"Bet kas tad Latviju padara konservatīvāku nekā Igauniju?" – diskusijā par Latvijas vēlēšanu rezultātiem manā darbavietā Tartu Universitātē jautā kolēģis. Mēs diskutējam par to, kā Latvijā visas centriski labējās partijas fokusējas uz līdzīgām sociāli konservatīvajām vērtībām, pārāk necenšoties atšķirties cita no citas. Tikmēr partijas ar sociāli liberālu skatījumu šajās vēlēšanās faktiski ir sodītas, izsakoties ar politikas zinātnes terminiem. Igaunijā, skaidro mans kolēģis, partijas nezaudē vēlēšanās tāpēc, ka mēģina iekļaut savās kampaņās liberālās vērtības. Jau izsenis pieņemtais kopdzīves likums Igaunijā tam ir tikai viens apliecinājums. Vai Latvijas vidējais vēlētājs tiešām ir daudz konservatīvāks nekā Igaunijas, un kas to var izskaidrot? "Mentalitāte," es atsmeju pretī, bet zinu, ka daudzi cilvēki šo skaidrojumu ņemtu tiešām nopietni.
Es neuzskatu, ka Latvijas publiskā un politiskā telpa ir tik bezcerīgi provinciāla un stagnējoša. Nemitīgā austrumeiropiešu paškritika šajā virzienā ir cenšanās ielēkt vilciena pēdējā vagonā – rietumnieciski neoliberālā un orientētā uz vienkāršotiem ekonomiskā progresa kritējiem. Šis idejiskais vilciens, kas šķita neapturams 90. gadu sākumā un kas joprojām ir daudzu liberāli noskaņoto latviešu ideāls, Rietumos piedzīvo pamatīgu krīzi, ko apliecina radikāli populistiskās politikas uzplaukums. Arī Latvijā netrūkst savu radikāļu. Līdzīgi kā citviet, populistisko politiķu spēku Latvijā skaidro ar ekonomiskās krīzes seku nepilnīgu pārvarēšanu, kā rezultātā daudzas sociāli neaizsargātas grupas palikušas nereprezentētas un radusies augsne vispārīgam, dziļam protestam pret valdību. Taču, ja citur šī neapmierinātība ir izpaudusies kā aktīvāka ekonomisko jautājumu iekļaušana politiskajā dienaskārtībā, tad Latvijā visa uzmanība gadu gadiem veltīta etniskajai plaisai starp latviešu un krievu partijām. [1] Spriežot pēc vēlēšanu programmām un partiju solījumiem, varētu šķist, ka ekonomika un ekonomiskā attīstība tiek pieminēta ik uz soļa, taču ekonomika kā akūta tēma, par ko vēlētāji grib dzirdēt, un ekonomika kā diskusija starp atšķirīgiem rīcībpolitikas modeļiem nav viens un tas pats.
Lielākā no Latvijas partijām, kura sevi pozicionē kā kreisu, – "Saskaņa" – ilgstoši uztverta nevis kā alternatīva ekonomiskā modeļa piedāvājums, bet gan kā alternatīvs modelis – un uzbrukums – latviskajai identitātei. Zinot par partijas ilglaicīgajām attiecībām ar Kremli un redzot apsūdzības korupcijā bijušajiem "Saskaņas" līderiem, kā arī rezultātus partijas valdīšanai Rīgas domē, būtu muļķīgi šo partiju attēlot kā cietējus Latvijas politikā, kā tas nereti darīts no rietumu akadēmisko ekspertu puses. [2] Taču – un es zinu, ka šo niansi daudziem būs grūti uztvert – "Saskaņas" ekonomiski kreisās pozīcijas reducēšana tikai uz dalījumu starp latviešiem un krieviem ir Latvijas politikai atņēmusi iespēju iegūt politisko diskursu, kurā nopietni tiek apspriesti citādi risinājumi gadu desmitiem valdošajai ekonomikas rīcībpolitikai. Šie nav tikai teorētiski vingrinājumi, lai iegūtu glītu labēji kreiso spārnu, ko atrādīt rietumiem kā nobriedušas demokrātijas paraugu. Daudzos indikatoros, kas atklāj dzīves kvalitāti un datus par tik būtiskiem jautājumiem kā algas veselības un izglītības jomā, finansējums kultūrai vai stratēģiskās investīcijas, Latvija atrodas zemu, bieži tālu aiz kaimiņvalstīm. Es piekrītu Tartu Universitātē diskusijā izskanējušajai domai, ka viens no svarīgākajiem iemesliem šim attīstības trūkumam ir nespēja apzināti pievērst uzmanību atšķirībām starp labējiem un kreisiem risinājumiem un nopietni aplūkot tos politiskā diskusijā.
