Ar Jūliju es iepazinos pirms aptuveni diviem mēnešiem – izlasīju vienu no viņas publiski veiktajiem ierakstiem "Facebook" un nevarēju viņai neuzrakstīt. Stāstus par visdažādākajām mātišķības pieredzēm lasu diendienā, bet īsais ieskats Jūlijas pieredzē mani darīja nemierīgu, ziņkārīgu un teju apmātu. Romantiskie un mītiskie uzslāņojumi, kas sabiedrībai joprojām ļauj aiz inerces kultivēt mātišķības ideālu, izslēdz Jūlijas pieredzes tiesības uz eksistenci – padarot šo pašapzināšanos sarežģītu un pretrunīgu. Un tomēr šī pieredze eksistē, un viņas stāsts ir svarīgs, jo tādus par sevi neviens nevēlas stāstīt.
Jūlija: Aptuvena nojausma par to, ko esmu izdarījusi un kam sevi nolēmusi, man pirmoreiz radās tikai grūtniecības 38. nedēļā. Bija saulaina un silta oktobra diena, es skatījos spogulī uz savu milzīgo vēderu un tā pa īstam aptvēru, ka mana dzīve līdz šim ir bijusi brīnišķīga. Mēs dzīvojām skaistā dzīvoklī, mums bija divi kaķi, un grūtniecību es biju pavadījusi, lielākoties ērti zvilnot uz dīvāna un lasot grāmatas. Un tikai tajā brīdī mani caurstrāvoja apziņa – viņš tūlīt, tūlīt jau būs šeit! Un man būs daudz, ar ko noņemties! Un mana dzīve vairs nebūs tāda kā līdz šim! Bet nu jau ir par vēlu. Tieši tik naiva un nesagatavota bērnam es toreiz biju.
Agra: Es, var teikt, bērnam ļoti gatavojos – daudz domāju par to, kāpēc vispār vēlos bērnu, ko tas man nozīmēs, kā mēs to darīsim. Bet, lai gan zināju, ka gribu bērnu, un lēmums bija pieņemts apzināti, gan pirms grūtniecības, gan grūtniecības laikā mani nepameta jautājums: kā es bez iepriekšējas pieredzes mātes lomā varu zināt, ko tad īsti vēlos tad, kad domāju, ka vēlos bērnu? Es centos analizēt šo gribēšanu, bet neviens no tās elementiem nešķita pietiekams, tā pa īstam man piederošs. Apzinājos, ka savu dara ģenētiskais determinisms un arī man nav izdevies pilnībā izvairīties no mūsu sabiedrībā joprojām pieņemtā it kā standarta ģimenes modeļa internalizēšanas. Ticu, ka šis standarts radījis zināmu inerci, kura iekšēji bikstīja, sakot: ja satikts "īstais" cilvēks, tad bērns ir loģisks nākamais solis. Man gribējās pretoties šim, manuprāt, truli vienkāršajam skaidrojumam, bet arī manas vēlmes esence – tā, par kuru šķita, ka tai jābūt patiesi manējai un neapgāžamai – rokā nedevās. Turklāt tas viss tik un tā nekādi nesagatavo rezultātam – tam, kas tevi sagaida otrā pusē.
Jūlija: Man šķiet, ka mums – man, tev un daudzām citām mūsu paaudzes sievietēm – nav bijis iespējas pusaudžu vecumā pavadīt daudz laika ar maziem bērniem un uz savas ādas izbaudīt vai vismaz redzēt, ko tad īsti nozīmē rūpes par mazu bērnu ikdienā – un naktīs. Mūsdienās Eiropā ģimenes kodols ir mazs – cilvēki nedzīvo plašākā ģimenes lokā, nepastāv "ciemata" funkcija, kas sievietēm varētu gan palīdzēt veidot izpratni par mātišķību, gan darboties kā atbalsta sistēma pēc bērna piedzimšanas. Tāpēc sievietēm bieži vien, līdzīgi kā tas bija man, nav skaidrs, uz ko viņas "parakstās". Toties nereti ir internalizēts šis tevis minētais standarta modelis un ideālās ģimenes tēls. Man šķiet, ka tā sajūta, kura rodas, satiekot cilvēku, kuru uztveram kā perfekto dzīves partneri, ir tāda kā apzināta vai neapzināta vēlme piekļūt viņam tik tuvu, cik vien iespējams. Un kur nu vēl tuvāk, kā ļaujot sevī ienākt viņa spermai!
