Drausmīgie vārdi

"Proza" laikam gan ir viens no drausmīgākajiem vārdiem latviešu valodā, iedomājos šorīt, sēžot tramvajā pa ceļam uz darbu. Vispār drausmīgu vārdu latviešu valodā ir atliku likām, bet vārds "proza" ir viens no retajiem, kas tiek izmantots bez kādas kautrības, gandrīz vai ar tādu kā lepnumu. Kāds mans sen aizgājušo laiku paziņa mēdza teikt, ka "proza" izklausās pēc pagalam draņķīgas diagnozes. Tādas, ko atskaņot ārpus ārsta kabineta sienām būtu jākaunas. Un šorīt tramvajā es atskārtu, ka tā ir sasodīta taisnība. Tam paziņam bija vēl kaudze dažādu interesantu pārdomu par valodu, literatūru un ne tikai. Un es tagad mierīgi varētu tās nospert, piedēvējot sev. Jo tā jau stulbie prozaisti dara – pieraksta sev citu trāpīgi pateikto, bet paši savas, daudz mazāk veiksmīgās replikas iesprauž mutē garāmejošam personāžam.

Pie tā paziņas es visai regulāri braucu dzert alu, jo biju ieķēries viņa māsā. Tur gan nebija ne vismazāko izredžu – viņa mācījās Mākslas akadēmijā un klausījās "Dead Can Dance", kamēr es savos divdesmit jau biju stroiku un vietējā traumpunkta veterāns. Bet viņu ģimene dzīvoja lielā, grūstošā mājā, kas mani ikreiz apbūra, sarunas ar viņas brāli bija varbūt reizēm viegli paranoidālas, taču interesantas, un pārāk aizņemts es arī nebiju. Dažkārt, kad, pudelēm somā džinkstot, atnācu ciemos, durvis atvēra viņu māte – vēl samēra jauna, neatkarīga sieviete koši rudu zēngalviņu. Pagriezusies grūstošā nama pustumsas dzīlēs, māte tad kliedza dēlam, ka atnācis viņa draugs. Man un, esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, arī viņam tas lika justies neērti. Mēs nebijām draugi.

Vārds "draugs" arī varētu būtu drausmīgo vārdu sarakstā – es šorīt nodomāju, izkāpis no tramvaja pa ceļam uz darbu. Latviešu valodā to neglābjami caurēdis salkani senils naratīvs. Kaut kas no brāļu Ziemeļu dziesmām vai, kā teica viena mana paziņa: "Kad mani nosauc par draugu, gribas izvilkt kasteti." Vai varbūt viņa teica "kaseti", būtību tas nemaina. Un viņu var saprast, es prātoju, brienot caur peļķēm, kurām agrāk būtu azartiski lēcis pāri – šajā laikā un vietā, un jo sevišķi kaut kādā jau "tādā" mūsu vecumā cilvēki par draugiem sāk runāt pēc sestās glāzes vai nedēļu pirms algas.

– Cenšoties pārmācīt citus, mēs pārmācām paši sevi caur vilšanos – tā ir normāla shēma, – teica reiz tas paziņa, kad biju atnācis atkal.
– Kārtējā Laodzi mācība īsajā atstāstā? – es jautāju.
– Nē, "Limp Bizkit", – viņš atbildēja. Atceros, tobrīd istabā ieskatījās viņa māsa. Viņa mēdza šad tad tur ieskatīties, meklējot kaut kādas savas lietas. Grāmatas, diskus, saspraudes, nagu lakas. Uzmest man nicinājuma pilnu skatienu, uzkliegt brālim, lai nogriež klusāk, un atkal pazust. Saprotams, tagad es varētu, to atminoties, piepeši atskārst, ka patiesībā viņa nāca manis dēļ. Ka viņa vienkārši nezināja, kā citādi pievērst manu uzmanību. Varētu droši vien, ja pirms pāris gadiem, apmēram 7,5 tūkstoš dienu vēlāk, nebūtu viņai pajautājis un saņēmis gana izsmeļošu, lai arī lakonisku atbildi. Tāpēc nē.

