Viedokļu rakstiem un recenzijām man parasti vajag nedaudz saņemties un sevi motivēt, tomēr tad, kad "Satori" man piedāvāja uzrakstīt par skrituļdēļošanu, īpaši nelauzos, vienīgi uzreiz brīdināju, ka varu uzrakstīt vienīgi par sliktu skrituļdēļošanu. Iedomājos: varbūt būtu labi, ja žurnālā turpmāk būtu jauna sadaļa – ""Satori" ar skrituļdēli", un nākamais par to varētu rakstīt kāds prasmīgāks skrituļdēļotājs, piemēram, Helmuts Caune, kurš jaunībā esot ticis līdz variālajam spērienvirpulim (varial kickflip). Mans augstākais punkts pagaidām ir tikai paukšķu grūdenis (pop shove-it). Dienu pirms šī raksta pabeigšanas man beidzot sanāca vairāki ciešami paukšķu grūdeņi kustībā.
Skrituļdēļa triku latviskojumus es lietoju pirmo reizi un izdomāju speciāli šim rakstam. Ja šo lasa kāds no Valsts valodas centra, droši varat ieteikt labākus. Triku nosaukumi tikai angļu valodā pietiekami ilgi ir darījuši pāri latviešu valodai, jo neviens nav uzņēmies tos latviskot, bet varbūt ir pēdējais brīdis to mainīt. Protams, tas nav vienkārši; viens no pirmajiem nepieciešamajiem latviskojumiem ir modernās srituļdēļošanas pamats ollijs (ollie). Pirmajā brīdī apsvēru to saukt par Ojāru vai Oskaru, bet ollijs savu vārdu ieguvis no skrituļdēļotāja ar iesauku Ollijs, kas septiņdesmito gadu beigās iemācījās atraut dēli no virsmas slīpumā uz rampas. Olliju uz līdzenas virsmas vēlāk, astoņdesmito sākumā, atklāja un pilnveidoja Rodnijs Mulens, kas radījis arī daudzus citus trikus, kuri ir pamatā mūsdienu "ielu skrituļdēļošanai", proti, tam, ko cilvēki parasti iztēlojas, dzirdot vārdu "skrituļdēļošana".
Nezinu, vai cilvēki bez priekšzināšanām to nojauš, bet skrituļdēļošana nozīmē atkal un atkal mēģināt vienu un to pašu lietu, reizēm šķietami bez būtiskiem panākumiem. Šīs zināšanas pie manis nonāca, pirms vēl es pamēģināju skrituļdēļot, un tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ nolēmu apgūt skrituļdēļošanu. Pirms vairākiem gadiem sāku tērēt laiku ar dažādām prasmju rotaļlietām (skill toy). Visvairāk laika pavadīju ar jojo, bet esmu apguvis arī dažus kendamas un balisong (jeb tā saucamā tauriņnaža) trikus. Mans augstākais karjeras punkts šajā ziņā bija darbs kā jojo triku meistaram okultā latviešu mūzikas video [1]. Viena no lietām, kas mani piesaistīja prasmju rotaļlietās, bija taktilā stimulācija un patīkamā sajūta, kas rodas, mērķtiecīgi darbojoties ar triku objektiem. Jojo trikos patīkami spēlēties ar objekta fiziku, kas ātrās griešanās un masas sadalījuma dēļ spītīgi pretojas jebkādam spēkam, kas to cenšas novērst no rotācijas ass. Kendama bija pievilcīga ar tās vienkāršību, patīkamo koka skaņu un izaicinošo precizitāti, kas nepieciešama trikiem. Izrādījās, ka kendamas trikos pārsteidzoši liela nozīme ir ceļiem, jo tie ļauj mainīt augstumu ar lielāku precizitāti nekā rokas locītavas. Balisong triki ļauj spēlēties ar inerci un svārstu mehāniku, veidojot veiklu un plūdenu kustību. Tomēr, iespējams, galvenais faktors, kādēļ pieķēros šīm rotaļlietām, bija triku mācīšanās process, kas liek mēģināt atkal un atkal, līdz pamanāms niecīgs uzlabojums. Šie niecīgie uzlabojumi rada gandarījuma sajūtu, un ilgošanās pēc tās liek mēģināt atkal.
