"Sarunas ar ģimenēm" ir sešu videointerviju un rakstu sērija, kurā mēģināsim apzināt to, cik dažādas ir Latvijas ģimenes. Intervijās dzirdamos personiskos stāstus papildinās raksti, kas izvērsti analizē dažas no problēmām, ar kurām šīs ģimenes saskaras ikdienā.
Kad "Satori" mani uzaicināja uzrakstīt savas pārdomas par tēva lomu, pirmajā brīdī biju apjucis. Tēma šķita pietiekami vienkārša un nepārprotama – nenoliedzami esmu tēvs diviem bērniem, tomēr nācās atskārst, ka atrodos dziļā, paša izraktā ironijas bedrē, no kuras grūti sākt atklāti un patiesi rakstīt par kaut ko tādu kā būšanu par tēvu. Vai arī, kā to raksturoja Gregs Gevara, esmu kā bruņurupucis, kas paslēpjas čaulā, kad tuvojas plēsējs. Plēsējs nav redzēts jau gadiem, bet bruņurupucis joprojām slēpjas čaulā un, iespējams, vispār ir miris [1].
Uzdevumu apgrūtina arī tas, ka jautājums par tēva lomu ir politisks, un pat tad, ja tas nav politisks, noteikti pats sevī jūtu vēlmi to politizēt. Noteikti esat pamanījuši, ka pēdējā laikā ir bijis aktuāli spriest par to, kas ir un kas nav ģimene. Tomēr raksta formāts ir brīvs, tādēļ izlēmu vispirms ļauties introspektīvam ceļojumam.
Mēģināju savas domas būvēt, sākot ar pamatiem, ar definīciju: tēvs ir vīriešu dzimuma vecāks. Bet jau šeit atduros pret to, kāda tad manā ieskatā ir vīrieša loma. Pirms vairākiem gadiem man vienā diskusijā jautāja, ko man nozīmē būt vīrietim feministam, un es sāku klāstīt, ka mans dzimums ir tikai nejaušība, ka es valkāju bikses, nevis kleitu tikai tādēļ, ka nevēlos piesaistīt lieku uzmanību. Ar to es toreiz gribēju teikt, ka nevaru iedomāties neko, ko es gribētu darīt citādi, ja būtu sieviete, izņemot to, kas attiecas uz fizioloģiju un seksualitāti. Tomēr toreiz steigā sarunāju muļķības, jo fizioloģija un seksualitāte nav nekas maznozīmīgs, turklāt tas noteikti ietekmē arī dzimuma lomas un izpausmes. Ļoti iespējams, es tik ļoti atbilstu normai, ka man nekad nav bijis vajadzības pievērst uzmanību savai identitātei. Būtu diezgan naivi iedomāties, ka esmu unikāls un imūns pret sabiedrības iekārtojumu. Drīzāk būtu jāsaka, ka apzinos – mani ietekmē dzimuma lomas, un es nevēlos tās pie katras iespējas pārkāpt principa pēc, bet vienlaikus uzlūkoju tās par kaut ko, kas cilvēkus drīzāk ierobežo, tādēļ neuzskatu par vajadzīgu tās, piemēram, par katru cenu iemācīt saviem bērniem.
Par to, ka vīrieša identitāte man kaut kādā mērā piemīt, liecina, piemēram, tas, ka man ir dažādas vīriešiem raksturīgas intereses, kas atšķiras no manas sievas interesēm un uz kurām viņa mēdz norādīt ar vieglu, ironisku izsmieklu (ko gan citu). Galu galā, es jūtos ērti vīriešu drēbēs un neko īsti negribētu mainīt. Kamēr rakstīju šo publikāciju, bērna velosipēdam vajadzēja nostiept ķēdi, un es to ar prieku izdarīju. Ja to vajadzētu izdarīt manai sievai, arī viņa kaut kā tiktu galā, bet domāju, ka viņa to darītu vairāk ar nepatiku – tikai tādēļ, ka tas jādara. Gribētos domāt, ka laika gaitā esmu progresējis, tomēr bieži vien neesmu uzņēmies vienlīdzīgas rūpes par mājsaimniecības darbiem.