Partija "Progresīvie" šajā ziņā ir svaiga parādība Latvijas politikā, cenšoties iznest ekonomiski kreiso dimensiju ārpus etniskās prizmas. Taču būtu interesanti redzēt, cik daudzi ir uztvēruši šo politikas dimensiju, nevis fokusējušies uz citiem Latvijas vēlētājiem būtiskiem faktoriem, kā, teiksim, "jaunas sejas – varbūt šie kaut ko izdarīs" vai citu alternatīvu mūžsenajam dalījumam starp latviešu un krievu partijām – sociālajām vērtībām jeb, kā to dēvē partija "Nacionālā apvienība", – dzīvesstilu. "Progresīvo" panākumi, iegūstot gandrīz tikpat daudz vietu Saeimā kā Nacionālā apvienība, ir tiešām vērā ņemami. "Progresīvajiem", manuprāt, ir potenciāls pārvarēt vienu no lielākajām Latvijas politikas problēmām – nespēju veidot ilgstošu saikni starp vēlētāju un partiju. Taču tas, šķiet, ir arī ļoti atkarīgs no tā, kādos veidos "Progresīvie" spēs izvērst savas politikas idejas, ja partija tiešām iekļūs koalīcijā. No partijas identitātes skatpunkta raugoties, rodas jautājums, vai "Progresīvajiem" palikšana opozīcijā tomēr nav labāks risinājums, lai turpinātu attīstīt savu politisko seju un radītu jaunu opozīcijas precedentu, kur opozīcija darbojas kā avots konstruktīvām alternatīvām, nevis tikai kā pieciešams ļaunums. Iespēja būt koalīcijā kopā ar partijām, kas ir pret daudzām no "Progresīvo" pamatvērtībām, var ilgākā laikā būt degradējoša, nevis vērtīga perspektīva.
Te atgriežamies vietā, kur sākām. Vai gaidāmā jaunās Saeimas koalīcija un vēlēšanu rezultāti apliecina, ka mūsu sabiedrība ir kaut kādā ziņā "slikta", "atpalikusi" un "provinciāla"? Šeit visai svarīgs ir konservatīvo partiju salīdzinājums ar radikālajiem populistiem, kas arī iekļuvuši Saeimā. Populismam akadēmiskajā literatūrā pēdējo gadu laikā ir neskaitāmi daudz definīciju. Turklāt, kamēr Latvijā izplatītā populisma definīcija saskanētu ar, teiksim, Zīgerista partiju un banānu dalīšanu, rietumu akadēmiskā literatūra to attiecina arī uz tādiem spēkiem kā "Jaunais laiks". Populisms no šī skatpunkta ietver gandrīz ikvienu politisko spēku, kas sola sistēmiskas pārmaiņas ar ļoti vispārīgiem, nevienā no klasiskajām politiskajām programmām nesakņotiem saukļiem. Kā, piemēram, "Nost ar korupciju!" vai "Mēs par tiesiskumu!". Ņemot vērā, ka Latvijas politiskās partijas kopš neatkarības atjaunošanas ir mobilizējušas vēlētājus ar ļoti vispārīgām idejām, kas koncentrējas ap argumentu – "mūsu partija beidzot ieviesīs taisnīgumu, ekonomisko attīstību, pārticību, novērsīs sociālo nevienlīdzību un īstenos visas vajadzīgās reformas", apgalvojumi par populismu kā galveno Latvijas politikas raksturlielumu nav bez pamata. Populismu tradicionāli rietumnieciskā skatījumā raksturo izvairīšanās no sevis pozicionēšanas jebkādā konkrētākā rīcībpolitikas paradigmā, tā vietā izvirzot ideju, ka demokrātija ir nevis komplekss kompromisu meklēšanas un lēmumu pieņemšanas process, bet misija, ko tautas vārdā spēj uzņemties atsevišķas efektīvas politiskas figūras.
