Iegūtā, zaudētā un iztēlotā vienotība

Domājot par Latvijas nacionālo identitāti, vienotība ir viens no svarīgākajiem jēdzieniem, un nav nejaušība, ka šo vārdu par nosaukumu izvēlējusies viena no lielākajām Latvijas partijām. Vienotība un alkas pēc tās veido zināmu sabiedrības emocionālo smaguma centru, bet šis smagums, manuprāt, nav pilnībā apjausts. Tas kā vilšanās un tāds kā sūrums paradoksālā kārtā visvairāk izpaužas brīžos, kad vienotība pēkšņi kļūst īsta un pārņem kolektīvās emocijas.

Latvijas valstsvienības bronzas medaļa pasaules hokeja čempionātā mobilizēja daudzus unikālam kopības brīdim Latvijas vēsturē. Skatoties uz šo kolektīvo ekstāzi – vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, karogiem un dziesmām pie Brīvības pieminekļa, sagaidot mājās hokeja izlasi –, publiskie izteikumi, ka šo varētu saukt par lielāko notikumu kopš neatkarības atjaunošanas, nešķita pārspīlēti. Šāda veida vienotības pacilātībai neizbēgami seko arī cerība, ka no šī brīža viss mainīsies, kopība nepazudīs un cauraudīs sabiedrību, izlabojot visas iepriekšējās kļūdas un iesākot citādu, labāku nākotni. Taču tā ir tikai melanholiska cerība – gandrīz ikvienu mēģinājumu to šādi formulēt publiskajā telpā, pavada nepateikta un, iespējams, neapzināta sajūta, ka šāda fundamentāla sabiedrības pārmaiņa realitātē nav iespējama.

Arī mediji, rakstot par hokejistu panākumiem, kā galvenos ieguvumus piesauca vienotību, kopību, saliedētību, ģimenes sajūtu – bija neiespējami atrast citus vārdus, lai raksturotu sasnieguma jēgu. Pēdējo gadu laikā jēdziens "tauta" maz parādījies Latvijas iekšējās diskusijās. Daudz biežāk gan politiķi, gan mediji lieto neitrālākos jēdzienus: "sabiedrība", "pilsoņi" vai "iedzīvotāji". "Tauta" ir rezervēta īpašiem brīžiem – hokeja pavasarim vai Dziesmu un Deju svētkiem, kad cerība par perfekto, dzīvi mainošo vienotību uz acumirkli kļūst par īstenību.

Arī es, šobrīd dzīvojot Zviedrijā, skatījos Latvijas valstsvienības spēles ar aizrautību un brīžiem izjutu lielu aizkustinājumu. Kā daudziem Atmodas laika bērniem, hokeja čempionāti bija vieni no retajiem mirkļiem, kad uz ielas varēja vērot jautrus, pelēko ikdienu pilnīgi aizmirsušus cilvēkus ar sakrāsotām sejām un sarkanbaltiem krekliem un pie sevis šķetināt, ko vispār nozīmē būt latvietim, nevis, piemēram, čeham vai amerikānim. Manā tuvākajā lokā vienmēr bijis kāds, kas devās uz hokeja čempionāta spēlēm ārpus Latvijas. Vairāk nekā pirms desmit gadiem mēs ar draudzenēm dzērām alu, bļāvām un skatījāmies hokeju dzīvokļos, kafejnīcās un skvēros, bet mans krustdēls, kas piedzima ap to laiku, sāka trenēties hokejā no mazām dienām, un es nesen apmeklēju viņa jauniešu līgas spēli Stokholmā. 

Pēdējo gadu laikā daudzi, mani ieskaitot, savu nacionālo identitāti ir risinājuši kompleksākos veidos. Bet šogad, vērojot spēles, pieļauju, daudziem manā paaudzē atgriezās pusaizmirstās Atmodas laika atmiņas, neskaidrās sajūtas, radot fonu, uz kā mūsu izlases spēle kļuva nebeidzami fascinējoša. Dubulta enerģija uzbrukumam pēc tam, kad tikko zaudēti vārti, ātrs, neparedzams slidojums, emocionāla, bet kontrolēta, mērķtiecīga spēles maniere – tas šķita kā neredzēts pavērsiens Latvijas izlasei hokejā čempionātā. Nevienā no pēdējām izlases spēlēm man neradās šaubas, ka Latvija būtu pelnījusi medaļu.

