Lai es atbrauktu uz Berlīni vasarā, pasaulei bija jāapstājas. Tas varbūt ir mazliet egocentriski – iztēloties, ka vispasaules pandēmija pienāca tāpēc, ka allaž februāros esmu skumusi, ka Berlīnes starptautiskais kinofestivāls notiek tik drūmā gadalaikā. Līdz pēdējam brīdim šķita, ka arī vasaras brīvdabas kinoseansi varētu tikt atcelti. "Varbūt notiks, bet, visticamāk, nenotiks" – apmēram tā mani informēja oficiālā mājaslapa, tomēr iegādājos biļetes uz Berlīni jūnija sākumā – laikā, kad arī par ceļošanas iespējām vēl nebija īstas skaidrības. "Pilnībā vakcinētiem cilvēkiem var tikt dota iespēja ātrāk beigt karantīnu," šis dažādi interpretējamais teikums mani sagaidīja Berlīnes pašvaldības mājaslapā, tāpēc pavadīju divas pilnas dienas, lai mēģinātu noskaidrot, kā pirms starptautiskā digitālā sertifikāta stāšanās spēkā varu pierādīt savu vakcinētību un ko vispār nozīmē "var tikt dota iespēja". Visas iestādes, pie kā vērsos, izklausījās maigi apjukušas, tādēļ sagatavoju piecus dokumentus, par kuru derīgumu Vācijā man nebija ne jausmas, – apliecinājumu no vakcinācijas iestādes ("Lūdzu, ņemiet vērā, ka, lai sagatavotu šo dokumentu, nepieciešamas piecas dienas"), Pasaules Veselības organizācijas pošu pasi ("Nē, mēs nezinām, vai Vācijā to pieņems"), negatīvu testu ("Nē, nav zināms, vai pietiek ar vakcinācijas apliecinājumu, kamēr nav ieviesta vienota sistēma"), digitāli aizpildāmo iebraukšanas dokumentu (kurš, protams, saturēja tikai un vienīgi man nesaprotamus vārdus vācu valodā) un vēl neapstiprināto sertifikātu, uz kura skaidri rakstīts: "Šis nav ceļošanai derīgs dokuments." Apbruņojusies ar visiem šiem papīriem ("izprintē visu, Vācijā viņiem nepatīk digitāls formāts") un gatava tos vicināt pa labi un pa kreisi, izkāpu no lidmašīnas, pagāju garām pāris robežsargiem, kas izskatījās iegrimuši aizraujošā sarunā, izgāju pa durvīm un – biju Berlīnē.
Rindā uz seansiem gan tika rūpīgi pārbaudīti ar Covid saistītie dokumenti, un filmu sākumi lielākoties aizkavējās par pusstundu vai pat stundu. "Kādreiz, ja Berlinālē nokavēja kaut vai dažas minūtes, seansā vispār neielaida," kādā no rindām atmiņās dalījās sieviete aiz manis. Pēc toņa šķita skaidrs, ka notiek gremdēšanās senās atmiņās par tālu pagājību, nevis, teiksim, par pagājušo gadu. Uz katru seansu ņēmu līdzi pošu pasi, kamēr vietējie pārsvarā uzrādīja izziņas par negatīvu testu. Vācijai ar vakcināciju klājas sarežģīti – cilvēki vēlas potēties, bet vakcīnu trūkst, tāpēc uz katra ielas stūra ir iekārtots testēšanas centrs, kur tikt pie 24 stundas derīga dienas testa, kas ļauj apmeklēt publiskus pasākumus vai, piemēram, restorānu iekštelpas. Daži testēšanas centri uz laiku iekārtoti slēgtos bāros vai klubos. Sajutos ļoti privileģēta, kad vairākkārt nācās precizēt, ka otrā pote saņemta maijā, nevis jūnijā. "Tiešām jau maijā, oho! Nu tad lai jums laba skatīšanās!" Šķiet, iekšā laidēji mani apskauda.
