Par Mikolaja Ložiņska (teksts) un Janeka Kozas (ilustrācijas) komiksu "Dāvana diviem" (no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode, izdevniecība "Liels un mazs", 2023)
"Dāvana diviem" ir mārketingā bieži izmantota frāze, ar kuru tirgotāji piedāvā dāvanas romantiskajiem partneriem, bet – un tas ir vienlīdz banāli – arī bērnus mēdz saukt par dzīves dotu dāvanu vecākiem. Grāmatas "Dāvana diviem" nosaukums ir acīmredzami daudznozīmīgs, tomēr, šķirot to, atklājas vēl tālāka daudznozīmība. Uz grāmatas vāka ir divi caurumi, pa kuriem pretī lūkojas acis – sākumā šķiet, ka tās pieder vienam cilvēkam, bet pēc vāka atvēršanas kļūst skaidrs, ka tur lūkojas divi bērni, katrs pa vienu caurumu. Šī grāmata ir autora Mikolaja Ložiņska dāvana saviem dvīņiem, un tās daudznozīmība labi sasaucas ar to, ka dvīņi ir gan savstarpēji saistīti, gan atšķirīgi, kā arī visbiežāk negaidīts pārsteigums, viena bērna vietā sagaidot divus.
Poļu rakstnieks un fotogrāfs Mikolajs Ložiņskis latviski lasošajai auditorijai pazīstams jau ar savu dzimtas vēstures romānu "Grāmata", kas piedāvāja neierastu skatījumu uz it kā vispārzināmiem vēstures notikumiem, romānu "Reisefieber", kā arī pasaku krājumu "Būtnes bēg". Tomēr jaunā grāmata, iespējams, ir negaidīts pārsteigums visiem, kam par Ložiņski jau bija izveidojies priekšstats. Grāmatas asprātīgās un visai antiestētiskās ilustrācijas ir veidojis poļu animācijas un komiksu autors Janeks Koza. Kā lasāms novēlējumos uz pēdējā vāka – abi autori ir vecāki. Viņiem piebiedrojas arī pazīstamā poļu valodas tulkotāja Ingmāra Balode, kura šo tulkojumu velta savam dēlam.
"Dāvana diviem" ir ilustrēts stāsts par tēva izjūtām un piedzīvojumu līkločiem, sagaidot un pasaulē uzņemot dvīņus. Teksta un ilustrāciju mijiedarbība veido tādu kā brīvas formas komiksu – te nav tradicionālajam komiksam raksturīgo rāmju un daudzu sīku attēlu secības, bet tā vietā teksts un attēli katrā atvērumā atrod savu veidu, kā apdzīvot pieejamo telpu, šķietami nododot lasītājam arī aprakstīto notikumu neparedzamības iespaidu un strauji mainīgo plūdumu, ko pavada apjukums, nervozitāte un bērnišķīga jūsma – kā jau dāvanas saņēmējam.
Autors atspoguļo savu pieredzi, kas kalpo par piemēru tam, kā dzemdību realitāte mēdz atšķirties no ideālā vai iedomātā scenārija. Kā atklājas pirmās nodaļas sākumā, ārste vecākus nebija brīdinājusi, ka dzemdības varētu sākties stipri agrāk par dokumentos noteikto termiņu. Arī man ir radies priekšstats, ka dzemdības ir tā realitātes daļa, par kuru (gluži kā par nāvi) bieži runā aplinkus un aizplīvuroti – jo sevišķi bērniem šī tēma drīzāk tiek ietērpta pūkainos zaķos, sirdīs, rozā vai zilos balonos un stārķos. Grāmatu vēl pirms manis izlasīja vecākais dēls (Eižens, 11 gadi), kurš, neskatoties uz to, ka cenšamies ar viņu runāt par "visu", atzina, ka viņam sākumā esot bijis bail lasīt – biedīgi šķita tieši grāmatā uzzīmētie inkubatori un slimnīcas telpas (lai gan lielākā daļa no mums jau gadu desmitiem nāk pasaulē tieši šādā vidē, tā joprojām šķiet atgrūžam). Tomēr pēc tam bailes esot atkāpušās, jo viņš pieradis un sapratis, ka "viss neesot tik traki". Eižens pēc dzimšanas pats nenonāca inkubatorā, tomēr pirmo mēnesi abi pavadījām bērnu slimnīcā, un tieši tur tapušas arī viņa pirmās sirsnīgās zīdainīša fotogrāfijas, kuras viņš palaikam mēdz apskatīties, komentējot ar lielu maigumu.
