Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Foto: Andre Ringuette/HHOf-IIHF Images
 
Sabiedrība
18.06.2021

Es hokeju neskatos

Komentē
0
Saglabā

"Es vairs neskatos hokeju, kopš secināju, ka, man skatoties, mūsējie vienmēr zaudē. Ja neskatos, tad dažreiz tomēr vinnē…" atbildēju Andrejam, kad viņš atsūtīja ziņu ar piedāvājumu (jau uzreiz to pamatoti formulējot kā mēģinājumu pierunāt) uzrakstīt "Satori" par visiem latviešiem svarīgu tēmu – hokeju. "Bet šis ir ļoti labs sākums rakstam," viņš neatlaidās. Pēc īsa pārdomu brīža sapratu, ka hokejs tiešām ir svarīgs arī tiem latviešiem, kuri par to neinteresējas. Un piekritu.

Savulaik, regulāri komunicējot ar kādu virtuālu draugu no Portugāles, mūsu sarunas parasti vijās ap abu valstu vēsturi, brīvības cīņām, atsaucoties arī uz personīgajām un ģimenes pieredzēm, runājām par mūziku, kino, literatūru, vārdu sakot, dominēja kultūras tēmas. Taču tad iestājās kaut kāds periods, kad gandrīz katru dienu man pienāca jūsmīgas ziņas ar man nepazīstamiem uzvārdiem, kuri tika slavēti vai nolīdzināti līdz ar zemi, ar emocionāli iekrāsotiem epizožu aprakstiem, valstu karogu ikonām un spēļu rezultātiem, kuros dominēja skaitļi 1 un 0. Protams, ka tas bija futbols, FIFA pasaules kausa izcīņa, pie tam – gadā, kad pēc 40 gadu pārtraukuma Portugāles komanda cīnījās par medaļām, tomēr palika ceturtie. Toties ieguva atraktīvākās komandas titulu, par ko nemaz nešaubos, ja drīkstu spriest pēc sava sarunu biedra bagātīgajām izpausmēm. Jūtot manu vēsumu attiecībā uz šo kaislību, viņš mazliet pairgojās par diviem Latvijas zaudējumiem Portugālei turnīra priekšatlasē, bet tad ieinteresējās, kas tad mums sportā ir svarīgi, ja tas nav futbols. Nemēģināju skaidrot, ka arī latvieši futbolu mīl, neņemot vērā pieticīgos rezultātus. Bet toreiz vēl rūpīgi skatījos katru mūsu valstsvienības spēli, tāpēc lepni atbildēju, ka svarīgākā komandu spēle mums ir hokejs. Pēc vairākiem precizējošiem jautājumiem, tai skaitā – vai tas ir ledus hokejs, vai Latvija piedalās arī Eiropas un pasaules čempionātos, nopratu, ka ir, ir pasaulē cilvēki, kuri par hokeju neko nezina! Ja ne gluži kultūršoks, tomēr pārsteigums par to man iestājās.

Manā dzīvē hokejs ienāca agri. Te jāiestarpina, ka pietiekami ilgs mūžs ir gana pateicīgs lielai daļai pilsoņu nepiedzīvotu bērnības atmiņu pārcilāšanai, un man šī priekšrocība ir. Tātad pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē, neilgi pēc brālīša piedzimšanas, mūsu ģimenē ienāca vēl viens svarīgs loceklis – televizors. Tas tika nolikts caurstaigājamajā vecāku istabā goda vietā uz neliela skapīša un pārklāts ar tautisku galdautiņu tā, lai ekrāns būtu piesegts. Klīda runas, ka citādi no kineskopa nākot kaitīgs starojums, kas var ietekmēt veselību un kognitīvās spējas. Jāteic, nekas daudz jau pa tiem mazliet vairāk nekā piecdesmit gadiem nav mainījies, vai ne? Tētis paziņoja, ka viņam ir apnicis iet skatīties hokeju pie kaimiņa, kurš dzīvoja ciema otrā galā, tāpēc lēmums par tālrādes aparāta iegādi bija negrozāms un nauda tam tika sakasīta. Un tad sākās. No mūsu pirmajiem kopdzīves gadiem ar televizoru atceros tikai vakara multenes, hokeju un daiļslidošanu. Dzīves telpā ienāca sveši uzvārdi, dažādi čempionāti, augstākā līga, "Dinamo", ACSK, "Latvijas bērzs" un citi. Mans visādi saprātīgais tētis, skatoties hokeju, kļuva dīvains un, teikšu atklāti, reizēm pat biedēja. Nelīdzēja tas, ka pāris tuvākie kaimiņi arī nāca skatīties spēles, tas nekavēja tēti pēkšņi iebļauties pārvērstā balsī: "Mūlāps! Viņš neredz, vai?" – vai arī neartikulēti aurot brīžos, kad tika iesisti vārti, vienalga – iesita mūsējie vai pretinieki, atšķīrās tikai sauciena reģistrs un intonācija. Bija vēl sliktāk – kaimiņi nereti pievienojās tēva bļāvieniem, taču aiz cieņas pret mājas saimnieku, ne tik kaislīgi.