Filmas tika izrādītas 16 āra kinoteātros, no kuriem daži bija īpaši izveidoti tieši festivāla dēļ. Kopā pārdošanā nokļuva nedaudz vairāk nekā 60 000 biļešu, kas salīdzinot ir ļoti maz – pirms gada iegādāto biļešu skaits pārsniedza 300 tūkstošus. Kamēr pilsētā jau izzuda stingrākie no ierobežojumiem un, piemēram, āra terasēs neviens īpaši neuztraucās par distanci vai cilvēku skaitu, āra kinozālēs cilvēki sēdēja atstatus, pārvietojās maskās un kādā seansā filmas režisorei, kas atbildēja uz skatītāju jautājumiem, tika aizrādīts par 2 metru distances neievērošanu starp viņu un filmas producenti.
– Bet mēs guļam vienā viesnīcas numuriņā!
– Noteikumi ir noteikumi. Savā viesnīcas numuriņā dariet, ko gribat!
Skatītājos tas, protams, izsauca zināmu uzjautrinājumu. Berlināles publika, kā allaž, bija atsaucīga, empātiska un emocionāla – plaudējot, smejoties, pat svilpjot, bet darot to kaut kā gana jūtīgi un neiejaucoties katra individuālajā skatīšanās pieredzē. Par Berlīnes kinoskatītāju iedziļināšanās spēju liecina arī fakts, ka publikas balsojuma balvu ieguva 217 minūšu jeb vairāk nekā trīsarpus stundu garā dokumentālā filma "Bahmana kungs un viņa klase" ("Mr Bachmann and His Class"), kas vēsta par pirmspensijas vecuma skolotāja attiecībām ar imigrantu bērniem. Tie filmu veidotāji, kam apstākļi ļāva ceļot, bija klāt pat mazskaitlīgākajos seansos, un daudzas filmas šeit piedzīvoja savu publisko pirmizrādi, ja neskaita tiešsaistes festivālus.
Vienā no īsfilmu seansiem režisore caur videozvanu skatītājus iepazīstināja ar dokumentālās filmas "Mīlas dziesma spāniski" ("A Love Song in Spanish") galveno varoni un savu vecmāmiņu, kura salauza visu klātesošo sirdis, paziņojot: "Par filmu nezinu, ko domāt, bet galvenā varone bija ļoti glīta." Pati filma vēsta par Panamas militārās diktatūras sekām, kas salīdzinātas valstiskā un personiskā mērogā, tāpēc, iespējams, "filma par vecmāmiņu" ir apraksts, kas rada nepareizu priekšstatu. Berlināles īsfilmas lielākoties ir radošuma un tā saucamā "politiskā" sajaukums, un tās bieži mēdz būt "neērtākas", drosmīgākas un eksperimentālākas nekā filmas pilnmetrāžas programmu izlasēs. Piemēram, īsfilmu kategorijas uzvarētājfilma "Mans tēvocis Tjūdors" ("My Uncle Tudor") ir dokumentāla saruna, kurā filmas režisore atgriežas bērnības vasaras mājās, ar kameru fiksē tantes smieklus, vecmodīgus plauktus, nostalģiskas dekorācijas, kukaiņu sīkšanu un vasaras pēcpusdienā uzdod jautājumus savam onkulim, šķietami kopīgi gremdējoties senās un bezrūpīgās atmiņās. Sākumā parādās tikai kņudinošas aizdomas, kad jautājumi kļūst mazliet savdabīgāki, līdz visbeidzot skatītājs saprot, par ko ir runa. "Tu nebiji nemaz tik jauniņa, deviņos gados meitene jau zina ļoti daudz," saka vecais vīrs, kad viņa nu jau pieaugusī radiniece sāk uzdot jautājumus par seksuālo izmantošanu, ko pieredzējusi bērnībā.
Savukārt īsfilma "Starptautiskā rītausmas kora diena" ("International Dawn Chorus Day"), kurai neatkarīgā žūrija piešķīra "Teddy" apbalvojumu, ko saņem labākās filmas, kas saistītas ar LGBT+ tematiku, ir viens no darbiem, kas apspēlē attālināto komunikāciju. Tā centrā – videozvans, ar ko sazinās putni no sešiem kontinentiem, kuru dziesmas "tulkotas" subtitros un kuru "sarunās" jaucās traģiskais un komiskais. Putni "diskutē" par iepriekšējā dienā cietumā mirušo ēģiptiešu filmu veidotāju Šeidiju Habašu, kā arī piemin LGBT+ aktīvisti Sāru Hegazi. Reālie cilvēkstāsti jaucas ar putnu dziesmām, radot savdabīgu kino valodu, kurā tiek runāts par aktīvismu diktatūras apstākļos. Titros redzams, ka video autori, kas fiksējuši putnus Ēģiptē, saprotamā kārtā izvēlējušies palikt anonīmi.
