Par Liepājas teātra izrādi "Gaišās naktis" (režisore Kristīne Brīniņa)
Ikgadējā akcija "Dod pieci" pagājušajā gadā aicināja palīdzēt jauniešiem, kurus līdzcilvēki un sabiedrība izvēlas neredzēt. Tas ir starptautisks projekts, kura laikā dīdžeji vairākās Eiropas valstīs pavada veselu nedēļu stikla studijā kādā publiskā vietā, raidot klausītāju izvēlētas dziesmas. Tās var pasūtīt, ziedojot sabiedriski nozīmīgai problēmai, par kuru projekta veidotāji konkrētajā gadā ir nolēmuši runāt. Ar saukli "Izvēlies redzēt" nesenās akcijas centrā nonāca riskam pakļautie jaunieši no nelabvēlīgas vides – vardarbīgām ģimenēm, ar atkarības problēmām, jaunieši, kas palikuši bez atbilstošas aprūpes, jaunieši ar uzvedības problēmām, bezizejā nonākuši jaunieši utt. Projekta ziedojumi nonāk pie organizācijām, kuras darbojas, lai riska grupas jauniešiem radītu iespēju izrauties no šīs vides, izglītoties, attīstīt savu potenciālu, veidot sev drošu nākotni. Ticu, ka daļa jauniešu, pateicoties šiem ziedojumiem un uzmanībai, tiks ārā no apburtā loka, atradīs jaunu vidi un izveidos fiziski, garīgi un emocionāli drošu nākotni. Taču būs arī kāda daļa, kam nepietiks spēka vai atbalsta, kas paliks degradējošajā vidē, galu galā nonāks uz noziedzības ceļa un visticamāk agri vai vēlu, uz īsāku vai garāku laiku, vienu reizi vai vairākkārt nonāks cietumā. Pēc atbrīvošanas šie cilvēki, iespējams, vairs ne kā jaunieši, atgriezīsies sabiedrībā.
Tad viņi būs jau pieauguši un kļuvuši par vēl vienu sabiedrības grupu, kuru izvēlamies neredzēt. Šos puišus ieraudzījusi, satikusi un par viņiem skaļi runāt izvēlējusies Kristīne Brīniņa, kura veidojusi (režija, dramaturģija) Liepājas teātra dokumentālo izrādi "Gaišās naktis". Visi trīs izrādes varoņi – Andris, Dāvis, Renārs – nav izdomāti personāži, izdomāti ir tikai viņu vārdi. Puiši ir īsti ieslodzītie, ar kuriem Kristīne Liepājas cietumā divus gadus runājusi par dzīvi, par ieslodzījumu, par visu, kas tajā brīdī šķitis tik svarīgs, lai to pateiktu.
Izrāde sākas jau foajē. Uz neliela galdiņa izvietoti Liepājas cietumā ieslodzīto vīriešu rokdarbi. Kuģa modelis, kokgriezumi, ādas piezīmju grāmatiņas, pērļojumi, pat adījumi. Daži darbi pārsteidz ar kvalitāti. Daži atgādina padomju laikos redzētos dienesta suvenīrus (pēc tam uzzinu, ka vienā no pirmajām izstādes dienām kāds darbs ticis nozagts). Taču noskaņa jau ir radīta, un katrs nākamais solis tuvāk notikuma vietai to tikai pastiprina. Ieeja "Lielā dzintara" Eksperimentālajā pustumšajā zālē notiek caur smagām dzelzs durvīm (scenogrāfija "-8"), kuras uzrauga nesatricināms vīrietis formas tērpā (aktieris Hugo Puriņš). Publikai, kas palēnām piepilda nelielo amfiteātri, vērīgu skatienu laiku pa laikam uzmet arī ieslodzījuma vietas darbiniece (aktrise Madara Kalna).
