Svētā iekāres zeme

Publicējam Lolitas Tomsones stāstu no šīgada "Prozas lasījumiem".

Dievam vistuvākā zeme ir karsta un ļauna, aprij savus bērnus un svešus bērnus, aizved tos gūstā un liek raudāt pie Bābeles upēm, bimbāt gar Vidusjūras smiltīm un akmeņiem, kaukt dušā un vienlaikus nicināt sevi par to, ka tev vispār ir duša, bet citiem nav. Šobrīd gan ir vieglāk, jo manā Hospitāļu ielas dzīvokļa dušā ūdens ir tikai nedaudz biežāk nekā Gazas slimnīcās.

Šis ir stāsts par meiteni, kas reiz bija ticīga un dziedāja baznīcas korī, saderinājās ar paštaisītu rožu vainagu galvā koka baznīcā un pati pirms kāzām izšuva plīvuru ar sīksīkām, bet īstām pērlēm no baznīcas tērpu rokdarbu veikala. Plīvurs daudzus gadus vēlāk labi noderēja Eirovīzijas ballē dienvidu Telavivas nolaistajā parkā, kur līksmi geji un transi, diemžēl gandrīz bāreņi, svinēja Gruzijas pirmreizējo dalību dziesmu svētkos. Šajā stāstā, līdzīgi kā ar manu plīvuru, kas no baznīcas degradējās līdz izdemolētam parkam, arī viss kļūs aizvien sliktāk.

Apgūstot ivrita valodas alfabētu, es pamazām apguvu arī sitienu un spērienu burtus, iemācījos rupji lamāties arābiski, kā to dara liela daļa izraēļu. Dzīve postpadomju ikdienā un stiprinātā vīna mērcētajā vardarbībā, kur tev bija jāprot nedabūt pa purnu pie veikala "Minska" vai "Tallina", mani nebija sagatavojusi dzīvei Tuvajos Austrumos, kur personīgā telpa ir gandrīz neiespējama un attālums starp diviem ķermeņiem pilsētā ir tik plāns kā sviedriem pievilgusi salvete. Ja ar draudzenēm Jeruzalemes ielās runājām krieviski, es garāmgājējiem biju "Nataša", kas tur nozīmēja padauzu un ielasmeitu. Ja runāju angliski, tad bija jāatbild uz izsaucieniem: "Where are you from? Are you married?" – divi jautājumi, kuri man joprojām izraisa nātreni un vēlmi doties dziļi mežā pie ērcēm, jo tās vismaz nogalina klusējot, dāvājot tev laimi vai Laima slimību.

Rudenī, īsi pirms Mesijas atnākšanas, kuru Jeruzalemē gaidīja ierodamies precīzi 2000. gadā, es ierados svētajā zemē laimīga un svaigi saderinājusies. Uz vecpilsētu mani aizveda nervozs franču teoloģijas students, kurš pēc tam izlēma ar mani nesarunāties, jo nebiju sapratusi, ka tas ir romantisks žests. Es to pārdzīvoju, bet nākamreiz devos uz vecpilsētu viena – jauna sieviete bez piederības un aizstāvja. Vecajās un šaurajās ielās mani aiztika, vilka iepazīties ar kaut kādiem brālēniem, es nemācēju nevienu ne atšūt, ne cietu seju iet garām pārdevējiem un kliņģeru iznēsātājiem. Mani satrauca tas, ka man jautā, kāpēc esmu tik dusmīga. Maldījos pa vecpilsētu un mēģināju orientēties pēc tā, vai šo konkrēto policistu jau esmu redzējusi vai ne, veikali un vīraki visi izskatījās vienādi. Beidzot nonācu līdz Kristus Kapa baznīcai, kur raudāju no aizvainojuma par to, ka būs vien jāiet atpakaļ un es netikšu galā. Kristus Kapa baznīcā kāds ūsains kungs man apsēdās blakus un teica, ka Jēzum Kristum nepatīkot, ja sieviete sēž kā Sātans sakrustotām kājām. Es piecēlos un meklēju kādu citu klusu stūri. Kristus Kapa baznīcā meklēt klusu stūri ir kā meklēt pašu Jēzu Kristu. Pat eņģeļi paziņoja, ka Viņa te nav, kaps ir tukšs.

