Sleja
31.05.2021

Eirovīzija mūsu asinīs

Komentē
8
Saglabā

Antropologi izsenis norādījuši, ka citas kultūras mums šķiet eksotiskas tāpēc, ka savu kultūru mēs uzskatām par normu. Tomēr, no malas raugoties, arī mūsu pašu kultūra nav mazāk eksotiska un dīvaina. Eirovīzijas dziesmu festivāls ir krāšņa šīs atziņas ilustrācija.

Amerikāņu komiķis, "Saturday Night Live" veterāns Vils Ferels festivālam ir veltījis veselu filmu – tā saucas "Eirovīzija: stāsts par Uguns sāgu". Sižeta centrā ir islandiešu pāra ceļš līdz festivāla finālam, un filmas pirmizrāde bija iecerēta 2020. gada Eirovīzijas konkursa laikā, bet tas tika atcelts, taču "Uguns sāga" vēl aizvien ir noskatāma "Netflix". Intervijās Ferels stāsta, ka Eirovīziju viņš esot atklājis, ciemojoties sievas dzimtenē Zviedrijā: "Es sēdēju trīs stundas, apburts un bez mazākās sapratnes, kas notiek." Diez vai viņš varētu precīzi formulēt, kas viņam likās tik pārsteidzošs un neizprotams, bet daļa no tā filmā noteikti ir ietverta – kiča estētika, dīvains pompozuma, bezgaumības un pašironijas sajaukums, neparedzama horeogrāfija un politiskās intrigas.

Eiropiešiem filma patika, arī šīgada Eirovīzijas noslēgumā tā vairākkārt tika pieminēta. Tas savā ziņā ir tipiski – daudzi cilvēki atzīst, ka viņi izturas dīvaini, mēdz par sevi pasmieties un pat lepojas ar to, tomēr no šīm dīvainībām neatsakās un brīžiem pret tām izturas ļoti nopietni. Latvieši, piemēram, ir gatavi atzīt, ka pārmērīgi aizraujas ar kapu kopšanu un "Rīgas Melnais balzams" nav dzēriens katrai gaumei, bet... Kā teica viens angļu draugs, kurš balzamu bija aizvedis uz mājām: "Latvijā tas kaut kā garšoja labāk."

Eirovīzijas kičs patiešām ir eksotisks, Farels to gana iespaidīgi attēlojis, un eiropieši ir gatavi par to pasmieties, tomēr, manuprāt, Eirovīzija kā kultūras izpausme ir daudz interesantāka un nozīmīgāka, nekā var pamanīt, ja koncentrējamies uz to, kas notiek uz skatuves. Un patiesībā te jau ir tas dīvainākais un, manuprāt, būtiskākais Eirovīzijā – tas, kas notiek uz skatuves, ir stipri otršķirīgs. Nav, protams, tā, ka mūziķiem un mūzikai vispār nav nekādas nozīmes un bez viņiem festivāls nepastāvētu, bet skatītāji Eirovīzijai, šķiet, pieslēdzas, ne tikai lai dzirdētu, kas šogad sanācis, bet lai izbaudītu pašu procesu.

Nākamais, kam vērts pievērst uzmanību – Eirovīzija būtībā ir ļoti birokrātiska. Tā ir sarežģīta sistēma, kas aptver visu Eiropu, tas ir process, kuram praktiski vajadzīgs vesels gads gatavošanās, kas nozīmē: lai to realizētu, nepieciešama menedžeru un administratoru armija. Pieaugot Eirovīzijas dalībnieku skaitam, menedžments kļūst arvien sarežģītāks, jo televīzija kā medijs nav domāts tik grandiozai struktūrai. Nozīme ir arī politikai, jo, kā zināms, draudzīgo valstu skatītāji dod priekšroku viens otra izpildītājiem, rezultātā bijuši gadi, kad konkursā dominēja Austrumeiropas valstis, tāpēc administratori iejaucās un atrada risinājumu, lai saglabātu balansu.

Risinājums – piedalās 39 valstis, notiek divi pusfināli un fināls, balso katras valsts žūrija un skatītāji, bet viņi nevar balsot par savu valsti, kāds skaita vienas balsis, kāds cits – otras, žūrijas balsis parādās uz ekrāna, bet to valsti, kura saņem vislielāko balsu skaitu, balsojušās valsts pārstāvis nosauc personiski, izveidojas tops, bet tas nav īstais tops, jo tagad tiek pieskaitītas skatītāju balsis, tās netiek nosauktas, bet parādās ekrānā. Vispirms mēs redzam to valstu skatītāju balsojumu, kuri žūrijas balsojumā dabūjuši vismazāk balsu, un, pakāpeniski ejot pa topu uz augšu, mēs nonākam pie pēdējām valstīm un beigās uzzinām uzvarētāju. Šī struktūra ir vienkārši monstroza.

