecinoša – tas pats, kā dēļ toreiz, tūkstošgades sākumā, atstāju viņu raudam kāpās. Un mēs neveikli dejojam – neveikli, jo es nemāku – un mēs dzeram – veikli, jo to es māku –, kliedzam viens otram kaut ko ausīs pie letes. "Tā taču ir kārtējā remarka," es domāju, kad aiz neizsisto skatlogu stikliem vecpilsētas ieliņās sāk svīst gaisma, "tagad man viņa jāatstāj, tādi ir žanra likumi." Un es tiešām aizeju, bet vēlāk atgriežos. Kaut kas ir mainījies zvaigžņu skaitā, ko spēju saskaitīt no Doma laukuma, kaut kas ir mainījies manī pašā. "Klau," es aizelsies saku, jo esmu skrējis visu atpakaļceļu bailēs, ka viņa būs aizgājusi, "atvaino par stulbu jautājumu, bet kā tevi sauc?"
Arī tas taču viss bija ļoti sen, es saprotu un sāku skaitīt gadus uz saviem pirkstiem. Daži saliecas viegli un veikli, citi – nedaudz čīkstot un sāpēs. Ja man jautātu, es teiktu, ka visvairāk no laika manā dzīvē ir cietušas plaukstas un acis. Ja man jautātu, es teiktu, ka novecojoša čaļa žēlabas jau nu mani interesē vismazāk. Sadauzītas rokas, izšķirtas laulības, izgāzti skatlogi. Kurš labo, kurš stiklo tos izgāztos skatlogus? Rūķītis sarkanā cepurē?
Tad atkal bija kaut kādas naktis piesmēķētā dzīvoklī, randiņi trokšņainos krogos, skūpstīšanās viņas mašīnā ziemas vidū. Nekas tur nevarēja sanākt un nesanāca. Bet mēs izlikāmies, ka sanāk. Man vispār nebija izvēles, jo viņas bijušais izrādījās vardarbīgs mudaks, kurš zvanījās man naktīs un draudēja mums abiem. Sākumā atkal devos uz krasta pusi gulēt smiltīs, tad aptvēru, ka šoreiz tā to atstāt nesanāks. Tāpēc izspļāvu sadegušo cigaretes filtru no mutes un pateicu tam čalim – nē. Man būtu bijis no viņa jābaidās, bet es nebaidījos ne grama. Visi tie viņa piesauktie baikeri, kuri lauzīs man kājas, histēriskie draudi tukšumā. Esmu dzirdējis to visu tik bieži, ka manis šeit atrašanās fakts apliecina tā čaļa totālās diršanas faktu.
Viņa gribēja aizbraukt no šejienes. Un ņemt mani līdzi.
"Jā," es teicu. "Jaunzēlande izklausās lieliski," teicu, negrasoties nekur braukt, jau no paša sākuma negrasoties nekur braukt. Kam, izņemot viņu, es tur būtu vajadzīgs? Un cik ilgi viņas pietiktu?
"Braucam," es teicu, "darām to."
Un viņa priecīga pakoja mantas. Kādu nakti es pats piezvanīju viņas bijušajam, kurš, kā izrādījās, par bijušo sevi neuzskata. Es biju noguris un piedāvāju viņam visu atrisināt tūdaļ pat. Tikties uz tilta. Viņš nepiekrita. Meitene aizlidoja. Es aizbildinājos ar to, ka man jānokārto visas darba lietas, bet uzreiz pēc tam sekošu. Nezinu, kurā brīdī viņa aptvēra manus melus, tas laikam notika kaut kā pakāpeniski – viņas telefona zvani no otras pasaules malas kļuva retāki un mazāk smeldzīgi, līdz izbeidzās pavisam. Es nepārdzīvoju, jo viss, ko gribēju, bija noticis. Viņa bija prom, viņa varēja sākt visu no sākuma un to arī darīja.
"Es varētu atvērt tūrfirmu," kādus gadus vēlāk es teicu krogā paziņam.
Tā atrakciju parka vietā šodien plešas jaunu, skaistu māju puduris. Tajās dzīvo tikpat jauni un skaisti cilvēki. Visticamāk, viņi nebija pat piedzimuši vakarā, kad salijušie pusaudži tur sēdēja un centās spēlēt pieaugušos un notikušos. Visticamāk, viņi pat nenojauš par to, ka reiz tur bijis atrakciju parks. Es gan to atceros. Atceros, kā tur vizinājos karuseļos, gadus sešus vecs. Un to, kā toreiz, tajā vakarā gadus vēlāk, neveikli uzmetu savu ādas jaku uz viņas trīcošajiem pleciem.
Kā tev iet tagad, meitene?
Vai tu esi laimīga?
Tev jābūt laimīgai, lūdzu.
Lūdzu, esi laimīga.
0