Pēc bronzas iegūšanas intervijās daudz tika pieminētas agrāko komandas spēlētāju un treneru paaudzes, vecāku neatlaidība – noietais ceļš, kopīgā vēsture, kas šīgada spēles padarīja īpašas. Videomontāžā no iepriekšējo gadu sacīkstēm varēja redzēt, ar cik milzīgu cerību izlase ik gadu sāka čempionātu, kā tam sekoja vilšanās, prieks par panākumiem un kautrīga cerība, ka reiz tiksim tālāk. Kaut arī šajos gados veiksme uzsmaidīja reti, zaudējumiem fonā turpinājās vecāku atbalsts jaunajiem hokejistiem, bērnu un jauniešu apņēmīgā tiekšanās uz mērķi, treneru darbs, līdz trīsdesmit gadus akumulētie procesi lēnā garā savērpās, pusapzinātās emocijas izkristalizējās 60 minūtēs katrā no pēdējām valstsvienības spēlēm un medaļas izcīnīšana šķita nobeidzam kādu sen iesāktu apli.

Savā ziņā likās pat loģiski, ka Saeima pēc medaļas izcīnīšanas ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu par tūlītējās brīvdienas izsludināšanu. Daudziem tas radīja pamatotu pārsteigumu par tik strauji pieņemtu lēmumu, kā arī trauksmi par apdraudējumu demokrātijai populisma vārdā. Daļa no "Jaunās Vienotības" vai "Progresīvo" deputātiem, kas nobalsoja par likumprojektu, visticamāk, nepievienotos "Apvienotā saraksta" kolēģu aicinājumiem citos gadījumos. Proti, šis gadījums bija izņēmums, kas izcēla notikuma unikalitāti. Tas, manuprāt, atklāja nevis populisma vieglo uzvaru Saeimā, bet kaut ko citu: vienotība, pat tad, kad tā šķiet pilnīgi pašsaprotama, nav viennozīmīga. Arī bronzas medaļas dāvātais svētku brīdis radīja šķelšanos jautājumā, kā to pienācīgi atzīmēt, un galu galā vissliktākajā lomā kā parasti nonāca politiķi – lai arī daļa no viņiem atbalstīja šo lēmumu, godīgi reprezentējot savu vēlētāju intereses, nevis lētas popularitātes dēļ.

Tomēr lēmuma formulējums par brīvdienas nepieciešamību tautas saliedētības veicināšanai atklāja arī politiskā līmenī pastāvošo greizo izpratni par vienotību kā visu panākumu avotu un īstās laimes atslēgu. Īslaicīga kolektīva ekstāze par kaut kā izdošanos nav notiekošā pamats, bet balva. Par kopības sajūtu ir vērts lepoties un priecāties, bet cerēt, ka šis abstraktais pacilājums pavadīs katra indivīda dzīvi ar visiem tās privātajiem pārdzīvojumiem, sāpēm un cerībām, ir naivi. Tajā vienotībā, par kuru tiek runāts kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, nav vietas individuālām dzīvēm un mazāku kopienu pūliņiem, pretrunām un nesaskaņām, kas lielākos sabiedriskos procesos ir tikai dabiskas. Šī realitāte, līdzīgi kā hokeja attīstība kopš 1990. gadiem, paliek neredzama aiz vienotības kā jēdziena ar lielo V – perfektas kopības sajūtas, kas sola atrisināt visas problēmas, ja vien spēsim to saglabāt. Tomēr drīz ar belzienu neizbēgami nāk īstenība – kārtējais korupcijas skandāls vai savstarpējās nesaskaņas, un pamats vienotībai zūd, atstājot melanholiskas skumjas.