Izrādās, ka visi trīs uz gariem gadiem notiesātie puiši, šie slepkavas, sēž publikas vidū – starp kulturālajiem, labi ģērbtajiem teātra cienītājiem. Ieslodzīto tēli ceļas no vietām viņiem blakus, izskatās tieši tāpat kā viņi un runā tajā pašā valodā. Skarbākā, neizskaistinātā, taču tajā pašā. Katram ir savs stāsts par bērnību, noziegumu, par dzīvi ieslodzījumā. Renārs (Valts Skuja) ārēji ir it kā robustāks, noslēgtāks nekā abi pārējie varoņi. Viņš neuzticas citiem ieslodzītajiem, neuzticas cietuma darbiniekiem, netic dievam, un viņam "kretinizē" cilvēki, kas tam izdomātajam vecītim tic. Renārs ir aizslēgts, nikns, pielāgojies ieslodzījuma dzīvei, lai izdzīvotu piespriestos 16 gadus. Izdzīvošanas stabilā sistēma negaidot saļogās, kad Renārs apprecas un piedzimst dēls – raupjā virskārta ieplaisā un atklāj bailes, nedrošību, vēlmi pasargāt, būt kopā. Tik vienkārši un cilvēciski saprotami. Dāvis (Artūrs Irbe) katru vakaru lūdz dievu. Ne jau kādu konkrētu lūgšanu, tikai pateicas par dienu, izsūdz grēkus, palūdz piedošanu. Viņš uz sarunu ir paņēmis līdzi dzejoli, ko pirmajā reizē varbūt nokautrējas nolasīt, varbūt tiešām ir sajaucis lapiņas. Nākamajā reizē Dāvim bez dzejoļa ir līdzi arī mīļa fotogrāfija no bērnu nama, kur dzīve bija nežēlīga un pieaugušie nereti – vardarbīgi. Dāvis miglaini saskatāms audzēkņu pulciņā sešu gadu vecumā. "Nu, lai vai kā, bet tās taču bija manas mājas piecpadsmit gadus, no 3 līdz 18," viņš saka un pasniedz fotogrāfiju skatītājiem, kuri to aplūko un no rokas rokā dod tālāk. Emocionāli atvērtākais un atklātākais šķiet Andris (Kārlis Artejevs). Viņš paļāvīgi vēsta visu savu dzīvesstāstu, reizē it kā pārmet mammai, kas mēģinājusi savu dzīvi kārtot, kā nu prazdama, un tomēr mēģina viņu saprast un attaisnot. Bez liriskām atkāpēm, naturāli Andris atklāj, kā noslepkavojis cilvēku. Viņš netaisnojas, nemēģina mazināt savu vainu, tai pašā laikā tik izmisīgi skumst par to mazo puisīti, kuru mātes vīrs, viņai nezinot, pazemoja fiziski un emocionāli, kuram tika iemācīts, ka viņš ir niecība, bezvērtīgs radījums. Visu trīs izrādes varoņu dzīve ir kā no psiholoģijas grāmatām izrakstīti piemēri tam, kā bērns, jaunietis nonāk līdz noziegumam. Taču tie nav stāsti no grāmatām, tie ir trīs īstu, reālu ieslodzīto pieredzes vēstījumi par notikumiem, kuri risinājušies tepat, sabiedrībā, kurā dzīvojam.
"Gaišās naktis" ir ļoti viengabalaina, fokusēti radīta izrāde. Pirmkārt, skatītājam nerodas ne mazākās šaubas par puišu runas un izteiksmes veida autentiskumu. Taču bez tekstiem, kurus no milzīgā ierakstīto sarunu apjoma atlasījuši un dramatizējuši Kristīne Brīniņa un Henriks Eliass Zēgners, ļoti svarīgs elements ir ķermeņa valoda, žesti un grimases. Nav nekā lieka, bet nekā arī nepietrūkst. Pozas, skatieni, roku un pat pirkstu kustības reizēm runā to pašu, ko vārdi, bet citkārt pasaka vēl daudz vairāk vai pavisam ko citu. Kustību spēlē iesaistītās skatītājas poza guļus uz grīdas līdzās Andrim precīzi atkārto Andra nosistā vīrieša ķermeņa novietojumu ainā, kur tiek atklātas viņa izdarītās slepkavības detaļas. Renāra dusmīgie teksti pauž norobežošanos un iekšēju sastingumu, tai pašā laikā – rokas trauksmaini darbojas ar brillēm. Spēcīgs izrādes elements ir arī Liepājas cietumā ierakstītās autentiskās cietuma skaņas – metāla durvju nograbēšana, atslēgu žvadzēšana, soļi (komponiste Spāre Vītola).
Izrādes gaitā skatītājs saņem daudz informācijas par to, kā norit ieslodzīto ikdiena cietumā. Vienveidīgā ēdināšana bez izvēles iespējām, pastaigas laukumā, kura izmēri ir četri reiz septiņi soļi (jā, soļi, es nepārrakstījos) – logu nav, tikai restotas debesis. Tiek piedāvāta izglītība – gan vispārizglītojošā tiem, kuri nav skolu pabeiguši brīvībā, gan profesionālā. Dažādas apmācības, rokdarbi utt. Arī neoficiālā saziņa, cietuma žargons. Kādam viss dzirdētais var šķist kā eksotiski pastāstiņi, taču te atgriežamies pie tēmas, ko pieteicu sākumā. Tie ir pusaudži vai jaunieši, kurus sabiedrība savulaik izvēlējusies neredzēt, tādi viņi nonākuši izolācijā uz 11, 12, 16 gadiem, un cietuma dzīve viņiem tā vai citādi ir liegusi socializāciju, iespēju iet vienā solī ar laiku. No ieslodzījuma viņi iznāks, daudz labāk pazīdami dzīvi cietumā, nevis sabiedrībā. Iespējams, ka šiem trim puišiem, izrādes "Gaišās naktis" galvenajiem varoņiem, ir paveicies. Viņu stāstos jūt mulsumu, tādas kā bailes no laika, kad būs jāatstāj cietuma mūri. Neziņu, kā tas būs, vēlmi dzīvot tā, lai neatgrieztos ieslodzījumā. Viņiem būs vieglāk, būs atbalsta sistēma, viņi ir ļāvušies sarunām ar brīvprātīgajiem, ar cilvēkiem šaipus mūriem, un tā ir ne tikai Kristīne Brīniņa, bet arī biedrības "Radi Vidi Pats" jaunieši, pirmām kārtām Linda Ulāne, kas šo brīvprātīgo projektu uzsāka jau pirms pieciem gadiem. Saruna mākslas valodā ar sabiedrību par cilvēkiem, kuri, kaut noliegti un nicināti, arī ir sabiedrības daļa, ir likumsakarīgs turpinājums uzsāktajam darbam. Brīvprātīgo darbs un izrāde "Gaišās naktis" ir mēģinājums atrast saskares punktu, vienojošo posmu starp ieslodzīto un tiem, kuri viņu izvēlējušies neredzēt.