Centrs "Dardedze" 2014. gadā publicēja rezultātus aptaujai "Vīrieši par tēva lomu, izaicinājumiem un gaidām" [2]. Pētījums ir mazliet novecojis, bet domāju, ka sabiedrībā pastāvošie priekšstati tik ātri nav mainījušies. Pētījumā atbildējuši 505 respondenti, vīrieši vecumā no 18 līdz 65 gadiem. Aptaujā viņi gandrīz vienbalsīgi apgalvojuši, ka vēlētos pavadīt vairāk laika ar saviem bērniem. Tas izklausās pozitīvi, un arī es piekrītu, ka kopīga laika pavadīšana ir būtiska daļa no rūpēm par bērniem. Lielākā daļa aptaujā ir piekritusi arī apgalvojumam, ka tēva loma ir viena no vislabākajām pieredzēm, kas vīrietim dota. Tas gan ir diezgan tendenciozs apgalvojums, bet grūti tam nepiekrist. Droši vien, ka tā ir "viena no" labākajām pieredzēm – ar priekšnosacījumu, ka viss patiešām norit labi. Šis apgalvojums netieši norāda, ka cilvēkiem bez bērniem nevajadzētu pārdzīvot par to, ka viņiem nav bērnu, jo tā ir tikai viena no labākajām, bet ne vienīgā labākā pieredze, kas vīrietim dota. Nav slikti! Vēl aptaujas secinājumu daļā teikts, ka konstatējama tendence – vīrieši, kuri auguši nepilnās ģimenēs, biežāk izvēlas neveidot ģimeni ar bērniem. Tas lika atskatīties, lai saprastu, kādā tad ģimenē es esmu uzaudzis – pilnā vai nepilnā.
Līdz septiņu gadu vecumam dzīvoju kopā ar tēvu un māti. Man nav daudz atmiņu no šī laika, bet kopumā tās ir labas. Pēc vecāku šķiršanās mans brālis palika dzīvot kopā ar māti, bet es paliku "tēva puses aprūpē" – pie tēva vecākiem. Līdz ar to svarīgs apstāklis manā dzīvē kopš septiņu gadu vecuma bija tas, ka mana vecāmāte ir ļoti kontrolējoša. Tieši tā, joprojām ir, viņa ir dzīva un kontrolējoša, vienīgi tagad viņas iespējas kādu kontrolēt ir niecīgas. Es reizēm nepaceļu viņas zvanu tikai tādēļ, ka varu to atļauties. Toties mans tēvs viņai zvana regulāri, katru dienu.
Pamatskolā cietu no fiziska un emocionāla mobinga. Iespējams, savas personības dēļ, bet noteikti ievērojama nozīme bija arī maniem dzīves apstākļiem kopumā. Vidusskolā gāja labāk, un tā bija mana iespēja nedaudz atkopties un pamatlīmenī apgūt sociālās iemaņas. Salīdzinot ar romānā "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" [3] aprakstīto stāstu, manis piedzīvotie notikumi, iespējams, nebija tik dramatiski, tomēr laimīgās beigas tiem pienāca daudz vēlāk. Atbrīvoties no vecāsmātes kontroles man izdevās vēlāk, nekā man būtu patīkami atzīt, – tikai bakalaura studiju laikā. Atceros, kā vienā vakarā biju īpaši izlūdzies iespēju iet ārā, lai dotos uz interešu izglītības pasākumu universitātē. Kad atgriezos, vecāmāte bija devusies man pretī, aurodama, ka es vakaros vairs nedrīkstu iet ārā, un vilkdama saitē sev līdzi lielu aitu suni, kuru arī bija satraukusi viņas ārdīšanās. Uz ielas esot bijis kaut kāds troksnis, tādēļ viņa devusies mani glābt. Kaut kad drīz pēc tam es apkopoju savus resursus, lai šo kontroli pārtrauktu. Vēlāk, maģistra studiju laikā, satiku kursabiedru, šķiet, ap 35 gadus vecu vīrieti, kuram uz vakara nodarbībām pretī nāca veca sieviete. Man radās nojausma, un, kad ar viņu parunāju, vīrietis apstiprināja manas aizdomas. Māte bija viņam iestāstījusi, ka viņš ir atšķirīgs no citiem cilvēkiem un tāpēc viņam nepieciešama īpaša aizsardzība un uzraudzība. Pats tajā laikā jutos tik labi un brīvi kā nekad iepriekš.
