Stendapa publicitātes attēls.
 
Sleja
19.02.2024

Aizdomīgs vakars "Rīgas Ķirsī"

Komentē
0

Kad man atsūtīja ziņu, ka "Rīgas Ķirsī" tieši pirms Starptautiskās holokausta piemiņas dienas notiks stendaps par holokaustu un vai mums nevajadzētu to aizliegt, es biju patiešām apjukusi. Es nevarēju iedomāties, ka kāds ir nosaucis krogu Rīgas mēra vārdā. Tā tomēr ir galēja lišķības izpausme. Skaidrs bija viens – pat ja es mācētu bez GPS palīdzības Vecrīgā atrast "Rīgas Ķirsi", es nevaru aizliegt stendapu, kuru neesmu pat redzējusi. Es varētu principiāli nepirkt uz to biļetes, bet patiesībā sakūdīju dažus draugus, lai viņi ietu uz Nir Gottleid: The Revenge of the Jewdi (es pat nemēģināšu šo tulkot) ar piezīmju bloknotu rokās. Es pieņemu, ka Nīra Gotleida uzvārds ārpus stendapa realitātes gan jau ir Gottlieb, Dievam mīļais, viņš ir izraēlietis un gadus septiņus dzīvo Berlīnē, kas ir visā pasaulē pazīstama kā smieklu pilsēta. Viņa vārdi, ne mani.

Vecrīgas krogi iedalās divās kategorijās: vienos nedaudz ož pēc alus vēmekļiem un friškām, otrajos džintoniks ir karaliskā pūdeļa cenā. "Rīgas Ķirsis" ir kaut kur pa vidu. Drošības pēc neviens no mums nesēdās pirmajā rindā, jo tad nemitīgi būtu jāatbild uz komiķa jautājumiem, ar kādiem katru no jums apvelta krustmātes bērēs: "No kurienes tu esi? Vai tev ir pāris? Kā sauca aizgājēju?" Paldies Dievam, ka Latvijā ir "Erasmus" studenti, viņi zibenīgi aizņēma pirmo rindu, skaļi zviedza kā kumeliņi, zināja, kas ir tinderis, un atbildēja uz visiem jautājumiem ar jaunībai raksturīgu, mērķtiecīgu entuziasmu. Jaunie un skaistie cilvēki bija no Īrijas, Latvijas, Polijas, Dānijas un Vācijas. Kā izteicās Nīrs, viņus visus vieno kartupeļi un Eiropas Savienības programma "Erasmus", kas radīta tāpēc, lai jaunieši no dažādām Eiropas valstīm satiktos un taisītu paneiropeiskus bēbīšus.

Mūsu otrā rinda slikti smējās, tāpēc, atriebības mākts, Nīrs sāka tincināt tieši otro rindu. Tur kaut kas sajuka, jo austriešus viņš nodēvēja par latviešiem, bet ebrejiem jautāja, vai viņi ir latvieši, un tas nebija viegli atbildams jautājums.

Nīrs apgalvo, ka Rīgā esot grūti atšķirt, kurš ir skumjš un kurš vienkārši latvietis, jo vācieši un krievi pret latviešiem esot bijuši vēl brutālāki nekā pret ebrejiem. Es nezinu, kurš viņam sniedzis vēstures konsultācijas, bet tas ir strīdīgs viedoklis. Labi, ka stendapos nav pieņemts uzsākt vēsturnieku paneli, iesaistot Okupācijas muzeja kolēģus.

Nīrs ir īss un tukls vīriņš, jo viņa senči esot spējuši palīst zem žoga un aizmukt, bet kuplās spalvas palīdzējušas izdzīvot Polijas mežos. Dark comedy, dāmas un kungi. Viņš staigā pa naža asmeni starp trauksmi un depresiju un gan jau ik pa laikam arī pa īstu naža asmeni.

Viņa vecmāmiņa, Rumānijas ebrejiete no Transilvānijas, izdzīvoja Aušvicā un nekad par to nevienam nestāstīja, jo pēc kara holokaustā izdzīvojušie Izraēlā nebija modē, viņus sauca par sabonim, par ziepēm. Varbūt tāpēc mazdēls braukā pa Eiropu, smīdinādams cilvēkus ar tādu komēdijas paveidu, kurā īsti nesaproti – tagad ir jāsmejas vai jāliek piemiņas sveces.

"Kurš te ir no Vācijas?" Paceļas dažas rokas. "Es jūs lūdzu: aplaudējiet, neceliet rokas! Tas tomēr ir ļoti traumējoši, kad vācieši izstiepj roku sveicienam. Es jūtos vienlaikus apdraudēts un arī kā Ādolfs Hitlers, kuru sveicina Rīgā." Nīrs ik pa laikam jūtoties kā fīrers, jo arī viņš ir neizdevies mākslinieks un viņa ex-draudzenes ir uztaisījušas pašnāvību. Cilvēki publikā acīmredzot ir centīgi "Ilustrētās Vēstures" lasītāji, jo visi ir dzirdējuši par Evu Braunu.

