Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto: Juris Justs
 
Proza
02.09.2022

Anatēma

Komentē
1

Ejot no vienas istabas uz otru, es jūtu, kā zem kājām nodevīgi izliecas uz sapelējušiem dēļiem uzsistais lamināts. Manu skatienu piesaista netālu pie ārdurvīm nomestā, no virtuves izvilktā gāzes plīts ar nobružātu, skumji sarkanu gāzes balonu blakus. Dūšīga sieviete smilšu krāsas bikškostīmā, šķiet, viņu sauc Marina, to pamana.
– Saimnieks teica, ka būs jauna. Šitā laikam nestrādā, – viņa saka, tad, sparīgi piegājusi tuvāk un nez ko bezgala nopietni izpētījusi uz plīts nodriskātā karkasa, apstiprina – nē, nestrādā.
Es jūtu, kā mani piepilda gara, smeldzīga nopūta. Man nav ne jausmas, kā ņemties ar visiem tiem baloniem. Bet man vispār maz nojēgas par to, kā dzīvot tālāk vai tamlīdzīgi. Es stāvu istabas vidū mitrā, pie ādas pielipušā pletkreklā un viegli drebinos.
– Ok, izskatās burvīgi, – es saku.


*
Pirmspēdējās vasaras dienas rītausmā saule vairs neparādās. Pilsētā uzaust pelēka, mitra blāzma – it kā tumšā istabā caur aizvērto durvju šķirbām sprauktos kāda vēlu pārnākušā priekšnamā iedegtās spuldzes gaisma. Līņā, agrie garāmskrējēji slēpj galvas kapucēs vai zem lietussargiem. Nedzird kliedzam ne putnus, ne aizsēdējušos, mājās klumburējošus žūpas – pilsēta šorīt pirmo reizi kopš pirmajām karstajām naktīm atkal mostas skaidrā – nedaudz pievilta, uzspēlēti lietišķa un vēsa. Ceļš, pa kuru abos virzienos esmu šovasar kātojis jau reizes simts, tagad piepeši šķiet svešs un apgrūtinošs. Kā nelūgts, negribēts sarunbiedrs nomaļā autobusa pieturā. Vai bravūrīga atklātība. Manī kā dīcošs bērns pamostas vēlme nogriezties citur. Izjaukt manās austiņās skanošajai mūzikai sinhronizēto luksoforu samirkšķināšanos, nogriezties un doties līdz sliedēm, lai noķertu vilcienu uz dienvidiem. Vai vismaz Lilasti. Vienalga – kaut kādu vilcienu, noķert kaut ko.


*
Nams, kurā nodzīvoju šo vasaru, atrodas aklas ielas galā. Kādreiz te varēja izbraukt tālāk, bet tad tika uzcelts skolas sporta laukums un iela kļuva akla. Pie nama aug kupli, skaisti koki, un pat dienās, kad saule svilināja pilsētu kā ļauns bērns caur palielināmo stiklu skudru pūzni, istabā valdīja pustumsa. Nereti šīs dienas es pavadīju tur, pilnīgā klusumā guļot uz dīvāna, vērojot refleksiju hronikas, kuras no manas sviedros spīdošās pieres projicējās griestos. Nav pat vērts sākt sastādīt visu izlaisto pelžu, ceļojumu, iemīlēšanos, ballīšu, kautiņu, festivālu, tripu, pārgājienu, futbola maču sarakstu par šo vasaru. Liecībā man par to vienkārši būtu "neieskaitīts" kavējumu dēļ. Un man pilnīgi vienalga, ja godīgi.


*
– Jūs sagatavojiet, ja, un atsūtiet man sarakstu ar lietām, kuras jums vēl vajadzētu, es nodošu saimniekam, – saka Marina.
Es stāvu pie loga, netaktiski uzgriezis viņai muguru, un, stīvi iekrampējies palodzē, blenžu laukā. Īsti nesaprotu, ko viņa runā. Lietas, ko man vajadzētu. Diez vai tās varēs tā vienkārši atvest. Kaut gan es nezinu, kādu Saimnieku viņa domā. Varbūt runa ir par to cilvēku no Kemerovas vai pat Ķemeriem, varbūt pat kādu, kas nemaz tā īsti nav cilvēks. Bet Marina latviski domas izsaka ļoti tēlaini un citā valodā ar mani komunicēt negrib. Es skatos uz ielu lejā un atceros, kā reiz – šķiet, ļoti, ļoti sen atpakaļ – kādā darbā man uzkrāva saimniecības lietu pārziņa pienākumus. Tā bija gatavā Vjetnama – tajā iestādē, kur lūza, plīsa, juka gabalos pilnīgi viss. Jau visai drīz ik rītu turpceļā es klusībā cerēju, ka ieraudzīšu kantori nodegušu kārtējā īssavienojuma radītas dzirksteles dēļ. Kad tas nenotika ne vienu rītu, ne otru rītu, ne piecdesmit piekto rītu, es apjēdzu, ka pats esmu vainīgs, jo, galu galā, to vien caurām dienām daru, kā skraidu apkārt, cenšoties novērst eventuālo traģēdiju.


