Atklāti par tēva lomu

Jā bet. Viss jau ļoti jauki. Jauki klausīties bērnu skaidrajās balstiņās, bet tam cauri skan tas ka viņam tas ir kaut kad tā skaidrots. No kurienes citādi tāda informācija " agrāk sievietes bija vājāki radījumi "? Tas to visu viedokli padara tādu feiku

Mans tēvs tālajos 80-tajos man aizrādīja, ka nav tadu sieviešu vai viriešu darbi - kas prot un var, tas dara. Joprojām esmu pateicīga savam tētim - gan par sarunām, gan

Mans tēvs tālajos 80-tajos man aizrādīja, ka nav tadu sieviešu vai viriešu darbi - kas prot un var, tas dara. Joprojām esmu pateicīga savam tētim - gan par sarunām, gan

Un tomēr - tas, ko stāsta autors, man liek secināt tikai vienu, ka ne superļaunā kontrolējošā vecmāmiņa, ne "attālinātie" vecāki, nav spējuši mazināt inteliģences un izglītības lomu.
Ja I.Freimanim būtu likteņa līdzinieks , bet no tā sauktās nelabvēlīgās ģimenes, kur vecāki ir ir mazizglītoti, iedzer, vai vienkārši slinko utt., tad ... jā, tad būtu vien sociāli degradēts cilvēks un viņa jaunā ģimene.

Tā kā - pāri visam tomēr - izglītība, izglītība un vēlreiz izglītība. Visas sabiedrības kultūras līmenis, ne tikai dažu - izredzēto. Un te nu man būtu ko gari rakstīt.
IR žurnālā izlasīju interviju ar B.Gaili latvieti, kura dzīvo Parīzē - iedomajieties, mums skolas slēdza praktiski uz visu gadu, bet tur pat visstrakākajās pandēmijas ugunīs - uz īsu laiku. Tā ir izglītotā , inteliģentā Francijas sabiedrība un mūsu neizglītotā, zaglīgā, korumpētā sabiedrība ar saviem "priekšstāvjiem".

Savukārt, par tēva lomu - par tēvu latviešu sabiedrībā. Lūk, tās ir dzīles, kuras pētīt un neizpētīt, jo neviens par to negrib runāt. Manam tētim tēti aizveda čekisti, atbraucis no konclāģera Maskavā ātri nomira ar sirdi, jo Maskavā strādājis kādā tur kaitīgo vielu rūpnīcā. Kā bija jaunam domājošam vīrietim uzaugt padomju okupācijas, čekistu asinsdarbu apstākļos?
Manuprāt, ir netaisnīgi nosodīt peckara paaudzes vīriešus, izdzīvojušos vīriešus par viņu vājumu un sievietes par viņu valdonīgumu, par viņu visuvarenību. Jo mana ome- tēva māte, kad viņas vīru aizveda čekisti palika viena ar 9 bērniem. Saslima, gadu nogulēja uz gultas un visu ģimeni - meitu un viņas bērnus izglāba ome. Mana vevcvecmamma ...
Tēma ir smaga , ļoti smaga , ja jautājums kāpēc ir tā, kā ir, bet tēmai būtu jābūt godīgai un atklātai runājot , sarunājoties par to , kā vajadzētu būt.

Žēl šādu vīriešu, kuriem dzīve tik daudz darījusi pāri, ka jākļūst par feministu. Ko gan tāds bērnam garīgi var dot? Vien savas gaudas? Satori propaganda sanākusi varena, bet par laimi visi vīrieši tādi nav. Pasaulīte vēl bojā neiet.

Šajā rakstā miglaini izteiktais domu grauds par tēva nozīmi bērnu dzīvē neatkarīgi no attiecībām ar māti varbūt pat novestu pie kāda drosmīga secinājuma, ja doma aizsniegtos līdz tieši tam jautājumam, par ko vispār sākās šī debate. Tā sākās ar ST spriedumu piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu nevis bērna tēvam (kurš ir dzīvs, nav zaudējis aprūpes tiesības, nav apsūdzēts vardarbībā pret bērnu, nav atzīts par bīstamu bērnam, utt.), bet mātes draudzenei, radot juridiski atzītu mehānismu, kā pēc mātes vēlēšanās izstumt tēvu no bērna dzīves. Tā, soli pa solim, pēc pusgadu ilgas maldīšanās tumsā, varbūt pat nonāksim līdz sajēgai, pret ko tieši iebilst "tradicionālisti" :)

Paldies par dalīšanos ar personisko stāstu! Un, jā, atbilde ir vienkārša - ja bērna vecāki iesaistās bērna dzīvē pēc būtības (un ne slimīgi), tad tas ir labākais, kas var būt bērniem, neatkarīgi no tā, kādās savstarpējās attiecībās atrodas tie pieaugušie.
Patika arī norāde par "vainīgo" maiņām. Arī tagad vēl joprojām sliktās ir sievietes, kuras ir palikušas, kuras ir uzņēmušās atbildību un rūpes (cits jautājums par stresu, slimīgiem kādiem stāvokļiem), kamēr neesošais tēvs un viņa (ne)atbildība ne tikai netiek nosodīta, bet pat neparādās kā diskusiju tēma.
Velreiz paldies un laimi, saticību ģimenei!

Īpatnēji, ka autors tradicionālās ģimenes skatījumu nosauc par drūmu, kaut gan lielākā daļa no paša raksta ir izjukušas ģimenes drūmās pieredzes apraksts. Sanāk tāda kā ķīlnieka dilemma - autoram, ņemot vērā drūmo personīgo pieredzi, vajadzētu tieši aizstāvēt tradicionālo laulības modeli un spēcīgu tēva lomu, lai novērstu šādas drūmas pieredzes citiem, tomēr autors to nedrīkst darīt, jo šajās aprindās skaitās pareizi un vēlami uzbraukt tradicionālajai ģimenei.