Kad dzīvoju kopā ar vecvecākiem, tēva lomu bija uzņēmies mans vectēvs – kinorežisors, un, lai gan uzskatu, ka arī viņš mājās bija kaut kādā mērā apspiests, viņš tomēr bija kā neliela saprāta saliņa. Viņš pildīja veclaicīga tēva lomu, bet tas nebija slikti – viņš man iemācīja spēlēt dambreti, cirst malku, nomainīt automašīnas riteni un citas tamlīdzīgas lietas.
Pieļauju, ka arī mana brāļa dzīvē šajā laikā ne viss gāja gludi, tomēr tīri objektīvi viņam bija paveicies ievērojami vairāk, un es bērnībā šo atšķirību uztvēru īpaši sakāpināti. Vissmagākās bija reizes, kad mana māte ar brāli un viņas partneri (vēlāk vīru) ieradās "ciemos" pie manis un maniem vecvecākiem. Tajos brīžos redzēju īsu ieskatu tajā, kāda ir mana brāļa dzīve kopā ar māti, un pēc tam viņi devās projām bez manis. Es ļoti vēlējos iet viņiem līdzi, bet tas nebija iespējams. Jutos nestilīgs, nabadzīgs, neglīts un izolēts. Citiem vārdiem sakot, man ir pārsvarā nepatīkamas atmiņas no šī laika, tās ir saistītas ar skumjām, ilgām un skaudību. Situācija mudināja mani vainot kontrolējošo vecomāti un māti, kura mani "pametusi".
Vecāmāte man to regulāri stāstīja – ka māte mani esot pametusi un vienīgā alternatīva man esot dzīve bērnunamā, bet īstenībā jau tā nemaz nebija. Lai arī nedzīvoju pie mātes un skaitījās, ka viņa pilnībā uzņēmusies rūpes par manu brāli, varu pārliecināti teikt, ka viņa gadu gaitā kopš šķiršanās ieguldīja manā attīstībā un labklājībā vairāk nekā mans tēvs. Un īstenībā jau doma arī nebija tik slikta: māte bija vienojusies parūpēties par manu brāli, kamēr tēvs (vai tēva puse) rūpējas par mani – viss būtu varējis būt labi, ja vien mans tēvs nebūtu atbrīvots no šiem pienākumiem. Rezultātā tiku izolēts no abiem vecākiem.
Mani pašu pārsteidz, ka, tikai rakstot šo rakstu, pirmo reizi iedomājos par kādu citu, kuru varu vainot pamešanā. Proti, par tēvu, kura vietā rūpes par mani laipni bija uzņēmušies viņa vecāki. Līdz šai dienai nekad nebiju iedomājies, kā būtu bijis, ja mans tēvs pats būtu rūpējies par mani, līdzīgi kā mana māte uzņēmās rūpes par manu brāli.
Mēs būtu dzīvojuši kopā, un mūsu kopīgās problēmas būtu dalītas problēmas. Mēs būtu pavadījuši kopā laiku, viņš būtu man iemācījis to, ko māca mūsdienīgi tēvi. Varbūt rūpes par mani būtu motivējušas viņam sevi pilnveidot un atrast labāku darbu un viņš tik strauji nebūtu meties jaunās attiecībās un dibinājis jaunu ģimeni, gar kuru man nebija nekādas daļas.