Nepaies ne pāris mēneši, kad es mierīgi sēdēšu uz koka sola kājām krustā un šo pašu viltīgo un uzbāzīgo tēvoci sūtīšu ellē. Es pat lūdzu, lai viņš man parāda rakstu vietu, kur pieminētas sātaniskās sakrustotās kājas, ja jau viņš viszinīgi vicina man gar degunu apviļātu semināra diploma kopiju arābiski. Tas viņu besīja līdz baltkvēlei, jo kundziņš bija pieradis pie aklas svētceļnieku paklausības. Es atriebos tās pirmējās naivās un neaizsargātās svētceļnieces vietā, kas pieklājīgi ļāvās visām uzbāzīgajām pamācībām un mēģināja uz tām pat pieklājīgi atbildēt, kaut reāli vajadzēja šņākt, sist pliķi pa ūsaino seju, nevis pagriezt otru vaigu. Es atriebos viņam par visām tām sievietēm, kurām viņš lūgšanu vai noguruma vidū bija uzbāzies ar izdomātām pasakām, piesējies un nozadzis īsos klusuma brīžus pie diezgan svarīga tukša kapa.

Kad uz ielas divi līksmi arābu pusaudži garāmejot aiztika manas krūtis, pretīgi iekniebās tajās un bēga, es metos viņiem pakaļ pa Zvanu parka ēnainajām alejām Jeruzalemes centrā. Vainīgo nepanācu, bet panācu viņa draugu un tad situ viņam. "Madžnunit!" viņš teica, trakā! Kad pieklājīgā parkā pieskatīju draudzenes mazo puiku ar suni, tāds pats pusaugu puika pielavījās man no aizmugures un sāka mani žņaugt un aiztikt. Par laimi, bērns gulēja, suns rēja, un es sāku cilvēku pilnā parkā sist un smacēt arābu pusaudzi. Kad beidzot palaidu viņu vaļā, man ilgi rādījās viņa plankumainā seja un trīcēja rokas, jo es varēju viņu nosviest uz akmeņiem un sēdēt sieviešu cietumā, tā apbēdinot abus vecākus.

Reizēm mājupceļā puikas mani apmētāja ar akmeņiem, jo akmeņu tur netrūkst. Naftas nav, dimantu nav, nav arī veselā saprāta, bet akmeņi ir. Vecais arābu veikalnieks no Vadi-Džozas zēnus turpat sabāra, un mēs diezgan atturīgi draudzējāmies vairākus gadus, jo pie viņa bija dabūjams svaigākais labanes siers ar olīveļļu, biezs un balts kā svētais gars. Jaukais pārdevējs gan svinēja arī 9/11 kā lielus svētkus, bet siers un kaimiņu būšana man tomēr bija svarīgāki.

Ulpānā, kur gāju ivrita valodas kursos, mums kopā ar sīriešu mūkiem no Irākas bija jāizspēlē aina no pasakas par Sarkangalvīti. Mūki dzīvoja vecpilsētā apustuļa Marka klosterī, vietā, kur pēc Austrumu tradīcijas diezgan sen noticis svētais vakarēdiens. Pēc Rietumu baznīcas tradīcijas tas viss notika citā mājā, kur tagad atrodas arī mošeja. Ivrits abiem mūkiem padevās, jo baznīcas sīriešu valodai un arābu valodai ir semītiskas saknes.

Viņi jokodamies "Sarkangalvītei" piedzejoja klāt tekstu:
"Vecmāmiņ, vecmāmiņ, kāpēc tev tik sarkanas lūpas?"
"Lai tevi varētu labāk sabučot, Sarkangalvīt!"

Tas, ka Sarkangalvīte saucas "kipā adumā" – sarkanā kipa, jau bija gana līksmi, mūkiem pašiem galvā bija krustiem izšūtas kapuces, tāpēc abuna Solomons spēlēja Sarkangalvīti un es vilku. Tovakar es iemācījos vārdu lehitnašek – skūpstīties un bučoties.

Pēc nedēļas vēlu vakarā atgriezos mājās, un mani uzrunāja sakumpis un apmulsis jauneklis ar gariem peisakiem, ģērbies melnos svārkos pēc 17. gadsimta pēdējās modes. Viņš prasīja, kur atrodas makdonalds. Ne es zināju, ka makdonalds (vismaz toreiz) nav jūdiem košers, ne to, ka šādam jauneklim no svešām sievietēm jāmūk pa gabalu un jāsargā sevi no ļaunām domām līdz pat kāzu naktij. Es kā teicamniece nopriecājos, ka ulpānā esmu apguvusi pateikt ivritā "pagriezies pa labi, pagriezies pa kreisi, tad ej taisni līdz pat durvīm".