"Dāvanas diviem" ilustrāciju stils it nemaz nav pūkains un piemīlīgs, tās drīzāk ir groteskas karikatūras ar pārspīlējumiem, kurās labi nolasāms piedzīvoto situāciju neērtums un saspīlējums. Grāmatas varoņiem piešķirtas komiskas un brīžiem dumjas (situācijas ķīlnieku) sejas izteiksmes, savukārt jaundzimušajiem dvīņiem, kuri pēc sava prāta izvēlējušies dzimt, neņemot vērā dokumentos paredzēto laiku, sejās ir sazvērniecisks smīns. Lai arī liela daļa šīs grāmatas ilustrāciju neatveido realitāti, bet gan emocionālo pieredzi, kādu metaforu vai joku, reālistiskās un fizioloģiskās detaļas ir attēlotas visai precīzi – pirmās nodaļas beigās nepārprotami redzams, ka bērns nenāk no kāposta vai stārķa knābja, bet gan no atvēruma starp mātes kājām un bērnu šajā pasaulē pirmās satver cimdos tērptās ārsta rokas.
Stāstā un ilustrācijās pasniegtā metafora par dzemdībām kā īpaši svarīgu personu sagaidīšanu, iespējams, nav ļoti oriģināla – kaut kas līdzīgs jau redzēts populārajā animācijas filmā "Bēbis boss" ("Boss Baby", 2016), tomēr man šķiet, ka Ložiņska grāmatā šī attieksme tiek veiksmīgi izmantota, lai lasītājam atklātu ar dzemdībām saistītus un triumfa nepielādētus aspektus, kuri visā medicinizētās vēstures garumā ir likušies pārāk sarežģīti un biedējoši, lai par tiem runātu ar jaunākā vecuma bērniem. Ložiņskis ironizē par šo popkultūrā pazīstamo dzimšanas attēlojumu, velkot paralēles starp, piemēram, nabassaites pārgriešanu un svinīgu lentes griešanu izstādes atklāšanā vai citā ainā attēlojot dvīņus kā uzvalkos tērptas svarīgas personas, kas pēc dzemdībām lepni iekāpj savā limuzīnā – inkubatorā – un dodas uz priekšlaicīgi dzimušo bērnu nodaļu. Pasmieties par biedējošo ir labi zināms paņēmiens, kā cilvēki mēdz tikt galā ar bailēm, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ bērni ir kā uzburti uz dažādiem šausmu stāstiem un zombijiem – vismaz grāmatas vai animācijas filmas pasaulē viņi tādā veidā it kā iegūst varu pār nekontrolējamu stihiju vai situāciju.
Es ļoti novērtēju, ka grāmata veltīta tiešai un aktīvai tēva iesaistei bērna dzimšanas norisēs, kā arī rūpēm, kuras klātesošais vecāks uzņemas jau no paša mazākā vecuma. Grāmata nevairās arī no vecāka subjektīvās pieredzes, ko raksturo nepārliecinātība un šaubas par to, kā izdosies turpmāk tikt galā ar šo ārkārtīgi atbildīgo uzdevumu – zīdaiņa, pēc tam maza bērna un vēlāk liela bērna aprūpi daudzu gadu garumā. Man patika arī tas, ka tēva pieredzē atspoguļota vēl cita bērna kopšanas realitātes daļa, ar ko biežāk nākas saskarties tieši sievietēm (vai par kuru vīrieši nemēdz stāstīt), – darbs no mājām ar bērniem. Piedzimšana, atkopšanās un iznākšana no slimnīcas nav nekādas laimīgās beigas, bet gan ilgstošu, varbūt ne tik dramatisku, tomēr diezgan nomācošu grūtību sākums. Kā vēstīts grāmatas turpinājumā, ceturto nodaļu par pastaigām ar ratiņiem ir sarakstījuši paši bērni, bet piektā nodaļa ir pavisam īsa, jo autors sapratis, ka rakstīšanai jāmet miers, un beigās viņi visi laimīgi aiziet gulēt. Ak, ja vien dzīve patiešām būtu tik bezrūpīga un ja varētu vienkārši gulēt bērnu kopšanas ritmā, neraizējoties par darbu un citiem pienākumiem! Bet pieļauju, ka arī tā ir ironija un autors nolēmis jauno grāmatas lasītāju vēl nebiedēt ar šausmīgo ikdienas rutīnas pārbaudījumu.
