Foto: Unsplash
 
Proza
15.03.2024

Elza T. u.c.

Komentē
0

Metro ietriecas stacijā, šņākdamas veras durvis, un cilvēki šaujas pustumšajos vagonos kā neironi neko nepierādošā eksperimentā. Es iekāpju pa vienām durvīm, bet pēc mirkļa jau esmu piespiests pie citām otrā vagona galā. Kāda iespaidīgu apmēru kundze dārdoši skaļi runā pa telefonu tieši man sejā, un es pieķeru sevi mulsi, nedaudz vainīgi smaidām, it kā viņa runātu ar mani. Es nesaprotu ne vārda, man nav pat aptuvenas nojautas par to, kas tā ir par valodu. Pāris melnie brāļi man aiz muguras sparīgi apspriež savas lietas franciski, maza aziātu meitenīte, atspiedusies pret manu rokās turēto mugursomu, sapņaini kaut ko dungo. Metro lokās caur tumšiem tuneļiem šņācot, grabot un gaudojot. Man izdodas nedaudz atbrīvoties un piespiest pieri pie durvju aukstā stikla. Šie tuneļi mani vienmēr ir fascinējuši. Kā liminālas telpas. Kāda sapņa atbalsī vai varbūt padzisušā, noguruma un bezmiega noskrāpētā atmiņā es redzu caur tādu tuneli tumsā virzāmies cilvēku ēnas. Iespējams, tas bija Polijā. Vai Berlīnē. Ēnas kustas lēni, bet noteikti kā svinīgā, skumjā ceremonijā. Tagad stāvu, piespiedies stiklam, un graužos ar acīm garām skrienošajā tumsā, atkal tās meklējot, bet vilciens piepeši ietriecas nākamajā stacijā, spilgta gaisma apžilbina gandrīz līdz sāpēm, un es ļauju kopā saplūdušu ķermeņu straumei sevi iznest, liegi izsviest uz perona. Man vajadzēja braukt kādas piecas pieturas tālāk, bet tam patiesībā nav īpašas nozīmes – laika man ir apmēram nedēļas divas un es varu arī nedaudz pastaigāties. Joprojām apžilbis, peldu līdz ar citiem augšup pa eskalatoru. Divas itāļu meitenes, pusaudzes, man priekšā uz kāpnītēm pogo kā lakstīgalas (ja vien es zinātu, kā "pogo" lakstīgalas), viena no viņām, pārāk sparīgi cenšoties kaut ko izvilkt no savas lakādas rokassomiņas, visai sāpīgi iegāž man ar elkoni pa deniņiem. Es automātiski atvainojos – kaut kā pa vidu starp franču un itāļu valodu. Viņas uz mirkli apklust, skatoties man sejā, tad abas iespurdzas un aizgriezušās atsāk sarunu. Es attopu, ka joprojām padumji smaidu.

