Kadrs no filmas "Asinsūcēji, marksistiska vampīrkomēdija"
 
Kino
14.10.2021

Ar neziņu un cerību. "Riga IFF" filmu izlase

Komentē
0
Saglabā

Šis nav labāko "Riga IFF" skatāmo filmu saraksts, jo patiesībā jau ir gluži neiespējami iepriekš noskatīties pilnīgi visas festivāla filmas, pie tam tādā veidā sev atņemot īpašo baudījumu doties kinozālē ar neziņu un cerību. Šīs ir filmas, kuras man gadījies redzēt citviet – citos festivālos vai kino notikumos – un par kurām man pēc tam ir bijis žēl, ka esmu tās skatījusies vienatnē un/vai uz mazā ekrāna. "Riga IFF" jau otro gadu spiesti darboties izdzīvošanas režīmā, un var tikai apbrīnot organizētāju spēku un spītu, un apmeklēt festivālu kaut vai tiešsaistē (vai veseliem, piesardzīgiem un vakcinētiem) ir ne tikai vērtīga pieredze, bet arī veids, kā pateikt, ka mums šis festivāls ir ļoti, ļoti vajadzīgs.

"Uguns aplis" (Signe Birkova)

Patlaban top Signes Birkovas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma – "Lotus", kuras centrā ir baltvācu muižnieces kaislība pret mēmo kino –, bet jau ar īsfilmām viņa sevi ir pierādījusi kā drosmīgu un ļoti radošu režisori ar savdabīgu rokrakstu. Uz kinolentes fiksētā apcere par to, kas ir aktiera profesija (un vai tā vispār ir profesija), fragmentāri dokumentē teātra trupas "Kvadrifrons" gaitas, mazliet pieskaroties arī Rīgas cirkam un tā vēsturei. Graudainais attēls un mirguļojošie lentes skrāpējumi uz ekrāna kontrastē ar mūsdienīgo – tostarp monologu par to, kā pie zemes spiež rēķini, e-pasti un atskaites –, tomēr lielākoties filmas domas un sajūtas varētu pastāvēt arī ārpus laika, meklējot vārdus un attēlus, kuros ietērpt nepieciešamību piederēt teātrim un kolektīvam. Četri aktieri atļaujas būt pašironiski un mazliet muļķīgi, un, lai arī spēles noteikumi aicina filozofēt, šī filozofēšana nekļūst pašmērķīga vai pretencioza. Tā drīzāk ir vienkārša, bet ļoti atklāta saruna ar sevi (vai varbūt – ar skatītāju). Kādam šis darbs, iespējams, liksies pārlieku saraustīts, bet kādam citam (man, piemēram) tieši tāpēc – hipnotisks. Katrā ziņā šāda veida dokumentālais stāstījums, ko vada asociācijas un sajūtas, Latvijas kino ainavai nav pārāk raksturīgs, un tādēļ vien tam ir vērts pievērst uzmanību.

"Mans nindzjas bērns" (Ingvilla Svē Flike)

Milzīgs kinodramaturģijas izaicinājums – izveidot pieaugšanas stāstu, kas nav banāls vai muļķīgs, trāpīt īstajās vietās un vēl sasmīdināt. Citiem vārdiem sakot, paveikt to, ko tik ļoti vēlas izdarīt romantiskās komēdijas, bet kas tik reti sanāk. Tomēr "Mans nindzjas bērns" ar to tiek galā spīdoši. Šī ir filma par negribētu bērnu, par "bezatbildīgu" jaunu sievieti, kas grūtniecību pamana par vēlu, lai veiktu abortu, cita starpā uzreiz nemaz nespēj identificēt tēvu, sajūt sevī mātes instinktu, dzemdē, maina savu dzīvi uz labu, un visi aizkustinājumā raud. Uzmanību, sižeta nodevība (spoiler alert): tā nenotiek. Tā vietā auglis galvenās varones fantāzijās ieņem bēbīša-nindzjas ampluā, caur mīlīgi komiskām animācijas epizodēm kritizē viņas dzīves izvēles, ir īpaši sašutis par apātisko lamzaku, ko viņa potenciālā māte izvēlējusies par seksa partneri un kurš tāpēc ir viņa tēvs. Taču caur šo bezbēdību un aso humoru tiek risināts kāds sarežģītāks stāsts par sievietes attiecībām ar mātišķību un pavisam maigi atgādināts, ka ne visas sievietes ir radītas mātes lomai un ne visām misijas apziņa dzimst kopā ar bērnu.

"Asinsūcēji, marksistiska vampīrkomēdija" (Juliāns Radlmaiers)

Šai filmai nosaukums uzliek augstu intrigas latiņu. Pats darbs, lai arī nenoliedzami jestrs, maigi vājprātīgs un arī vizuāli krāšņs, man it kā nesagādāja absolūtu sāta sajūtu, tomēr tur ir vampīri, marksisti un kapitālisma kritika – filmas pamatā ir Marksa citāts par "ekonomiskajiem vampīriem", kas interpretēts ļoti burtiski, apvienojot ar vēsturisku stāstu par to, kā Eizenšteinam Staļina vārdā lūgts no filmas "Oktobris: desmit dienas, kas satricināja pasauli" izgriezt kadrus ar Trocki. Režisors Radlmaiers Eizenšteina biogrāfijā izlasījis, ka Trocka atveidotājs bijis kāds zobārsts. Un, lūk, šis stāsts iedvesmojis radīt sižetu, kura centrā ir no Eizenšteina filmas izgrieztais aktieris, kas nav padevies, bet nolēmis izmēģināt veiksmi rietumos. Tālākais ir absurda fantāzija, kur pļavās satiekas pret "Marksu kritiski noskaņots Marksa lasīšanas pulciņš", savukārt fakts, ka esam 1928. gadā, netraucē pazibēt kokakolas bundžiņām, kamēr kāda skaista un bagāta sieviete, kas varbūt ir arī vampīrs, ir tieši tik garlaikota, lai mazliet iemīlētos galvenajā varonī, mazliet veidotu kino un mazliet dzertu asinis.

