Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicējam nometnē tapušos tekstus.
"Tā ir tāda sajūta, ka tev tūlīt kāds piezvanīs, lai pateiktu, ka ir nomiris tuvinieks," fonā notiekošajā sarunā izkristalizējās teikums. Esmu nedaudz pārsteigta, jo mēs sēžam pie eleganti atjaunotas koka mājas ar lampiņu virtenēm un skatu uz lēni plūstošu upi. Es saprotu prāta stāvokli, ko šis teikums mēģina atklāt, bet tas tomēr liekas negaidīts. Kādu laiku neesmu piedzīvojusi tik asu, pulsējošu trauksmi, par ko turpinās saruna terasē, tomēr arī manī šobrīd gruzd diskomforts. Savā iztēlē redzēju šo nedēļu dziļos laukos, pie datora rakstot tikai to, ko pati vēlos, peldoties vakaros un izbaudot vasaras izskaņu kā pie horizonta mirgojošu ideālu. Tagad šķiet, ka tas no manis aizvien vairāk un vairāk attālinās.
Šādos brīžos, kad bauda izbēg no sev paredzētās vietas un laika, es izjūtu ne līdz galam izprotamu vilšanos. Vai baudu ir iespējams definēt tā, lai to atkal iegūtu? Vai varbūt ir jāpieņem, ka bauda ir nejaušība, brīnumains mirklis, kas tiek mums dāvināts, un nav viena ceļa vai mācības, kā to atklāt? Kamēr ķermeni pārņem melanholija, varu paļauties uz laiku, kas visu dziedēs, vai antidepresantiem, kas atturēs no sliktākajiem iznākumiem molekulu disbalansā.
Tajā pašā laikā visapkārt skan mudinājumi uzņemties atbildību par savu dzīvi, pieņemt savu izvēli, savu brīvību un savu pieredzi, lai kāda tā būtu. Šis iekšējās emancipācijas kredo dzen uz priekšu pasauli, bet tas arī atstāj mūs vienus ar atbildību atgūt savu baudu un liek justies nelaimīgiem, ja to nespējam.
Upe turpina plūst gar veco namu, un lapas, kas tajā peld uz priekšu, nebūs iespējams ieraudzīt otrreiz. Tikmēr koku formas upes krastos varētu atpazīt pat senās fotogrāfijās. Bauda turpina trīsēt kā lapas, kamēr tā plūst projām, neapstājoties, bet paliekot manā redzeslokā.
Psihoanalīzē eksistē baudas princips, kas attiecina baudu uz jebkuru vēlmju objektu indivīda psihē, kam priekšā atrodas šķērslis, kas neļauj tam piekļūt. Vajadzība ēst, saņemt pieskārienu vai nokārtoties ir primāra dziņa pēc baudas, kas cilvēka turpmākās mentālās attīstības gaitā tiek izteikta aizvien kompleksāk. Taču princips tiekties pēc apmierinājuma – un frustrācija ar jebko, kas to iztraucē – saglabājas kā fundamentāls psiholoģiskais instinkts. Freidiskajā skatījumā vajadzība pēc ēdiena vai pēc draudzības, vai pēc intelektuāla gandarījuma nav atšķirīgas kategorijas – tās visas vieno instinktīva vēlme saņemt apmierinājumu, kas bieži nav uzreiz pieejams. Bauda nav kāda īpaša mācība vai mērķis, ko iegūt, bet pastāvīga dziņa, kas jau ir fonā jebkurai mūsu rīcībai un domām. Baudas zuduma iemesli, kad tie nav acīmredzami kā izsalkums, ir jāšifrē līdzīgi neapzinātiem pārnestas nozīmes tēliem sapņos. Iespējams, man vienkārši vajadzīgs ērts atpūtas krēsls un labs psihoanalītiķis, kas līdz ar mani teoretizē lapas, namu, koku un upi, un tā visa nozīmi.