Līst, vazājos pa botānisko dārzu Parīzē bez kāda īpaša mērķa vai vēlmes ko redzēt. Vairāk par augu kompozīcijām un triviālām skulptūriņām mani interesē cilvēki, kuri, ignorējot kaitinošo lietus smidzināšanu, tās jūsmīgi bildē un apspriež. Es klusi sekoju te vienai, te otrai cilvēku grupiņai, vērojot, kas viņus piesaista, iesāņus no piedienīga attāluma pētot viņu sejas, žestus, uztverot intonācijas, cenšoties saprast, ko viņi stāsta cits citam. Pēc kāda laika arī tas mani sāk garlaikot, un es, sekojot norādēm, uzrāpjos kalniņā, kur, kā solīja norādes, būtu jāatrodas dzīvžoga labirintam. Tā tur nav – ar labirintu domāti caurumi, kas izgriezti dzīvžogā un pa kuriem var, izmērcējot un sasmērējot apģērbu, ātrāk tikt augšā vai lejā. Es apsēžos uz slapja soliņa kalna augšā un izvelku no somas vīna pudeli, kuru nopirku pirmajā veikaliņā, kas trāpījās pa ceļam. Man nav līdzi korķu viļķa. Mājās man mētājās vismaz trīs četri kabatas naži ar korķu viļķiem – kādreiz bija populāri tādus dāvināt –, bet es nekad tos neesmu ņēmis līdzi ceļojumos, nervozējot par lidostas drošības pārbaudēm. Šī paša iemesla dēļ man kājās ir kedas, nevis zābaki, kuru metāla purngali kauktu lidostu detektoros. Kedas ir svaigi pirktas, izmirkušas un joprojām piedauzīgi baltām zolēm. Kādu mirkli skatos uz tām, saviebies sājā nepatikā, tad novelku vienu un sāku ar zoli ritmiski dauzīt pa pudeles kakliņu. Man nav ne jausmas, vai man pašam tā kādreiz izdevies atvērt vīnu, neesmu pat drošs, ka daru to pareizi, bet man negribas iedzīt korķi iekšā pudelē, izmantojot pildspalvu vai ko tādu – pēc tam man nāktos izdzert to visu vai pusizdzertu atstāt tepat. Virs botāniskā dārza klaigā aptrakuši putni, kas ir nedaudz savādi, jo lietus, pretēji manām cerībām, tikai pieņemas spēkā un jau gāž visai netaktiski, bet es sēžu un dauzu ar kedu pa pudeli kā tāds jucis šamanis. Tajā ir zināms meditatīvs motīvs, un aizrāvies es nemaz nepamanu, ka vairs neesmu viens – uz mani lūkojas vairāki visai pārsteigti acu pāri. Kāda franču ģimene – tēvs, pāris meitas un, nezinu, sieva vai varbūt jauneklīga tēva/sievas māte stāv ar lietussargiem, izbrīnīti vērojot manas darbības. Es sastingstu, skatos uz viņiem – redzu, ka meitas līdušas caur "labirintu", viņu mētelīši ir pavisam slapji un sasmērēti –, tad nolieku pudeli un neveikli uzaunu atpakaļ kedu.
"Bondžūr," es norādu uz vīnu, smaidot paveru muti un tā arī palieku. Man izkritis no prāta, kā angliski ir korķu viļķis.

