Vissvarīgākais darbs

Nesen gadījās noskatīties Nacionālā teātra iestudējumu "Aizliegtais pianīns", kas veidots pēc Māra Bērziņa romāna. Izrāde ir par birokrātiju, kas līdz nervu sabrukumam noved jaunu bērnudārza vadītāju, kura tikko sākusi darbu un pūlas visu izdarīt atbilstoši prasībām. No pirmsskolas izglītības iestādes vadītājas amata esmu prom jau turpat sešus gadus, iespējams, tas ir vienīgais iemesls, kāpēc, skatoties izrādi, spēju pat smieties, par spīti tam, ka ik pa laikam pār vaigiem ritēja rūgtas asaras. Izrādē nekas nebija izdomāts, pat ne hiperbolizēts, varbūt tikai sablīvēts ciešāk, bet tā jau mākslai pieklājas. Vēlāk, teātra mājaslapā palasot komentārus par izrādi, skats atdūrās pret vienu, kas visprecīzāk raksturoja manas izjūtas. Kāda skatītāja rakstīja: "Smiekli nenāca, starpbrīdī aizgāju prom… Nezināju, ka būs tik smagi uztvert sižetu. Strādāju pirmsskolā." Es gan vairs nestrādāju un, par spīti asarām no atmiņu dzīlēm, pat spēju novērtēt smieklīgo sakritību – arī mūsu dārziņam kāda ģimene vēlējās uzdāvināt pianīnu "Rīga", taču, izpētot iespējas, kā tas būtu likumīgi izdarāms, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Sāku strādāt par pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju deviņdesmito gadu beigās. Tolaik deviņdesmito "bardaks" pamazām sakārtojās, taču līdz strukturētai un pārskatāmai sistēmai bija vēl tālu, dzīvojām un strādājām, lielākoties ne dokumentu, bet sirdsapziņas, entuziasma un padomju vai agrīno atjaunotās Latvijas gadu laikā iegūtās pedagoģiskās izglītības vadīti. Viena no pirmajām stingrajām norādēm, ko apguvu jaunajā amatā, izskanēja kādā no vadītāju semināriem – "privātpersonai ir atļauts viss, kas nav aizliegts, bet amatpersona drīkst tikai to, kas tai ir atļauts likumos, normatīvos, tiesību aktos utt.". Gadu gaitā, sakārtojoties nozarei, obligātās dokumentācijas apjoms pieauga. Lielākā daļa no šiem dokumentiem bija tiešām nepieciešami, tie atbilstoši likumiem sistematizēja un precizēja darba procesu un atbildības, daļa bija pamatoti, un par to lietderību šaubu nebija, tomēr katra pirmsskolas iestāde tos interpretēja pa savam, nebija skaidra priekšstata par to saturu, un visbeidzot bija arī tādi, kas izsauca izbrīnu. Neskaitāmās uzraudzības institūcijas katra paģērēja savus papīru blāķus, tāpēc reizēm laika trūkuma dēļ (teikšu godīgi – arī tāpēc, ka nesapratām, ko īsti no mums vēlas) otrajā pārbaudes reizē uzrādījām to pašu dokumentu, ko pirmajā reizē atzina par nepiemērotu, tikai nomainot datumu un kādu sīkumu. No inspektora saņēmām komentāru – "Re nu, ja gribat, tad varat, tagad ir ideāli."

Parādījās arvien vairāk dažādu priekšrakstu, noteikumu, norāžu par ieviešamajām instrukcijām, plāniem, žurnāliem, kārtību, atskaitēm un aprakstiem, – ja sākumā nekavējoties čakli izstrādājām visus pieprasītos dokumentus, tad ar laiku sāku nogaidīt. Reizēm paspēja nomainīties ministri vai tika grozītas prasības un izrādījās, ka tik ļoti vajadzīgais dokuments ir pilnīgi aizmirsies un labi, ka nav lieki patērēts laiks tā izstrādāšanai. Nereti dokumenta nepieciešamība tika skaidrota ar to, ka tajā "ir atrunātas" situācijas, kuras var sagādāt problēmas iestādei, tāpēc ir svarīgi, ka šāds dokuments izstrādāts, ar to ir iepazīstināta mērķgrupa un par iepazīstināšanu parakstījies katrs, uz kuru tas attiecas.