Berlināles oficiālās žūrijas lēmumi tika paziņoti jau februārī, bet "Teddy" balvu piešķiršana noritēja pēc vasaras seansiem, tādēļ tā ir tīrā nejaušība, ka gadījās noskatīties arī vēlāk par labāko LGBT+ pilnmetrāžu nosaukto dokumentālo filmu "Migela karš" ("Miguel's War"). Libāniešu režisore Eliāna Raheba un viņas filmas galvenais varonis Migels nejauši sastapušies kādā pasākumā Spānijā, kur Migels piestrādājis par tulku, bet režisorei radies iespaids, ka kolorītais tulks nav pārāk profesionāls, un no abu konflikta vēlāk izveidojusies īpatnēja draudzība. "Viņa ir drausmīga kuce," pirmsfilmas intervijā sirsnīgi paziņoja Migels, aptuveni iezīmējot turpmāk sagaidāmo vai, drīzāk, visa turpmākā neparedzamību. Režisore Raheba daļēji inscenētās filmas gaitā atklājas kā terapeitisks spēks Migela dzīvē, vedot viņu atpakaļ pagātnē – brīžiem pat pret viņa gribu. Viņi kopā meklē aktierus, kas varētu atveidot Migela mirušos vecākus vai pirmās slepenās mīlestības no dienesta armijā pilsoņu kara laikā, un režisore cenšas piekļūt stāstiem, ko ļoti reliģiozā un homofobiskā valstī uzaugušais Migels pats ir noracis sevī. Migels maldās šajos stāstos, tie jaucas ar fantāzijām, un brīžiem viņš cenšas izlīdzēties ar meliem, tomēr Raheba atsakās pieņemt performatīvo un apzināti virspusējo tēlu, ko režisorei un apkārtējiem piedāvā filmas varonis.
Filma būtu aizraujoša arī tad, ja Raheba ļautos šim tēlam – nekautrīgi dragkvīnu monologi, jestri pastāsti par pirmajām seksuālajām pieredzēm, ierodoties brīvībā mutuļojošajā Spānijā īsi pēc Franko diktatūras beigām, vai izspēlētas Migela pirmās erotiskās fantāzijas par vīrieti, kas viņam agrīnajā pusaudzībā šķitis visskaistākais un iekārojamākais, – Jēzu Kristu. Tomēr režisore noloba šo košo virskārtu, brīžiem sadusmodama savu varoni tiktāl, ka viņš atsakās turpināt filmēšanas procesu un pieprasa izslēgt kameru. Bet skaņas ieraksts turpinās. Ja pieņemam, ka daļa skatītāju ilgojas pēc rātnām minoritātēm, kurām just līdzi tad, kad tās uzvedas kā priekšzīmīgi upuri, kas spējuši tikt pāri vienai no dziļākajām iespējamām traumām – iemācītai apziņai, ka tava būtība ir sodāma un nicināma, tad Migels nav nekāds "labais gejs". "Migela karš" rāda, kā šī trauma dzīvo varonī un brīžiem manifestējas ne tajos pievilcīgākajos veidos. Kad gāju prom no seansa, redzēju, kā pats Migels, ar vienu roku apskāvis savu režisori, flirtēja ar kādu sajūsminātu skatītāju, kamēr turpat netālu cita skatītāja slaucīja aizkustinājuma asaras, un es pēkšņi jutos ļoti pateicīga par to, ka uz pasaules ir Berlīne, kur filmas spēj tik organiski turpināties pēc to beigām.
Pēc tiešsaistes festivālu gada ir ārkārtīgi grūti neromantizēt festivāla pieredzi – siltas naktis, cilvēku klusinātās reakcijas, pilsētas gaismas kaut kur fonā, lidmašīnu punktiņi debesīs, un, ja vēl patiesi dramatiskā filmas brīdī tālumā sāk zvanīt baznīca, kā lai izliekas, ka šī kopīgā skatīšanās pieredze nav gaidīta pārāk ilgi? Ejiet, lūdzu, potēties. Un ejiet uz kino.
Raksts tapis ar VKKF finansiālo atbalstu.
0