Sākšu pati ar ad hominem – četrpadsmit gadus dzīvoju Izraēlā, biju reportiere radio "Brīvā Eiropa" intifadas laikā, kad pašnāvnieki spridzināja autobusus un kafejnīcas, un terorakta laikā atrados Mahane-Jehudas tirgū. Libānas otrā kara laikā Jeruzalemē bija samērā mierīgi, tāpēc izraēlieši – ebreji, arābi, drūzi un čerkesi – no valsts ziemeļiem, glābdamies no raķetēm, bēga uz Izraēlas vidieni. Gadu pirms atgriezos Latvijā, piedzīvoju Gazas operāciju "Amud Anan", tas bija 2012. gadā. Arī uz Jeruzalemi lidoja raķetes, un nācās ar draugu bērniem slēpties kāpņu telpās un kliegt kundzēm peldbaseinā, kas izņēmušas dzirdes aparātus, ka ir gaisa trauksme un atrasties zem stikla jumta ar flīzēm visapkārt ir bīstami. Skaidrs, ka mans raksts, kurš noveco ar katru rindiņu, kuru rakstu, ir tendenciozs.
Turklāt Jeruzalemes ikdiena kara laikā ir salīdzinoši sīkumi, jo iedzīvotājiem Izraēlas dienvidos (vai ziemeļos) un tiem, kas neiedomājamā blīvumā dzīvoja Gazas joslā, protams, viss bija daudz briesmīgāk. Uzreiz saku, ka arī šo uzbrukumu tveru no Izraēlas puses. Un man ir žēl bērnu abās pusēs, nespēju iedomāties to bezspēcību un drausmas, ko tagad pārdzīvo civiliedzīvotāji. Man agrāk bija cerība, ka reiz būs tāda Palestīnas valsts, bet nevaru teikt, ka man tāda būtu bijusi pēdējo desmit gadu laikā, jo abas konflikta puses ir tikai radikalizējušās.
Ja šo "Hamas" uzbrukumu salīdzina ar Jomkipura karu, kas notika pirms 50 gadiem, tad jāteic, ka tolaik karoja armijas un Izraēlā iebruka kaimiņvalstu armijas, nevis "Hamas" teroristi, kas zvērīgi nogalina visus, kas trāpās ceļā. Ja jums ir nervi kā striķi, jūs tāpat esat redzējuši visus tos video, kurus teroristi nofilmēja. Mora Maidere uzzina par vecmāmiņas nāvi, ieraugot, kā feisbuka tiešraidē viņu nogalina teroristi. Slepkavības tiek translētas, filmētas un šērotas.
Upuru skaits, pat rakstot šo tekstu, noteikti ir mainījies jau reizes piecas, tāpat arī uz Gazu vardarbīgi aizvesto ķīlnieku skaits. Tur nav tikai izraēlieši, bet pat 14 Taizemes viesstrādnieki, kas kibucos pie Gazas robežas vāca avokado. "Telegram" kanālos cilvēki ar stipriem nerviem ir noskatījušies, kā "Hamas" teroristi ar kapli nocērt galvu vienam no šiem viesstrādniekiem.
Pašu kara sākumu es nokavēju, jo naktī pirms tam mani, šallē ievīstījušos, sakoda negants un rudenīgs irsis, sākās alerģiska reakcija, un, kad mana seja sāka izskatīties pēc Austrijas karoga un ķermenis kļuva plankumains kā kontūrkarte, es devos iekšā krusā un lietū uz nakts aptieku dabūt tavegilu. Pēc pāris stundām tas mani aizmidzināja. Atvēru acis no neatbildētiem zvaniem un ziņām, ka Izraēlā sācies slaktiņš. Draugs no Jeruzalemes rakstīja, ka visur skan sirēnas un ir raķešu uzbrukums. Par to, kas notiek, uzzināju no draugiem, tikai tad slēdzu iekšā Izraēlas TV 13. kanālu, kuru neesmu izslēgusi vēl joprojām.
Tas profesionālisms, ar kādu tur visu diennakti strādā reportieri un žurnālisti, drošības eksperti un brīvprātīgie, ir apbrīnojams. TV video montāža, kuru skatos jau aizmiglotu, kāds ir redzējis pa īstam, ar visām asiņu peļķēm, līķu kaudzēm, apdegušiem ķermeņiem, noslepkavotām ģimenēm. Es nezinu, kā cilvēki ar to tiek galā. Reportieris Almogs Bokers ne vien visu laiku ziņo no vietām, kur visi teroristi nebija noķerti garas 50 stundas, bet vēl piegādā piena maisījumu, ūdeni, maizi un autiņus tiem, kas izdzīvojuši, bet vēl nav evakuēti. Izraēlā pēc visiem protestiem pret Netanjahu tiesu reformu, pēc visas asās šķelšanās iedzīvotāji tagad pašorganizējas, jo valsts netiek galā. Mana draudzene Dina ir terapeite un kopā ar citiem brīvprātīgajiem pati devās uz Nāves jūras viesnīcām, uz kurām tika atvesti terorā izdzīvojušie izraēlieši. Viņi no rīta līdz vakaram runā ar cilvēkiem, kas zaudējuši tuvākos, kaimiņus un dzīvo neziņā par to, kas notiek ar gūstekņiem Gazas joslā. Daži ir redzējuši video, ka tie vēl dzīvi, bet cik ilgi? Tur ir izvarotas sievietes, tur ir cilvēki, kas nespēj runāt. "Mēs strādājam, lai viņu trauma nekļūtu par iesīkstējušu posttraumu." Neviens nezina, cik tas ir reāli. Es neesmu psiholoģe, es nesaprotu, ko teikt izdzīvojušajiem, kas pieredzējuši savu bērnu nāvi.