Šobrīd par to rakstu, jo nedomāju, ka situācija pirmsskolas izglītības iestādēs un izglītības sistēmā īpaši atšķiras no vispārējās birokratizācijas valstī. Visur viss ir atrunāts līdz sīkumiem, atbildības uzliktas un pārliktas. Ja būvobjektā, iebrūkot tranšejai, iet bojā cilvēks – vai drošības instrukcijas ir parakstītas? Ja nav parakstītas – ar kādām tiesībām viņš atradās objektā? Viņam bija jāatsakās no šī uzdevuma, pats vainīgs! Ja ir parakstītas – viņam bija jāsaprot, ka šis darba uzdevums ir bīstams, viņa darba apstākļi nav atbilstoši dokumentos norādītajam, vajadzēja atteikties no uzdevuma, pats vainīgs. Un tieši tāpat izskatās amatpersonu atbildības mētāšana, piesaucot normatīvus, instruktāžas un kārtības saistībā ar traģisko sievietes slepkavību Jēkabpilī, pusaudžu nemieriem Imantā un citiem notikumiem, kuros varasiestāžu rīcība liek uzdot daudzus grūti atbildamus jautājumus. Taču noteikumos un instrukcijās viss ir "atrunāts" un atbilstoši interpretēts.

Nezinu, kāda situācija ar dokumentāciju bērnudārzos ir šobrīd, varbūt kaut kas ir mainījies uz saprātīgo pusi, uz to ļoti gribas cerēt.

Arī finansiāli pirmsskolas izglītība vienmēr turēta izdzīvošanas režīmā. Manā 20 gadu ilgajā pieredzē atceros divus gadus, kad šķita, ka iestādes un izglītības procesa pamatvajadzības ir nodrošinātas bez "deķīša raustīšanas". Tas bija 2008. un 2009. gads. Ar ko šī treknā dzīve beidzās, visi labi zinām. Visu pārējo laiku vienmēr kaut kam pietrūka, kaut ko lāpījām, bez kaut kā "pagaidām" iztikām, kaut kam lūdzām bērnu ģimeņu atbalstu.

Par spīti visam iepriekš minētajam, darbu bērnudārzā joprojām uzskatu par pašu svarīgāko darbu un nenoliedzami arī par vienu no vismīļākajiem darbiem pasaulē. Tā ir mazā cilvēka pirmā sastapšanās ar sabiedrību ārpus savas ģimenes, pirmā socializācija ar vienaudžiem un pieaugušajiem, kuri nav viņa tuvinieki, pirmie soļi izglītībā. Neviens nav jāpārliecina, cik svarīgi ir tas, kādi cilvēki, kāda vide bērnu sagaida viņa pirmsskolā, cik būtiski ir, lai bērnudārzā strādātu labākie no labākajiem. Šī ir arī vieta, kur vistiešāk darbojas biznesa magnāta Ričarda Brensona teiktais – kā tu izturēsies pret saviem darbiniekiem, tā viņi izturēsies pret taviem klientiem –, un šinī gadījumā klients ir īpaši lolojams, ļoti viegli ievainojams un neaizsargāts, tāpēc ārkārtīgi svarīga ne tikai pašu darbinieku profesionalitāte, izglītība, bet arī darba devēja nodrošinātie darba apstākļi un darba vide – gan fiziskā, gan emocionālā. Taču arī tas nav viss: pirmsskolas izglītības iestādes pastarpinātais darba devējs jeb pasūtītājs ir sabiedrība, ko klātienē pārstāv bērnu ģimenes. Un te nu ir īpaši svarīgi visām pusēm apzināties, ka tām ir viens kopīgs uzdevums, ko veikt visciešākajā sadarbībā un ar savstarpēju uzticēšanos, – izaudzināt brīvu, krietnu, pašapzinīgu, izglītotu un sevi realizēt spējīgu jauno cilvēku.

