Būt atvērtam ciešanām

Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas jaunā dokumentālā filma "Hekabes jautājums" publiskajā telpā tiek pieteikta kā filma par līdzcietību un cilvēcību. Tās noskatīšanās manī atstāja gūzmu ar jautājumiem, uz kuriem atbildēt sev pašai ir grūti vai pat neiespējami. Visvairāk tāpēc, ka nevienam, pat ļoti līdzjūtīgam, dziļi empātiskam indivīdam, nav iespējams skaidri zināt – kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja tur – tajā situācijā, tajā dzīvē – nāktos dzīvot man.

Filmas sižets ir savīts no četriem pavedieniem. Grodākais, vispamatīgāk veidotais no tiem ir stāsts par Ūdrīti (mūziķi Rolandu Balodi-Ūdri) un viņa sievu Ilonu. Pirms sešiem gadiem Ūdris smagi cieta satiksmes negadījumā, kurš ir dramatiski mainījis visu viņa, Ilonas un abu kopīgā bērna dzīvi.

Otrs stāsts ir Hannas jeb Hanukas Lorengelas vēstījums par sociālo darbu ar Rīgas prostitūtām, par pienākumiem, robežām, noteikumiem, kādus nācies ievērot, lai spēja atbalstīt neizšķīst kopīgās asarās. Spilgta Hanukas vēstījuma daļa ir viņas zīmējumi, kuri, darbojoties šinī psiholoģiski ļoti nomācošajā jomā, ir Hannai palīdzējuši tikt galā ar emocijām, ar to, ko darba procesā klientēm (cik neiederīgs ir šis vārds prostitūcijas kontekstā) nedrīkst atklāt – savu līdzjūtību, savas sāpes par viņu sāpēm, savu bezpalīdzību notiekošā priekšā.

Trešā līnija, kurā man kā vienkāršai skatītājai ielauzties un savilkt to kopā ar pārējām bija visgrūtāk, ir teātris. Taču teātra ievīšana filmā ļauj skaidrāk definēt tās ieceri un sniedz tādu kā autoru siltu klātbūtni. Nevienam nav noslēpums, ka P. Krilovs ir teātra cilvēks, teātra pedagogs ar garu stāžu, kurš domā par visiem saviem audzēkņiem, kā atzīstas filmas nobeigumā. Viņa balss ved cauri visai filmai, tās drāmām un traģēdijām, ved mierīgi un mērķtiecīgi.

Teātris filmā iesaistās kā fragmenti no izrādēm, kurās tiek risināta vainas, atbildības, līdzjūtības problemātika. Arī aktieru Daigas Kažociņas un Kaspara Zvīguļa pārdomas par iejušanos tēlā. Vai ir iespējams nospēlēt, izdzīvot uz skatuves personu, kura tev nepatīk? Šis ir titulpavediens – Hekabes jautājums, nosaukts vārdā, izskan tikai šeit, aktieru un aizkadra balss monologos.

Un ceturtā – mierinošā, glāstošā – ir Danas Kalniņas-Zaķes klātbūtne filmas plūdumā. Dana ir slimnīcas kapelāne, kas rūpējas par smagi slimo pacientu iekšējo līdzsvaru, viņu mentālo izdzīvošanu, runā ar medicīnas personālu par cilvēcisko klātesamību visā ārstniecības procesā līdz brīdim, kad nākas doties pie tuviniekiem ar visskumjāko vēsti.

Filmas centrā ir sievietes. Hekabe grieķu mitoloģijā ir pēdējā Trojas valdniece, Priama sieva, daudzu dēlu un meitu māte. Viņu atceras neizmērojamo ciešanu dēļ, ko Hekabe piedzīvoja, redzot savas pilsētas bojāeju, visu savu bērnu nāvi un galu galā topot no valdnieces par verdzeni. [1] Eiripīda "Hekabe" ir viens no spožākajiem traģēdijas žanra paraugiem. Zaudējumi un ciešanas ir ielauzušās arī filmas varoņu dzīvē, taču atšķirībā no Trojas valdnieces nevienai no viņām netiek sniegta iespēja gūt gandarījumu atriebībā, ko izmisīgā necilvēcībā paveic Hekabe. Un kam gan lai šīs sievietes atriebjas – nav konkrēta vainīgā, uz kuru parādīt ar pirkstu, kuram mesties virsū, lai ne tik daudz iznīcinātu šo vainīgo, kā to neizmērojamo sāpju un bezcerības purvu, kurš rūgst pašu esības tumšākajos nostūros un palēnām gremdē ticību saviem spēkiem, savām iespējām kaut ko mainīt. Vai atriebība ko mainītu?

Skatoties filmu, caur prātu visu laiku skrēja pašai savi titri ar jautājumiem, piezīmēm, pārdomām. Viena no caurviju tēmām – par bērniem. Mazais Bārts, kura mamma uz rokām nēsā tēti, tāpēc mazāk laika un apskāvienu atliek dēlam, kuram arī paša tēta ir mazāk nekā gribētos. Vērot bērna izmisīgo tiekšanos pēc mammas ir sāpīgi. Ilona dara visu iespējamo un nedaudz arī neiespējamā, lai viņi visi trīs cits citam būtu pēc iespējas vairāk un kvalitatīvāk. Cits bērns raud mātes klātbūtnē, bet pārstāj raudāt, paliekot divatā ar sev nepazīstamu sievieti, ar Hannu. "Es gribēju būt par labu mammu, bet mazais izskatās viņam tik ļoti līdzīgs," saka Līna, prostitūta, Kristapa mamma, kura piecus gadus cietusi no smagas partnera vardarbības. "Viņš zina, ka es viņu nemīlu, tāpēc raud." Un es notveru sevi domājam par tām izvarotajām Ukrainas sievietēm, kuras nēsā savu izvarotāju bērnus un kurām nav paveicies nonākt tur, kur viņu fiziskā un mentālā izdzīvošana ir svarīga, kur viņu ciešanas netiek pakārtotas liekulīgām dogmām. Bērni, kuri dzims, jau šobrīd ir nolemti būt nelaimīgiem. Neatkarīgi no viņu tālākā likteņa. Tie būs bērni, kurus nemīl ne māte, ne tēvs.