Doma, ka skrituļdēļošanai pamatā šis pats princips, mudināja mani saņemties un sākt skrituļdēļot 33 gadu vecumā. Kad izlēmu, ka vēlos skrituļdēļot, man nebija pilnīgi nekādas dēļu sporta pieredzes; slēpot un slidot neesmu mēģinājis līdz pat šai dienai. Tomēr ar pieredzi vai bez pieredzes – skaidrs, ka jebkura skrituļdēļošanas trika apgūšana un noslīpēšana prasa daudz vairāk laika un pūļu, nekā tas ir ar rokās turamajām rotaļlietām. Attiecīgi izdevies triks vai jebkāds manāms progress rada izteiktu gandarījuma sajūtu. Skrituldēļošana ir grūta, un patiešām labi apgūtai skrituļdēļošanai jāizskatās stilīgi un viegli jeb stiegli (steeze = style + ease), bet tas ir grūtā darbā panākts vieglums.
Skatoties pagātnē, es jau trīsdesmit gadus būtu varējis trenēties un šobrīd skrituļdēļotu stieglīgi. Lai arī mana bērnība un agrie jaunības gadi pagāja laikā, kad varēja pieredzēt vienu no lielākajiem skrituļdēļošanas popularitātes viļņiem, es ne reizi nemēģināju uzkāpt uz skrituļdēļa un pat neapsvēru domu, ka tas varētu būt kaut kas man piemērots. Tā vietā spēlēju skrituļdēļošanas videospēles (Tonija Houka sēriju) tāpat kā daudzi citi. Šķiet, ka šobrīd atkal pienācis skrituļdēļošanas popularitātes vilnis, un šajā ziņā neesmu pārāk unikāls – daudzi pieaugušie, kuri bērnībā tikai spēlējuši videospēles, tagad, pateicoties internetā plaši pieejamajiem resursiem, nolēmuši apgūt skrituļdēļu trikus. Tiesa, pat tad, kad jau biju sagādājis sev skrituļdēli, manas ambīcijas bija diezgan zemas un pieauga lēni. Mans augstākais mērķis bija iemācīties uzlēkt uz apmales, kā to biju redzējis darām skrituļdēļotājus uz ielas, un arī tad nebiju drošs, ka varēšu to izdarīt.
Skrituļdēli joprojām uzlūkoju kā vēl vienu prasmju rotaļlietu. Pirmie skrituļdēļi pagājušā gadsimta vidū bija divās daļās pārzāģēti un pie dēlīša pieskrūvēti skrituļslidu treki (nožēloju, ka man joprojām nav laba, cieņpilna latviskojuma vārdam trucks, kas apzīmē skrituļdēļa metāla detaļas, kas piestiprinātas dēļa apakšā un nodrošina asu pagriešanos, sasverot dēli sāniski, lai atdarinātu sērfošanu). Šīs rotaļlietas tik ļoti aizrāva cilvēkus, ka viņi atklāja arvien jaunas un sākotnēji neiedomājamas lietas, kuras var paveikt ar šo pēc būtības ļoti vienkāršo objektu. Kā jau teicu, ollijs ir modernās skrituļdēļošanas pamats, bet tas nebūt nenozīmē, ka tas ir vienkāršs triks. Man šķiet zīmīgi, ka skrituļdēļotājiem bija nepieciešamas vairākas desmitgades, lai vispār konstatētu, ka ir iespējams atraut dēli no zemes, vienlaicīgi lecot gaisā, atsitot dēļa asti pret zemi un slidinot kāju pa gaisā pasistā dēļa slīpumu.
Rakstot man ienāca prātā, ka skrituļdēļošanas apgūšanu var salīdzināt ar embrija attīstību vai populāro, taču, iespējams, kļūdaino izpratni par embrioģenēzi – kas nozīmē, ka attīstībā katru reizi jāiziet cauri visai iepriekšējai evolūcijas gaitai. Gadu laikā ir notikusi skrituļdēļošanas evolūcija, attīstot arvien jaunus trikus un paņēmienus, kurus katrs jauns skrituļdēļotājs var pakāpeniski atkārtot, ejot cauri savai personiskajai skrituļdēļošanas attīstībai gluži kā embrijs mātes vēderā.
Sākot apgūt skrituļdēli, vispirms centos to izmantot kā transportu ceļā uz darbu, tomēr pirmie braucieni bija lēnāki nekā iešana kājām. Es skrituļdēļošanā progresēju patiešām lēni. Ilgu laiku tikai braukāju apkārt vai braucu uz darbu un veikalu ar mīkstajiem braukāšanas riteņiem. Vienlaikus pamazām mēģināju olliju, bet vismaz pusgadu mani mēģinājumi bija ļoti tālu no tā, kā tam vajadzētu izskatīties. Šobrīd mācos arī pretējo (switch) olliju, un progress notiek daudz ātrāk nekā toreiz. Ollijs kustībā sanāk katru reizi, gandrīz katru reizi varu uzlēkt uz apmales. Mācos lēkt uz un pāri objektiem, lēkt, braucot ātri. Nesen iemācījos pumpēt minirampā, varu izpildīt vienkāršus manevrus minirampā. Apsveru iegādāties ķiveri, lai apgūtu vairāk minirampas triku.