Lionas stacijā nav durvju, tā ir vaļā no visām iespējamajām pusēm, un vējš lodā pa to, līdzīgs vietējiem čigāniem – apsargi nepagūst izdzīt viņus laukā no vienas stacijas daļas, kad tie jau enerģiski ņemas pa citu. Sēdēt tikpat kā nav, kur – dažas pārpildītas solu rindas pie peroniem, un viss. Cilvēki tup uz kāpnītēm, sēž uz grīdas, atspiedušies pret sienu, salīgi soļo šurpu turpu. Ēkā atrodas arī kaudze kafejnīciņu, kas, par spīti visai apbēdinošajām cenām, tāpat ir pārpildītas. Un restorāns "Zilais Vilciens". Tas izbūvēts otrā stāva līmenī stacijas vidū, un no abām pusēm uz to augšup ved greznas kāpnes. Apmeklētājus sagaida un pavada tumšādains šveicars livrejā. Taisni neticamā ātrumā viņš šaudās augšup lejup ar klientu čemodāniem, smaidam ne mirkli nepametot mirdzošo seju. Sievietes mulsi ķiķina par viņa komplimentiem, viņu pavadoņi mazliet neveikli stiepj rokoties plaukstas ar ieslēptām banknotēm. Tas viss izskatās nedaudz sirreāli uz pārējā fona. Un droši vien tieši tā tas arī iecerēts. Es sēžu pie sienas blakus avīžu kioskam, drebinoties tinu cigaretes, ik pa laikam izvelku no somas pudeli un noguris vēroju apkārtējo kņadu. Pāris reizes stundā cauri stacijai izsoļo franču armijas patruļa. Izretinājušies, automātiem rokās, tie nesarunājoties lēni soļo un vērīgi pēta apkārtni. Šādos mirkļos kņada pierimst, stacijā kļūst klusāks un pat "Zilā Vilciena" šveicars uz mirkli pārtrauc savu amoka skrējienu. Ik pa laikam pie manis pienāk un mēģina uzsākt sarunu apsargu trenkātie čigāni. Man nav jāmāk franciski, lai saprastu, ko viņi man stāsta. Pēc mana skatiena, pēc galvas mājiena viņiem ir skaidrs, ka nekas nesanāks, tomēr tā ir tīrā inerce – pienākt vēl un vēlreiz. Esmu nosēdējis tur jau veselu mūžību, tomēr līdz vilcienam tāpat jāgaida vēl stunda – ja vien pēkšņi netiks mainīts pienākšanas laiks vai tas netiks atcelts vispār. Kājas ir noberztas un smeldz no noguruma, es kustos par lēnu un nepārtraukti trāpos kādam ceļā. Mani grūž un atvainojas. Atvainojas un grūž. Ārā joprojām līst, apeju riņķī stacijai un nokāpju pa kāpnēm uz kaut kādu patukšu laukumu, kur apstājos aizsmēķēt un izdzeru atlikušo vīnu. Otrpus laukumam pie sērīga izskata daudzstāvu ēkas rindā stāv cilvēku bariņš. Pieklibojis tuvāk, pamanu neuzkrītošas durvis, pie kurām viņi gaida. Uz lapiņas pie durvīm norādīti ļoti īsi darba laiki un tikpat īss teksts franciski. Pēc viena vārda un gaidītāju izskata kļūst skaidrs, ka te atrodas metadona palīdzības programmas punkts. Piepeši man uzsauc kāds no rindas, es pagriežos un redzu tramīgus, nedraudzīgus skatienus. Man ar žestiem tiek norādīts doties uz rindas beigām.

Vilcienā sēdekļi izvietoti kā kafejnīcā, ar galdiņiem pa vidu. Manu uz mirkli uzliesmojušo cerību par galvas nolikšanu, lai ceļā pagulētu (sēdekļu atzveltnes ir pārāk taisnas un cietas, lai atgāztos kaut nosacīti ērti), nodzēš blakussēdētāji, kuri, ieņēmuši savas vietas blakus, tūlīt pat aizkrāmē visu galdiņa platību ar portatīvajiem datoriem. Tieši pretī man apsēdusies jauna meitene ļoti franciskiem vaibstiem. Mēģinot sev definēt, ko tieši tas nozīmē – "franciskiem", es kādu mirkli esmu nevilšus aizskatījies uz viņu, un meitene, to pamanījusi, apžilbinoši uzsmaida. Es aprauti pasmaidu pretī un tūlīt novēršos. Viņa ir izteikti skaista, un, ja vietas nebūtu numurētas, es pārsēstos citur. Jo man negribas visu ceļu censties apvaldīt negulētās nakts žāvas, negribas, ķermenim īdot noguruma sāpēs, mēģināt sēdēt taisni un negribas atstāt no somas neizvilktu lētā vīna pudeli, ko esmu iegādājies un pat pamanījies atvērt stacijas kafejnīcā tieši tāpēc, lai vilciena siltumā no tās iedzertu un pēc tam pagulētu vismaz to stundu pusotru ceļā. Bet tagad tieši tā arī būs – tagad es sēdēšu, stīvi izslējies, izkaltušu rīkli, uzstājīgi neskatoties uz viņu ar savām ciet krītošajām acīm un viegli izmisīgi gaidot, kad tas beidzot beigsies. Vilciens izkustas, kā nebūdams īsti pārliecināts, taustās pa sliežu tīklu, tad, jūsmīgi iesvilpies, atrod savu pāri un uzņem ātrumu. Mani ceļabiedri, arī meitene pretī, sparīgi darbojas ar laptopiem, klabinot taustiņus. Es sajūtos kā kaut kādā redakcijā. Manas miega bada sakairinātās smadzenes mudina sākt viņiem diktēt tekstu dobjā balsī, es pagriežos un blenžu logā. Un tomēr iekšēji deklamēju: "Dārgie draugi, es gribu darīt jums zināmu…"