Mēs ar tēvu kopā ietu uz muzejiem, izstādēm un teātri, kā to mēdzām darīt laikā, kad vēl dzīvoju kopā ar abiem vecākiem. Viņš man iemācītu slēpot. Mēs būtu viens no tiem 5 % procentiem ģimeņu, kurās ir vientuļais tēvs un bērni (saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanu [4]). Protams, viņš varētu arī otrreiz apprecēties, ja vien tas nenozīmētu, ka man jādzīvo citur.
Tā tas varētu būt bijis, ja mans tēvs (kā arī citi cilvēki viņam apkārt) uztvertu tēva lomu kā kaut ko vairāk par tikai pienākumu laulības laikā, no kura viņš var tikt atbrīvots. Jau iepriekš minētajā aptaujā, atbildot uz šī raksta tēmai vistuvāko jautājumu un nosaucot trīs svarīgākās tēva lomas, ar vērā ņemamu pārsvaru 71 % izvēlējās "ģimenes nodrošinātājs – galvenais pelnītājs ", pēc tam 59 % – "palīgs un atbalsts bērniem izglītošanās procesā", 57 % – "atbalsts sievietei/bērna mātei", 56 % – "paraugs bērniem". Tālāk ar ievērojamu procentuālu starpību ir 38 % – "emocionāls atbalsts bērniem" un 34 % –"bērnu disciplinētājs" [2].
Šīs lomas raksturo hierarhisku ģimenes modeli, kurā tēvam ir naudas pelnītāja un skolotāja statuss, bet netiek veidotas tiešas, nepakārtotas un cilvēciskas attiecības ar bērnu. Tiešas un emocionālas attiecības vīrietim galvenokārt ir paredzētas ar bērnu māti, kura savukārt ir primārā bērnu aprūpētāja.
Iespējams, ka vēl atceraties šīgada sākumā notikušo "Satori" diskusiju par ģimenes definēšanu [5]. Man pašam visvairāk atmiņā palicis vienas dalībnieces dramatiskais paziņojums, ka šķiršanās gadījumā ģimene ir izjukusi un tas arī viss. Gatavojot rakstu, paskatījos šo diskusiju vēlreiz. Manai uzmanībai toreiz paslīdēja garām arī tam sekojošais apgalvojums: bērni paliktu bez tēva, māte paliktu viena ar bērniem. Šis "tradicionālo ģimeņu" drūmais skatījums uz šķiršanos kā pasaules galu likumsakarīgi ietver arī tradicionālās tēva lomas, kurām pēc šķiršanās pārsvarā zūd nozīme. Galvenais pelnītājs dodas pelnīt jaunai ģimenei un sniegt atbalstu citai sievietei. No amata iepriekšējā ģimenē viņš ir atstādināts. Nav atbalsta mācībās un parauga bērniem, bet ir taču skola un par paraugu var kļūt arī no attāluma. Viena lieta, ko mans tēvs joprojām nekad neaizmirst, – piezvanīt un apsveikt mani dzimšanas dienā. Viņam to atgādina mana vecāmāte, viņa māte.
Kā tad ir ar manu ģimeni šobrīd? Man ir divi bērni un sieva, bērnu māte. Es strādāju biroja darbā, nedzeru un nesmēķēju. Ja neskaita "nepareizos uzskatus", manuprāt, mūsu ģimene atbilst "tradicionālo vērtību" aizstāvju tikumiskajam ideālam. Viens no maniem "nepareizajiem uzskatiem" ir tāds, ka mans ģimenes modelis nav vienīgais, kas ir pelnījis pastāvēt, un tas nav vienīgais modelis, kurā var audzināt bērnu. Es neuzskatu, ka pēc tam, kad "ģimene ir izjukusi", viss ar to saistītais ir pelnījis sadegt liesmās.
Parasti esmu bijis skeptisks par jūsmošanu par to, cik viedi izklausās bērnu vienkāršie izteikumi, bet šoreiz jutu, ka īsa intervija par tēva lomu ar manu vecāko dēlu Eiženu (10 gadi) varētu būt glābiņš, kas varētu dot kādu skaidru, pozitīvu atbildi nobeigumam.