Kādēļ sākumā teicu, ka varu uzrakstīt tikai par sliktu skrituļdēļošanu? Joprojām uzskatu sevi par galīgu iesācēju, tādēļ domāju, ka nevaru pilnībā pārstāvēt skrituļdēļošanu, neriskējot ar svešas slavas laupīšanu. Es nevaru pastāstīt par to, kas jādara, lai izpildītu paukšķu grūdeni, lecot lejā pa desmit pakāpienu kāpnēm, bet zinu, kādas pūles un apņemšanos prasa paukšķu grūdeņa apgūšana kustībā uz līdzenas virsmas. Iespējams, atruna par sliktu skrituļdēļošanu ir mēģinājums nodrošināties pret to, ka mani varētu nodēvēt par pozētāju. Kā zināms, skrituļdēļošanas kultūra ir pazīstama ar zināmu neiecietību pret tiem, kuri cenšas tai tuvoties no ārpuses. Iespējams, ka cilvēki mēdz vienkārši būt nejauki, bet domāju, ka šai neiecietībai ir izskaidrojums. Laika gaitā skrituļdēļošanai ir izveidojusies reputācija kā dumpinieciskai un ar jaunību saistītai nodarbei. Tomēr, kā jau iepriekš centos uzsvērt, skrituļdēļošana ir sarežģīta, arī tās pamati. Domāju, ka tieši proporcija starp skrituļdēļošanas pievilcīgumu un pūlēm, kas nepieciešamas, lai to apgūtu, ir pamatā zināmai neiecietībai un vēlmei identificēt pozētājus, proti, tos, kuri skrituļdēļošanai nav veltījušies pietiekami nopietni, tomēr vēlas iegūt labumu no skrituļdēļošanas tēla un dumpinieciskās reputācijas, tātad nav pietiekami autentiski.
Mani, piemēram, kaitina skrituļdēļošanas tēla izmantošana reklāmās. Es pievēršu uzmanību tam, ka reklāmas veidotāji, spriežot pēc attēlu redaktorā veidotās kolāžas, nesaprot to, kā tehniski darbojas ollijs, tātad nav autentiski un cenšas izmantot skrituļdēļošanas slavu, lai pārdotu telefonu, neieguldot darbu skrituļdēļošanas iepazīšanā un pa īstam to nesaprotot.
Tas, protams, ir muļķīgi, bet tā nu tas ir. Tikpat muļķīgi ir arī tas, ka nekad nesatveru skrituļdēli aiz trekiem, jo lielveikala tvēriens (mallgrab) ir pozētāja pazīme.
Vienlaikus arī uzskatu, ka skrituļdēļošanā praktiski nav neiecietības pret iesācējiem. Es nekad neesmu piedzīvojis ņirgāšanos vai naidīgu attieksmi no citiem skrituļdēļotājiem arī tajās reizēs, kad savas nekompetences dēļ esmu traucējis citiem. Man vajadzēja saņemties, lai sāktu trenēties skrituļdēļu parkos, taču šajos parkos visi ir pārāk aizņemti ar saviem trikiem, lai pievērstu uzmanību citiem vai meklētu kādu, kuram piesieties. Vilcinājos arī mācīties braukt pretējā (switch) stājā, jo tas lika man izskatīties pēc cilvēka, kas tikko sācis skrituļdēļot. Man nācās pieņemt apzinātu lēmumu neraizēties par to, ko par mani domā citi, kad braukāju apkārt pretējā stājā, cenšoties noturēt līdzsvaru. Līdzīgi kā skrituļdēļošana kopumā, arī šis aspekts – pašpārliecība un tās trūkums – vairāk ir cīņa, sacensība pašam ar sevi.
Skrituļdēļošana, protams, ir fiziska aktivitāte, tomēr es nebūtu tik pārsteidzīgs, nosaucot skrituļdēļošanu vienkārši par sportu. Protams, kā jau daudzas fiziskas aktivitātes, arī skrtuļdēļošanu var padarīt par sacensību sportu. Sacensību skrituļdēļošana darbojas līdzīgi daiļslidošanai, ar ierobežotu laiku un tiesnešu vērtējumiem, tā var būt aizraujoša gan skatītājiem, gan dalībniekiem. Tomēr piekrītu tiem, kuri uzskata, ka skrituļdēļošana kā sporta veids ir tikai īstās skrituļdēļošanas atvasinājums, nevis pamatforma.