Tādā atmosfērā augot, pastāvēja divas iespējas – vai nu iemīlēt šo cilvēka slēptākās rakstura īpašības nekautri atklājošo spēli, vai sākt to sirsnīgi ienīst. Bērnam veidojoties par personību, ir dažādi periodi, un ir laiks, kad ļoti gribas līdzināties dievinātajam tēvam, kad viss, ko viņš dara, nekritiski tiek pieņemts par labāko, kas cilvēkam piemīt, kad autoritāte pārmāc bērna paša spriešanas spējas. Un tā es sāku skatīties hokeju kopā ar tēvu. Kad paaugās, pievienojās arī brālis, un pat mamma reizēm vēroja pa ledu slīdošos vīrus ar nūjām rokās. Varbūt tikai tāpēc, ka dzīvoklis bija šaurs un, īsti kur palikt, viņai nebija. Taču patiesi līksma un ieinteresēta viņa kļuva brīžos, kad hokejisti sakāvās. "Nu man patīk, nu ir interesanti!" viņa sauca, gan ne tik neganti kā citās epizodēs tēvs.

Skatīdamies spēles, kamēr nebļaustījās, tētis nereti stāstīja par spēlētājiem un hokeju vispār. Jau septiņdesmito sākumā viņš ar cieņu vēstīja par kanādiešu spēlētāju Gordiju Hovu, kurš tobrīd bija uz ledus jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Hovs nospēlēja līdz saviem piecdesmit diviem 1980. gadā, kļūstot par visu laiku vecāko spēlētāju, kas piedalījies NHL spēlēs. Man patika arī stāsts par Fila Espozito numuru, kas bija 77. Tēvs stāstīja, ka Espozito nav gribējis šķirties no sava septiņnieka, ienākot jaunā komandā, kur tas jau bijis cita spēlētāja aizņemts. Problēmu viņš atrisinājis, pieliekot vēl vienu septiņnieku klāt. Eiropas un pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs tētis vienmēr "slimoja" par Čehoslovākijas komandu. Pat tajos laikos, kad PSRS izlasē spēlēja mūsu izcilais uzbrucējs Balderis. Zinu, ka daudzi latviešu līdzjutēji dzīvoja līdzi citu valstu izlasēm, tikai ne krieviskajai padomju komandai. To, kā šinī komandā klājās tiem, kuri nāca no citu valodu vides, nedaudz savā intervijā ieskicējis vārtsargs-mūris Arturs Irbe, kurš vēl pēdējos gados pirms dižās Savienības sabrukšanas paspēja divkārt kļūt par pasaules čempionu PSRS izlases sastāvā. Taču mums tēvs īsti neskaidroja, kāpēc ne par "savējiem" un kāpēc tieši par čehiem. Klāstīja leģendu, ka starp pasaules kariem tieši čehi bijuši tie, kuri mācījuši latviešiem spēlēt hokeju, taču neesmu atradusi tam dokumentālu apliecinājumu. Vai tas bija īstais iemesls vai ne, man nav vairs, kam jautāt. Taču reizēm domāju arī par to, cik ļoti tēvs pārdzīvoja un juta līdzi 1968. gada notikumiem Prāgā, šo viņa sāpi gan uzzināju tikai deviņdesmitajos. Varbūt, ka tāpēc. Varbūt ne.

Vēlāk, kad paaugos, man radās savas TV (protams, ne tikai) intereses. Raidījums "Varavīksne", kāda filma, kāds koncerts. Arī mammai dažreiz gribējās ko paskatīties. Ja šis "kaut kas" iekrita paralēli hokejam, cīņa bija bezcerīga. Izmisuma aizžņaugtā balsī tētis paziņoja: "Hokejs ir tikai vienu reizi gadā! Tie jūsu raidījumi ir katru dienu!" Sāls vien tajā, ka vienreiz gadā notika Latvijas PSR čempionāts, vienu reizi – PSRS čempionāts, vienu reizi –Eiropas čempionāts, vēl vienu – Pasaules čempionāts un reizi četros gados līdzās jau minētajiem – Olimpiskās spēles. Rudens, ziemas un pavasara periodā, var teikt, viss notika vienu reizi gadā no septembra līdz maija beigām. Tā nu mēs ar mammu šuvām, tamborējām un lasījām grāmatas, kamēr tēvs ar brāli pie televizora klaigāja pa vidu leģendārā Ozerova enerģiskajai un ārkārtīgi atraktīvajai komentēšanai. Dažreiz viņi saplēsās, pat nezinu, par ko, jo parasti juta līdzi vienai un tai pašai komandai. Varbūt nespēja rast kopīgu savu profesionāla skatītāja viedokli par to, kura būtu bijusi īstā spēles taktika momentos, kad savējie kaut ko salaida šķērsām.