"Hamas" uzbrukums satrieca iesīkstējušos priekšstatus, ka Izraēlas armija "Cahal" ir gatava visiem uzbrukumiem, ka "Dzelzs kupols" ir perfekta pretraķešu aizsardzības sistēma, kas nosargās visu valsti. Tas arī pierāda to, ka civilaizsardzībai ir milzīga nozīme, bet valdības intereses un fokuss visu šo pēdējo gadu, protams, bija vērsts kaut kur citur. Šajā karā ir vairāki varoņi. Rahele ar saviem cepumiem, kafiju un ananasiem sīrupā arābiski aizrunājās no pieciem "Hamas" teroristiem, kamēr pati bija apkārta ar granātām un sprāgstvielām. "Viņi bija izsalkuši un ēda kā zirgi. Prasīja kolu, bet man bija tikai zero kola, kas šiem nepatika. Vienam es teicu, ka izskatās tāds bāls, vajag apēst saldus ananasus." Naktī Raheli ar vīru izglāba, jo viņas dēls policists varēja specvienībai uzzīmēt mājas shēmu, un viņa spēja viltīgā veidā glābējiem parādīt, cik "Hamas" kaujinieku atrodas mājā.
Manas draudzenes Aškelonā visu laiku skrien uz kāpņu telpu, tur lido raķetes un trāpa kaut kur pavisam tuvu. Maša raksta, ka nervi uzvilkti, tāpēc taisa belašus. Uzliek mīklu, pastāv kāpņu telpā, visi jau zina kaimiņu naktskreklus un pidžamas, tad turpina savu garo gatavošanu. Kāpņu telpā, jo nav visā Izraēlā ne pietiekami daudz bunkuru, ne bumbu patvertņu.
Draugs stāsta, ka mēģinājuši atmūķēt lielo bunkuru, kas domāts visām apkārtējām mājām. Jeruzalemes dome sabatā neatbild, ir svētki, policija klusē un nezina, kā to atvērt. Tā pagāja divas dienas, kamēr uz Jeruzalemi lidoja raķetes – apkārtējās daudzstāvenēs nekādu patvertņu nav. Telavivas draugi stāsta, ka atslēga no bumbu patvertnes pagrabā kādam no mājas esot, bet šis Sukota svētkos izbraucis atvaļinājumā. Dēls viņiem iedod atslēgu saišķi. Stāvi un meklē pareizo atslēgu, kamēr gaudo sirēnas.
Pie Gazas sektora robežas izraēliešu kibucos tā saucamā "drošā istaba" domāta, lai pasargātu pret uzlidojumiem un ķīmiskajiem uzbrukumiem. Cilvēki tur sadega dzīvi, jo, ja teroristi netika iekšā, viņiem bija mīnmetēji un mājas tika aizdedzinātas. Dažiem paveicās: viena ģimene no Beēri kibuca stāstīja, ka palaiduši vaļā suni, bet teroristi, baidoties no suņiem, mājā nav ienākuši un viņi aizbarikādējuši "drošo istabu", citi noturējuši pretī durvju rokturus.
Nolaupīto un nogalināto vidū ir arī miera aktīvisti Haima Kacmana un Viviana Silvere. Silvere un otra nogalinātā māte, arī miera aktīviste Hanna Kacmane, organizēja humāno palīdzību Gazas iedzīvotājiem un pazina viņus, arī tie tagad noslepkavoti. Teroristi jau nešķiro. Viens no "Hamas" nolaupītajiem ir izraēlietis, ebrejs no Polijas, holokausta vēsturnieks Alekss Dancigs, tagad viņš atrodas Gazas sektorā – tā vismaz raksta Jadvašema holokausta memoriāls un starptautiskie mediji.
Bija ļoti savādi skatīties reiva festivāla slaktiņu, jo turpat notiek arī mūzikas festivāls "InDNegev", kurā divreiz esmu bijusi. Pazīstamas vietas un nosaukumi, telšu izkārtojums tuksnesī, kur katrs meklē kādu koku, jo pa dienu karsts, bet naktī tuksnesī ir auksti. Sašauta meitene, kas paslēpās starp savu draugu līķiem, jo to viņai pa telefonu ieteica tētis, viņa ir tā izdzīvojusī, kura vēlāk varēja pastāstīt, kā tas noticis. Pāris, kas ierokas zemē un apklāj sevi ar lapām, kamēr apkārt ir slaktiņš, jo viņiem ir divi bērni un vajag izdzīvot. Cita kundze atpirkusies ar naudu un dārglietām: tas atgādina kaut kādus holokausta stāstus. Viena no izdzīvojušajām jaunajām sievietēm, Jasmīna, stāsta, ka viņu nenošāva, jo viņa varēja teroristiem tulkot, zina arābu valodu. Un tad viņai izdevās aizbēgt. Tu klausies, protams, izdzīvojušo stāstus.