Gribu darīt jums zināmu, ka neciešu ceļojumu aprakstus. Mani tie nekad nav interesējuši. Tāpat kā bildītes no vietām, kuras ik dienu tiek nobildētas miljons reižu. Mani neinteresē jūsu iespaidi par Gizas piramīdām un Kolizeju, Niagāras ūdenskritumu vai Tadžmahalu. Es to visu esmu lasījis tūkstošiem reižu, jūs nepārsteigsiet mani, jūs neliksiet man pat gurdeni pasmaidīt. Visi šie ceļojumi patiesībā, protams, ir tikai pārvietošanās no nosacītā punkta a uz tikpat – vai pat vairāk – nosacīto punktu b tajā milzīgajā tukšumā, ko stiepjam sevī. Piepildīts, pārbāzts ar krāsainiem papīriņiem, ar interesēm, darbiem, ģimenēm, dumjiem noslēpumiem, sāpēm, ģeniālām atklāsmēm un klaji idiotiskiem plāniem – tas joprojām ir tas pats tukšums. Un par to es labprāt izlasītu. Ja vien jūs būtu pietiekami godīgi. Iemesli, kuru dēļ jūs to slēpjat – līdz noteiktai dzēruma pakāpei plkst. divos naktī virtuvē vai nervozi smēķējot pie reanimācijas uzņemšanas nodaļas augusta rītā – man ir tumši un neskaidri. Bet pieņemu, ka jums tādi ir. Pie tā arī paliksim.

Josifs – tā tiešām sauc bāra īpašnieku Monmartrā – pulē glāzes un stāsta, kāpēc nolēmis pārdot biznesu, savu virs kroga esošo dzīvokli un doties atpakaļ uz Maroku.
"Spiež nost!" viņš saka. "Fakinā valdība. Viņi provocē genocīdu pret musulmaņiem. Es taču nevienu neaplaupu, neizvaroju. Es vienkārši gribu dzīvot mierīgi."
Blakus letei pie sienas karājas ierāmēta fotogrāfija ar tumšādainiem kaujiniekiem.
"Melnās Panteras?" es vaicāju, rādot uz bildi.
Josifs noliedzoši, pārmetoši pakrata galvu – viņš ir sarūgtināts. Es arī esmu nedaudz sarūgtināts par cenām, bet man patīk atmosfēra viņa krogā un arī viņš pats man patīk. Mēs abi apklustam, laukā līst.

Dzīvoklītis, ko esmu noīrējis uz pāris naktīm, atrodas kaut kādā dziļā piepilsētā. Netālu atrodas Stalingrad skvērs, rajons atgādina tādu kā čainataunu – virs ielām izkārti ķīniešu zīdpapīra lukturi, smaidīgi aziāti šaudās šurpu turpu. Melnie brāļi te ir drūmāki nekā citur – naktī es noķeru uz sevi vērstus skatienus, retus izsaucienus, ko, par laimi, tāpat nespēju atšifrēt. Bet ir rīts, es stāvu, nokāpis lejā, lai uzpīpētu, un vēroju treknu žurku, kas lietišķi šķērso ielu. Tā izlīdusi no nama, kurā gulēju. Stāvā, kurā mitinājos, ir tikai divi dzīvokļi. Otrs ir žandarmu aizzīmogots. Uz blankas rakstīts kaut kas par slepkavību un to, ka cietuši "Elza T. u.c.". Es domāju par Elzu T., žurka nobiedē pāris baltās māsas otrpus ielai – viņas mīlīgi iespiedzas, mana cigarete, lietū samirkusi, nodziest. "Es mīlu tevi, Parīze," nodomāju, "un es nekad vairs te neatgriezīšos. Es apsolu."

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!