"Tu te nerunāsi savā suņu valodā, на своём собачьем языке" ir teikums, ko man Latvijā vēl nebija nācies dzirdēt ne savā padomju bērnībā, ne tagad. Bet manai ģimenei ir, un tas notika pagājušajā nedēļā Juglā. Esmu dzīvojusi starp Teiku un Purvciemu Biķernieku ielā, kāvusies ar padomju oficieru puikām, kas apcēla manu mazo brāli īstenajā Purvciemā pie "Minskas" (RIP), un vidusskolas laikā pastāvējusi par sevi arī tālajā Juglas galā. Nevarētu teikt, ka esmu dzīvojusi tikai retinātajā Rīgas gaisā skaistās pastaigās no Laimdotas līdz Burtnieku ielai.
Marta sākumā biju uz izrādi "Šķelšanās" Mihaila Čehova teātrī, kur divas žurnālistes stāstīja savus īpaši personīgos piederības stāstus par burjatu vectētiņu un krievu mammu. Minētā mamma sēdēja man blakus un lūdza salikt garumzīmes feisbuka ierakstā. Tie, kuriem latviešu valoda nav dzimtā, labi zina, ka garumzīmes latviešu valodā iesējuši sātani, līdzīgi kā burtus matemātikā, kaut pietiktu ar cipariem. Labi atceros, kā pirmajā klasē nedzirdēju garumzīmes un izmisumā pat ēdu pastu "Skaidra" cerībā, ka nomiršu un tad visiem būtu žēl. Par laimi, pelēki abrazīvā pasta ir drausmīgi negaršīga, un domu par pāragru nāvi garumzīmju dēļ es atmetu.
Biķernieku ielas pagalmā, kur bija manas mājas no dzimšanas līdz 3. klasei, dzīvoja latviešu bērni, mani draugi, un krievu bērni, ar kuriem spēlēties nedrīkstēja, jo tad vecākās pagalma meitenes prasīja: "Tu ko, ar krieviem spēlējies?" Reiz paspēlējos ar kādu sava vecuma krievu meiteni, bet tā arī bija pirmā un pēdējā reize. Draudzeņu nosodījums bija pārāk bargs. Krievu bērni mūs reizēm sauca par gansiem, bet es nezināju, ko tas nozīmē. Ar "gansiem" bija aprakstītas arī kāpņutelpu durvis, bet mani tas neskāra. Tagad pagalms Biķernieku ielā ir mainījies un manai pirmajai dzīvesvietai pārmests krusts – mājas galā ir apbedīšanas birojs "Krusts", kas atgādina par mirstību un par to, ka neesmu tur dzīvojusi tieši četrdesmit gadus.
"Joptvaj, joptvaj, joptvaj, nu, nu, nu, nu, nu"
Lai jūs saprastu, tā nav eksperimentālā dzeja, bet mani pirmie šļupsti dzimtajā valodā. Vecāki mani atstāja dzīvoties uz balkona, kam apakšā bija noliktavas, un šoferi, atpakaļgaitā virzot "gruzovikus" pa šauro pagalmu, lamuvārdus nežēloja, bet man bija tas jaukais bēbīšu vecums, kad visu sāk atkārtot.
Pretī mūsu pagalmam bija liela rūpnīca ar goda dēli, uz kura saulē balēja labāko strādnieku un strādnieču vārdi. Pļaviņā pie piecstāvenes bija saslietas garāžas, mēs lēkājām no sakarsušajiem metāla jumtiem, reizēm iekāpām sarūsējušās naglās, atsitām muguras un bēgām prom, kad kāds to pamanīja un kliedza, ka bojājam garāžas, huļigani! Patiesībā neviens īsti nezina, kā bērni astoņdesmitajos vispār izdzīvoja. Mazliet tālāk pie Burtnieku ielas bija privātmāja un koši zila baložu būda, baložu vīrs mūs jau pa gabalu dzina prom. Viņa dūjām vajadzēja mieru pasaulē, nevis kaut kādus šmurguļus, kas visu grib aiztikt.
