Man ir bijusi privilēģija diezgan daudz ceļot jau bērnībā – pirmoreiz viena pati ilgāku laiku ārzemēs pavadīju deviņu gadu vecumā. Vēl pirms pusaudzības mācēju divās svešvalodās izskaidrot, ar ko atšķiras Lietuva un Latvija. Kādos divpadsmit gados sakrāju kabatas naudu, lai nopirktu sev krekliņu "Latvia. The Land That Sings.", un diemžēl esmu diezgan droša – ja toreiz būtu pastāvējuši krekliņi "Latviete", arī tāds man būtu. Vienmēr ceļojumos līdzi ņēmu fotogrāfijas un žurnālu izgriezumus, lai varētu katru vienaudzi pārsteigt ar nelielu lekciju par to, kas ir (un vēl daudz svarīgāk – kas nav) Latvija.
Pats pirmais nacionālistiskais akts, man šķiet, gan nāca vēl daudz senāk, kādu četru gadu vecumā. Dzīvoju Bolderājā, kur pēc visiem dabas likumiem man būtu vajadzējis apgūt krievu valodu, bet manī mita pretestība, ar kuru būtu lepojusies Nacionālā apvienība. Atceros reizi, kad draudzene Maša man vairākkārt norādīja uz suni un teica: "Cмотри, собака!", atceros, ka to ļoti labi sapratu, un atceros, ka skatījos uz viņu lielām un apjukušām acīm, līdz Maša skumīgi padevās un nomurmināja: "Nu, suns, nu!"
Neatceros, ka mājās kāds mani būtu apmācījis patriotismā – vismaz ne tajā demonstratīvajā karodziņpatriotismā, ko man tik ļoti patika piekopt. Toties manas labākās draudzenes ģimene vienmēr gāja nolikt svecītes visās svētku dienās, un es līksmi ļepatoju līdzi. Puikas no mūsu skolas regulāri gāja kauties ar puikām no tuvējās krievu skolas – tā bija daļa no uzdevuma, uzdrukāta uz skolēnu apliecības vāciņa: "Šo pašu svētāko tu neaizmirsti!" Neciest krievus, manuprāt, bija pašsaprotama daļa no patriotisma un, jāatzīst, arī neprasīja pārāk lielu piepūli.
Biju kādus 14 gadus veca, kad tās pašas labākās draudzenes tēvs mani pirmoreiz nosauca par sorosītu, jo, lai arī ar krievu neciešanu man padevās, es nebiju apguvusi geju nīšanu, kam tomēr vajadzēja būt daļai no patriota komplektiņa. Jā, geji, iespējams, visu sabojāja vai vismaz piesardzīgi sāka krāsot manu tik sarkanbaltsarkano pārliecību arī citos varavīksnes toņos.
Kad studēju Parīzē, vīriešiem, kas neko ļaunu nenojauta, randiņos rādīju klipu "Welcome to My Country", un jebkāda otrā randiņa iespējamība bija tieši saistīta ar viņu spēju notēlot neviltotu sajūsmu. Kastīte, kurā attapos ievietota, bija "austrumeiropiete", un tā bija drausmīga kastīte – centieni atvērt bankas kontu, atrast dzīvokli vai darbu vienmēr atdūrās pret rietumeiropiešu augstprātīgo pārākumu, un tas vien, ka aiz manis stāvēja Renārs Kaupers, Brīvības piemineklis un nu jau arī Māris Verpakovskis, nekādi nepalīdzēja. Es biju vieglas uzvedības sieviete no nabadzīgas un neattīstītas valsts. Pierādīt pretējo kļuva nogurdinoši, un atklāju sev bērnišķīgu prieku atbalsot un atbalstīt stereotipus. Par Latviju varēja iestāstīt jebko – ka mūsu dzimtā valoda ir latīņu, ka mēs nevalkājam apavus vai atrodamies Dienvidamerikā.
Reiz satiku amerikāņu jaunietes, kas lepojās, ka studē kopā ar Latvijas princi. Kādu mirkli centos viņas pārliecināt, ka Latvija nav karaliste, bet viņas apgalvoja, ka kursabiedrs noteikti ir ja ne visas valsts, tad vismaz kāda reģiona princis. Beigās atstāju viņas ar šo pārliecību un izjutu milzīgu cieņu, ka ir cilvēki, kas šo rotaļu paceļ jaunā līmenī.
Īsā praksē franču laikrakstā "Courrier International" mans uzdevums bija piegādāt interesantas ziņas no Baltijas reģiona – tādas, kuras būtu vērts publicēt. No rīta izlasīju ziņas, tad devos pie redaktora piedāvāt visu, manuprāt, potenciāli Francijas lasītājam saistošo. Tas viss tika noraidīts, un atlikušo dienas laiku sēdēju "draugiem.lv", ilgodamās pēc dzimtenes. Ja nemaldos, tai vasarā man izdevās Latviju popularizēt kopskaitā ar diviem īsrakstiem: viens bija par prezidenta Zatlera trusi un otrs – par lielo ziedu kalnu Vairai Vīķei-Freibergai. Par milzīgajām pretpraida diskusijām tai vasarā noklusēju – varbūt biju gatava apgalvot, ka mēs rītu sākam, izsaucoties: "Carpe diem!", bet nekādi nespēju sevi piespiest maigi patronizējošajiem kolēģiem atzīties, ka nāku no homofobu valsts.