Kad jautāju Eiženam par to, ko nozīmē būt par tēvu, arī viņš nedroši sāka ar definīciju: "Tas nozīmē, ka tev ir bērni un ka tu esi vīrietis, visdrīzāk. Tas nozīmē arī, ka tu rūpējies par ģimeni vismaz kaut kādā veidā." Uzreiz viņam piekritu. Tā taču ir – vīrietis var būt tēvs bioloģiski, bet viņš nepilda tēva lomu, ja nerūpējas par saviem bērniem. Iedrošināju viņu turpināt stāstīt savas domas, nedomājot par to, vai tas, ko viņš saka, ir pareizi vai ne. Atgādināju, ka tas nav skolas mājasdarbs. "Tēviem ir dažādas profesijas, dažiem nav profesijas. Bet viņiem visiem kopīgs ir tas, ka viņiem ir vismaz viens bērns." Prasīju viņam, ar ko tēvi atšķiras no mātēm. "Lielākoties ir tā, ka tēvi nepieskata savus bērnus tik daudz. Es nedomāju, ka tas ir pareizi, bet tā dažreiz ir. Parasti ir tā, ka tēvi iet darbā, bet mātes pieskata bērnus, kas man nepatīk." Kad jautāju, kādēļ viņam tas nepatīk, viņš teica: "Es domāju, ka tas ir nejauki, ka mātes nevar strādāt un tikai pieskata bērnus, tādēļ man patīk, ka abi strādā un mazliet pieskata bērnus. Un bērni ir patstāvīgi. Senajos laikos visi novērtēja, ka sievietes ir vājākas radības, kas tā beidza būt, bet joprojām ir mazliet. Es gribētu, lai ir vairāk ģimeņu, kurās tēvi pieskata bērnus. Es gribētu, lai ir citādi, un tas tēviem iemācītu pieskatīt bērnus." Lūk, cik vienkārši un neironiski.
Skatoties apkārt, patiešām šķiet, ka priekšstati pamazām mainās, un arī šādi piemēri kļūst arvien izplatītāki, tostarp ar tēviem, kas uzņemas ne tikai vienlīdzīgas rūpes par bērniem, bet arī galvenā vai vienīgā vecāka lomu. Mūsu mājsaimniecībā es varētu lepoties vienīgi ar vienlīdzīgām vai gandrīz vienlīdzīgām rūpēm. Piemēram, es strādāju birojā, bet mana sieva ir pašnodarbinātā, un es retāk par viņu ņemu "slimības lapu" – šādā ziņā arī es atbilstu "Dardedzes" aptaujā noskaidrotajam. Tomēr, manuprāt, vēl svarīgāk ir tas, ka manas attiecības ar bērniem nav pastarpinātas. Proti, es nejūtu, ka es kā tēvs būtu "otrais vecāks", mazāk populārs, mazāk svarīgs emocionālā atbalsta sniedzējs un – ka es mazāk ilgotos pēc saviem bērniem, kad neesam kopā.
Tas nozīmē arī to, ka, gadījumā ja manas attiecības ar sievu pārtrūktu un mēs šķirtos, es neteiktu, ka mana ģimene ir izjukusi un sabrucis viss ar to saistītais. Protams, izjukušas būtu manas attiecības ar sievu, bet es joprojām būtu tēvs saviem bērniem.
[2] Nodibinājums "Centrs Dardedze", Vīrieši par tēva lomu, izaicinājumiem un gaidām. Aptaujas galvenie rezultāti, 2014.
[3] Apglabājiet mani aiz grīdlīstes.
[4] Klāvs Sedlenieks, Andris Saulītis, Kristīne Rolle, Tētis uz 13%, Latvijas tēvi pēc šķiršanās, 2017., 16. lpp.
[5] "Satori", "Satori" diskusija "Ģimenes nemieri".
33