Vakara ziņās stāsta, ka ievainotie teroristi tiek ārstēti tajās pašās slimnīcās, kur viņu upuri, tikai tagad sākot pārvest uz cietumu slimnīcām. Tas šķiet pilnīgi neaptverami. Tikmēr Jigals Singers, kurš drošībā nogādājis 500 cilvēkus, slimnīcā raud, jo nav izglābis vairāk. Visi tie bijušie, bet bruņotie armijnieki, kas devās glābt savus bērnus, izglāba ne vien tos, bet arī citus, kamēr armijas mediķe Adi Efrata palīdzēja visiem ievainotajiem, kurus vien satika, bet viņai pašai iešāva galvā. Inbala Libermane, atbildīgā par drošību Nir-Amas kibucā, spēja noorganizēt civilos ar ieročiem un nosargāt visus tā iedzīvotājus, likvidējot 25 teroristus.
Izraēlā ap 1200 nogalināto nozīmē to, ka daudzviet notiek bēres un sēras, cilvēki nāk cits pie cita un mēģina mierināt. Ir atsevišķas laboratorijas, kur tuvinieki nodod savu DNS, lai atpazītu izkropļotos līķus.
Manas draudzenes māsas meita dienē armijā un ir reliģioza, viņa Sukota svētku laikā bija mājās, kamēr visa viņas armijas bāze pie Gazas robežas ir iznīcināta. Tagad viņai jāatgriežas tur atpakaļ. Es nezinu, kā ar to tiek galā jaunas sievietes, zinot, ka izvarošana un līķu apgānīšana ir vēl viena vardarbības forma. Un, kad šķiet, ka esi redzējis visu, Izraēlas 13. kanāla eksperts paziņo, ka vēl jau ne, nāks gūstekņu video, nāks vēl no tiešraides "Hamas", un mums tas viss būs jāskatās.
Dzīvojot Izraēlā, es Ramalā un Bētlemē satiku gan palestīniešus, kuri gribētu dzīvot mierā un savā valstī, gan miera aktīvistus no viņu puses, bet es jau biju cilvēks no malas, satikāmies, parunājām un padzērām kafiju. Viens no maniem dzīvokļa biedriem bija arābu puisis no Galilejas, rāms kā okeāns, un veda mūs iepazīstināt ar savu ģimeni. Mēs dzīvojām netālu no universitātes Jeruzalemes arābu daļā Vadi-Džozā. Man nav jāstāsta, ka "visi viņi tādi" vai "visi atbalsta "Hamas" zvērības". Pazīstu arābu kristieti Hanīnu, sociālo darbinieci, kura strādā NVO, kas mēģina pasargāt arābu LGBT+ kopienu. Bet šobrīd manas pēdējās cerības uz jebkādu mieru ir zudušas. Būs karš, būs kritušie, būs cilviliedzīvotāju upuri abās pusēs, un zeme degs.
Es pat nespēju vairs pārlasīt šo vārdu izvirdumu. Nespēju atrast pareizos vārdus un veikt distancētu situācijas analīzi. Sirds jau tā salūzusi gabalu gabalos, redzot, kā tēvi un mātes skatās visus baisākos video: ja nu tur pavīdēs bērna seja vai drēbes, pēc kurām to atpazīt... Es apbrīnoju, ka šie cilvēki, kas izskatās pilnīgi izmocīti, vēl spēj runāt ar žurnālistiem, kuri ne vienmēr spēj savākties. Kā vakar ziņu tiešraidē teica žurnāliste Lūsija Ahariša, Izraēlas arābiete, sazinoties ar vienu no ģimenēm: "Tas nekas, ja jūs vairs nevarat runāt, mēs kopā varam paklusēt."
Lai jūs neievilktu savā drūmībā, gribu padalīties ar svaigākajiem jokiem, kurus atrodu izraēliešu soctīklos.
Lūgums no Izraēlas zaldātiem pie Gazas robežas: "Situācija jau tā ir pietiekami smaga, nesūtiet mums vēl aškenazu ēdienu."
– Kas kopīgs iesaukumam armijā Izraēlā un Krievijā?
– Garās rindas uz Telavivas avioreisiem.
Un vēl man ir aizdomas, ka nevis ar saviem cepumiņiem un kafiju drosmīgā Rahele arābiski aizrunāja teroristus, bet ar to, ka gribēja zināt, cik kuram hamasietim ir bērnu (viņa tiešām to prasīja!) un vai tad tiešām viņi negrib atgriezties un tos vēlreiz satikt. Es gribētu domāt, ka viņa krietni saindēja kaujinieku dzīvi ar saviem jautājumiem.
0