Kad izstāstīju ceļu līdz bigmakam, viņš teica: "Varu tevi nobučot?" – un es nopriecājos, ka zinu, ko tas vārds nozīmē. Atbildi nesagaidījis, tikko vēl stostīgais jauneklis sagrāba mani, bučoja un spiedās virsū, viņa brilles noslīdēja šķībi un ieķērās peisakos. Kamēr es aptvēru, kas notiek, nepaspēju viņu kārtīgi noslānīt, tikai iespert pa celi. Ja manjak! 

Nākamais hasīdu onkulis, rebe ar lapsādas štreimeli – cepuri, kas izskatās pēc ratu riteņa, gribēja man mācīt ivritu un parādīt reliģiozo rajonu vecpilsētā. Bija gaišs, es joprojām ticēju labajam cilvēkos, arī ticīgajos ebrejos, un sāku ar viņu runāties. Beidzās viss tikpat nejēdzīgi, un pusmūža vīrs spīdīgā, melnā halātā ar baltām, pusgarām zeķēm spieda mani pie krūts un bučoja vaigus, kamēr es raustījos kā nikna slieka.

Es iemācījos nerunāt, neatskatīties, iet garām nopietnu seju, sūtīt visus pie velna Azazela, lamāties arābiski un neapvainoties, kad kāds no taksistiem (ei, ja šarmuta!) man piedāvā kušķi banknošu, lai es ar viņu pārgulētu vai atsūkātu. Izrādās, var vienkārši iet garām un sūtīt dirst. Bet vienu kategoriju es biju aizmirsusi – vīriešus, kuri kā nomaldījušies karaļi mežā prasa tev ceļu. Tas bija pirms GPS laikiem, cilvēkiem vēl bija jāsaprot kartes. Es nācu no Krusta ielejas senā gruzīnu klostera, kurā atdusas dziesminieks Šota Rustaveli, uz Izraēlas muzeju. Tas ir viens no kulturālākajiem maršrutiem, kādu varētu iedomāties. Kamēr gāju gar ceļu, man pretī lēnām brauca automašīna un bārdains vīrs ar lielu kipu galvā prasīja ceļu uz Knesetu, viņš esot apmaldījies. Bet, protams, parādīšu jums, godātais kungs, ceļu: te jums jāgriežas apkārt, lai brauktu kalnā, un Knesets būs redzams no muzeja pa labi. Jo vairāk es skaidroju, jo vairāk viņš raustījās un smagi elpoja. Karsts, mašīna uzsilusi kā tūristu brokastis. Pikaps lēnām ripoja man virsū, un vīrs dročīja tā, ka izšķīda pa stūri. Gar ceļa malu bija rindā salikti lieli akmeņi, un es paspēju uz viena uzlēkt, lai noskatītos, kā viņš ietriecas bībeliskās klintīs, kas tur stāvēja kā Dieva sods. Todien muzejā man riebās visas gleznas. Varbūt labi, ka man parkā nebija plintes.

Kopš tā laika es nevienam vairs ceļu neesmu rādījusi, tikai sievietēm un maziem bērniem.

Kopš tā laika, kad man saka, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, es šaubos, kaut gribu tam noticēt.

Kopš tā laika man šķiet, ka Dievs ar mani nerunā, bet par mani sūdzas.

Dzīvojot pārāk svētajā zemē – gan austrumu Jeruzalemē ar arābu kaimiņiem un dažiem neganti skaļiem ēzeļiem, gan tajā otrajā Jeruzalemē, kur it kā valda citi tikumi –, man vismaz reizi mēnesī gribējās kādu piekaut un iemest jūrā. Mani glāba tas, ka Jeruzalemē jūras nemaz nav.

Varbūt vainīgs ir tuksneša karstais vējš hamsīns, kas izsūc no tevis ne vien jaunību un cilvēcību, bet arī izdedzina sirdī caurumu tajā vietā, kur reiz mājoja paļāvība, ka šajā zemē ir iespējams miers. Iespējams tikai trausls pamiers un pat tas tikai sieviešu starpā.

Pagāja laiks, es atgriezos Latvijā un jau otrajā dienā mēģināju izšķirt divus līganus dzērājus, kas pārpildītajā Juglas autobusā bija cieši izlēmuši viens otru nosist. Māsa teica, lai vairāk tā nedaru, jo Latvijā tā nav pieņemts. Te tomēr nav nekādi Tuvie Austrumi, kur visi viens otram uzmācas ar sevi vai nelūgtiem padomiem. Tāpēc pie mums valda atturīgs miers, tur valda ticība un karš, Kristus kaps ir tukšs, bet manī valda aizspriedumi un nogurusi bezcerība.