Vienu no onkuļiem, kas garāžās laboja savus autiņus, sauca Haris kā "Trīs vīros laivā". Viņš gadiem darbojās ap savu mazītiņo vabolīti, bet mēs nekad neredzējām to izkustamies no vietas. Varbūt Harim tā bija terapija, lai nav jāiet mājās un jāliek kaut kādi nevienam nevajadzīgi plaukti. Haris tur mierīgi varēja caurām dienām sūkt aliņus, varbūt viņš nezaudēja cerību, ka vecā tarataika reiz viņam paklausīs. Vecais vīrs ar pūkaini balto galvu strādāja rūpnīcā pretī mūsu mājai, un reiz (nezinu, kāda vājprāta mākti) mēs gājām Harim prasīt, kāpēc viņš nav uz goda dēļa. Haris smējās līdz asarām. Kratīja galvu kā aizlauztu dāliju un smējās par mums.
Turpat blakus bija celtnieku kopmītnes, celtnieki bija ļoti smaržīgi, un kopušku apkārtne bija biezā slānī noklāta ar odekolona pudelēm. Mēs tās lasījām un ostījām, smaržas bija pārspīlēti saldas, dažreiz varēja vēl izkratīt kādu pilienu uz plaukstas un smaržot kā ceriņu krūmi. To, ka celtnieki nevis iesmaržojas, bet dzer, es sapratu divdesmit gadus vēlāk un varu arī jums to pastāstīt. Celtnieki runāja visādās valodās, arī latviešu.
Kad pirmais padomju pagalmu līmenis bija iziets, dzīve mani kopā ar vecākiem aizveda uz nākamo līmeni pie "Minskas". Tur bija tas pats – latviešu bērni spēlējās atsevišķi no krieviem. Pagalmā bija daudz dzīvokļu armijniekiem, un man nācās kauties ar viņu dēliem, jo tie reizēm sita manu sīko brāli. Viena zēna tēvs, kas staigāja šinelī un ar armijnieka paplāti galvā, man stingri pieteica, ka "ģevočki ņe ģerutsa", meitenes nekaujas. Viens pat aizgāja pie mana tēva sūdzēties, bet man par to nekas nebija. Tad tas kaut kā beidzās. Vai nu viņi sāka aizbraukt, vai mēs pārcēlāmies uz tālo Juglu. Tur pagalmos bērni runāja tikai krieviski, bet man jau vairs nevajadzēja pagalma draugus, man bija pašai savi. Brālim gan bija divi draugi: viens krievu, otrs romu tautības. Vai mēs viņu saucām par Budulaju? Kā gan citādi. Kāds bija viņa īstais vārds, es pat nezinu. Vai man par to tagad ir kauns? Ir gan.
Ja tā padomā, Juglā 1988. gadā visi runāja krieviski: pie veikala piepisās krieviski, cigaretes streļīja krieviski, uzmācās krieviski, lamājās krieviski, uz soliņa dziedāja dziesmas krieviski. Un tad es no turienes aizbraucu. Kad atgriezos Juglas pagalmā, bērni smilšu kastē runājās latviski, bet uz slidkalniņa viens puika "šāva" pa manu radu puiku un kliedza: "Ložis! Ja tebja ubil!" Bet viņš atteicās krist un sauca: "Nē, nē!" Abi puikas viens otru saprata, un pirmais aizgāja ar savu spēļu pistoli tālāk.
Man tiešām šķita, ka tas ir beidzies, bet, izrādās, daudzus gadus vēlāk kaimiņš var kliegt, ka mana ģimene runā "suņu valodā". Viņš gan bijis tāds vienīgais gandrīz pusgadsimta laikā, un es nezaudēju cerību, ka pirmais un pēdējais. Hope is dope. Bet būsim godīgi – es dzīvoju gandrīz centrā, kamēr Jugla un Purvciems turpina savu pagalmu dzīvi jau bez manis.
0