Bet eiropieši jūtas lieliski! Mēs mājās neskatījāmies Eirovīzijas koncertu, tomēr, pārslēdzot kanālus, nonācām pie pasākuma translācijas brīdī, kad notika balsošana un visi gaidīja rezultātu paziņošanu. Noskatījāmies līdz galam. Un tas ir tas pārsteidzošākais – viss bija saprotams un viss šķita tieši tā, kā ir jābūt. Kā gan vēl baudīt mūzikas raidījumu, ja ne sekojot līdzi, kā mainās skaitļi atbilstoši daudzpakāpju formulai?

Skaidrs, ka amerikāņiem ir sava birokrātija un varbūt esmu palaidis garām kādu līdzīga veida amerikāņu izklaidi, bet man ir aizdomas, ka daļa no Ferela pārsteiguma bija saistīti tieši ar šoku, ieraugot vienu no Eiropas sistēmām darbībā. Eirovīzija patiešām ir Eiropas parādība, tā koncerta formā iemieso struktūru, kas atkārtojas no vienas jomas uz otru – lauksaimniecībā, kultūrā, izglītībā, dabas aizsardzībā, medicīnā. Tā patiešām ir mūsdienu Eiropas pazīme – problēmas risināt, radot visaptverošus menedžmenta un administrēšanas tīklus. Tādā ziņā Eirovīzija un tas, kā Eiropa mēģināja tikt galā ar Covid-19, ir viena domāšanas veida divi piemēri.

Eiropieši mīl kritizēt "Briseli" un birokrātiju, bet es uz šo kritiku skatos ar aizdomām. Viens ir praktiskais jautājums – kā vispār var saskaņot 27 valstu darbību? Eiropas Savienībā ir 27 valstis, 24 oficiālās valodas, 450 miljoni iedzīvotāju (par trešdaļu vairāk nekā ASV) un demokrātiska iekārta – kā gan vēl, ja ne ar birokrātiskām sistēmām, saturēt to kopā? Vai Eiropas Savienības pārvalde ir efektīva? Nezinu. Nav īsti, ar ko salīdzināt. Nav korekti salīdzināt nedz ar Šveici, nedz ASV, nedz Ķīnu, jo katrā situācija ir būtiski atšķirīga. Piemēram, vakcinācijas organizāciju Eiropas Savienībā nevar nosaukt par veiksmīgu, bet – vai alternatīva bija atstāt vakcīnu iegādi katras valsts ziņā un nelikties ne zinis par tām valstīm, kurām maz resursu un maz ietekmes? Par birokrātisko smagumu katrā ziņā ir jāmaksā, bet kaut kas arī tiek dots vietā. Eirovīzija nerada mūziku, kas spēj konkurēt, piemēram, ar ASV mūzikas tirgu, bet varbūt tā stiprina Eiropu? Tas ir dīvains, bet reāls process – Eiropas Savienība ar saviem noteikumiem, standartiem un birokrātu priekšrakstiem ievelk savā orbītā arvien lielāku pasaules daļu. Pirms cilvēki rīkojas kā eiropieši, viņi sāk domāt kā eiropieši. Un atkal es piekrītu – kaut kas tiek ņemts, bet kaut kas arī tiek dots. Manuprāt, domāt kā eiropietim nebūt nav tas sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Bet skaidrs, ka ne visi šādā jautājumā būtu vienisprātis.

Vai eiropiešiem patīk birokrātija? Droši vien "patīk" nav īstais vārds. Tomēr Eirovīzija, manuprāt, uzrāda, ka domāšanas veids, kas problēmas risina, radot sarežģītas, daudzbalsīgas un daudzpakāpju birokrātiskās sistēmas, nav tikai ārēju spēku un Briseles birokrātijas uzspiesta. Es nesaku, ka visi eiropieši sirdī ir birokrāti. Nepārprotami, ir cilvēki, kuri ir izmanīgāki par citiem šo sistēmu apguvē, un tas rada nevienlīdzību, ar kuru, manuprāt, noteikti nedrīkst samierināties. Tāpat ir skaidrs, ka nav pamata samierināties ar to, kā lietas notiek. Tomēr man ir aizdomas, ka visas Eirovīzijas, Erasmi, Horizonti, Jaunie Bauhausi, instrumenti un pīlāri ir mums, eiropiešiem, asinīs vairāk, nekā mēs to apzināmies vai vēlamies.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!