*
Es nenogriežos pirmspēdējās vasaras dienas rītā, jo gribu apskatīt baložu māju. Tā atrodas netālu no mana galamērķa, burtiski dažas mājas pirms, un es visu šo laiku to nebiju ievērojis. Ietamborēta kādā iekšpagalmā, sadiegta no dēļu galiem un drātīm uz šķūņa jumta, tā ir visai labi saskatāma no ielas, bet varbūt visu vasaru skatienam to aizsedza koku lapas, es nezinu. Varbūt visu vasaru es, ikreiz ejot garām, skatījos citur. Tā reizēm ir arī ar cilvēkiem. Tu piepeši pamani kādu, kurš bijis tev līdzās daudzus vai vismaz pāris gaismas gadus (biežāk gan nepamani). Līņāšana kā skaistas, pieredzējušas sievietes raudas eskalējas nekādi neapturamā lietusgāzē, es nodzisušu cigareti zobos stāvu uz ielas un blenžu uz baložu māju. Es neredzu, vai viņi tur ir – lietus, šī pilsēta šorīt un baloži ir pilnīgi vienādā krāsā.


*
Es varētu palūgt Marinai, lai viņa caur Saimnieku sarunā man tādu ierīci, nezinu, kā to nosaukt, kas saglabā sapņus perfokartēs. Noteikti tas būtu liels un sarežģīts mehānisms – nāktos tomēr, lai atbrīvotu tam vietu, izsviest plīti ar balonu, bet man tiešām vajadzētu ko tamlīdzīgu. Lai saglabātu atkārtotai caurskatīšanai tos sapņus, kas man pašam atkārtoti palīdz palikt un, no otras puses, nodotu anatēmai tos, kurus publika – šai gadījumā es – skatīties vairs nevēlas. Citādi tas viss jaucas kopā baložu mājā, kas sadiegta no stieplēm un dēļu galiem un novietota uz mana kakla, pat nomodā brīžam liekot man skaļi ievaidēties. Kaut gan biežāk tie nav sapņi, vienkārši atmiņas. Jā, vajadzēs vēl vienu tādu ierīci – atmiņām. Un ledusskapi.


*
Nezinu, kāpēc, bet visvieglāk kļūst tad, kad viss jau ir beidzies. Tas brīdis parasti ir neilgs, jo nekas jau īstenībā nav beidzies, un tomēr. Pēc tam vienkārši nedaudz jāpaciešas, līdz viss beidzas atkal. Pa starpu var rakstīt stāstiņus, iet uz baseinu, strādāt noliktavā, dzert alu. Lasīt dzeju. Man nesen atkal nācās izlasīt ļoti daudz dzejas, pāris desmitus krājumu nedēļas laikā, jo tā vajadzēja. Un tad visa cita starpā es uzdūros kādas meitenes dzejolim, kurš bija par mani. Ne pārnestā nozīmē, bet arī ne tieši – tur nebija minēts nekas, kas mani nodotu, tikai mūsu sarakstes gabaliņš. Kā smiltīs uzvilkta bultiņa. Viņa to nezina, bet, kad izlasīju, sākumā salēcos, tad mulsi smaidīju, bet beigās sadrūmu. Jo tā es reaģēju uz visu skaisto.


*
Man liekas, ka baložu mājas uz ziemu tiek slēgtas. Respektīvi – man vairs nav nekādas jēgas gar to vazāties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī manas mājas tiek slēgtas. Tāpēc man jāsamet kaut kādos atkritumu maisos savas pelēkās džinsas, pelēkie krekli, pelēkās kedas – viss, kas tik ļoti piestāv šai pilsētai slapju baložu rītausmās, bet izies no modes jau parīt – un jātinas prom. Marina visu nokārtos ar Saimnieku, laiks nokārtos mūs. Kādu rītu izgāju laukā no mājām agrāk, lai sagaidītu kādu pie Barona Centra. Kāds kavējās, es apsēdos uz apmales, iebūries telefonā. Negulētā nakts darīja savu – es klusām slēdzos laukā. Un caur pieres monitoru vēroju, kā sieviete ar slotu sākumā piebiksta man, tad pagrūž, tad sāk slaucīt man pāri.
– Nu un ko, jūsuprāt, pie velna, tagadiņās jūs darāt?! – es aizkaitināts klaigāju, pielēcis kājās, cenšoties nopurināt bikses.
– Pats tu ko dari?!" – jautāja viņa.


*
Tepat, netālu no nama, kurā nodzīvoju šo vasaru, atrodas krogs. Tajā faktiski nekad nav nopērkams normāls izlejamais alus, un paziņas tur arī nesastapsi. Ja pirmo apstākli es uztveru rezignēti stoiciski, tad otro – ar sajūsmu. Es mīlu viņus visus, bet nezinu – pie vainas karš, mūsu nespēja adaptēties, pieņemt savu izgāšanos vai vēl kas, bet man ir radusies izteikta sajūta, ka vairs nepanesam viens otru. Pēc darba es mēdzu sēdēt tajā krogā un priecāties par to, ka visiem uz mani nospļauties – neviens nenāks spiest roku, līst kauties vai bučoties, neviens vispār nepamanīs, ka tur esmu. Un tā arī šodien – es te sēžu, drukāju, dzeru kaut ko mazalkoholisku, jo rīt atkal jāiet līdz baložu mājai, bārmene skūpstās ar savu pakistānieti, fonā skan Lana del Reja: "Dear Lord, when I get to Heaven, please let me bring my man..." Meitene dzied līdzi, skūpsta viņa ausis, viņš neatbild, apātiski veras tukšumā – varbūt pārskaita 40 jaunavas prātā, varbūt vienkārši ir noguris. Kā es vai tu.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!