Kādi ir latviešu stereotipi par igauņiem? "They are fancy!" kāds kliedz. Ja igauņi esot fancy, tad kāda sūda bedre ir Latvija? Igauņu un tinderu joki ir tik nodrillēti, ka apsveru, cik nepieklājīgi Nīrs mani izsmies, ja mēģināšu lavīties pēc dzēriena. Sēdēt ar bloknotu stendapā ir diezgan dīvaina pieredze, bet man ir beigta kaķa atmiņa (te es citēju savu brūtgānu), tāpēc visu nākas pierakstīt.

Vāciešiem patīkot gāzēts ūdens, jo viņiem VISU patīk gāzēt. Vilcienā Nīrs apsēžas pretī palestīniešu pārim un ieņem (occupies) visas brīvās vietas ar saviem loriņiem, jo viņa vecvecāki pirmie brauca bez biļetes ar "Deutsche Bahn" vilcienu un tas slikti beidzās.

Ķelnes katedrālēs Jēzus izskatās kā no koncentrācijas nometnes iznācis, un Nīrs pārdzīvo, ka, iespējams, ebrejiem esot gēni, lai viņi būtu slaidi un tievi. Un zāle smejas. BDSM kustība Vācijā ir ļoti populāra, jo vāciešiem patīk klausīt pavēlēm.

Nīrs vēlreiz jautā, vai zālē ir ebreji. Bariņš atsaucas, un Nīrs komentē, ka pēdējā laikā cilvēki tik viegli neatzīstas. Kāds nokliedzas: "Am Israel hai!" (Lai dzīvo Izraēla tauta!), bet Nīrs norūc: neizskatās, ka vēl ilgi. Viņam patīkot iet uz randiņiem ar skaistām vācu sievietēm. Ja viņa ik pa laikam izkliedz: "Nāvi ebrejiem!", tas ir tikai jauki, jo liecina, ka viņai viss kārtībā ar eiropeiskām vērtībām. Es klausos viņa jokus, kas esot zināma ģimenes traumu terapija, un domāju: cik labi, ka es atnācu, lai jums nebūtu jāiet. Citādi vienīgais holokausta joks, kuru es atceros, ir no Sāras Silvermanes stendapa "Jesus is Magic" Jeruzalemes ebreju filmu festivālā:

"Mana māsasmeita, mana mīļākā māsasmeita, nevis tā otra, man zvanīja no ebreju bērnu vasaras nometnes un teica, ka viņa šodien uzzinājusi, ka holokaustā Hitlers nogalinājis 60 miljonus ebreju. Es pasmējos un teicu: mīļumiņ, ne jau 60 miljonus! Viņš nogalināja 6 miljonus. Jo 60 miljoni jau būtu nepiedodami!" Un pilna zāle izraēliešu smējās, arī es smējos, un man bija kauns par saviem smiekliem. Viņi varbūt tā var, bet es nāku no Latvijas, kur daļa no šiem miljoniem tika nošauta ar vietējo atbalstu, un, iespējams, ka nemaz nedrīkstu pat pasmaidīt.

Pirms pāris gadiem Lipkes memoriālā pēc filmas "The Last Laugh" (2016. gada dokumentālā filma ar Čaplinu un Hitleru uz plakāta, nevis tā komēdija ar diviem onkulīšiem) notika diskusija par holokausta humoru, jo filmā ebreju komiķi un holokaustā izdzīvojušie stāsta jokus un apspriež, vai par tik traģiskām lietām vispār drīkst smieties. Viens no komiķiem filmā saka:

"[Jokam] jābūt smieklīgam. Jūs nevarat stāstīt sūdīgus jokus par lielāko traģēdiju pasaulē. Tā nedrīkst darīt. Komēdija izgaismo tumsu, un tumsa nevar dzīvot tur, kur ir gaisma. Tāpēc ir svarīgi runāt par smagām lietām, kas ir tabu. Jo citādi tās vienkārši paliek tumsas ieskautas un bīstamas."

Tālāk Nīrs, šis Aušvicas mazdēls, devās uz BDSM klubu Rīgā, uz stendapu kailiem cilvēkiem. Vēlāk viņam uzrakstīju un pajautāju, vai tur publika bija labāka un atsaucīgāka par mums un "Erasmus" kartupeļiem, bet pagaidām viņš neko nav atbildējis.

Bet ir labās ziņas – vismaz tas klubs neatrodas Vecrīgā un visdrīzāk nav nosaukts par godu kādam no Rīgas mēriem.

Tēmas

Lolita Tomsone

Lolita Tomsone ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē, rakstījusi žurnālam "Rīgas Laiks". Dzimtajā Rīgā ilgojas pēc Jeruzālemes. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!