Tomēr nevaru noliegt, ka, lasot stāstu, kaut kas šajā tēva pieredzē mani arī kaitināja. No vienas puses, gribas paslavēt to, ka grāmatā tiek noņemts pārmērīgas nopietnības plīvurs skatījumā uz dzemdību un pavisam mazu bērnu aprūpes tēmu, bet, no otras puses, tieši tajā, ka šis stāsts caur jokiem tiek stāstīts no vīrieša perspektīvas, ēnā paliek fakts, ka neizbēgamu bioloģisku iemeslu dēļ bērnu dzemdēšana ir darbs, ko veic cilvēki ar dzemdi. Iespējams, man to ir neērti lasīt, jo atceros, cik pats vāji apzinājos situācijas nopietnību sava pirmā bērna dzemdībās, taču komiksa formā pasniegtais stāsts atgādināja vēl ko citu – interneta komiksos plaši izplatītu parādību, ka galvenais personāžs vīrietis pēc noklusējuma izturas kā bezatbildīgs, untumains bērns, bet visi pārējie normālie personāži, tostarp sievietes, viņu tomēr ciena, godā un uzskata par īpašu.
Kā spilgtāko piemēru tam, kas mani kaitināja, varu minēt izvērstās topošā tēva pārdomas, mēģinot izlemt, vai bērnus labāk sagaidīt ar biksēs sabāztu vai tomēr no biksēm izņemtu kreklu. Es apzinos, ka tas domāts kā nopietnību kliedējošs joks vai metafora par nepārliecinātību, bet manā uztverē tas ir neatbilstoši pašmērķīgi, paštīksmīgi un kaitinoši bezrūpīgi. Neesmu drošs, ka topošā māte šajā situācijā atrod laiku šādām pārdomām (viņai vispār nav izvēles paturēt bikses), un uzskatu, ka būtu tikai taisnīgi vairāk uzmanības pievērst arī viņas pieredzei. Stāstā ne vārda nav veltīts tam, ka dzemdības ir ārkārtīgi sāpīgs un medicīniski bīstams process. Varbūt nav pamatoti pārmest kaut ko tādam stāstam, kas vēstīts no tēva perspektīvas – tas ir autora stāsts par to, kā viņš ir kļuvis par tēvu, tomēr nedomāju, ka viņš nebūtu pamanījis, ka, piemēram, sāpes un to pārvarēšana bija ievērojama daļa no dzemdībām, kurās viņš piedalījās.
Varbūt šai grāmatai varētu būt otra daļa, ko sarakstījusi dvīņu māte, un tajā varētu būt vēl dažādas asprātīgas metaforas par dzemdību realitāti: epidurālās anestēzijas laumiņa, kontrakciju vilciena grafiks, dzemdes kakla atvēruma pilnmēness un tā tālāk. Šī grāmata jau ir paveikusi daļu no šī svarīgā dzemdību realitātes atmaskošanas darba, bet otrā daļa varētu turpināt kliedēt mītus, lai mazinātu arī meiteņu un sieviešu bailes no dzemdībām kā no nezināmām šausmām. Ja es būtu stāvoklī, domāju, ka justos daudz labāk, ja man būtu pārliecība, ka pilnībā apzinos to, kas mani sagaida un kas ar mani notiks, un mani daudz vairāk biedētu iespēja, ka man tā vietā piedāvās mierinošu neziņu.
Neņemot vērā kritiskās piezīmes, domāju, ka šī latviski tulkotā grāmata ir "dāvanas" vārda cienīga. Tā noteikti sper lielu soli pretī patiesākam dzemdību un mazu bērnu aprūpes atspoguļojumam, kas joprojām ir pārāk reti sastopams ne tikai bērniem paredzētajos stāstos, bet arī pieaugušo literatūrā – jo sevišķi tajā, kuru mēdz lasīt un rakstīt vīrieši. Tas pats attiecas uz sabiedrības diskursu kopumā, kaut arī šajā pieredzē varētu dalīties patiešām daudzi. Un jā – tā ir "dāvana diviem" – labs ievads sarunai starp partneriem, sarunai ar bērniem, sarunai ar vecākiem vai vienkārši starp diviem labiem draugiem bārā.
0