Tomēr arī pats Freids dzīves otrajā pusē apšaubīja baudas principa dominēšanu indivīda motivācijā. Indivīdu dzen vēlme ne vien pēc piepildījuma, bet arī pēc iznīcības. Šajā interpretācijā sāk ieskanēties kaut kas no sadomazohistiskajām skumjām un nolemtības, kas sāk vajāt prātu brīdī, kad tas pietuvojas savam gribētajam iznākumam un mērķim. Daudzi atpazīst nerealitātes belzienu, kas iestājas brīdī, kad ilgstošas gaidas tiek piepildītas, to iztukšojumu, kas seko uzreiz pēc pogas "iesniegt" nospiešanas vai sen gaidīta ceļojuma rītā, kas līdz pašam pienākšanas brīdim ir izjusts kā vissaldākais nektārs.
Vai ir iespējams, ka izjūtam vilšanos nevis tāpēc, ka gaidītās baudas nav, bet tādēļ, ka baidāmies to tiešām piedzīvot? Viena no Žaka Lakāna baudas definīcijām ir pārpilnības sāpes, kas ir vienlaicīgas tās sasniegšanai. Orgasms, brīdis, kurā tiek sasniegta virsotne, vēlmes augstākais punkts ir tik neatraujams no lūzuma pēc tā piepildīšanās, kas aizplūst prom bez iespējas to satvert.
Lakāna idejas ir balstītas viņa izpratnē par subjektivitāti, kura ir neizbēgami sašķelta un atspoguļojas dažādajos indivīda "es", kas nepārtraukti meklē ideālo saplūšanas punktu. Brīdis, kurā mūsu fragmentētā identitāte beidzot kļūs par kaut ko pilnīgu un pabeigtu, iemieso patieso baudas punktu.
Taču, kā atsaucoties uz Lakānu raksta mūsdienu amerikāņu psihoanalītiķe Džeimisone Vebstere, vēlmi pēc apmierinājuma definē nevis tā sasniegšana, bet neskaitāmie apsolījuma veidi, kā šo apmierinājumu gūt. Frāze "Es tevi mīlu" ir daudz ierobežotāka, apstādinošāka nekā jautājums: "Kā tu mani mīli?" Mīlestības apliecinājuma fakts paliek aprauts, kamēr jautājums "Kā tu mani mīli?" aizsāk procesu, iekustina baudpilnības vilcienu, kas turpina kustēties uz mērķi, kurā mēs reizē gribam un negribam nokļūt.
Baudas zudumu kā asi izteiktu trauksmi var redzēt kā degradējošas ilgas pēc sava veseluma un pabeigtības. Šīs ilgas tiek manifestētas atšķirīgi – tas var būt auksts alus karstā dienā vai aizstāvēts doktora grāds, vai noteiktas attiecības ar tuviniekiem un draugiem – tie ir mirkļi, kas mūsu dziļākajā apziņā sola kaut ko vairāk nekā tikai savu konkrēto saturu. Caur šiem baudas objektiem atspoguļojas vēlme iegūt skaidrāku, labāk sakārtotu dzīvi, kas izbēg no haosa un neziņas, kura vajā prātu tā vientulības brīžos.
Lai arī, no vienas puses, iekšējās emancipācijas kredo ļauj atklāt un turpināt atklāt baudas neskaitāmas versijas sevī, no otras puses, publiskais diktāts liek arī tās organizēt, formalizēt, kārtot sev un citiem nolasāmā veselumā. Varbūt šī prasība nevis motivē mūs uzņemties atbildību par savu baudu, bet atkal un atkal mūs no tās attālina? Prasība ieraudzīt veselumu, teikt "es tevi mīlu", izjust pabeigtību un skaidrību.
Vebstere uzdod jautājumu: "Kāda organizētība ir iespējama, lai dotu vietu neorganizētībai, nekārtībai, grūtībām?" Vai ir iespējams formalizēt un strukturēt sajūtas, kas plaukst savā nepabeigtībā? Viņas vārdos psihoanalītiķis ir kāds, kas mēģina uzņemties šo atbildību un tiecas kaut ko darīt ar neorganizētību bez mērķa to sakārtot vai likt tai pazust. Iespējams, tā ir arī individuālā atbildība, ko varam uzņemties par savu fragmentēto, duļķaino baudas pieredzi. Ar vēlmi to satvert, ieraudzīt, bet bez iekšējās prasības to sakārtot. Haoss mēdz būt biedējošs, bet tas ir arī avots vēl nezināmajam, līdz šim neizjustajam un neizbaudītajam.
2