Foto: Vineta Jaunzeme
 
Teātris
30.09.2022

Dauka. Vēl vairāk jautājumu

Komentē
0

Par izrādi "Dauka. Labie jautājumi" Liepājas Leļļu teātrī (režisors Dmitrijs Petrenko, 2022).

Liepājas Leļļu teātrī skatītāju vērtējumam šoruden nodots jauniestudējums "Dauka. Labie jautājumi" – režisora Dmitrija Petrenko versija par Sudrabu Edžus stāstu "Dullais Dauka". Uzveduma pieteikumā norādīts, ka izrādi ieteicams apmeklēt pusaudžiem, sākot no 12 gadu vecuma. Šķiet, ka Liepājas Leļļu teātris ar saviem iestudējumiem vienmēr ir pievērsies pašiem mazākajiem skatītājiem, tāpēc jo lielāka bija intriga un vēlme izrādi noskatīties.

Izrāde nav ierasti tradicionāla: leļļu nav vispār, drīzāk tas ir tāds kā klasiskā teātra mazo skatuvju formāts. Darbojas trīs aktieri – Ilze Jura, Inga Dzintare un Armands Kaušelis, kuri pārmaiņus, viens ar otru mijoties, izdzīvo gan Dauku, gan viņa māti, Skolotāju, pārējos epizodiskos personāžus, bet pats galvenais – katrs izspēlē arī sevi pašu: Ilzi, Ingu, Armandu, pa visiem kopā veidojot jaunu, mūsdienīgāku Dullā Daukas stāstu, kurā lielākā vieta piešķirta jautājumiem.

Paša Daukas svarīgākais un arī izrādes gaitā visbiežāk atkārtotais jautājums ir – vai zeme ir apaļa? Interesanti, ka viss izrādes telpas iekārtojums (telpa un kostīmi – Inga Siliņa), arī dekorācijas un lielākā daļa rekvizītu ir apļa formā, un skatītāji sēž aplī ap notikumu centru, ko atkal ir visai grūti tradicionāli nosaukt par skatuvi.

Vai zeme tiešām ir apaļa? Par to, ka uzdrošinājies uzdot šo jautājumu, Dauka saņem nievas, uzkliedzienus, sodus, atstumšanu. Tikai tāpēc, ka uzrunātie nezina atbildes un bērna neatlaidīgā zinātkāre, vēlme uzzināt vairāk, nekā jebkad ir gribējuši zināt viņi paši, rada trauksmi, nepatiku, noliegumu. Un galu galā – vardarbību pret nesaprotamo, dīvaino bērnu, pret Dullo Dauku. Aktieri viens pēc otra iejūtas Daukas tēlā, izspēlējot atsevišķas epizodes no Sudrabu Edžus stāsta, un izrādās, ka ikvienam šī iejušanās liek uzmanīgāk ieklausīties sevī pašā, savos jautājumos, savās bailēs. Armands, irdams Daukas laivu pretī kārotajam horizontam, apsver, ka Daukam taču visdrīzāk tur – plašajā jūras klajā – nemaz nav bail. Kāpēc lai baidītos brīdī, kad tavs zinātkārā bērna sapnis tuvojas piepildījumam – tūlīt tu ieraudzīsi, kas ir aiz tā horizonta, vēl tikai pavisam maz jāpaairē, un viss taps skaidrs. Bet no kā ir bail Armandam? Ilze, izmantojot pazīšanos un, kā noprotams, arī zinot par Armanda bailēm, pierunā gaismu mākslinieku nodzēst apgaismojumu. Un Armands izbailēs kliedz: izrādās, viņš baidās no tumsas. Kāpēc Ilze tā darīja? Kas ir tas, kas liek nodarīt otram pāri? Vai tas tiešām ir smieklīgi?

Režisors kopā ar aktieriem izrādē "Dauka. Labie jautājumi" integrē arī mūsdienu realitāti. Izsmiekls, mobings ne tikai klātbūtnē, bet arī sociālajos tīklos, kas nodara pusaudža pašvērtējumam ne mazāku postu kā klātienes pazemojums, varbūt pat vēl lielāku, būdams pieejams neierobežotam skaitam vērotāju.

Izspēlēdami epizodes no Dullā Daukas stāsta, aktieri paralēli rāda mums izrādes tapšanas procesu, vienlaikus atklājot pašus kā nepārliecinātus pusaudžus, kuri meklē drošību un atzinību. Izrādes gaitā viņi demonstrē katrs savas bailes, attieksmi pret draugiem, neapzinātos emocionālās pašaizsardzības elementus. Ik pa laikam nodarīdami viens otram pāri, tomēr meklē piedošanu un sapratni un atrod to. Pretstatā Daukam, kurš tā arī aizpeld jūrā nesaprasts.