Pirmsskola ir tā izglītības pakāpe, kuru valsts mērogā neņem pārāk nopietni. Algas pirmsskolas skolotājiem vienmēr ir mazākas nekā skolu skolotājiem, kontaktstundu skaits lielāks. Reizēm pavīd diskusijas par nepamatotu personāla nodrošinājumu dārziņa grupās – pedagogs esot nepieciešams tikai tajās divās trīs stundās, kad bērni apgūst izglītības programmu, jeb laikā, kad notiek rotaļnodarbības. Pārējā laikā par bērniem varot atbildēt kāds pieskatītājs, kam pedagoga izglītība nav nepieciešama (tādējādi šis darbinieks varētu saņemt mazāku algu). Esmu dzirdējusi, ka daļa iestāžu jau ir pārgājušas uz sistēmu, kad dienas vidusdaļā ar bērniem strādā pedagogs, bet no rīta un pēcpusdienā – tā saucamais skolotāja palīgs. Man nav informācijas, kādas ir prasības šī darba veicējiem, zinu arī to, ka pirmsskolas pedagogu trūkst visā valstī, tāpēc šāds variants kaut daļēji risina skolotāju trūkuma problēmu. Bet ko iegūst bērni? Bērns mācās dzīvot katru minūti, vecumā līdz sešiem gadiem tiek ielikti pamati visai nākamajai dzīvei – gan prasmes, gan attieksme. Protams, visu atbildību nevar uzlikt pirmsskolas izglītības iestādei, daudz svarīgāka loma ir ģimenei, taču ir gana daudz aspektu, ar kuriem bērns saskaras tieši bērnudārzā. Tās ir jaunas, nebijušas situācijas, dzīve kolektīvā, kur bērns mācās risināt savstarpējās attiecības, apgūst lielāko daļu pašapkalpošanās iemaņu un tā tālāk – tas notiek visas bērnudārza dienas garumā. Līdzās 15–20 bērniem nepārtraukti jāatrodas pedagoģiski un psiholoģiski izglītotam personālam, kurš zina, kā vislabāk vadīt šos procesus un nepieciešamības gadījumā profesionāli risināt problēmsituācijas. Un, manuprāt, te nepietiek tikai ar vienu skolotāju.

Bieži vien gadās, ka kādam no mazuļiem ir vajadzīga īpaša uzmanība – nomierināt, atbalstīt, palīdzēt – un tā noteikti jāsniedz, bet kas pa to laiku notiek ar pārējiem? Cik pietiekams ir atbalsts bērnam krīzes brīdī, ja persona, kura šo atbalstu sniedz, tajā pašā laikā dala šim bērnam veltāmo uzmanību vēl divdesmit citiem bērniem? Darbinieks, kuru sauc par aukli vai skolotāja palīgu, praksē visbiežāk ir apkopējs/trauku mazgātājs, kuram veicami smalki sagrafēti mazgāšanas un uzkopšanas darbi saskaņā ar Pārtikas un veterinārā dienesta un Sanitārās inspekcijas prasībām. Labi, ja atliek laiks palīdzēt saģērbt bērnus pastaigai bērnudārza laukumā un pēc tās – palīdzēt noģērbt. Arī ģērbšanās process, starp citu, sevī ietver pašapkalpošanās iemaņas, kuras bērnam jāapgūst, lai ar laiku spētu apģērbties patstāvīgi. Daudz svarīgu aspektu – secība, kādā uzvilkt drēbītes, rāvējslēdzēji, pogas, auklas, cepures aizdare, zābaciņi pareizajās kājās, bikses ar priekšu priekšā, virsjaka tikai pašās beigās utt. Pa to laiku bērniem ir neskaitāmi jautājumi ne tikai par ģērbšanos vien, dažkārt ļoti svarīgi un interesanti, un tos nevar atstāt neatbildētus.