Agra: Tas man atgādina fragmentu no Šeilas Heti (Sheila Heti) grāmatas "Motherhood", kurā viņa sev uzdod un no visiem iespējamiem leņķiem izsver jautājumu: vai man vajadzētu kļūt par māti? Viņa tur raksta šādi: "Reizēm man šķiet, ka radīt bērnu kopā ar Mailsu būtu tik viegli: viņa miesa manējā, viņa āda, kas ir tik smaržīga, tik tīra, tik gluda; šīs smadzenes, šī sirds saplūdusi ar manējo. Kad es par šīm domām pastāstīju [draudzenei] Ērikai, viņa teica: "Izklausās, ka Tu gribi nevis viņa bērnu, bet gan viņa locekli."" Bet, runājot par ideālās ģimenes tēlu – vai tas bija tas, kas arī tevi pamudināja kļūt par māti?
Jūlija: Savu nu jau bijušo, bet tobrīd vēl tikai nākotnes vīru es satiku 24 gadu vecumā, kad man nebija ne mazākās izpratnes par feminismu. Es dzīvoju Krievijā, un toreiz, 2012. gadā, tur dominēja tā dēvētā "vēdiskās sievišķības" kustība – sievietes tika mudinātas valkāt garus svārkus, nēsāt garus matus un visādi citādi "būt skaistām" sava vīra priekam. Toreiz arī es, lai gan iepriekš biju daudz ceļojusi pa Eiropu, ļoti pieķēros šai idejai. Tad satiku brīnišķīgu vīrieti, kurš bija par mani 15 gadus vecāks un vēlējās par mani parūpēties. Un man šķita loģiski kļūt viņam par ideālu sievu, kura nestrādā un rūpējas par "mājas pavardu". Protams, lai šī idille būtu pilnīga, bija nepieciešams arī bērns.
Agra: Mani, piemēram, grūtniecības laikā ļoti biedēja tas, ka bērna atnākšana varētu atstāt negatīvu iespaidu uz manām un vīra attiecībām – šķita, ka līdzšinējā tuvība varētu vairs nebūt iespējama. Vai, piemēram, ka kļūsim neiecietīgāki viens pret otru dažādu ar bērna audzināšanu saistītu problēmu un noguruma dēļ. Un, protams, arī statistika vēsta, ka bērna ienākšana ģimenē vecāku attiecības tikai pasliktina, bieži pat kļūst par iemeslu, lai pāris šķirtos. Tādā ziņā ideja par attiecību idilles turpināšanu caur bērna radīšanu šķiet visai absurda un pat ironiska. Mūsu dēlam tagad ir pieci mēneši, un jāsaka, ka attiecības ar vīru nav pasliktinājušās – drīzāk ieguvušas tādu kā pozitīvu papildu dimensiju, lai gan, protams, bieži esam tik noguruši un aizņemti, ka līdzšinējai romantikai vienkārši nav laika. Tas, ko vēlos pateikt, ir, ka es, šķiet, iepriekš uztraucos par "nepareizajām" lietām. Šobrīd man visgrūtāk ir nevis uzturēt attiecības ar vīru to iepriekšējā kvalitātē, bet gan sadzīvot pašai ar savu stresu, šaubām, nemieru, vainas apziņu un identitātes krīzi mātes lomā. Kas tev radīja grūtības?