Tā īsti mani inficēt ar hokeju vai nodot šo kaislību ģenētiskā mantojumā tēvam nav izdevies. Arī manā ģimenē pēc tēva vairs nav tik kaislīgu līdzjutēju, pareizāk sakot, hokejs laikam joprojām visvairāk interesē mani. Visvairāk šinī gadījumā nenozīmē – ļoti interesē. Tomēr patiesībā sirsnīgi apbrīnoju un lepojos ar Latvijas hokeja izlasi. Tas vien, ka mūsu mazās, ne pavisam ne bagātās valstiņas puiši spēlē NHL komandās, ar kurām kopā daži no viņiem ir ieguvuši Stenlija kausu, ir lepošanās vērts. Laiku pa laikam kāda čempionāta spēles skatos, kaut kad esmu pat likusi modinātāju uz trijiem naktī, lai redzētu svarīgu spēli, kas norisinās planētas otrā pusē. Patiesībā gribēju skatīties arī šogad, bet pirmās divas nesanāca dažādu apstākļu dēļ. Pēc tam vienu noskatījos, mūsējie zaudēja, un tad es atcerējos, ka neesmu redzējusi nekad un nevienu no Latvijas valstsvienības leģendārajām uzvaras spēlēm. Vienmēr ir sagadījies, ka šo spēļu laikā man ir kas cits darāms, un pēc tam atliek vien kost pirkstos, ka esmu palaidusi garām, nu, kaut vai to, kā 2000. gadā mūsējie satrieca Krievijas izlasi. Par to uzzināju tikai, kad draugs no Rīgas zvanīja, sajūsmā aizelsies, pa vidu pūlim, kas devās uz Krievijas vēstniecību. Vēlāk pienāca ziņas, ka šai gājienā viņam gadījies salauzt roku. Vai kāju. Tas nav tik svarīgi, taču ik reizi, kad sarunas nonāk līdz šai uzvarai, viņš tomēr piebilst, ka trauma nekādā veidā nav mazinājusi ne sajūsmu, ne lepnumu par mūsu hokejistiem.

Ja es atļautos paust viedokli par paradumu nest ziedus pie uzvarētās valsts vēstniecības, kaut sabiedrībā domas par to dalās, tad man tas šķiet vienlaikus mazliet bērnišķīgi un forši. Visa pasaule pazīst Latvijas hokeja fanus, zina, ka viņi ir traki un neuzvarami (atšķirībā no komandas), un tā nu ir katras vēstniecības personāla drosme un pašapziņa, kas ļauj izvēlēties reakciju uz šo savdabīgo tradīciju. Šogad Kanādas vēstnieks Kevins Rekss nodemonstrēja lielisku, pašcieņas pilnu reakciju uz fanu pūļiem, pēc uzvaras pie vēstniecības sagaidot un sveicot tos personīgi. "Zaudējums nav patīkams. Bet, ja jums nākas zaudēt hokeja spēli, tad dariet to atklāšanas mačā pret rīkotājvalsti, kurā ir tradīcija nest ziedus uz zaudētāju komandas vēstniecību. Paldies, latviešu draugi, par jūsu enerģiju, labajiem vārdiem un ziediem," (tulkojums mans) viņš pēc tam rakstīja tviterī. Tas bija tikpat jauki kā vēlākā apziņa, ka mūsu komanda šinī čempionātā pieveikusi šīs sezonas pasaules čempionus.

Domājot par mūsu hokejistu ļoti nevienmērīgo spēli un ilggadējām neveiksmēm, gribas tomēr atzīmēt, ka ne reizi komanda nav izkritusi no elites, kaut reizēm ir nošūpojusies apakšgalā gluži kā uz nedrošas laipas. Ja jautātu man, es noteikti vērstu uzmanību uz to, ka pārāk daudz mums ir un ir bijis spēlētāju ar nepietiekami draudīgiem uzvārdiem. Es runāju par deminutīva izskaņām. Ozoliņš, Laviņš, Skrastiņš, Ķēniņš, Bērziņš, Daugaviņš, Dārziņš. Spēle noteikti iegūtu, ja ierindā stātos Ozols, Dārzs, Bērzs, Daugavis un tā tālāk. Tie ir latvju spēka vārdi, komandas vadībai noteikti par to vajadzētu padomāt nopietnāk.

