Piezīmes par Ukrainu. Sarežģītais ceļš uz Eiropas Savienību

Šim karam pārejot nākamajā fāzē, nevar būt nekādu šaubu – Ukraina ar savu varonīgo pretošanos ir pierādījusi, ka tā ir pelnījusi būt daļa no Eiroatlantiskās kopienas.

Mēs Latvijā no barikāžu pieredzes zinām – kad ir cerība, cilvēki ir gatavi nest milzīgus upurus nākotnes labā. Šajā gadījumā Eiropai uz ukraiņu cerībām ir jāatsaucas ar skaidru, ticamu solījumu par Eiropas perspektīvu. Šodienas rakstā īsi apskatīšu procesu, kas ir pelnījis uzmanību, – Ukrainas ceļu uz potenciālo dalību Eiropas Savienībā.

Sākšu ar pamatiem – pēc kādiem kritērijiem valstis var tikt uzņemtas ES?

Eiropas valstij, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, ir jāizpilda tā saucamie Kopenhāgenas kritēriji, kas skar 35 dažādas jomas, tostarp demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un ekonomiku. Faktiski kandidātvalstīm ir visaptveroši jāpielāgo sava likumdošana ES tiesību normām. Eiropas Savienība ir ekskluzīvs valstu klubs, un iekļūšana tajā prasa pielāgošanos pasaulē attīstītāko valstu standartiem daudzās jomās.

Kā izskatās iestāšanās process? Stipri vienkāršojot – tas notiek trijos posmos:

1. Vispirms ES dalībvalstīm jānobalso par kandidātvalsts statusa piešķiršanu.
2. Kandidātvalstij jāuzsāk sarežģītu reformu process, kas tiek monitorēts caur pārrunām ar Eiropas Komisiju.
3. Kad šīs pārrunas ir beigušās un Eiropas Komisija sniedz atzinīgu rekomendāciju, apstiprinot, ka visi kritēriji ir izpildīti, par kandidātvalsts uzņemšanu ir VIENBALSĪGI jālemj visām ES dalībvalstīm, Eiropas Parlamenta vairākumam un katras dalībvalsts nacionālajam parlamentam (var pat gadīties, ka dažās ES dalībvalstīs, piemēram, Francijā, var notikt referendumi par jaunas valsts uzņemšanu).

Pievēršoties Ukrainai – kas ir nākamie darbības soļi?

Tālākais svarīgais solis ir jautājums par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai. Tas būtu simbolisks un svarīgs notikums – ar šī statusa iegūšanu ES formāli sāktu izvērtēt kandidatūru un vēlāk Eiropas Komisija uzsāktu attiecīgās pārrunas par nepieciešamajām reformām. Šī statusa piešķiršanai Ukrainai šobrīd ir plašs atbalsts Eiropas Parlamentā, taču izšķirošo lēmumu par šo soli pieņems dalībvalstis – visticamāk šovasar.

Taču ir jāsaprot (vietām šis aspekts ticis neprecīzi atspoguļots) – kandidātvalsts statusa piešķiršana nenozīmē, ka dalība ES ir sagaidāma drīz vai pat garantēta.

Te mēs atduramies pret skarbu politisko realitāti – pat absolūtos miera laikos (nemaz nesalīdzinot ar apstākļiem, ar kuriem šobrīd jācīnās Ukrainai) šis reformu process aizņem vismaz vairākus gadus. Piemēram, Serbija ir kandidātvalsts jau 10 gadus, bet Turcija – ES kandidātvalsts kopš 1987. gada.

Turklāt ir jāņem vērā – ar katru paplašināšanās kārtu ES iekšienē ir audzis nogurums no šī procesa (enlargement fatigue). Šobrīd pārrunu process ar Rietumbalkānu kandidātvalstīm ir iestrēdzis un daudzās ES valstu sabiedrībās ir zudis jebkāds entuziasms.

Kas ir galvenie Ukrainas kandidatūras atbalstītāji ES iekšienē?

Paredzami, ka kvēlākās Ukrainas kandidatūras atbalstītājas ir Centrālaustrumeiropas dalībvalstis (izņemot Ungāriju) – Bulgārija, Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija un Slovēnija. Šīs valstis visskaidrāk izprot drošības riskus, kas rastos, ja Ukraina paliktu "pelēkā zona" tepat kaimiņos.

Arī mēs Latvijā vistiešākajā veidā redzam, ka dalība ES dod iespējas sasniegt pilnīgi citu attīstības līmeni, dziedē pagātnes rētas un sniedz piederības sajūtu plašākai vērtību telpai.

Taču ir arī ļoti ietekmīgi skeptiķi ES vidū – galvenokārt Nīderlande, Francija un Vācija. Šīs valstis vēsturiski ir bijušas lielākās ES budžeta donorvalstis, tāpēc tās ir īpaši piesardzīgas jautājumā par milzīgajiem izdevumiem, ko prasīs 44 miljonu valsts atjaunošana un uzņemšana.

Ir jāpiemin arī nereti noklusēts faktors – vairākās Rietumeiropas valstīs saglabājas zināma neuzticība pret Austrumeiropas valstu tiesiskuma līmeni, korupciju un oligarhu ietekmi.

Kāpēc Ukrainas ceļš uz ES ir pelnījis maksimālu uzmanību un atbalstu? Minēšu 2 galvenos iemeslus.

1. Kara apstākļos skaidras Eiropas perspektīvas sniegšana var iedvesmot Ukrainas pretestību agresoram. Vairums ukraiņu vēlas iestāties ES un ir gatavi upurēties šī mērķa labad – Eiropai šis vēsturiskais logs ir jāizmanto.
2. Ņemot vērā kara fonu, nedrīkst aizmirst, ka ilgtspējīgas un attīstītas valsts pamatā nav tikai militārā, bet arī ekonomiskā un sociālā drošība. Ciešāka integrācija ES var būt dzinējs, ar kuru atjaunot un uzbūvēt modernāku Ukrainu.

Rezumējot: ir skaidrs, ka Ukraina nekļūs par ES dalībvalsti ne rīt, ne arī pēc gada. Taču Eiropai jādod visskaidrākais iespējamais signāls, ka Ukraina kļūs par daļu no Eiropas Savienības.

Un šie solījumi nedrīkst palikt tikai retorikas līmenī – ir steidzami jādod Ukrainai oficiālais kandidātvalsts statuss, jāuzsāk pārrunu process un jāsniedz maksimāls ekonomiskais un militārais atbalsts reformu ceļā.

Ukraiņi Maidanā pulcējās ar Eiropas Savienības karogiem un tagad maksā ar dzīvībām, lai būtu daļa no Eiropas ģimenes. Eiropa nedrīkst šo cerību ne pievilt, ne piekrāpt.