Šobrīd hokeja uzvara jau pagaisusi no uzmanības, taču tuvojas cits notikums, kas tikpat ļoti aktualizē vienotību, turklāt dara to ar zināmu regularitāti – Dziesmu un Deju svētki. Šie svētki man līdz šim ir asociējušies ar tikpat pretrunīgām izjūtām, kā vērojot fanu eksaltētās sejas un cilvēku jūru pie Brīvības pieminekļa. Taču atšķirībā no visām citām reizēm šogad es pati pirmo reizi piedalos Dziesmu svētkos ar diasporas kori. Gatavojoties svētkiem, esmu redzējusi, kāda nozīme tajā ir vienotības idejai un tradīcijai, kā arī kultūrai un vēsturei. Taču iesaistīšanās Dziesmu svētkos ir radījusi arī izpratni par atšķirību starp kolektīvās kopības mirkli un procesu, kas līdz tam ved. Vēlme dzēst šo robežu, pārvēršot neatlaidīgu sabiedrisku darbu un procesus par eksaltētas vienotības svētkiem, manuprāt, turpina raksturot diskursu par tautu un kopību Latvijā. Tieši tas man šķiet daudz vairāk problemātiski nekā citi ierasti liberālie pārmetumi par etniskā nacionālisma draudu demokrātijai – jo vismaz pagaidām vienotības patoss nebalstās uz etniski citādā nozākāšanu, vismaz ne dominējošajos diskursos. Skaidrs, ka Latvijā vienotības ideja tiek asociēta ar noteiktām etniskām, kultūras un vēstures iezīmēm, taču daudzviet tā nav piesaistīta tipiskai nacionālisma retorikai. Hokejs un Dziesmusvētki, manuprāt, ilustrē tieši to. Problēma ar vienotību ir ideālismā par to, ko nozīmē tauta, un nespējā šo neaizskaramo jēdzienu padarīt par radošu, dzīvu, savu iekšējo dažādību pieņemošu, nevis ignorējošu jēdzienu. Tas būtu nozīmīgs solis, lai ļoti daudzi cilvēki Latvijā, kuri jau jūtas piederīgi un vēlas būt daļa no tautas, piedzīvo šo atzīšanu – jo īslaicīgi svētki nespēj sniegt to tikpat pilnvērtīgi.  

Lai arī šis brīdis man vēl ir priekšā, jau tagad apzinos, ka dziedāšana Dziesmu svētku kopkorī ir daudzslāņaina pieredze, ko nevar reducēt tikai uz pašu uzstāšanās mirkli. Daudziem dalībniekiem tā ir, pirmkārt, personīga pieredze – saviļņojums, izdziedot īpaši skaistu melodiju vai izdejojot īpaši patīkamu momentu un piedaloties mākslas darba tapšanā fiziski, ar savu klātbūtni un spējām. Tikpat svarīga ir arī spēja savienoties kolektīvā, just, kā mana individuālā balss saplūst ar veselumu, lai radītu kaut ko daudz lielāku un iespaidīgāku, nekā es jebkad spētu viena. Un tad ir kopējo pūliņu process (jo kopdziedāšanas fakts vēl negarantē patīkamu rezultātu), ar diriģentu ejot cauri mēnešiem ilgam, visai monotonam procesam, lai uzaudzētu muskuļus, kas ir tikpat vajadzīgi kā vēlme dziedāt.

Šie ir tikai daži no slāņiem, ko es spēju identificēt savā neilgajā Dziesmu svētku dalības pieredzē. Viss šis process tiecas pretī brīdim uz Dziesmu svētku skatuves, un nebūtu pareizi teikt, ka mēs, dalībnieki, nealkstam piedzīvot vienotības mirkli, kas palīdz saņemties brīžos, kad motivācija zūd. Tomēr tiekties pēc šī brīža nenozīmē ignorēt visu sarežģīto, nepareizo, nepabeigto, nesaprasto, kas līdz tam ir atvedis, kas turpinās fonā un kas sagaidīs pēc tam. Es nevaru iepazīties ar katru kolektīvu, kas līdz ar mani būs uz skatuves, un vēl jo mazāk varu zināt katru Dziesmu svētku dalībnieku. Ar lielu daļu sava kora biedru es netiekos ikdienā, mūsu dzīves ved dažādos virzienos. Bet tas viss nemazina maģiju, ko varam panākt uz skatuves un kopā ar diriģentiem un skatītājiem.

Dalībnieku un skatītāju vienotība Dziesmu svētku laikā ir gan fiziska un īsta, gan nemateriāla un īslaicīga – šis notikums nudien ir unikāls pasaules mērogā. Vienotība uzplaukst kā solījuma piepildījums pēc gadiem, mēnešiem un nedēļām ilga darba, kad individuālais, kā arī mazāku un lielāku kolektīvu veiktais darbs iegulst kopīgā rakstā. Šī mirkļa unikalitāte nav utopiskajā solījumā par jaunu attīstības slieksni, kurā atrisināsies visas iekšējās pretrunas un nesaskaņas, bet pārejamībā, kas turpinās caur tradīciju un cilvēkiem, kuri atkal un atkal sāk visu no jauna.