Interesanti, ka pasaules čempionāta laiks sakrīt ar vēl vienu katram latvietim (atklāti vai paslepus) svarīgu notikumu – lielāko populārās mūzikas festivālu pasaulē – Eirovīziju. Kā ik gadus, arī šoreiz maija trešajā nedēļā vakarus pavadīju tviterī, jautri tērgājot par dziesmu konkursa aktualitātēm, dalībnieku tērpiem, izpildījuma manieri un visu pārējo, kas vien iederējās zem tēmtura #eirovīzija. Kompānija ir raiba, pļāpīga un neganta, ko teikt ir visu laiku un daudz, rezultātā zaudēju kādus 8 sekotājus. Mūsu Samanta finālā neiekļuva jau ceturtdien, un interese par šī konkursa tālāko gaitu iegūla rimtākā gultnē. Piektdienas vēlā vakarā, pēc visiem neatliekamajiem darbiem beidzot ieejot tīklā, tviteris mani gandrīz nogāza no kājām. Es piepeši no sirds sapratu tos, kuri iepriekšējās dienās bija atsekojuši manam profilam… Tas bija briesmīgi – visi runāja tikai par hokeju, pat tie, no kuriem es to nekad nebūtu gaidījusi. Taču mans tolerances līmenis acīmredzot ir augstāks nekā tiem astoņiem.

Būt latvietim un neko nezināt par hokeju droši vien nav iespējams. Te jau nav Portugāle. Čempionāta laikā pat mazie bērnudārza bērni runā par hokeju, rāda viens otram dīvainas kustības, it kā stāvētu uz slidām un vadītu ripu ar nūju, un, sprauslādami un atdarinādami skaņas, viens otram stāsta – "Un tad viņš šitā, žžžž, un tas atkal tā, drinkš, drankš, bet mūsējais vārtsargs – hop! – un noķer!" Kāds jau piecu gadu vecumā iet uz hokeja treniņiem. Dziedot valsts himnu, mazie puikas liek roku uz sirds un dzied ar tikpat svētsvinīgu izteiksmi, kā to vienmēr dara Latvijas hokeja fani un šogad arī paši hokejisti pēc spēles ar Kanādu. Starp citu, kāds asprātis uzdrošinājās salīdzināt mūsu hokejistu uzvaras dziedājumu ar Samantas Tīnas neveiksmīgo uzstāšanos Eirovīzijā. Iedomājos, ka komanda varētu sagādāt faniem absolūti negaidītu pārsteigumu, pirms čempionāta paralēli treniņiem apgūstot vokālo mākslu un kora dziedāšanu un uzvaras gadījumā nodziedot himnu četrās balsīs klasiskā un izkoptā sniegumā. Tas būtu vēsturiski, iespējams, pat kļūtu par konkrētā čempionāta lielāko pārsteigumu.

Nekad neesmu bijusi hokeja spēlē klātienē. Jāatzīstas, ka futbolu tepat Liepājā, Daugavas stadionā, gan kaut kādu sagadīšanos rezultātā esmu skatījusies dzīvajā. Viena no manām draudzenēm (visas viņas ir hokeja fanes) reiz man zvanīja no Rīgas arēnas spēles laikā. Pirmo reizi nonākusi "īstā hokejā", gribēja palielīties. Viņa nedzirdēja neko no tā, ko es teicu. Es dzirdēju daudzbalsīgu kliegšanu, fona taurēšanu un viņas balsi: "Es neko nedzirdu, te neko nevar īsti redzēt, labi, ka ir tablo, es neko nesaprotu!" Pēc spēles zvanīja vēlreiz un bija nepārprotami laimīga.

Un tomēr hokejs pat man ir asinīs. Par to esmu pārliecināta kopš tās reizes, kad ziemas naktī pamodos no savādiem trokšņiem aiz loga. Nespēju piecelties, lai pavērtos ārā, kas tur īsti notiek, taču pusmiegā biju nešaubīgi pārliecināta, ka pagalma asfaltētajā laukumā kādi ļaudis nakts vidū spēlē hokeju. Slidu švīkstēšana un nūju atsitieni pret ripu skanēja tieši tā, kā tas skan televīzijā spēles laikā. Paspēju kārtīgi izbrīnīties: dienas laikā nekad neviens tur hokeju nespēlēja un vispār, pa dienu arī ledus tur vēl nebija, taču tad miegs atkal ņēma virsroku un es tam ļāvos. Otrā rītā izrādījās, ka nodegusi netālā koka privātmāja. Nams dedzis šņākdams, un šīferis sprakšķēdams lidojis pa gaisu uz visām pusēm.

Tēmas

Jana Egle

Jana Egle ir latviešu literāte, Latvijas literatūras gada balvas laureāte par stāstu krājumu "Gaismā", stāstu krājuma "Svešie jeb Miļeņkij ti moj" autore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!