Skrituļdēļošana savā pamatā ir pašizpausmes veids, un tas attiecas arī uz profesionāļiem, kuri filmē un publicē ielu skrituļdēļošanas montāžas. Šiem skrituļdēļotājiem video uzņemšana ir svarīga procesa daļa, un šajos video pieņemts iekļaut arī iespaidīgas neveiksmes un frustrāciju, nevis tikai demonstrēt fantāziju par pārcilvēcīgu skrituļdēļa kontroli un mobilitāti pilsētas vidē. Šeit nozīme ir ne tikai prasmēm, bet arī radošumam – tam, kā jauna nozīme tiek piešķirta objektiem, kas nav radīti skrituļdēļošanas nolūkam.
Skrituļdēļošanas daudzveidība un iespēja radošai izpausmei to padara par pieejamu un iekļaujošu nodarbošanos. Bet galvenokārt skrituļdēļošana dod iespēju sacensties nevis ar citiem, bet pašam ar sevi, salīdzināt vakardienas prasmes ar šodienas prasmēm, uzstādīt mazus un sasniedzamus mērķus un vienmēr darīt to, kas ir jautri un motivējoši. Es ar skrituļdēļošanu nodarbojos savam priekam. Es to turpinu darīt, jo mani aizrauj progress, ko novēroju savās prasmēs. Publicēju savus panākumus arī sociālajos tīklos – galvenokārt kā progresa arhīvu, uz kuru atskatīties pašam. Varbūt tas interesē vēl manai mammai, kas vienmēr atzīmē ierakstus ar "patīk". Esmu drošs, ka lielākajai daļai nejaušo skatītāju mans video ar pāris centimetru garu pļauku degunslīdi (slappy noseslide) [2] vispār nešķiet ievērības cienīgs, bet man tas ir rakurss no malas ar apliecinājumu, ka esmu spēris soli pretī par kripatiņu ātrākam un tālākam pļauku degunslīdim.
Man visvairāk patīk skrituļdēļot vienam, klausīties mūziku un domāt tikai un vienīgi par triku, ko mēģinu izpildīt. Šīs savrupības dēļ es nevaru daudz pastāstīt, piemēram, par vietējo skrituļdēļošanas kultūru vai skrituļdēļošanas sociālajiem aspektiem. Mana sasaiste ar skrituļdēļošanu ir pavisam vienkārša un ķermeniska. Ņemot to vērā, vēlos rakstu nobeigt praktiskā šķautnē ar aicinājumu skrituļdēļošanu izmēģināt visiem, kuriem kaut reizi ir ienākusi prātā doma, ka būtu jauki skrituļdēļot. Tāpat gribu dot virkni padomu.
Nedomājiet, ka jūs vai jūsu ķermenis nav piemērots skrituļdēļošanai. Skrituļdēļošana ļauj sev izvirzīt visdažādāko līmeņu mērķus, labi pavadīt laiku, tiem pamazām tuvojoties, un just eiforisku prieku, kad tie ir sasniegti. Skrituļdēļošana, lai arī izaicinoša un ieguldījumu prasoša, ir pieejama cilvēkiem ar ļoti atšķirīgām fiziskajām spējām – skrituļdēlis ir burtiski platforma uz riteņiem, un uz tās var braukt un apgūt trikus arī, piemēram, cilvēki bez kājām (atslēgvārds ir "adaptīvā skrituļdēļošana" (adaptive skateboarding)). Ja iespējams, izmantojiet skrituļdēli transportam. Jums nav vajadzīgs gardēlis (longboard), lai brauktu pa pilsētas ielām, pietiek uzlikt parastajam skrituļdēlim mīkstos riteņus. Dariet to, kas jums sagādā prieku. Ja kaut kas nesagādā prieku, mēģiniet darīt kaut ko citu. Nesalīdziniet sevi ar citiem. Ņemiet vērā to, ka skrituļdēļošanas progress var aizņemt daudz laika, turklāt tas ne vienmēr ir lineārs. Neņemiet vērā to, ko par jums domā citi. Ja kāds saka kaut ko sliktu, viņam vienkārši skauž.
[1] https://www.youtube.com/watch?v=dDPZ2ZZ8qj0
[2] https://www.youtube.com/watch?v=gbW9gjMPc3g
1