Jūlija: Es mātišķībā "iekritu" absolūti negatava – man tās sākums bija tīrākā šausmu filma. Es nebiju iedomājusies – un neviens man nebija iepriekš stāstījis – par nemitīgo bērna raudāšanu, grūtībām viņu aizmidzināt, krūts barošanas sāpēm. Pirmie trīs mēneši bija briesmīgi, bet tad sākās posms, kurš man patiesībā bija visvieglākais – aptuveni no bērna četru mēnešu līdz viena gada vecumam. Protams, viņš cēlās naktīs, lai ēstu, bet dienas laikā man par viņu parūpēties bija diezgan viegli, jo šajā vecumā ar viņu nebija īpašas nepieciešamības komunicēt. Es varēju mierīgi vienā ausī ielikt austiņu un klausīties kaut ko interesantu. Toreiz es beidzot sāku sevi izglītot, jo intelektuāli biju ārkārtīgi izslāpusi. Es sevi mierināju ar domu, ka šis posms beigsies, kļūs vieglāk... bet patiesībā kļuva tikai sliktāk.
Man visneizturamākais bija posms, kurš sākās tad, kad dēls sasniedza viena gada vecumu. Tas ir laiks, kad bērni sāk staigāt un runāt, ņem tevi aiz rokas un velk sev līdzi – tev visur jāiet ar viņiem, jāsauc lietas vārdos, piekrītoši jāmāj ar galvu, kad viņi sauc lietas vārdos... Viņi pieprasa visu tavu uzmanību. Tad man vairs nebija iespējas rast glābiņu pašai savā pasaulē.
Agra: Dēla dzīves pirmajos mēnešos un nereti vēl joprojām piedzīvoju sajūtu, ka mana pasaule sašķēlusies divās: viņa miega pasaulē un viņa nomoda pasaulē. Viņa miega pasaulē es varu dzīvot "savu" dzīvi – strādāt, domāt un rakstīt, bet viņa nomoda pasaulē viņš pieprasa visu manu uzmanību, tā ka darīt neko citu, kas prasa koncentrēšanos, nav iespējams. Tagad gan tas lēnām sāk mainīties: viņa nomoda posmi ir daudz ilgāki, viņš vismaz kādu laiku pats spēj un grib spēlēties savā nodabā, mācās rāpot... Bet es nevienā brīdī neesmu varējusi ar savu uzmanību tiešām aktīvi pievērsties kam citam – klausīties kaut ko austiņās, kā tu minēji. Es vienkārši jūtos par to vainīga. Tāpēc es patiesībā ilgojos pēc tā interaktīvā posma, kad beidzot varēsim sarunāties, kaut ko kopā darīt... Protams, ticu, ka tas arī nāks ar man šobrīd neiedomājamiem izaicinājumiem, un mani šis pavisam agrais bērna vecums mazliet biedē un mulsina, liek justies vainīgai par kaut ko... Intuitīvi gribas, lai viņš spēj būt uzstājīgāks, lai spēj tiešāk izrādīt, pateikt to, ko vēlas. Bet tieši tas, kā noprotu, ir posms, kurā tevī notika būtiskas iekšējas pārmaiņas.
Jūlija: Jā. Ap to laiku mēs pārcēlāmies uz dzīvi Vācijā, jo vīrs tur atrada darbu, un mūsu attiecības ļoti izmainījās. Es sāku lēnām "atmosties" – sapratu, ka mūsu attiecības jau no sākta gala bija lemtas neveiksmei. Vīrs man bija vairāk tādā kā tēva vai vecākā brāļa lomā. Tajā pašā laikā mani nomāca dzīve Vācijā, kura, salīdzinot ar Portugāli, šķita tumša un auksta. Dēlu dārziņā nebija iespējas sūtīt līdz pat triju gadu vecumam, bet aukli tobrīd nevarējām atļauties. Es ar viņu biju kopā visu laiku, baroju ar krūti teju līdz 2,5 gadu vecumam. Reiz, kad dēlam bija divi gadi un man beidzot bija iespēja atstāt viņu uz nakti tēva aprūpē, es pēc ilgstoša pārtraukuma piedalījos deju pasākumā. Iepriekš biju dejojusi profesionāli, darbojusies kā deju skolotāja, bet tobrīd nebiju dejojusi jau piecus gadus... Šī atgriešanās dejā manī pavēra tādas kā slūžas – es aptvēru, ka esmu pazaudējusi piecus gadus savas dzīves. Tā bija visskaudrākā zaudējuma sajūta. Būšana par māti mani bija izsmēlusi – sapratu, ka vairs nevēlos būt māte "uz pilnu slodzi".