Diskusijā pēc pirmizrādes vēl skaudrāk un precīzāk iezīmējās šādu jauniešu pieredze un elementāras lietas, kas ieslodzītajiem tiek liegtas. Nav noslēpums, ka Latvijas cietumi lielākoties ir cilvēka cieņu pazemojošā tehniskajā stāvoklī. Arī likumdošana joprojām balstās padomju mantojumā. No skatītāju puses atskanēja vairāki skarbi jautājumi par to, kāpēc nenotiek uzlabojumi, kāpēc ieslodzītajiem netiek atļauts tas vai kas cits. Priekšā sēdēja un uz jautājumiem atbildēja tie, kuri ir mēģinājuši situāciju uzlabot – rakstījuši pieprasījumus, ieteikumus, meklējuši iespējas kaut ko mainīt likumā atļautajā kārtībā. Tas bija rūgts brīdis, īpaši zinot Liepājas iedzīvotāju vairuma, tātad – pašas sabiedrības – negatīvo attieksmi pret jaunceļamo Liepājas cietumu, modernu būvi, kurā daudzas no problēmām atrisinātos, jau pateicoties fiziskajiem apstākļiem vien. No otras puses – tai mirklī parādījās cerība, ka tie, kuri atnāks un noskatīsies izrādi, sāks domāt un sapratīs, ka arī ieslodzītie ir pelnījuši cilvēka cieņu nepazemojošu ikdienu. Izciest sodu, nezaudējot pašcieņu, bet stiprinot to. Jo viņi ir daļa no mums, kā tas simboliski tiek rādīts izrādes sākumā, kad šie trīs puiši – Renārs, Dāvis un Andris – sāk runāt un ceļas kājās no vietām starp skatītājiem. Tāpat pēc ieslodzījuma viņi atgriezīsies te, katrs savā vietā starp mums. Mēs visi esam mēs. Mūsu visu interesēs ir tas, lai šo jauno cilvēku ceļi neatgriežas viņiem vienīgajā labi pazīstamajā gultnē.
Renārs izrādē saka: "Pilnīgi jebkuram cilvēkam vajadzētu pasēdēt cietumā. Kādu gadiņu lai katrs dzīvē pasēž, un tad viņš sapratīs, kas dzīvē ir svēts. Tā kaut kā." Negribētos domāt, ka tā patiesi vajag, te vairāk nolasu vēstījumu par Renāru un to, ko ir sapratis tieši viņš, taču frāze trāpa asi un paliek atmiņā.
Izrāde nelaiž vaļā jau vairāk nekā mēnesi. Pa šo laiku atcerējos savu ļoti padzīvojušo kaimiņieni, kas agrāk dzīvoja tepat, dzīvoklī virs manējā. Nu jau viņa ir mūžībā. Kaimiņiene pārvietojās ar divām nūjām. Domāju, ka viņa ir pilnīgi vientuļa, taču, kad biju šeit jau kādu laiku nodzīvojusi, no cietuma iznāca viņas dēls. Skaidrā reizi pa reizei nāca un aprūpēja māti, nesa viņai pārtiku no veikala. Dažkārt ieradās dzēris, tad māte nelaida iekšā – viņš mēdza viņai atņemt naudu pudelei. Vīrietis spārdīja mātes dzīvokļa durvis, skaļi un rupji lamājās pa visu kāpņu telpu. Mēs sēdējām aiz savām aizslēgtajām durvīm, kāds regulāri izsauca policiju, tad māte lūdzās, lai neved dēlu uz iecirkni. Pēc dažiem gadiem kādudien dzirdēju, kā sirmā kaimiņiene izmisīgi, palaikam iekliegdamās, raud. Dēls bija miris. Mēs, kaimiņi, sametām naudu, cik nu kurš varēja atļauties, kā atbalstu bēru izdevumiem. Tā parasti darām, ja kāds nomirst. Satiekoties sērojošajai mātei izteicām līdzjūtību. Un jutāmies ļoti atviegloti, ka problēma ir atrisinājusies.
0