Šorīt pa ceļam uz darbu, sēžot skvērā un kā personāžs no Glāsu ģimenes pīpējot vienu cigareti pēc otras, atceros šīs meitenes kāzas. Vai pareizāk sakot – neatceros. Viņa apprecējās ar čali no mūsu pilsētas, ne ar tādu deģenerātu kā mēs, pārējie, un tomēr. Es pazinu to puisi, mēs bijām paziņas. Man gribētos pateikt ko sliktu par viņu, bet nekā tāda baigi slikta diemžēl nav. Un skaidrs, ka viņš, nevis līgava bija iniciators tam, lai tiktu uzlūgts arī es. Pirms ceremonijas Dubultu baznīcā mēs ar līgavas brāli, abi satērpušies kaut kādos vectēvu izlaiduma uzvalkos, nokāpām uzpīpēt un iedzert pie Lielupes. Drīzāk par laimi nekā ne, tur kā dzīvi iepazinusi grāmatvede ūdenī zvalstījās slikti piesieta zvejnieku laivele. Es tagad mierīgi varētu teikt, ka tā bija viņa ideja, bet neatceros. Airu neesamību mēs pamanījām nedaudz novēloti. Nākamo stundu, sešu cigarešu un kontrabandas šņabja pudeles garumā, mūs nesa slinka straume.
– Mēs dodamies uz jūru, sasodīts! Pie velna, sagrābsim Roņu salu! – kliedza paziņa. Bet mēs iestrēgām niedrēs kaut kur aiz Majoriem. Es joprojām uzskatu, ka todien ļoti paveicās mums visiem.

Vēl viens drausmīgs vārds – "paveicās". Tā saka, kad kaut kas no visa tomēr pēkšņi nav sagājis pilnīgi dēlī. Man vienmēr licies, ka tā ir tāda sava veida pielīšana apšaubāmiem dieviem, lišķīga klanīšanās grandiozas un nepielūdzamas nebūtības priekšā. Skaidrs taču, ka tās visas ir vairāk vai mazāk, bet likumsakarīgas nejaušības. Lūk, piemēram, viena tāda – paziņu pēc viņa māsas kāzu dienas es satiku tikai vēl reizi. Pavadīju līdz autoostai, tur mēs, saprotams, dzērām alu, un tad viņš aizbrauca kā vesels leģions tolaik pelnīt divarpus sauju zelta putekšņu stundā. Pēdējo reizi, kad viņš man zvanīja, mēs norunājām minūtes trīs, kamēr noskaidrojās, ka viņš sajaucis numurus. Toties viņa māsa ar savu vīru, ja reiz runājam par nejaušībām, kādus gadus vēlāk ievācās man kaimiņos. Saskrienoties kāpnēs, viņi nez kāpēc šķita esam priecīgi par šo atkalredzēšanos, pat uzstājīgi aicināja mani ciemos. Tas likās tik nepamatoti un nejēdzīgi, ka es piekritu.

Un tagad es pieceļos no soliņa, staigāju pa skvēru turpu šurpu, didaktiski bakstu sev ar neesošu dakšiņu neesošās aknās, pieprasot restaurēt to pavisam blāvo, banālo virtuves ainu. Viņi sēž man pretī otrpus galdam, smaidot klusē, es bīdu pa galdu kā pa šaha dēlīti glāzes un pudeles, pelnutraukus un siera šķīvjus, aiz loga jau ir nakts, un es esmu aizmirsis, ko centos viņiem paskaidrot.
– Lai nu paliek, – es noguris saku un atgāžos pret ledusskapi.
– Nē, nē, nē, – viņi steigšus vienbalsīgi metas mani pārliecināt – patiesībā tas viss ir interesanti.
– Kas tieši? – es vaicāju, un nākamo pusminūti mūsu saskatīšanās ainai pietrūkst tikai Morikones mūzikas fonā. Vēlāk seko sirsnīgu paziņu cienīga atvadīšanās kāpņutelpā, solījumi noteikti atkārtot u.tml. blēņas. Tā vietā, lai uzklumburētu tos pāris stāvus augstāk līdz savam dzīvoklim un nogāztos gulēt, es nokāpju lejā, pagalmā, un apsēžos salūzušās šūpolēs. Vasara tieši tāpat kā tagad bija cauri un līdz ar to, tieši tāpat kā tagad, arī mans tālākās rīcības plāns. Labi, meli, protams, tāda nekad nav bijis. Vai ir nejēdzīgāks vārds par vārdu "plāns"? Un tukšāks vārds par "nākotne"?