Uzveduma publicitātes attēls, kurš izmantots arī izrādes bukleta noformējumā, rāda apaļam stiklam cieši piekļautas aktieru sejas. Šis apaļais stikls atgādina lupu, caur kuru saskatāmas vissīkākās grimases, kas seju deformē, padara to neglītu. Tieši tāpat iedarbojas viss izrādes apļa centrā notiekošais – kā lupa, ar ko paskatīties uz neglīto, sāpinošo un traumējošo bērna attiecībās ar apkārtējo vidi un sabiedrību, kurā viņš aug. Caur to skatītājs ierauga ne vien uz improvizētās skatuves notiekošo, bet arī pats savu bērnību, skolas gadus, savas attiecības ar vecākiem un – arī ar saviem bērniem. Tāpēc, manuprāt, izrādi vienlīdz svarīgi ir skatīties tās pieteikumā minētajiem pusaudžiem 12+ un arī viņu vecākiem. Vislabāk – kopā. Izrādes uzdotie jautājumi gluži vai aiz rokas pieved klāt citus, kuri tajā tieši nav uzdoti, un atbildes uz tiem, kuri rodas procesā, pavisam noteikti ir būtiskas gan bērniem, gan viņu vecākiem.

Viens no jautājumiem, kurš pamodās manī, bija par Sudrabu Edžus stāstu un tā atstāto nospiedumu manī pašā. Pirms dažiem gadiem kāds kultūras notikums, kurā piedalījos, aktualizēja Dullā Daukas vārdu un viņa stāsta motīvus, tāpēc nolēmu to pārlasīt. Biju lasījusi kaut kad bērnībā, droši vien tad, kad to obligāti pieprasīja skolas mācību programma latviešu literatūrā. Atmiņā spilgti bija iespiedies Daukas aizrautīgums, interese par viņam vēl nezināmo un nevaldāmā tieksme visu izpētīt pašam. Un, protams, stāsta traģiskais fināls ar nepārprotamo bojāejas nolemtību. Kas mani pārsteidza, atkārtoti lasot šo vēstījumu? Manā atmiņā nebija palikusi nekāda emocionālā attieksme pret to, kā bērns jutās ģimenē, skolā, sabiedrībā. Nevienas vardarbības ainas vai sajūtu atmiņas par to. Cik veca es varēju būt, lasot grāmatu pirmo reizi? Deviņi, desmit gadi? Vai es toreiz bērna sišanu, atstāšanu novārtā, atstumšanu, izsmiešanu uztvēru kā dabisku pieaugšanas procesa daļu? Vai es pati kā bērns toreiz akceptēju ģimenes un skolas tiesības uz vardarbību pret bērnu? Kā es esmu mainījusies, kā mainījusies mana pasaules un cilvēku attiecību uztvere, ja, tagad lasot, mani tik ļoti sāpināja apkārtējo attieksme pret zinātkāro, emocionālo puisēnu? Kā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret ikdienas vardarbību kopš stāsta radīšanas laika (1900), kā tā ir mainījusies kopš maniem skolas gadiem (pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem)? Un kopš divtūkstošo sākuma, kad auga mani bērni?

Neuzkrītoši vēroju publiku. Bija vairāki vecāki ar bērniem pusaudžiem. Daži gandrīz nekustīgi nosēdēja visu izrādi. Citi laiku pa laikam klusiņām kaut ko viens otram iečukstēja ausī, pasmaidīja, pieskārās. Katram no viņiem noteikti ir savi jautājumi, taču man šķita, ka atbildes sākums ir jau tas, ka uz izrādi viņi ir atnākuši kopā. Pēc tam mājās gan bērns, gan mamma vai tētis, pārrunājot redzēto, var gan kopā, gan atsevišķi atbildēt uz jautājumiem, kurus piedāvā izrādes programmiņa. Un, kad viņi (arī vecāki) būs tam gatavi – izstāstīt un pārrunāt atbildes, kopīgo un atšķirīgo tajās, varbūt uzdodot vēl vienu jautājumu – kāpēc atbildes atšķiras?

Izrādes izskaņa ir mierinoša. Visā izrādes gaitā vairākas reizes izspēlējuši epizodes ar Dullā Daukas "auksto" mammu, aktieri pēdējā brīdī atsakās tā turpināt un nolemj mainīt pašu sākumu, visa sakni. Par mammu kļūst līdz šim lecīgā, izsmējīgā Ilze, mamma apsēžas, silti saglaužas ar Dauku, un beidzot viņi sāk mīļi un atklāti sarunāties.

Aptuveni piecdesmit minūtēs nav iespējams sniegt atbildes uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Bet tas noteikti nav izrādes veidotāju mērķis – sniegt atbildes. Un atbilde visvērtīgākā vienmēr ir tad, ja tu to atrodi un noformulē pats, meklēdams sevī. Analizēdams savas dzīves un savu attiecību likumsakarības. Svarīgi ir uzdrošināties uzdot sev pašam īstos jautājumus. Arī es, šeit rakstot, daudz vairāk esmu uzdevusi jautājumus, nekā sniegusi atbildes. Tās lai paliek pie manis.

Jana Egle

Jana Egle ir latviešu literāte, Latvijas literatūras gada balvas laureāte par stāstu krājumu "Gaismā", stāstu krājuma "Svešie jeb Miļeņkij ti moj" autore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!