Agra: Esmu droša, ka šādas un līdzīgas sajūtas piedzīvo ne viena vien māte, bet, protams, reti kura ir gatava par to runāt. Ko tas tev nozīmēja praktiskā ziņā? Kas notika tālāk?
Jūlija: Kad dēlam palika trīs gadi un viņš beidzot sāka iet uz dārziņu, es izbeidzu attiecības ar vīru. Toreiz man nebija darba un finansiālas drošības, un es pat nezināju, ka man ir tiesības palikt dzīvot Vācijā. Pagāja laiks, kamēr man izdevās puslīdz sakārtot savu dzīvi, un mēs piedzīvojām arī smagu šķiršanās procesu, bet līdzšinējā situācijā es gluži vienkārši vairs nespēju palikt kopā ar vīru, jo biju pilnīgi izdegusi. Dēls palika dzīvot pie tēva, un es viņu tolaik satiku katru otro nedēļu uz divām dienām. Ar nelielo Vācijas valdības piešķirto pabalstu pēc īsa laika varēju noīrēt vienu istabu mājā kopā ar citiem cilvēkiem – bērnam tā bija nepiemērota vieta. Situācija uzlabojās, kad atrisinājām domstarpības ar bijušo vīru, bet pēc aptuveni desmit mēnešiem pārcēlos uz dzīvi Latvijā. Tur dzīvoja mans jaunais partneris, ar kuru iepazinos dejās, un dzīve Latvijā bija gan vieglāka, gan lētāka.
Kopš tā laika pagājuši nepilni trīs gadi. Dēlu un bijušo vīru apciemoju reizi 3–4 mēnešos. Katrreiz kopā pavadām 2–3 nedēļas. Bijušajam vīram toreiz nācās kļūt par bērna primāro aprūpes personu, beidzot apgūt visu, kas nepieciešams, lai par bērnu parūpētos, darīt visu, ko līdz tam biju darījusi tikai es. Viņš atzina, ka beidzot mani patiešām saprot – saprot to, kāpēc tas mani iedzina izmisumā, lika izdegt, padarīja depresīvu. Viņš pateica arī to, ka nevēlas, lai mūsu bērnam ir tik nelaimīga māte – labāk lai māte dzīvo citur, bet ir laimīgāka un klātesošāka kopīgajos brīžos, spējīga sniegt vairāk mīlestības. Tāda māte, kāda biju pēdējā gada laikā, kuru pavadījām kopā, es pavisam noteikti negribēju būt – es sev vairs nepatiku, pieķēru sevi neiecietībā, nevērībā... Tagad spēju sevi nodrošināt finansiāli, jūtos stabila, arī dēls ir paaudzies, un mums ar viņu ir interesanti... Bet tik un tā katrs mans kārtējais apciemojums darbojas kā pretlīdzeklis jebkādai iespējamai vēlmei kādreiz atkal kļūt par māti.