Vairāku atbilstoši izglītotu pieaugušo klātbūtne ir vēl svarīgāka brīžos, kad kādam no bērniem parādās agresivitāte, vardarbīgas uzvedības izpausmes. Diemžēl arī pirmsskolas vecuma bērni nereti cieš no dažādām problēmām, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (ADHD), stresa, trauksmes, depresijas, mācību grūtībām un citām, kas nereti noved pie izaicinošas vai pat agresīvas uzvedības. Akūtā situācijā, kad ir notikusi neparedzēta impulsīva rīcība, profesionāls atbalsts ir nepieciešams gan bērnam, kurš nav spējis tikt galā ar savu trauksmi, gan tiem, kuri ir bijuši liecinieki vai pat cietuši no sava rotaļu biedra agresijas. Skaidrs, ka ir jāmeklē profesionāļu iesaiste turpmākai palīdzībai agresīvajam bērnam un viņa ģimenei, taču arī tūlītējs atbalsts un mierinājums ir svarīgs visām iesaistītajām pusēm, un ar vienu skolotāju šeit var izrādīties par maz. Pirmsskolas izglītība un tās finanses lielākoties ir pašvaldību, nevis Izglītības ministrijas pārziņā, tāpēc dažādās vietās situācija var atšķirties, tomēr diezgan droši varu teikt, ka psihologa un sociālā pedagoga pirmsskolas iestādēs visbiežāk nav vai arī ir viena amata vienība uz lielu skaitu iestāžu, kas nekādi neveicina to, ka šie speciālisti varētu sistemātiski un mērķtiecīgi strādāt ar bērniem un ģimenēm, kurām tas nepieciešams, iepazīstot tās un izstrādājot individuālu sadarbības programmu. Labā ziņa ir tāda, ka 2019. gadā Ministru kabinets atbalstīja ieviešanai "Multimodālo agrīno intervenču programmu STOP 4-7", kura nu jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas vairāku Latvijas pilsētu un novadu pirmsskolas iestādēs. STOP 4-7 jeb "Kopā uz ceļa esam stiprāki" ir multimodāla (vienlaikus atsevišķās grupās strādā gan ar bērnu, gan vecākiem, gan skolotājiem) agrīnās intervences programma bērniem ar uzvedības problēmām. Tā ir iespēja ģimenēm, kuras apzinās problēmu, pieteikties bezmaksas palīdzības programmai, lai mācītos pozitīvās audzināšanas principus. Līdzšinējie pieredzes stāsti ir cerīgi un daudzsološi, bērnu agresīvā uzvedība mainās ļoti ātri, un izmaiņas ir noturīgas. Taču ir viena nianse – programmai jāpiesakās ģimenēm pašām. Diemžēl ne visiem ir pietiekami spēka atzīt – jā, mums (nevis tikai bērnam) ir problēmas.

Un vēl viena nianse. Savulaik pedagogu streiku laikā pirmsskolas izglītības iestādēs palika darbojamies dežūrgrupas – tiem vecākiem, kuriem patiešām nav, kur atstāt bērnus, kamēr viņi strādā. Tāda bija norāde "no augšas". Man tas šķita negodīgi pret bērnudārziem un to darbiniekiem. Tas liedza aptvert patieso mūsu darba nozīmību ne vien bērnu audzināšanā un izglītošanā, bet tautsaimniecībā vispār. Vienu nedēļu pilnīgi bez bērnudārzu pakalpojumiem. Pieņemu, ka iestātos ne mazāks haoss kā tad, kad streiko, piemēram, transporta nozare. Kā jau minēju – viens no svarīgākajiem darbiem pasaulē, varbūt pats svarīgākais.