"Mans tēvocis Tudors" (Olga Lucovņicova)

Kad tiešsaistes maratonā vienu pēc otra skatījos neskaitāmos Berlināles seansus, pie šīs mierīgās un viegli plūstošās dokumentālās īsfilmas par režisori, kas atgriežas bērnības mājās un tērzē ar saviem radiem, uz brīdi biju iemigusi. Saprotot, par ko patiesībā vēsta īsfilma, mani pārņēma dīvaini stindzinoša sajūta – es pilnībā atmodos, patinu to atpakaļ un vēlāk noskatījos vēl divas reizes. Nav jautājumu, kāpēc tieši šī īsfilma ieguva "Zelta lāci", un it kā pat negribas sabojāt pārsteiguma momentu skatītājiem. Sižetu iespējams izlasīt "Riga IFF" mājaslapā, bet iesaku vienkārši redzēt un piedzīvot. Festivāla programmā "Short Riga" kuratores Annas Začas vadībā īsfilmas tiek atlasītas ārkārtīgi rūpīgi, piedāvājot četras sadaļas – starptautisko un nacionālo konkursu, "Festival darlings" jeb jau citur apbalvotu un atzītu īsfilmu izlasi, kā arī konkrēta autora retrospektīvu "Persona", kas šogad veltīta Vladimira Leščova animācijas īsfilmām. Īsfilmas Latvijā gan izrādīšanas, gan tapšanas ziņā nereti šķiet atstātas kino pabērna lomā, tādēļ iespēja skatīt pasaules līmeņa īsfilmas uz lielā ekrāna ir sezonāla privilēģija, ko nedrīkst neizmantot.

Fortūnas un fantāzijas rats (Rjusuke Hamaguči)

Ļoti savdabīga filma, ko veido trīs atsevišķi, savstarpēji atdalīti sižeti, kuriem kopīgs ir vienīgi tas, ka centrā ir sieviete, kā arī šķietami melodramatisks uzstādījums – tur ir draudzenes, kuras mīl vienu un to pašu vīrieti; sieviete, kura ļaujas drauga spiedienam un cenšas pavedināt pasniedzēju, lai viņam atriebtos; kā arī sen netikušās klasesbiedrenes, kuru sarunā jaušams kāds neatšifrējams noslēpums. Šos stāstus netipiski kino kā medijam (vai vismaz netipiski labam kino) uz priekšu dzen dialogi – un reizēm pat vārdu plūdi –, kas meistarīgi rāda skatītājam, kā izskatās brīži, kad varoņi aiz pasacītā slēpj nepateikto, kā arī to, cik spēcīgi ir patiesības sitieni, kas ielaužas varoņu sarunās. Kā cilvēks, kam labpatīk noklausīties svešinieku sarunas, jutu, ka šī filma uzrunā mani ar savu patiesīgumu. Kā sieviete mazliet pukojos par to, ka  režisors savas varones it kā mazliet reducē uz ilgām pēc mīlestības un arī tādas kā precīzas otra uztaustīšanas un saķeres punkta atrašanas pārlieku naivā veidā. Tomēr pati nesen secināju – noklausoties svešu sieviešu sarunas kafejnīcās, var, protams, sašust, par to, cik reti tās iziet Behdelas testu, bet var arī apzināties, ka daļa no mums tā ir izaudzinātas – ar šo neapstādināmo vēlmi runāt par jūtām. Bet kino tik ilgi ir idealizējis pretējo – ciešanas, cēli klusējot.

"Spogulī" (Laila Pakalniņa)

Šī filma savu pirmizrādi gaidījusi jau ļoti, ļoti sen. Bet, ja dažas citas vietējās filmas riskējušas doties viedtelevīzijas skavās, tad Pakalniņa, protams, strādājusi lielajam ekrānam, un nekādi kompromisi tur nav iespējami. Paškociņu stilistikā filmētais, narcismu izsmejošais (bet reizēm tīri labi saprotošais) Sniegbaltītes pārnesums mūsdienās, kur rūķīši nodarbojas ar krosfitu, bet pamāti sanikno Sniegbaltītes fiziskā forma, iespējams, vizuālajā izpildījumā (operators – ilggadējais Lailas profesionālais partneris Gints Bērziņš) ir pat vēl radošāks nekā saturiskajā, veikli žonglējot starp sapņainību un attēlā iekodētu ironiju. Elzai Leimanei (ļaunā pamāte), izrādās, piemīt magnētiska ekrāna personība, un, manuprāt, sīvā konkurencē viņa pārspēj gan jauno dejotāju Madlēnu Valdbergu (Sniegbaltīte), gan Karali jeb treneri – Lauri Dzelzīti.

P.S.

"Riga IFF" skatēs šogad var atrast daudzus pasaulslavenu režisoru jaunākos darbus, piemēram, Gaspāra Noē ("Enter the Void", "Climax") filmu "LUX ÆTERNA", Joahima Trīra ("Telma", "Oslo, August 31") filmu "Pasaulē sliktākais cilvēks" vai Leosa Karaksa ("Holy Motors") filmu "Anete". Un tiem, kas pat festivālos nav gatavi īpaši riskēt, arī Vesa Andersona jaunāko veikumu ar neticami garo latvisko nosaukumu "Francijas Vēstnesis, pielikums avīzei "Liberty, Kansas Evening Sun"" jeb angliski gluži vienkārši – "French Dispatch".

Tēmas

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!