Agra: Tā nepārtrauktā kopābūšana, tā mātes un bērna savstarpējā izolētība, ilgstošā vienatne ar bērnu, kuru tu apraksti, man vienmēr šķita visšausminošākais mātišķības aspekts – arī pirms bērna piedzimšanas es zināju, ka uz to neesmu un nekad nebūšu spējīga. Bērns man nekad nebija beznosacījuma vēlme vai nepieciešamība – zināju, ka mātes lomu vēlos un spēšu pilnvērtīgi pildīt tikai tad, ja būs iespējami noteikti apstākļi. Man bija svarīgi, ka bērna aprūpi pilnībā dalām ar vīru – ka viņš nav klāt tikai vakaros un brīvdienās, ka nekļūst par vecāku, kurš mātei "palīdz". Tas bija iespējams, jo abi strādājam no mājām ar pietiekami elastīgiem darba nosacījumiem. Lai gan, protams, tagad, kad ar mums ir arī mazais, darāmā ir nesalīdzināmi vairāk, tāpēc domājam par algotu palīdzību, kas atvieglotu ikdienu. Tāpat man bija svarīgi turpināt strādāt. Pēc dzemdībām es laikam nestrādāju tikai kādas piecas dienas, bet tad atsāku darboties ar iepriekšējo intensitāti. Šobrīd varu teikt, ka darbs man patiešām nozīmē izdzīvošanu – es nekad mūžā nespētu ilgstoši iztikt bez intelektuālas un profesionālas stimulācijas, un man bija ārkārtīgi svarīgi, lai partneris to saprastu un atbalstītu. Tātad: pilnībā dalīta bērna aprūpe, iespēja strādāt, nepalikšana ilgstoši vienatnē ar bērnu. Tā mēs arī dzīvojam, un esmu diezgan droša, ka pretējā gadījumā mana psihe tiktu pilnībā sagrauta.
Jūlija: Tu rīkojies pareizi. Man šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā vajadzētu par bērnu radīšanu domāt: sistemātiski izsverot visus par un pret, saprotot, kādus apstākļus sev nepieciešams nodrošināt. Es diemžēl mātišķību uzņēmos, absolūti nesaprotot, ko tas nozīmē, ko tas sevī ietver. Es iepriekš ne par ko nesatraucos, ticēju, ka viss kaut kā maģiski atrisināsies pats no sevis. Principā es pati biju vēl bērns – bez profesijas, finansiāli atkarīga. Bērns jau nav nekas slikts, bet tam ir ārkārtīgi rūpīgi jāsagatavojas. Ja es šobrīd paliktu stāvoklī, es uzreiz veiktu abortu, bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ tas nebūtu iespējams un man būtu jādzemdē, es zinu, kā es tālāk rīkotos. Pirmkārt, es turpinātu strādāt, piesaistītu auklīti jau no pirmās bērna dzīves dienas, un es viņu sūtītu uz bērnudārzu, cik ātri vien iespējams. Toreiz nekas no tā man nebija pieejams. Vispār bērnu es šobrīd radītu tikai tad, ja man būtu ļoti, ļoti daudz naudas.
Agra: Kļūstot par māti, es sāku savu situāciju salīdzināt ar citu cilvēku dzīvi – labi zinot, cik neproduktīvs un bezjēdzīgs ieradums ir šāda salīdzināšana. Bet, protams, pārstāt to darīt nav nemaz tik viegli, un tas viss man liek justies vainīgai. Ir tik daudz sieviešu, kurām nav iespējas turpināt strādāt, kurām nav pietiekami daudz atbalsta no partnera, kurām nav iespējas nolīgt algotu palīdzību... Un, protams, ir arī sievietes, kuras nevēlas uzreiz pēc bērna piedzimšanas strādāt un kurām vajadzīgi pavisam citi apstākļi nekā man vai tev, un tas ir pilnīgi normāli, bet ne par to ir stāsts. Es reizēm domāju: kāpēc man, ņemot vērā to, ka man izdevās nodrošināt tādu situāciju, kādu es vēlējos, joprojām reizēm ir tik ļoti grūti pieņemt mātišķību, iejusties šajā jaunajā lomā, priecāties par šo jauno dzīvi? Es sevi par to bieži nosodu, lai gan zinu, ka arī tam nav jēgas. Bet esmu droša, ka tu, ņemot vērā, ka atklāti dalies ar savu mātišķības pieredzi, saskaries ar nosodījumu arī no apkārtējiem, vai ne?