Atceros precīzu brīdi, kurā patriotisms tradicionālajā izpratnē manī salūza un sašķīda gabalos. Metro kāda kundze man lūdza ceļa norādes. Paskaidroju, kurā pieturā viņai jākāpj ārā, bet sajutu, ka viņa top tramīga, dzirdot manu smagnējo akcentu. Mierinoši bildu, ka šajā maršrutā braucu katru dienu. Viņa mani rūpīgi nopētīja un paziņoja: "Man nav iebildumu, ka jūs te dzīvojat." Ieturēju mulsu pauzi. Kundze turpināja: "Man vairāk nepatīk visi tie melnie. Jūs esat no Austrumeiropas, tas nav ideāli, bet tas ir labāk. Un jūs liekaties tāda jauka un pieklājīga. Labāk lai Francijā iebrauc tādas kā jūs, nevis tādi kā viņi."
Nezinu, vai visiem cilvēkiem ir šāda pieredze – kad viņiem kāds vēlīgi atļauj eksistēt. Un, ja ir, tad kā to iespējams savietot ar pārākuma sajūtu, ko daudzi, manuprāt, veiksmīgi jauc ar patriotismu. Bet noteikti var uzskatīt arī, ka mans patriotisms izbeidzās tajā metro vagonā. Es nenobalsoju slavenajā valodas referendumā. Zinu, cik nelāgi tas patlaban izklausīsies, bet nenobalsoju, jo Nacionālā apvienība, lai arī kā viņus togad sauca, televīzijā demonstrēja reklāmas, kuras tik ļoti caurstrāvoja nicinājums pret nelatviešiem, ka es negribēju tam izrādīt nekādu atbalstu. Arī karodziņa piespraudīti mani motivēja noņemt tieši šīs partijas aktivitātes. Un tas, iespējams, ir gļēvums – nevis iestāties par cita veida patriotismu, bet ļaut par nācijas balsi kļūt ksenofobiskai kundzei metro.
Kad 2011. gadā Kaspara Gobas filma "homo@lv" iekļuva Berlīnes kinofestivālā – pirmā dokumentālā filma no Latvijas, pirmā, ja ne vienīgā, kas šajā prestižajā festivālā pārstāvējusi Latviju ārpus jauniešu un bērnu filmu kategorijām –, daudzi pauda sašutumu, ka šāda tipa filmas radīs nepareizu iespaidu par Latviju, proti, iespaidu, ka mūsu vidū dzīvo homoseksuāli cilvēki. Tolaik kultūras ministre Inguna Rībena bija vīlusies filmu nozares ekspertos, kas piešķīruši finansējumu darbam, bet Raivis Dzintars aicināja vairāk koncentrēties uz filmām, kas vērstas uz patriotisko audzināšanu un vēstures sasniegumu atspoguļošanu.
Šajā laikā es studēju kino Igaunijā kopā ar jauniešiem no daudzām citām valstīm, tāpēc gluži pašsaprotami – sarunājos par katra dzimtenē uzņemto kino un droši vien par milzu pārsteigumu Rībenai un Dzintaram uzskatīju, ka varu lepoties ar to, ka mums ir režisori, kas godīgi, trāpīgi un drosmīgi dokumentē laikmetu, kurā dzīvojam. "Welcome to My Country" vietā rādīju Signes Baumanes "Teat Beat of Sex" fragmentus, izbrīnīta secinot, ka "YouTube" vietnē zem šiem video varēja atrast visnotaļ asus tā sauktos "slutshaming" komentārus, tostarp arī par nepareizu Latvijas vārda nešanu pasaulē.
Tikai divās valstīs esmu pieredzējusi, kā vietējai varai izdodas kultivēt patriotismu, kura centrā ir nekritiska sajūsma, – Vjetnamā un Kubā. Kubā pabiju kā tūriste un pēc neliela gida priekšlasījuma, cik vienlīdzīgi, turīgi un veiksmīgi ir kubieši, godīgi atbildēju uz viņa jautājumiem par Latvijas politiku. Nesen, šķiet, bija izsludināts referendums par Saeimas atlaišanu. Gids mani uzklausīja un atvadoties novēlēja, kaut Latvijai izdotos tikt galā ar visām nedienām un drīzumā uzplaukt kā Kubai, un, kā vēlāk izrādījās, tikmēr nozaga kādam no grupas mobilo telefonu.
