Par Mikaela Hērsa filmu "Nakts pasažieri", kas skatāma "Riga IFF" 22. oktobrī plkst. 19.00.
Esmu vājš cilvēks. Kad festivālos jāsastāda sava individuālā programma, es zinu, ka būtu jāiet uz Serru, uz Pazolīni – uz filmām, kas izaicina un spīdzina vislabākajā nozīmē, un būtu jāiet uz filmām, kas svētīgi sāp, atgādinot par svarīgo, uz filmām, kas ir atsauču mozaīkas, kas labākajā gadījumā nospriego smadzenes, bet sliktākajā gadījumā atstāj tevi taustāmies tumsā ar apziņu, ka "par šo gan man vajadzēja zināt". Es zinu, bet spēju šādu hardcore festivāla pieredzi ņemt pretī tikai mazās devās. Un, lai rūpētos par vāju cilvēku labsajūtu, teju ikkatrs festivāls apgādājas ar ciešamām un gaumīgām komēdijām (parasti – skandināvu), kur redzamais jau ir redzēts, bet trīs joki ir kā naglai uz galvas, un nebija jau slikti, un skatītāji apmierināti var izlikties, ka bijuši festivālā. Kādreiz šī pieredze man sagādāja patiesu baudu, bet tagad – aizvien mazāk. Iespējams, tas saistīts ar to, ka viss redzamais jau ir redzēts vairākkārt.
Bet ir arī trešā festivālu kategorija – filmas, kas nav ne smagas, ne sarežģītas, ne arī, kā angliski ierasts apzīmēt, "quirky", bet maigi plūstošas, rāmas un gaišas. Gandrīz vai melodrāmas, tikai bez drāmas (un ne obligāti ar melodijām). Tāda ir Mikaela Hērsa "Nakts pasažieri" ar Šarloti Geinsbūru galvenajā lomā, kura atveido šķirteni un divu bērnu māti Elizabeti. Geinsbūras ekrāna klātbūtne gan ir tik specifiska un visu pārņemoša, ka viņa vienmēr visās lomās ir arī vienkārši viņa pati – jūtīga pret apkārtējo pasauli, autentiska un godīga pret sevi. Geinsbūras Elizabete apdzīvo astoņdesmito gadu Parīzi – Francijā tikko pie varas nācis Miterāns un pūļi ir izgājuši ielās, bet politika viņai slīd garām, jo Elizabeti vairāk uztrauc tas, kā uzturēt sevi un bērnus, jo viņu tikko pametis vīrs un līdz šim viņa bijusi tikai un vienīgi mājsaimniece. "Bet tu taču nekad neesi strādājusi!" uztraucies bilst viņas tēvs, un Geinsbūras varone iebilst – viņa jūtas savā dzīvē strādājusi visnotaļ daudz. Šī pasaule pieder vīriešiem ar kuplām ūsām, nevis sievietēm stipri pēc četrdesmit, bet Elizabete atrod savu vietu ātri – viņa piesakās darbam kādā nakts raidījumā radio, kur tiek uzklausīti anonīmi cilvēkstāsti.
Astoņdesmito Francijā radio vēl bija apvīts ar īpašu auru, un fikcionālo pārraidi iedvesmojis reāls nakts raidījums, kur viesi runājuši par savu dzīvi, vispirms nosoloties melot tikai un vienīgi par savu vārdu. Filmā kādā brīdī raidījuma vadītāja jau karjeras otrajā pusē sūdzas Elizabetei, ka "radio vairs nepieder monopols uz nakti". Elizabetes pienākums ir "atšķirot" zvanītājus, lai tiešajā ēterā iekļūtu tikai tie, kuri iederas raidījuma atmosfērā, kā arī gluži vienkārši – nav traki. Šie stāsti, kā arī sintīpops un franču šansoni apzināti lēnina filmas tempu, kurā patiesībā jau tāpat nekas pārāk daudz nenotiek – dzīve iet uz priekšu (filma aptver astoņus gadus), bērni izaug un pamet mājas. Ar Elizabeti galvenokārt notiek Talula – astoņpadsmitgadīga sieviete, kuru, iespējams, varētu arī ielikt "manic pixie dream girl" kastītē – bez pajumtes palikusī jauniete nokļūst radiomājā un diezgan drīz arī Elizabetes mājās, kur viņa acumirklī savaldzina Elizabetes apdāvināto, bet apjukušo pusaugu dēlu Matiasu. Noslēpumaina, pašdestruktīva, ar Bembija acīm un Lolitas balsi, viņa, iespējams, ir vienīgais varonis, kam šajā filmā nav iespējams līdz galam noticēt, jo Talula (Noē Abita) dramaturģiski ir gandrīz vai izkāpusi no "Zoostacijas bērniem", bet romantizēta līdz nelabumam.