Jūlija: Jā, protams, ir cilvēki, kuri mani ļoti nosoda, bet esmu ar to samierinājusies – galu galā, es arī pati sevi reizēm nosodu. Tomēr apzinos, ka izdarīju labāko, ko konkrētajos apstākļos varēju izdarīt. Liela daļa cilvēku, uzzinot par manu situāciju, izturas līdzjūtīgi, turklāt pie manis bieži vēršas sievietes, kuras atzīstas, ka jūtas tāpat vai līdzīgi, un grib atklāt man savus stāstus. Šo vajadzību es saprotu – arī es tad, kad tikko biju sākusi dzīvot atsevišķi no dēla un bijušā vīra, centos uzmeklēt sievietes ar līdzīgu pieredzi, lai rastu veidu, kā jauno situāciju pieņemt. Šādu sieviešu patiesībā ir daudz, bet par to runā maz.
Agra: Mani šajā sakarā nepamet kņudošā netaisnības sajūta par to, kādos dubultas morāles apstākļos mēs eksistējam. Neskaitāmi vīrieši – tēvi – dzīvo tā, kā šobrīd dzīvo tu, bet neviens to kaut kā īpaši neizceļ, neuzskata, ka pret katru no šiem cilvēkiem būtu jāvēršas ar īpašu nosodījumu vai par viņu dzīvesveidu jābrīnās. Es pat ticu, ka vīrietis, kurš būtu tik klātesošs sava bērna dzīvē, kā šobrīd esi tu, un tik regulāri ar bērnu tiktos, visdrīzāk izpelnītos nevis nosodījumu, bet pat apbrīnu. Un tomēr tu esi ne tikai "nepilnas slodzes māte", bet arī māte, kura atklāti atzinusi, ka bērna radīšanu nožēlo. Es saprotu, ka nožēla par to, ka kļuvi par māti, nav tas pats, kas nožēla par konkrētā mazā cilvēciņa, kuru tu acīmredzami ļoti mīli, eksistenci, bet tu noteikti esi domājusi par to, kā dēls varētu uztvert šo tavu attieksmi vēlāk dzīvē.
Jūlija: Protams, par to es domāju ļoti bieži. Šobrīd mums ar dēlu ir brīnišķīgas attiecības – viņam ir gandrīz seši gadi, un es jūtu, ka viņš man uzticas. Galvenais, ko vēlos viņam likt saprast, kad viņš būs pieaugušāks, ir, ka tā nebija viņa vaina. Viņš nav vainojams pie tā, ka es paliku stāvoklī, būdama jauna un muļķe, nezinot, ka man nepatīk pavadīt laiku ar bērniem, ka man tie šķiet neiedomājami garlaicīgi. Tā nav viņa vaina, ka man trūka finansiālās neatkarības, lai laikus pieņemtu pareizos lēmumus. Es arī sagaidu, ka vienā brīdī viņš noteikti vainos mani – mēs taču visi, galu galā, pusaudžu vecumā pie visa vainojam savus vecākus. Bet es no viņa negaidu mīlestību – patiešām. Kaut kas, ko es iemācījos attiecībās ar saviem vecākiem, ir tas: ja vēlos, lai mans dēls vēlāk, būdams pieaudzis, grib ar mani uzturēt attiecības un komunicēt, tad tas ir mans pienākums – būt viņam interesantai, būt atvērtai un mīlēt viņu par to, kāds viņš ir, nevis par to, kāds viņš varētu kļūt. Vecāku un bērnu attiecības – tā, manuprāt, jau pēc dizaina ir tāda vienvirziena došana, un tā tam arī jābūt. Un es arī šobrīd cenšos dot tik daudz, cik vien spēju.
Man nekad nebūs citu bērnu, un es, protams, arī toreiz nebūtu kļuvusi par māti, ja zinātu, kā tas būs. Un to es gribētu nodot tālāk savam dēlam – vajag ļoti ilgi un rūpīgi pārdomāt, pirms izvēlēties kļūt par vecāku, pirms nolemt, ka tas tiešām ir kaut kas tev piemērots.
16