Vjetnamā savukārt strādāju brīvprātīgo darbu, tādējādi daudz vairāk komunicēju ar vietējiem, kas bija izveidojuši gandrīz automātisku paradumu sarunās iepīt ko slavinošu par Vjetnamu un tās valdību. Kad mani pašu apzaga, nevienu no šiem vietējiem nevarēju pierunāt nākt sev līdzi uz policiju patulkot, jo viņi no tās pārāk baidījās.
Savukārt Latvijā cilvēkus, kas iestājas pret nekritiska patriotisma izpausmēm, it sevišķi pēdējā laikā mēdz apsaukāt tieši par komunistiem. Protams, interneta komentāros paustā dzimtenes mīlestība vai apsūdzības tās trūkumā nebūtu jāuztver īpaši nopietni. Tomēr, šķiet, kara tuvums atmodinājis jauna veida nešpetnību visos, kas paši sevi brīvprātīgi iesaukuši valsts virtuālajā aizsardzības dienestā.
Kara sākumā drausmīgās bailes mijās ar aizkustinošu saliedētības sajūtu – šķita, ka it visi sevi apzinās kā Latvijas daļu, kā Ukrainas sabiedroto. Pie Krievijas vēstniecības pirmajās dienās vēroju, kā pusmetra attālumā viens no otra vienā ritmā pretkara saukļus izkliedza viena no redzamākajām LGBT+ aktīvistēm un viens no nelokāmākajiem Nacionālās apvienības biedriem. Mēs satikāmies, salām, raudājām un dusmojāmies iepretī Krievijas vēstniecībai – Latvijas krāsas blakus Ukrainas krāsām. Apzinoties šausmas Ukrainā, mēs apzinājāmies savas valsts trauslumu, un mēs negribējām būt bezjēdzīgi interneta kareivji, mēs gribējām kaut ko darīt.
Starp ziedojumiem, protestiem, nenogurstošas ziņu lapu atsvaidzināšanas, pieteikšanos bēgļu uzņemšanai, kaut kur pa vidu gluži loģiski šķita vajadzība pēc redzamā – karodziņiem pie profila attēliem, karodziņiem pie somām, krekliem ar Zelenska attēlu, zili dzeltenām acu ēnām – it kā demonstratīviem, it kā ārišķīgiem, it kā bezjēdzīgiem un tomēr tik vienojošiem simboliem. Šķiet, pašlaik nemitīgi līdzi just nav noguruši vairs tikai paši stiprākie no mums. Bet karogi un karodziņi ir palikuši.
Nesen internetā redzēju Zelenska bildi kreklā ar uzrakstu "I am Ukrainian" un piebildi, ka latvieši krekliņus "Latviete" vai "Latvietis" velti dēvējot par bezgaumīgiem un gribot slēpt savu nacionālo piederību. Salīdzinājums, manuprāt, nekorekts, kontekstu ignorējošs un pavisam nevajadzīgs, tomēr tas atkal lika aizdomāties par pareizo patriotismu.
Par to, ka manī ir palikusi sen iedvesta pārliecība, ko turpina atkārtot vienīgā pareizā patriotisma piekopēji – ka patriotisms nozīmē ar dziļu skepsi izturēties pret vietējiem krievvalodīgajiem, toties ar patiesu mīlestību uzlūkot Aināra Šlesera kūrētos labojumus Satversmē. Pirms gada kādu Rīgas Praida pasākumu vadīju tautastērpā, villaines vietā uz pleciem uzsegusi varavīksnes karogu. Šādi tērpusies, dodoties uz norises vietu, jutu iracionālas bailes par savu fizisko drošību, lai arī neko vairāk par pāris naidīgiem izsaucieniem nepiedzīvoju.
Šogad, ejot uz vēlēšanām, spontāni nolēmu izdarīt to, ko tik sen nebiju darījusi, un, iespējams, pēdējo reizi to darīju Artura Irbes dēļ. Atradu plauktā tumšsarkanu nagu laku un arī perlamutrīgi balto. Visgrūtākais, protams, ir nejauši neuztaisīt Austrijas manikīru. Stundām zīmēju uz nagiem Latvijas karodziņus, bet prakses trūkums lika par sevi manīt un sarkanbaltsarkanais nemitīgi izsmērējās. Beigās samierinājos ar vienu vienīgu īkšķa nagu. Bet ar kaut ko ir jāsāk, cerot atgūt valsts simbolus savā lietošanā.
Lūkojoties uz vēlēšanu rezultātiem, ar draudzeni skumji secinājām, ka, visticamāk, arī turpmāk būs atkal un atkal jāiet protestos. Varbūt jāsāk turp doties ar karodziņu pie sirds vai uz īkšķa. Varbūt tā es pati beidzot līdz galam noticēšu, ka iet ar karogu pa priekšu drīkst, ne tikai apgalvojot, ka tava valsts ir pati labākā, bet arī tad, kad gribas kaut ko darīt, lai tā taptu mazdrusciņ labāka.
8