Trešais bērns, kurš pavīd filmas plūdumā, ir Hanukas bērniņš, kurš pieteicies laikā, kad Hanuka joprojām veic sociālo darbu ar Rīgas prostitūtām, sniedzot tām iespējamo atbalstu, esot līdzās, kopā izdzīvojot to baiļu un bezcerības pilno esību, kādā atrodas sievietes, kuru lielākā vērtība ir par naudu pārdodama miesa. Hanna atsakās no sociālā darba brīdī, kad apzinās, ka nav nekā svarīgāka par bērnu un viņas pašsajūtu laikā, kuram vajadzētu būt maiguma un saudzības piesātinātam ikvienai sievietei. Hanukai ir izvēle. Ir brīvība.

Vēl viens elements, kas vieno Hannu, Danu un Ilonu, un viņas par to arī tieši vai pastarpināti runā, ir klausīšanās. "Mēs ar viņām vienkārši runājam," saka Hanuka, stāstot, kā noris atbalsta darbs ar sievietēm, kuras iztiku pelna uz ielas. Klausīties un sadzirdēt, ļaut viņām sajusties kā cilvēkam, kā vērtībai. Vienkāršs cilvēcisks kontakts, kam ir milzu svars pašnovērtējuma atjaunošanā vai veidošanā no pašiem pamatiem. Dana, runājot par savu ikdienas komunikāciju ar smagi slimajām sievietēm, uzsver, cik svarīgi ir klausīties ar visām maņām. Ne tikai dzirdēt, bet arī ieraudzīt, sajust, iedrošināt justies tā, kā patiešām ir. "Cilvēki šeit netēlo," viņa saka. Ilona savu Ūdrīti var sadzirdēt, tikai klausoties ar pārējām maņām. Pēc avārijas Ūdris nav atsācis skaidri runāt, ir atsevišķi vārdi, īsas frāzes, taču galvenā saziņa notiek ar skatieniem, pieskārieniem, ciešu klātbūtni. Diez vai ar vārdiem varētu izteikt to, kas ir Rolanda ilgajā, klusajā skatienā, veroties uz muzikanta rokām, kad viņš cieši līdzās spēlē ģitāru un dzied.

"Gribu būt vesels!" trešajā vai ceturtajā mēģinājumā, piepalīdzot abām mammām un Ilonai, Ūdrim izdodas pateikt pilnu teikumu. Viņš brauc ar trīsriteni, pats minas un stūrē, ir grūti, bet uz priekšu ripo, apkārt gaiši čalo visi viņa mīļākie cilvēki. Ilonas sejā atkal ir ticības pilns smaids. Visvairāk, šķiet, tā ir ticība sev pašai, savam spēkam un neatlaidībai. Dusmas un nevarību izdauzīt boksa maisā un atkal iet nest uz rokām savu Ūdri un būt pārliecinātai, ka "viņu var dabūt atpakaļ". Filmas gaitā mēs redzam, ka viņš nāk, ļoti lēni, grūti, bet nāk atpakaļ. Cik tuvu sev viņš pienāks?

Filmu skatīties brīžiem nav viegli. Taču tā beidzas un jau nākamajā minūtē mēs varam domāt par kaut ko citu. Pavīd doma, par kuru ir mazliet neērti, – cik labi, ka tas nav noticis ar mani un mani neskar. Ir neērti, bet atvieglojoši. Tomēr tiem, kuru dzīves vērodami pavadījām pie ekrāna vairāk nekā stundu, tā ir vienīgā īstā realitāte. Tas rada bezcerības sajūtu un diskomfortu. Rada jautājumus. Vai es varu palīdzēt? Kā es varu palīdzēt? Vai es palīdzēšu? Bezcerības sajūtu nedaudz atvieglo aicinājums ziedot, noziedojot es pabaroju savu līdzjūtību, savu bezpalīdzību cita ciešanu priekšā. Un, protams, arī patiešām palīdzu. Kādam ir iespēja būt klāt – draugi pļauj zāli ap māju, ko Ilona ir nopirkusi Ūdrim, Bārtam un sev. Cits palīdz pārcelties, vēl citi – vienkārši kopā pasēž pie ugunskura un uzdzied. Kā Dana teica: "Nekas nevar aizvietot jūsu cilvēcisko klātesamību." Vēl, kad viņai uzdeva jautājumu par aktieru iejušanos lomā, viņa formulēja to kā – "būt atvērtam ciešanām". Tā, šķiet, ir šīs filmas inspirēto sajūtu vai arī dzīves kā tādas pieņemšanas formula. Būt atvērtam ciešanām: ja būsi ciet, tās atnākot tevi salauzīs.

Filmas pēdējos kadros mazais puisēns Bārts ir pastiepis roku ar ugunskurā ceptu kartupeli un dod to citai rokai, šķiet, mammai. Atstatums ir nedaudz par lielu, un, lai viens pasniegtu, bet otrs saņemtu, ir nedaudz jāpastiepjas. Mazliet jāpiepūlas. Nedaudz jāizkustas no vietas, lai saskartos.

[1] Lielā mitoloģijas enciklopēdija. Rīga: Jumava, 2006.