"Nakts pasažieri" galvenokārt vēsta par dzīšanu un dziedēšanu, un filmai piemīt tik patiesīgs gaišums, ka nepilnības ir viegli piedot, bet iet uz seansu ciniskā noskaņojumā gan nav vērts. Tādā noskaņojumā Dasēns šķitīs kā banāla gaudošana, astoņdesmito graudaini košā vizuālā estētika – kā atstrādāts "Instagram" filtrs, bet jauniešu lavīšanās iekšā kinoteātrī bez maksas un nejauša attapšanās Romēra filmā – kā franču kino parodija par franču kino. Komiska paskata "Renault" automašīnas, bītlenes, cigarešu dūmaka, milzu ripu telefoni un arhīvu videomateriāli var gan ļaut sajust laikmeta elpu, gan šķist kā tāda nebeidzama tīksmināšanās. Kādā radiointervijā pats režisors uz jautājumu, vai šī filma ir nostalģija pēc astoņdesmitajiem, stingri norāda, ka nostalģija ir ilgošanās pēc kaut kā aizgājuša un viņš negribētu idealizēt tik sarežģītu laika posmu. Kādu brīdi mēģinu atrast vārdu, kas sevī iemiesotu nostalģijas saldsērīgumu, bet tomēr vienlaikus atzītu, ka ir labi tur, kur mēs esam, un man tas īsti neizdodas, bet, iespējams, filmai tas izdodas. Izdodas, tostarp iedzīvinot labu daļu naivuma un tā kultivēto bezpalīdzību, kas, šķiet, vairs nevar pastāvēt – jo visas atbildes var sagūglēt, nevis bezmiega naktīs uzdot pilnīgi svešam cilvēkam tikai tāpēc, ka viņa balss gadiem bijusi ierasti nomierinoša un nekā cita, pie kā pieķerties naktī, īsti nemaz nav.
Cita starpā šī ir filma par ģimeni, un tā ģimenes daļa, ko redzam uz ekrāna (visi mīnus tēvs), viens otru patiešām diezgan veselīgi mīl – un nebūt nav jābūt pancīgai bezpajumtniecei, lai justu vieglu izbrīnu par savstarpējo saudzīgumu, kas caurstrāvo filmu. Ievainojumi neiznīcina ievainojamību, līdzīgi kā Elizabetes krūšu vēža atstātās rētas viņu nepadara mazāk dzīvu vai spējīgu dzīvot.
Ir klišeja apgalvot, ka mākslas darbs neatstās vienaldzīgu, tad, lūk, par filmu "Nakts pasažieri" varu jums gandrīz apsolīt, ka tā vai nu uzrunās, vai atstās vienaldzīgu – grūti iztēloties, kā šo filmu iespējams kaismīgi nīst. Vai nu jūs pieņemsiet tās ritmu, sajutīsieties piekļuvuši neparasti tuvu tās varoņiem, sajūsmināsieties par pretenciozitātes trūkumu, apbrīnosiet katra kadra krāšņās nianses, līksmosiet par Geinsbūras dabiskumu, sajutīsiet filmas vispārējo romērīgumu un sūdzēsieties "Kāpēc mūsdienās tādu filmu ir tik maz?", vai arī – garlaikosieties un tā arī nespēsiet līdz galam tai pieslēgties.
Kad Matiass un Talula runā par filmām, jo, protams, ka viņi runā par filmām, Matiass viņai jautā: "Vai tu bieži ej uz kino?" Un Talula, jauna sieviete bez konkrētas dzīvesvietas, viņam atbild: "Visbiežāk tad, kad ir auksti. Tagad aizvien vairāk un vairāk. Man patīk, ka tur visu var aizmirst."
Ejiet uz kino! Ir auksti.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
2