– Vai ir nodeldētāks vārds par tavu? – es smejoties jautāju kartona debesu taisnstūrim, atgāzies šūpolēs ar galvu līdz pašai būtībai.
– "Limp Bizkit", – atbild viņš. Arī ar viņu mēs esam paziņas – varbūt pat ilgāk nekā ar citiem šajā paziņu pilsētā. Un, ja viņš reizēm man zvana mesindžerī naktīs, tad tieši tāpat neatbildu un pat neredzu to, jo sen esmu atslēdzis signālu. Varbūt kaut kur pie rekvestiem iestrēgušas viņa vēstules, jo nu jau vairs tos nepārbaudu. Un viņš droši vien var paņemt pašu iespaidīgāko telefona numuru sev, tāpat es nepacelšu, pat ja tas sastāvēs no vieniem vienīgiem septītniekiem – vienkārši tāpēc, ka reti atbildu uz pazīstamiem numuriem, kur nu vēl nepazīstamiem. Es, kurš kādreiz katros Ziemassvētkos sūtīja apsveikumus bez izņēmuma visiem, ko pazinu. Un rakstīja kilometriem garas vēstules bez kāda "tāda" iemesla. Es, kurš bieži vienkārši atrada kādu no gadus desmit vecas piezīmju grāmatiņas un aicināja kopā iziet pastaigāties. Jo, kā vieniem interesē mašīnas, bet citiem mūzika vai istabas augi, mani interesēja cilvēki. Viņu stāsti, reakcijas, sapņi, fobijas. Varbūt kā autists es tā centos izzināt uzvedības, rīcības modeļus, motivāciju. Bet varbūt ne. Un es nezinu, kad tas beidzās – būtu ļoti viegli ko interesantu samelot šai sakarā, bet es to nedarīšu. Tas beidzās, un tagad mani vairs neinteresē nekas, izņemot ziņas un atlaižu bukletus no piemājas veikala. Paziņas, kas man zvana un nesazvana vai pat saņem atteikumu īsos pīkstienos, pēcāk pārmet, ka man neesot interesanti viņos klausīties. Patiesība ir tajā, ka man vienkārši nav, ko viņiem pateikt. Tāpēc es neceļu – man bail, ka nebūs, ko atbildēt. Bija kādreiz, bet, nezinu, nav vairs. Ko es varu pateikt?

– "Limp Bizkit", – es saku. Un pieceļos, nodejoju nīgrām parka pīlēm vienu Godunovu no "Spartaka" ar cigareti zobos un eju prom. Vēl nepavisam – man ir palicis kāds laiks, lai kā tas nepatiktu dažam labam. Un, lai kā tas nepatiktu dažam labam, es katru rītu dejošu. Dziedāšu baložiem un tukšiem pagalmiem. Smiešos un vilkšu savu komisko sejas purnu dažādās grimasēs. Tas, ka mani gandrīz nekas vairs neinteresē, nenozīmē, ka vairs nevaru slepus dejot vai rakstīt mazas zīmītes viņai. Tas, ka esmu paziņa pats sev, nenozīmē, ka man būtu jāpiekrīt. Un tas, ka neticu, nenozīmē, ka atsakos.