Tomēr populisma veids, ko 2018. gada vēlēšanās veiksmīgi formulēja partija "Kam pieder valsts?", manuprāt, ir kaut kas cits nekā tas, ko Latvijā pēdējās desmitgadēs valdošajās partijās izšķir politikas zinātnieki. Ne "Jaunā laika" pēcteces – "Vienotība" un "Jaunā Vienotība" –, ne Zaļo un Zemnieku savienība (ar Lembergu kā izņēmumu, un tas arī rada jautājumu par ZZS identitātes potenciālo maiņu kopš 2022. gada vēlēšanām), ne "Saskaņa", ne Nacionālā apvienība – neviena no šīm partijām nav veidojusi vēlēšanu kampaņas pret reprezentatīvas demokrātijas principiem. Šis ir diskurss, ko veido idejas par Saeimas deputātu samazināšanu līdz minimumam vai tikšanu no tā vaļā pavisam, atstājot tikai ministru kabinetu – ar pēc iespējas mazāku ministriju skaitu. Šādu domāšanu raksturo Alda Gobzema savulaik paustie izteikumi par to, kā viņš pēc vēlēšanām kā premjerministrs būtu pie varas kopā ar tautu, tieši vai netieši izsviežot mēslainē visu pārējo valsts aparātu. Tāpat arī Ainara Šlesera un Alekseja Rosļikova saucieni pēc "režīma" maiņas, kas nozīmē ne jau viņu pārstāvēto partiju vēlmi piedalīties esošajā sistēmā kā vieniem no tās dalībniekiem, bet "lietu nokārtošanu bez liekas muldēšanas", citējot Šleseru LTV pēcvēlēšanu diskusijā. Partiju "Latvija pirmajā vietā" un "Stabilitātei!" panākumi šīgada vēlēšanās ir sekas ne vien "Saskaņas" krišanai nežēlastībā, neiekļūstot Saeimā – kopā ar ZZS Lemberga personā un tādām partijām kā "Suverēnā vara", kas palika zem 5% sliekšņa, šīs partijas turpina izmantot noskaņojumu, ko tik labi izdevās identificēt KPV. Šis noskaņojums sakņojas pārliecībā, ka politiķi, ierēdņi un viss demokrātijas vidutāju mehānisms ir lieks, traucējošs un tāds, kas apspiež, – aspekts, ko šīs partijas spēja veiksmīgi sasaistīt ar pandēmijas laika ierobežojumiem un vakcināciju. Demokrātija šajā radikāli populistiskajā skatījumā ir efektīva un patiesa tikai tad, ja to kā uzņēmumu vada viens efektīvs līderis, kurš spēj piepildīt visas nācijas vēlmes un intereses, vai vēl labāk – varonis, kurš spēj dāvāt ne vien pārticību, bet arī pašlepnumu un patiesu patriotismu no visām nebūšanām nogurušajai tautai.
Lai cik ļoti ar savu kā vienīgās īstās partijas tēlu ir spēlējušās meinstrīma partijas pēdējās desmitgadēs, tās kopumā ir respektējušas reprezentatīvās demokrātijas morālo dimensiju – dalību sacīkstēs kā vienam no dalībniekiem, tiecoties uz uzvaru kā sevis pārstāvēto vērtību panākumu, nevis kā iespēju savas uzvaras gadījumā noraidīt šīs sacīkstes principā. To, kā tas notiek realitātē – pat nesasniedzot savu mērķi līdz galam, esam pieredzējuši pēc Trampa, Bolsonaro un Orbana uzvarām. Tas, ka manis piesauktās partijas ir kļuvušas veiksmīgas, nav tikai to līderu – Gobzema, Rosļikova un Šlesera – nopelns. Turklāt, piemēram, Šlesers pēcvēlēšanu debatēs izskatījās visai apmierināts ar vietu opozīcijā bez pienākuma realizēt to režīma graušanu, ko skandēja vēlēšanu plakātos. Arī Rosļikovs, kurš reiz visai mierīgi vadīja savas dienas Rīgas domē, iespējams, būs visai pieticīgs ar solījumiem "vajāt" atbildīgos par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Taču vārdi ir izliets ūdens, ko nevar sasmelt, un tie ir artikulējuši ko ļoti svarīgu un loģisku daudziem vēlētājiem. No savas bērnības atceros nicinājumu pret politiku, kas raisījās sarunās pie svētku galdiem, un turpmāko gadu nemitīgo ziņu plūsmu par korupcijas skandāliem, mahinācijām, Rīdzenes sarunām vai pazudušām lielām naudas summām. Latvijas iedzīvotāju riebums pret politiku nav neracionāls. Tomēr tam nevajadzētu aizstāt respektu pret reprezentatīvās demokrātijas principiem un politiķa kā vidutāja nozīmi sabiedrībai kopīgo lēmumu pieņemšanā.
No šī skatpunkta raugoties, "Jaunās Vienotības" panākumi un potenciālā labēji konservatīvā koalīcija nav ilustrācija Latvijas atpalikušajam un nedemokrātiskajam vēlētājam. Jā, to var skatīt kā ilustrāciju stagnācijai, nacionālismam, ideju trūkumam, provinciālismam, bet tas ir atvērts spēles laukums, kam netiek uzspiesta viena kaleidoskopa prizma. Tas, cik ļoti tuvu varas centram ir nonākusi politiskā retorika, kas cenšas iznīcināt paša kaleidoskopa ideju, ir bīstami. Vēl jo bīstamāka var būt tendence pie varas esošajām partijām sliekties šīs vienkāršotās pasaules izpratnes virzienā, nevis tam pretoties.
Vērojot koalīcijas veidošanas sarunas, pretrunas un domstarpības starp kreisajiem un labējiem, konservatīvajiem un liberālajiem šobrīd Latvijā izgaismojas neierasti spilgti. Lai arī savu idejisko pretinieku vērtības un piedāvātā rīcībpolitika bieži var šķist nepieņemama, ir jāspēj atrast veidus, kā risināt konfliktus un pārvarēt uzskatu sadursmes demokrātiskā ceļā. Šajā ziņā valdošais negatīvisms pret politiku kopumā rada interesantu kontrastu tam, cik nozīmīgs Latvijas kolektīvajā apziņā tomēr ir demokrātijas jēdziens. Tas ir lepnums ne tikai par nacionālu valsti, kultūru un tradīcijām, kas ir nacionālas identitātes kodols. Demokrātija kā ideāls latviskajā uzskatā eksistē arī izteikti politiskā dimensijā, iemiesojot cerības pēc taisnīguma, pārmaiņām, brīvības un vienlīdzības. Šī izpratne bieži eksistē kā pārpasaulīgas gaidas, kuras kļūst par vilšanos un rūgtuma avotu, saskaroties ar realitāti, kas pieprasa kompromisus un sarežģītus lēmumus. Tomēr pats ideāls, kas mudina meklēt kaut ko ārpus tikai savas privātās dzīves un censties panākt izmaiņas arī apkārtējo dzīvē, ir svarīgs. Šis ideāls, saglabājot atvērtību un neļaujoties determiniskai vienvirziena perspektīvai uz apkārtējo pasauli, ir daudz noturīgāka demokrātiskā vērtība nekā īslaicīgi vēlēšanu cikli un partiju identifikācijas – arī Latvijā.
[1] Edgars Eihmanis "Latvia – an ever-wider gap: the ethnic divide in Latvian party politics" (2019) Pieejams: https://www.researchgate.net/profile/Edgars-Eihmanis/publication/334065492_Latvia_-_An_Ever-Wider_Gap_The_Ethnic_Divide_in_Latvian_Party_Politics/links/5d7229cd92851cacdb23e8c7/Latvia-An-Ever-Wider-Gap-The-Ethnic-Divide-in-Latvian-Party-Politics.pdf
[2] Piemēram: Sean Hanley, Licia Cianetti "Latvia’s elections: Can there be harmony without Harmony?" (2014) Pieejams: https://blogs.ucl.ac.uk/ssees/tag/harmony-centre/ ; The Economist “How to deal with Harmony”(2014) Pieejams: https://www.economist.com/eastern-approaches/2014/10/06/how-to-deal-with-harmony
3